Par mežu un manu tautu

Arvīds Ulme                                           

Par mežu un manu tautu

Mana tauta – kā aizsnidzis mežs.

Te klusu cieš balta, te nopūšas…

Visādi vēji te nāk un iet…

Bet mežs tikai klausās, kā putni dzied.

Bet, ja pārlieku pie zemes sāk liekt,

Mežs pieceļas kājās…nu, noturiet!

Un vienā mirklī sagriezās gaisi,

Un debess kā skrandas pie kājām jau pinas;

Jo niknāks kļūst vējš, jo mežs paliek stiprāks.

Un pēkšņi šo mežu vairs nevar pazīt neviens –

Kur zudis tā lēnums, kur palicis miegs…

Ik zars, ik lapa, ik papardes zieds –

Viss saplūdis vienā…

Viss kļuvis… kā viens!

Nāk uzvara tuvāk.

Gaisma priekā kliedz!

Vēl atlicis viens trieciens…vēl viens

Pieskāriens.

Vēl pieskāriens viens…

Pie zemes negaiss nu dziest –

Puteņi norimst

Mājās pārnāk – miers.

Un mana tauta

Kā aizsnidzis mežs –

Atkal stāv balta

Un klusu

Cieš.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: