VAK dzied, dejo un dzejo

2015. gada pavasarī notika patiešām jauka lieta – Arvīds Ulme beidzot atvēra savu nupat apgādā “Priedaines” izdoto dzejas krājumu “ar Tevi…” Krājumiņš ir neliels, toties glīts un kāda pavisam neliela daļiņa no Arvīda dzejoļiem beidzot guvuši sev mājvietu. Jo grāmata ir dzejoļu mājvieta, uzrakstīti blociņos, uz lapiņām vai internetā tie guvuši tikai pagaidu patvērumu. Jācer, ka tā ir Arvīda pirmā dzejoļu grāmatiņa.

Tā tika atvērta vecās Ģertrūdes baznīcas zālē klātesot lielam pulkam Arvīda draugu un dzejas mīļotāju.

CAM00424

____________________________________________

pavasaris2

Vakiešu pulciņš 26. aprīlī talkoja Gaujas nacionālā parkā mežu dienās un kopā ar Latvijas Prezidentu A.Bērziņu stādījām simtiem ozolus un liepas.
Iestādījam arī ozolu Imantam Ziedonim.
Bija jauki!

 

Arvīds Ulme

        sulu laikā

 

nekas vēl nenotiek…

vien saknēs sulas dzied;

un pumpuri  vēl tikai mostas

tur savas skaistās acis ciet

 

bet kur vien skatos –

neredzama straume

kā nākotne

no visām pusēm  nāk…

 

un kaut kā neviļus

kā Saulei

es vēlos būt

Tev tuvumā

 

var jau būt –

rīt mainīsies te viss;

un pali laimīgi

prom ziemu aiznesīs

 

var jau būt –

rīt sāksies laikmets cits;

kur tagad sniegs –

rīt ziedēs Ziedonis

 

nu lai…

 

vienalga palikšu ar Tevi

šai neskartajā bērzu lokā

ar saknēm cieši apskāvušies

bezgala skaistā sulu dziesmā

___________________________________________________________________________________________________

Arvīds Ulme

dzejolis par Pasaules galu

 

šai Pasaulei ir beidzot gals;

Kur bija banka

tur tagad svilpo –kaps

ir tirgi ciet

vairs naudas nav-

un lielveikalos plosās

bads…

šai pasaulei ir beidzot –gals;

ir zudis horizonts

aiz Saules tumsa slēpjas

ik ceļa malā

svētās dusmas

krīt ceļos

piedošanas priekšā

šai pasaulei ir beidzot – gals;

var Zeme uzelpot;

no izgāztuves izglābusies jūra

un izcirtumos atgriezīsies mežs

un tautas atkal pārnāks mājās

no sapostītās svešatnes

beidzot šai pasaulei ir gals

15.11.2012

Eiritmijas nodarbības Rīgā:

Skat.:  http://www.youtube: Eurythmie in Riga

Kā arī : eiritmija. blogspot.lv

Jūlijas Jansone

______________________________________________________________________________________________

Kalnā kāpu raudzīties,

kas ar manu tēvu zem’…

 

Latviešu dziesminieku koncerts

AR BRĪVĪBAS DZIESMU SIRDĪ

 Svētdien, 11. novembrī plkst. 15.00 Rīgas Latviešu biedrības Lielajā zālē latviešu dziesminieki aicina uz Lāčplēša dienas koncertu „Ar brīvības dziesmu sirdī”. Koncertā piedalās Austra Pumpure, Kaspars Dimiters, Āris un Saulceris Ziemeļi, Uldis Kākulis, Juris Hiršs, Silvija Silava, Uldis Ozols, Arnis Miltiņš, Agita Kaužēna, Kristaps Sudmalis, Kristīne Sudmale-Locika, Andris Mičulis, Inta Pauļuka, Dainis Baldzēns un citi austrasbērni. Koncertu vadīs Ēriks Pozemkovskis.

Programmā Austras Pumpures vadībā skanēs gan labi zināmas, gan mazāk dzirdētas tautasdziesmas, tostarp, „Es karāi aiziedams”, „Kalnā kāpu raudzīties”, „Kas tie tādi, kas dziedāja” un citas. Latviešu dziesminieki savu Latvijas sajūtu izdziedās pašsacerētās kompozīcijās, dzirdēsim Andra Mičuļa dziesmu „Lūgšana”, Jura Hirša „Balāde brālītim”, Ulda Ozola „Mans brālis”, brāļu Ziemeļu „Dzīvot tēvu zemē”, Induļa Vanaga „Latvijas Saule” un citas. Koncerta noslēgumā Austra Pumpure un austrasbērni atskaņos Imanta Kalniņa tēvzemes dziesmas, tostarp, atzīmējot dzejnieka Andreja Eglīša 100 gadu jubileju, dziesmu ar šī dzejnieka vārdiem „Es visas domas”.

Koncerta rīkotājs „Austras biedrība” aicina arī atbalstīt RLB akciju „Atnes gaismiņu!” un, nākot uz koncertu, atnest ekonomisko spuldzīti Rīgas Latviešu biedrības namam. Vairāk par RLB akciju lasiet mājaslapā http://www.rlb.lv.

Gaidīsim Jūs un ar siltām domām par Latviju tiksimies Rīgas Latviešu biedrībā Lāčplēša dienā!

Koncertu rīko “Austras biedrība”, atbalsta Rīgas Latviešu biedrība un Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments.

Ieeja bez maksas.

Kontaktinformācija:

Inese Sērdiene

inese@austrasbiedriba.lv

Mob. 26131435

Austras biedrība (http://www.austrasbiedriba.lv) dibināta 2008. gada martā, tās pamatdarbība saistīta ar Latvijas folkmūziķu, bardu jeb dziesminieku darbības veicināšanu un popularizēšanu, koncertu un festivālu rīkošanu, kā arī izdevējdarbību.

_________________________________________________________________________________________________

Valda Ābola autorvakars Raiņa viesistabā 17. septembrī

17. septembrī 19:00 Raiņa un Aspazijas viesistabā Rīgā, Baznīcas ielā 30 dzejasdienu ietvarā uz savu autorvakaru aicina Valdis Ābols, kura dziedātās dziesmas ar paša vārdiem un melodijām jau pirmsatmodas gados skanējušas gan folkmūzikas festivālos, gan Vides aizsardzības kluba pasākumos, gan folkgrupas „Akcents” repertuārā.

Gaidāma arī grupas „Akcents” vijolniece Anda Beitāne.

Valda Ābola dziesmu tekstiem raksturīgs realitātes tvērums tiešā trāpījumā, neērto patiesību izdziedāšana uzsvērti vienkāršos vārdos, ar bērna redzīgumu un pieaugušā drosmi neklusēt. Iespējams, laiks ir apmetis kūleni, un pirmsatmodas laika sociāli aktīvo tekstu elektrizētais lādiņš atkal aktuāls un nepieciešams arī šodien. Un tikpat nepieciešami un no jauna izdziedami arī eksistenciālie un mūžīgie jautājumi, ja tos uzdod ar profesionāla žurnālista patiesības noskaidrošanas kāri un pieredzējuša mūziķa izsmalcinātību.

 

„..un tik vien bagāts būšu es

cik pēc tevis tiekšos

un tik vien spēka man taps dots

cik es nesaliekšos

 

un tas ir zobens mans

un tas mans gods

nu tālāk iešu

sevī apbruņots..”

 

Valdis Ābols dzimis 19.03.1960. Dundagā. 1982. gadā kopā ar komponistu Juri Vilcānu (1956-1997) izveidoja folkgrupu „Akcents” (1982-1992), kas bija cieši saistīta ar Vides aizsardzības klubu (VAK), daudzi koncerti notika pēc vides sakopšanas talkām un vairāku dziesmu teksta autors ir VAK prezidents dzejnieks Arvīds Ulme. Grupa darbojās Jura Vilcāna (mūzika, balss, ģitāra) vadībā, tajā muzicēja arī Indra Karlsone (balss), Valdis Ābols (vārdi, mūzika, balss, ģitāra) un Anda Beitāne (balss, vijole). Publiski grupas „Akcents” dziesmas nav dziedātas 20 gadus.

Pēc pasākuma neliela parunāšanās pie tējas vai kafijas krūzēm, priecāsimies arī par līdzatnestiem gardumiem.

Ieeja brīva, ziedojumi brīvprātīgi.

Foto: Aigars Birzulis, 1989. gada koncerts “Arkādijas” parkā.

Divi publicitātes foto no autora personiskā arhīva.

Valdi Ābolu un Andu Beitāni dziedam var redzēt šeit: http://youtu.be/5HSuAdQKc5g

Informāciju sagatavoja: Agita Draguna, agita@satori.lv, 29459401

Muzeja vadītāja:

Gaida Jablovska, gaida.jablovska@memorialiemuzeji.lv, 67272643, mob. 29689489

____________________________________________________________

Jauna grāmata!

Laipni lūdzu uz manas grāmatas „Personīgi” atvēršanas pēcpusdienu

Rīgā, Mākslinieku savienības izstāžu zālē 11. novembra krastmalā

Ceturtdien, 14. jūnijā, plkst. 16.00!

Grāmata tapa šoziem, tā stāsta par to, kā man izdevās uzrakstīt visu to, ko esmu pa šiem gadiem uzrakstījusi, galvenokārt, protams, lugas, kuru manā radošā dzīvē sakrājies ap 60.

Tas ir mans personīgais skatījums uz dzīvi, kurā dzīvojam mēs visi, tikai es pati tajā nodarbojos ar rakstniecību, kas man gauži patīk.

Priecāšos Jūs redzēt!

Ar cieņu

Lelde Stumbre

_________________________________________________________________

Hipiji satiksies Rīgā, pie Mārupītes!

Esam dzirdējuši baumas, ka šo piektdien, 1.jūnijā, sākot no 16:00 līdz pat vakaram hipiji un līdzīgi domājošie būšot satiekami jaukā Mārupītes ielokā pie Slokas ielas (tramvaja pietura Slokas iela, tad gar sliedēm uz priekšu un pie Mārupītes tiltiņa pa kreisi).

Droši vien tas saistīts ar tradīciju, kas jau ilgstoši tiek atzīmēta Maskavā, kur katru gadu šajā dienā Caricinas parkā arī var satikt hipijus.

Arī mēs noteikti aiziesim apskatīties, ceram, ka uzmanīgi skatoties, atradīsim īsto vietu un tur būs cilvēki krāsainos tērpos un ziediem matos ar dažādiem mūzikas instrumentiem. Paņemsim līdzi arī kaut ko piknikam.

http://www.hipiji.lv/)

Šī ir grāmata-albūms par 60-70 gadu hipijiem Rīgā, kuri reāli pastāvēja, dzīvoja, radīja, mīlēja un bija viena no interesantākajām sabiedrībām Rīgas pelēkajā ikdienā toreiz. Iesaku visiem izlasīt un priecāties.

Meitene ar draudzības rokassprādzēm. Skaisti…

Ārzemēs hipiji ceļoja ar šādiem braucamajiem un var tikai skaudībā par to noelsties. Pie mums kas tāds nebija iespējams, pie mums ceļoja stopojot.

Rīgas hipiji – 70. gadi

Jauna hipiju meitene un ģitāra. Hipiji bez mūzikas nav iedomājami.

Vecs hipijs. Bet labi izskatās!
______________________________________________________________

Arvīds Ulme

mans pavasars

gaidu Tevi

kā pavasari;

kā pavasari

gaidu Tevi

lai mājup atgriežas putni

un bērzos iezvanās maigums

lai sniegi pārvēršas gaismā

zeme asnot lai sāk

lai viss viss skaistākais

viss viss jaukākais

Tavās rokās un acīs

lai pavasars nāk;

es gaidu Tevi es gaidu Tevi

kā pavasari kā pavasari

es gaidu Tevi es gaidu Tevi

kā pavasari kā pavasari

2012 martā

Mīļš paldies...
 
Trešdien, 25. janvārī Teātra bārā (Lāčplēša ielā 26) pulksten 20.00 notika atbalsta koncerts Valdim Atālam „Siltās dziesmas draugam”.
Dziesminieku saime pulcējās, lai ar dziesmām sūtītu siltumu, spēku un
cīņassparu savam draugam, brālim, dziesminiekam Valdim Atālam. Koncerta laikā tika vākti ziedojumi, kas nodoti Valdim medikamentu iegādei un ārstniecības kursa turpināšanai.
Trešdien notikušais atbalsta koncerts Valdim Atālam bija tāds, ka vārdi, lai kādus arī es izvēlētos, vienalga nespēs nodot kaut daļiņu to sajūtu, kas valdīja Teātra bārā.
Tāpēc izteikšu cerību, ka sirds siltums un vienotības sajūta, kuru ieguvām, sasildīs ne tikai Valdi, bet arī ikvienu no mums šajā aukstajā ziemā.
Atbalsta koncertā Valdim Atālam piedalījās: Anta Eņģele, Andris Mičulis (Prievītis), Aivars Lapšāns, Eduards Cauna, Ziedonis Stutiņš, Egons Pičners, Arnis Miltiņš, Kārlis Kazāks, Maija Kalniņa, Inta Pauļuka, Uldis Kākulis, Andris Petrovs (dzeja), Dainis Baldzēns, Kaspars Dimiters, Uldis Ozols un Valdis Atāls skype tiešsaistē.
Fotogrāfijas no pasākuma varat lejuplādēt šeit:

1.daļa (Foto: Ilze Kovere)
http://failiem.lv/u/nmginno

2.daļa (Foto: Artūrs Zeltiņš)
http://failiem.lv/u/hggolqh

Valdis Atāls un pasākuma organizatori saka visiem milzīgu, mīļu PALDIES!

Ar cieņu
LMAF valdes priekšsēdētājs
Imants Kulinskis
mob: 29110530

13. augustā  aicinu Jūs doties ekskursijā

Ceļā uzVislatvijas Dziesminieku Saietu 2011“!

Tās laikā varēsiet iepazīt Piebalgas tūrisma jaunumus, aplūkot Vidzemes latviskās ainavas un noslēgumā atpūsties zemnieku saimniecībā Lielkrūzes, baudot Vislatvijas Dziesminieku Saieta 2011 noslēguma koncertu ar spilgtāko latviešu dziesminieku un dzejnieku piedalīšanos. Pēc koncerta notiks nakts sadziedāšanās ar Imanta Kalniņa dziesmām.

Ekskursijas programma:

  • Brežģa kalna ainava;
  • Piebalgas Porcelāna Fabrikas apmeklējums Inešos mākslinieka Jāņa Roņa pavadībā;
  • Jaunatvērtā (atvērts šī gada 2. jūlijā) pirmās latviešu operas „Baņuta” muzeja apskate Zosēnu pagasta Skrāģu krogā režisora Gunta Gailīša pavadībā;
  • Z/s Lielkrūzes teritorijas iepazīšana, saimnieka Guntara Dolmaņa stāsts par eko saimniekošanu un teritorijā atrodamajiem retumiem, tajā skaitā savvaļas zirgiem, govīm un vēršiem;
  • Dziesminieku kustībai veltītās izstādes apskate kopā ar dzejnieku Arvīdu Ulmi;
  • Vislatvijas Dziesminieku Saieta 2011 noslēguma koncerts Lielkrūžu brīvdabas estrādē. Spilgtāko latviešu dziesminieku un dzejnieku muzikāli dzejiskā saruna ar klausītājiem, kā arī Agra Dzilnas veidotās ugunsskulptūras. Koncertā piedalās: Ieva Akuratere un Lidojošais paklājs, Haralds Sīmanis, Austra Pumpure un Austrasbērni, Uldis Ozols, Raimonda Vazdika, Varis Vētra, Uldis Kākulis, Kārlis Kazāks, Helēna Kozlova, Valdis Atāls, Kaspars Dimiters, Arnis Miltiņš, Kristaps Sudmalis, Arvīds Ulme, Jānis Elsbergs, Valdis Bisenieks u.c. Pēc noslēguma koncerta nakts sadziedāšanās, tad mājupceļš.

Izbraukšana no Rīgas: 13. augustā plkst. 13.00.
Atgriešanās Rīgā: 14. augustā ap plkst. 7.00

Dalības maksa: 21 Ls

Cenā iekļauts: grupas vadītāja pakalpojumi, ceļa izdevumi (autobusā būs pieejams karsts ūdens, tēja, kafija), muzeju apmeklējumi vietējo gidu pavadībā, ieejas biļete Vislatvijas Dziesminieku Saieta 2011 noslēguma koncertā.

Līdzi ieteicams ņemt atbilstošu, ērtu (arī siltu) apģērbu, lietusmētelīti, uzkodas, tūristu paklājiņu vai saliekamo tūristu krēslu, vai ko citu, uz kā sēdēt koncerta laikā brīvā dabā. Lielkrūzēs būs iespēja ieturēt maltīti saieta brīvdabas ēdinātavā.

Pieteikties aicinām līdz 5. augustam, rakstot e-pastu (inese.serdiene@inbox.lv) vai zvanot (Inese, mob. tālr. 26131435).

Informatīvās mājaslapas:

Ekskursiju rīko Profesionālās izglītības un tūrisma centrs B&M un Latvijas Profesionālo gidu asociācija (LPGA) sadarbībā ar Vislatvijas Dziesminieku Saieta rīkotājiem.

Ar sveicieniem,

Inese Sērdiene
inese.serdiene@inbox.lv
Mob. 26131435

Centra B&M darba vadītāja,
Vislatvijas Dziesminieku Saieta 2011
dziesminieku koordinatore

Pastāsts par rūķīšiem

Arvīds Ulme

Cilvēki gan ir dīvainas būtnes. Kad viņi lūdz, lai es pastāstu, kā es redzēju rūķīšus, viņi izliekas, ka netic nevienam manam vārdam. Bet klausās…

Nu labi. Tas notika marta mēneša pašās beigās. Biju aizbraucis uz Kandavu ciemos pie Veriņas Melbikses, lai savāktu dažādus faktus un dokumentus VAK vēstures grāmatai. VAK „personīgā” dramaturģe Lelde Stumbre jau bija izdomājusi grāmatai nosaukumu – „Pasaules lāpītāji.”.

Es nezinu dižākus „pasaules lāpītājus” par Kandavas Veriņu un Imantu. Lai arī Imants nu jau ir citas pasaules lāpītājs, tomēr viņa zaļie ielāpi izgaismo ne tikai Kandavas novadu. Piemēram, dižais  Ķemeru nacionālais parks Latvijā ir tapis tikai pateicoties Imantam un viņa izveidotajam Brēmenes VAK un Vācijas zaļo dvēselītei – Ingeborgai Šrēderei.

Biju pie Veriņas ciemojies jau vairākas dienas un nu tā kā būtu laiks braukt atpakaļ uz Rīgu, bet es vilcinājos, jo bija tik gaiša, tik laimīga pavasara diena; viss čaloja, paloja un cīruļoja…

Kad Veriņa ieteicās, ka pēc sniega nokušanas pirmā talka būtu jārīko pie Svētavota, es uzreiz ierosināju aizbraukt apskatīties. Domāts – darīts! Iesēdāmies mašīnā un braucam lūkot, kā Svētavots pārziemojis. Tālu nebija jābrauc; tikai kādi 4 kilometri no Kandavas stacijas. Tomēr pavasara atkušņa dēļ auto bija jāatstāj lielceļa malā. Arī pļava, pāri kurai bija jāiet uz avotu, applūdusi. To redzot, Veriņa man tikai parādīja taku un pati palika mašīnā. Uzvilku gumijniekus un varonīgi bridu pāri pļavai līdz priecīgs nonācu meža malā. Tur vēl sniegs vietām bija pat līdz ceļiem. Nedaudz izbrīnījos, ka taka uz avotu ved mani aizvien augstāk un augstāk kalnā.

Kad nokļuvu kalna galā biju pārsteigts ne pa jokam. Tas, ko  tur ieraudzīju nebija avota izteka… Tā bija upes izteka! Ar katru savu šūniņu jutu kā varenā ūdens straume no zemzemes izlauzusies brīvībā un saulē aiz prieka virmoja, dejoja un vizuļoja… Smalkas miglas rokas no avota pāri priežu galotnēm sniedzās tieši uz debesīm… Kā lūgsnā… Jā, tas patiešām bija Svētavots. Viss pavasara pārņemtais mežs šeit smaržoja pēc bezgalības… Man šķita, ka šajā vietā dzimst Dzīvība un dzidrā straumē aizplūst pa  Latviju  visus un visu atdzīvinot un dziedinot…

„Tā mīlestība atdzīvina dvēseli,” es nodomāju. Mazgājot seju avotā, es fiziski jutu, kā pa kārtām vien no manis nolobās tās bezgala garās ziemas rūsa, kā acis paliek arvien skaidrākas un gaišākas… Manī jau ieskanējās šī Svētavota vēstījuma saucējrinda:

Tu esi tā –

kas tumsu pārvērš gaismā

kas dzīvību sēj

nosalušā laukā…

Tad pēkšņi virs galvas ieskanējās spalga un vienlaicīgi bezgala maiga putna dziesma… Kaut gan desmit gadus esmu pavadījis mežos kā mežsargs, bet kaut ko tādu nekad nebiju dzirdējis. Putna balss vienkārši ieplūda manī  kā šis avots.

Vēl es nodomāju, ka tas gan ir kāds ļoti rets putns un nožēloju, ka nav klāt mūsu putnzinis Ģirts Strazdiņš, viņš nu gan zinātu pateikt, kas te tāds par brīnumputnu pie mums atlidojis. Mēģināju saskatīt šo pavasara dziesminieku, bet nevarēju saprast, no kurienes nāk skaņa. Brīžiem likās, ka no visurienes un man kļuva savādi.

Bet tad atskanēja bērnu smiekli un čalas, kas kļuva arvien skaļākas līdz pilnīgi nomāca brīnumputna dziesmu. Acīmredzot kāds ekskursantu pulciņš nāk apskatīt šo slaveno  Svētavotu.  Tas man nepavisam nepatika.

Tik ļoti, tik ļoti vēlējos vēl pabūt ar šo mirdzošo avotu. Bet neko darīt, vēl pēdējo reizi nomazgāju seju, padzēros un devos no kalna lejā… Galvenais bija nepazaudēt avota vēstījumu, tāpēc vienaldzīgi pagāju garām trokšņainam bērnu pulciņam. Paspēju tikai konstatēt, ka viens sīkais, kas ragaviņās aizdrāzās man garām, bija neparasti maziņš. Bet kas man par to, mierīgi devos no meža ārā.

Nonācis mežmalā, pēkšņi ievēroju, ka sniegā ir tikai manas pēdas. „Kas tad tas? Kas te notiek? Kas tie par bērniem? Kā viņi te nokļuva?” biju pilnīgi apmulsis. „Un kā viņi tika pāri  applūdušajai pļavai?” Pie tam ievēroju, ka tūlīt norietēs Saule. Mežs pāri pļavai vēl laistījās zeltā, bet te jau sāka krēslot. Es apņēmīgi devos atpakaļ noskaidrot, kas tie par bērniem, no kurienes un kā viņi tiks mājās. Iegāju mežā un ātri vien nonācu pie avota izveidotiem ezeriņiem. Bērni joprojām draiskojās pilnā sparā. Gāju tuvāk, skatīdamies vai starp viņiem nav kāds pieaugušais. Uzmanīgāk ieskatījies, izbīlī sastingu. Mirklī man kļuva skaidrs, ka tie ir nekas cits kā – Rūķi!

Tie vēl šodien stāv man acu priekša kā dzīvi – ar krāsainām cepurītēm, ar dažādu krāsu vestītēm, kas sapogātas spīdīgām, lielām zelta pogām, ar platajām bikšelēm un zābaciņiem. Bārdu gan nebija, to būs piedzejojuši mākslinieki. Nu vismaz šiem Kandavas novada Rūķiem  nekādu bārdu neredzēju. Varbūt vēl nebija izaugusi, vai kā, bet bārdas nebija.

Stāvēju kā iemiets un tikai skatījos uz viņiem. Jutu vienīgi, kā man notirpst pakausis… Ne jau no bailēm, tomēr jutos ļoti, ļoti neomulīgi, tā pēkšņi sastopoties ar dabas garu pasaules būtnītēm. Bez šaubām es zināju, ka bez šīs fiziskās pasaules ir arī garīgā pasaule, bet viena lieta ir zināt,  pavisam cita – satikties ar viņiem aci pret aci… Katrā gadījumā par kādu tuvošanos, lai ar viņiem iepazītos, man nebija ne prātā. Galvenā doma bija, kā aiziet nepamanītam… Ļoti lēnām, soli pa solim kāpos atpakaļ, tad pagriezos un nu jau, cik ātri vien varēju steidzos no meža ārā.

Braucot atpakaļ uz Kandavu, Veriņa man velti pratināja, ko es tur vairāk kā trīs stundas  pie Svētavota darīju. Ko man bija teikt? Ka redzēju Rūķīšus…

Piebilde. Tagad es katru gadu ar telti uz pāris dienām aizbraucu ciemos pie saviem Rūķa bērniem. Tāpat vien, aizvest kaut ko garšīgu, parunāties… Bet tas jau ir cits pastāsts.

Ja kāds vēlas atrast šo Svētavotu,  vislabāk to var sameklēt Latvijas laika armijas kartē.  Tur ir atzīmēti arī māju nosaukumi un atzīmēts arī pats Kaļķu avots un pat tie ezeriņi, kuros avots ietek un kur es tos  pirmo reizi sastapu. Un, kā jūs domājiet šos ezeriņus sauc? Nu pareizi!  Kartē skaidri un gaiši rakstīts: Rūķīšu ezers. Tā lūk.

P.S. Te ir Svētavota vēstījums;

                      Oda mīlestībai

 

Tu esi tā

            kas ceļus baltus dara

            kas ceļos krist

            liek ceļniekam

            pie svētavota

 

Tu esi tā

            kas rietā meżu

            pārvērš zeltā

            un pavasarim pavēl mosties

            nogurušās ziemas vietā

 

Tu esi tā

            kas tumsu pārvērš gaismā

kas dzīvību sēj

nosalušā laukā

 

Tu esi tā

            kā vārdā esmu es

            kā vārdā dārzs mans uzzied

            kad Tu tam pieskaries

 

Tā esi Tu

            kas mani pacēli

            no zemes šīs

            pie sevis —

                                 Septītajās Debesīs

 

Pastāsts par uzrakstu uz kurmīša kapa.

Arvīds Ulme

Tad man vispirms ir jāizstāsta par Ansīti no Gaujienas. Ar Ansīti es iepazinos jau tad, kad viņš vēl nemācēja rakstīt. Kopā ar dziesminieku Haraldu aizbraucu uz Gaujienu, jo vajadzēja satikt Gaujienas VAK vadītāju Elgu. Viņai bija pilna galva un pilna sirds ar jaukām idejām; gan zaļām, gan radošām, gan humānām… Man vajadzēja viņai palīdzēt to visu noformulēt iespējamiem sponsoriem vai fondiem saprotamā valodā.

Kad bijām visu izrunājuši, Elga mūs aizveda pie savas draudzenes Marinas, kas jau mūs gaidīja ar pusdienām un… kā vēlāk izrādījās, arī ar dziesmām.

Elga pa ceļam pastāstīja, ka Marina vienā jaukā dienā pēkšņi, pašai par lielu brīnumu, sākusi sacerēt dziesmas un tagad nezina, ko lai ar tām iesāk. Varbūt Haralds varētu noklausīties un dot kādu padomu.

Pēdējos gadus viņa to vien darījusi kā no pieciem rītā līdz vēlam vakaram, bez mitas un atelpas, bez brīvdienām un svētdienām strādājusi savā zemnieku saimniecībā, kur viņai vienai pašai bija jāpaspēj izslaukt govis, pabarot sivēnus, apstādīt un izravēt laukus, sagādāt sienu un ziemai malku un vēl jāatrod laiks arī bērniem un vectēvam…

Bet tad viņu sāka apciemot melodijas! Melodijai sekoja vārdi un dziesmas viena pēc otras ienāca viņas mājās, kūtī, dārzos un laukos… Jā, bet tas jau ir  cits stāsts.

Atgriežoties pie Ansīša, jāsaka, ka viņam gan mammas dziedāšana gāja pie sirds. Klausoties viņš kaut kā sapņaini pievēra acis… un, skatoties zēnā, nevarēju īsti saprast, vai viņš smaida vai taisās raudāt.

Atšķirībā no Ansīša, viņa lielā māsa- skaistā Jeļena vismaz ārēji par mammas dziedāšanu nebija sajūsmā, tomēr man likās, ka tas ir tikai padsmitnieces lepnums.

Marina mums nodziedāja savas dziesmas turpat virtuvē pie galda. Kad citu starpā ieminējos par to, ka Elga mums stāstīja par „dziesmu uzbrukumu” un es gribētu zināt, kā tas sākās, Marina, atbildes vietā nevilcinoties piecēlās un, pārvarot satraukumu, sāka dziedāt. Viņa dziedāja vienu dziesmu pēc otras, bez jebkādas atelpas. Tas tik bija skats! Dziedot dziesmu viņa pamanījās nodziedāt gan ģitāras partiju, gan nodungot bungu solo… Tā viņa dziedāja gandrīz stundu…

Pēc dziesmu noklausīšanās es biju tik pārņemts un apmulsis, ka izgāju pagalmā ieelpot svaigu gaisu. Pēkšņi Ansītis paņēma mani aiz rokas, lai iepazīstinātu ar brašo kucēnu Reksi,  ar draisko sivēnu pāri – Runkulīti un Grušu, ar govīm, kaķiem, ar vistu karali Zelta Gaili… vārdu sakot, ar visu dzīvo radību. Tad viņš mani aizveda pie jasmīnkrūma, kur bija maza kapu kopiņa ar palielu, rūpīgi sameistarotu skalu krustu.

„Kas tur apglabāts?”  pēc pailga klusuma brīža pajautāju.

„ Nu kurmītis, kas tad cits,” Ansītis svinīgi atbildēja.

Tad viņš nez no kurienes izvilka mazu kartona gabaliņu un flomasteri un iedeva man.

„Uz kapa vajag rakstu. Uz visiem kapiem ir  raksts, uz kurmīša kapa arī vajag. Vai uzrakstīsi?” Ansītis stingri noprasīja.

„Labi, labi. Uzrakstīšu…” es viņu mierināju. „Saki tikai, ko lai rakstu?”

„Raksti tā,” Ansītis, ne brīdi nedomādams, stingri nodiktēja:

PALIEC SVEIKS!

   ES ESMU MIRIS.

   KURMĪTIS.”

2011.13.06.

Liecība

Vasarsvētku rītā

 

Arvīds Ulme

es redzēju –

kā Vasarsvētku rīta rasas pilienā

piedzima Varavīksne

kā Tā šo Zemi ar Debesīm

vienā krāsainā dziesmā

kā kamolā savija

es redzēju –

kā Vasarsvētku rītā

Varavīksne kā Dieva Asara

nolija par mani un bezgalību

kā mans tumšums

un tukšums mans aizdegās…

priekā kā rītausmā

jūra

un es ieraudzīju sevi  –

no jauna

Jaunā Gaismā…

un tumsu kā tādu –

vairs nepazinu

ne to kas es biju

es neatminu…

es redzēju

Vasarsvētku rītā

visu visu

no jauna

no sākuma

2010 – 2011.

Vestiena-Mežparks

Lelde Stumbre

Kalnu Tāle, luga

Fragments

(Tāle nomet pelēko ķiteli un rauj Valliju sev līdzi. Atkal brauc kāda mašīna, dzirdams troksnis. Abas apstājas un cenšas saskatīt atbraucējus.)

Vallija. Kas tie tādi?

Tāle. Svešinieki. Nav redzēti…

Vallija. Tas skuķis tūlīt lauzīs kaklu uz savām spicenēm…

Tāle. Varbūt nomaldījušies, prasīs ceļu…

(pagalmā ienāk dānis labā uzvalkā, atslēgas žvadzinādams un viņa tulcene – skaista blondīne augstpapēžu kurpēs.)

Tulcene. Sveicināti…(gandrīz paklūp, bet dānis galanti viņu atbalsta) Ai… thank you! Te jums gan tas ceļš… Sveicināti! Vai jūs būtu Tāle Kalna?

Tāle. Jā, es…

Tulcene. Mans vārds ir  Sanita… (atkal paklūp) Ak dievs, te jau nav iespējams pastaigāt… Jūs esat Tāle Kalna?

Vallija. Kā tad, ka viņa!

Tulcene. (norāda uz dāni) Tas ir dāņu lauksaimnieks, no senas zemnieku dzimtas Dānijā, Holgers Berns… (dānim uz Tāli) Tāle Kalna, landowner of this place…

Dānis. (smaidīdams, pieklājīgi) O, I`m glad to see you!

Tāle. Sveicināti…

Tulcene. Mēs esam atbraukuši, jo mums ieteica jūsu māsa, laikam… (paskatās mapītē, kur ir dažādi dokumenti un piezīmes) Alda Kaktiņa.

Tāle. Jā… Alda ir mana māsa.

Tulcene. Viņa teica, ka jūs pārdodot zemi. Nolēmām atbraukt un apskatīties.

(Staigā šurp un turp arī dānis pēta visu apkārt)

Vieta ir ļoti laba, ceļš arī kārtīgs…protams, tas, pa kuru iet autobuss, šis ir vienkārši drausmīgs… Berna kungs meklē īpašumu savam lauksaimniecības biznesam un jūsu māsa ieteica šo… Cik liela ir jūsu teritorija? Jums mājās droši vien ir kādi papīri, kur var apskatīties izvietojumu un robežas? Berna kungam ir nopietni plāni saimniekošanā, tādēļ viņš ir ar mieru tūlīt visu pārrunāt, apskatīt un noslēgt līgumu… (dānim) I am telling her about your intentions with this lend. (Es viņai stāstu par taviem nodomiem ar šo zemi)

Dānis. Yes, this place is very beautiful! Can we see it?(Jā, te ir ļoti skaista apkārtne! Vai mēs varam to apskatīt?)

Tulcene. Viņš grib izstaigāt apkārtni, apskatīties, viņam te ļoti patīk.

Vallija. Jo tālāk jo trakāk! (Tālei) Tu jau pateici Aldai, ka gribi pārdot? Tā nu gan tev ir šiverīga māsa…

Tāle. Neko es neteicu! Viņa jau atkal visu izdomā manā vietā… (Tulcenei) Te laikam kaut kāds pārpratums…es vēl neko nepārdodu, neesmu pat sākusi domāt…

Tulcene. Vēl nepārdodat? Tad jau domāt tomēr esat sākusi. Jūsu māsa stāstīja, ka esat te palikusi viena, bez vīra, bez bērniem, jums zeme vairs neesot vajadzīga, bet Berna kungam ir nopietni nodomi…

Vallija. Kādi tad šim ir tie nodomi?

Tulcene. (aizvainoti augstprātīgi) Nopietni, es jau teicu. Viņam ir izstrādāts un apstiprināts biznesa plāns desmit gadiem un dāņu valdība atbalsta savus pilsoņus, pat ja viņi nolēmuši uzsākt biznesu citā valstī… Viņš ir gatavs sākt savu biznesu kaut rīt, vienīgi vajadzīga teritorija…

Vallija. Teritorija? Kas tad te būs – ķieģeļu fabrika vai, ka vajag teritoriju?

Tulcene. (Tālei) Es atvainojos, vai šī kundze ir jūsu pārstāve?

Tāle. Kas?

Tulcene. Es gribētu runāt tieši ar jums, nevis ar šo… kundzi. Kā es saprotu, viņa nav šīs zemes īpašniece.

Vallija. Bet es esmu tuvākā kaimiņiene, es tāpat visu zinu, meitenīt!

Tulcene. Esmu Berna kunga padomniece Latvijas jautājumos un mans pienākums ir pastāstīt visu, kas vien jūs interesē. Bet jūs droši vien interesē nauda. Berna kungs ir gatavs maksāt pieklājīgu summu, domāju, ka no vietējiem jūs tādu naudu nesaņemsiet, sevišķi tagad, krīzes laikā.

Tāle. Jā, jā, es saprotu, bet… ar ko tad viņš te taisās nodarboties?

Tulcene. Vai tas tik svarīgi, tik un tā taču zeme vairs nebūs jūsu.

Tāle. Jā, bet…

Tulcene. Berna kungam nevienam te nav jāatskaitās…

Vallija. Vai tad nav? Domā, ja viņš te sāks būvēt kosmodromu, tas nevienu neinteresēs?

Tulcene. Es vēlreiz lūdzu – neļaujiet, lai šī sieviete runā jūsu vietā.

Dānis. What is happening? Is there any problems?(Kas notiek? Vai ir kādas problēmas?)

Tulcene. That other woman is constantly interrupting, but she doesn’t even own the place, she is just a neighbor. (Tā otra vecene visu laiku jaucas iekšā, bet viņa nav zemes īpašniece, tikai kaimiņiene.)

Tāle. Viņa ir mana kaimiņiene jau no pirmās dienas, kopš es te dzīvoju, lai jau runā. Tomēr es arī gribētu zināt, kādi tad ir tie …ē… Berna kunga nodomi?

Tulcene. Viņš būvēs lopu fermu, lielu, modernu kompleksu  – 30 000 cūkām.

Vallija. (iespiedzas) Cik? Trīsdesmit tūkstoši??? Jēziņ baltais!

Tulcene. Tas ir nopietns bizness, ne jau kāda sīksaimniecība…

Vallija. Še tev, žīdiņ, vasarsvētki, nu arī līdz mums atkūlušies! Es jau avīzē par tām cūku šausmām lasīju!

Tāle. (Domīgi) Trīsdesmit tūkstoši…

Tulcene. Lopi tiks baroti eksportam un, protams, arī šī teritorija automātiski tiks labiekārtota – tiks uzbūvēti jauni ceļi, vietējiem piedāvātas darbavietas jaunajā lopu kompleksā, vietējā pašvaldība regulāri saņems nodokļus un ne mazos, kā varat iedomāties.

Tāle. (Vallijai) No vienas cūku mātītes mēslu laikam gadā sanāk ap tonnu…

Vallija. Uhu, tā būs!

Tāle. Tad no trīsdesmit tūkstošiem…

Vallija. Visas jau nebūs mātītes…

Tāle. Nu labi, ņemsim pusi, nu lai iet, vēl mazāk – desmit tūkstošus. Desmit tūkstoši reiz tonna… desmit tūkstoš tonnas…

Vallija. Mī un žē… Es jau ar savām piecām smaku vai nost, manai mammai bija cūkas… nezināju, kur grūst visu to labumu!

Tāle. (Tulcenei) Vai tāds daudzums ar mēsliem mūs te visus nenobeigs? Kā jums liekas?

Tulcene. Protams, ka nē! Viss ir pārdomāts līdz pēdējam sīkumam! Nekas tamlīdzīgs vispār nav iespējams, jo ferma būs aprīkota ar visjaunākajām ierīcēm un pilnībā nodrošināta tā, lai netiktu piesārņota apkārtējā vide! Pie tam Berna kungs vismaz divreiz gadā ierodas uz vietas, lai visu pārbaudītu pats.

Tāle. Un kādēļ viņš to visu negrib būvēt savā Dānijā?

Tulcene. Dānijā pieprasījums pēc cūkgaļas ir pilnībā apmierināts.

Vallija. Re, ka samelojies, meitenīt! Es pati lasīju, ka šiem valdība aizliegusi cūkas vairāk turēt, jo visa daba jau sapostīta!

Tulcene. Ko jūs runājat! Tie ir nekaunīgi meli! Šī produkcija paredzēta eksportam uz Krieviju un…

Vallija. Uz Krieviju? Tad tak lai būvē savu fermu tur!

Tulcene. Infrastruktūra Krievijā vēl joprojām atrodas uz ļoti zema līmeņa, bet Latvija, kā Berna kungs domā, ir patiešām skaista zeme, ar atsaucīgiem, saprotošiem cilvēkiem un viņš jau sen sapņo, ka varētu strādāt tieši šeit. Mums būtu jālepojas, ka ārzemnieki tik augstu novērtē mūsu valsti, pie tam – tā taču ir nauda! Viņš maksās nodokļus pašvaldībai, dos cilvēkiem jaunas darbavietas, kā jūs nesaprotat! Un ceļi? Viņš par savu naudu gatavs sakārtot ceļus, pa tādām bedrēm neviens taču nevar braukt!

Tāle. Jā, izklausās patiešām labi… Būs jauni ceļi un vietējiem darbs, tā es to saprotu? Cik tās darbavietas paredzētas – divas vai trīs? Jeb varbūt tikai viena – sargs? Viss taču jums tur būs mehanizēts un datorizēts pēc visjaunākajiem tehnikas sasniegumiem?

Tulcene. Darbavietas paredzētas apmēram simtam cilvēku, tas viss taču būs jābūvē un jāiekārto…

Tāle. Tad jau darbs viņiem paredzēts ne vairāk kā uz diviem gadiem?

Tulcene. Vai tad vietējiem arī tas nav pietiekoši svarīgi? Mūsdienās, kad darba nav vispār!

Dānis. Stop the conversation, we are late! (Beidz sarunu, mēs kavējam. )

Tulcene. Tagad, ja varētu, iesim apskatīt robežas, mums piecos jābūt atkal Rīgā.

Tāle. Apskatīt jau jūs varat, vai man žēl, bet zemi cūkām nepārdošu.

Tulcene. Kā? Bet jūs teicāt…

Tāle. Es neko neteicu. Jūs runājāt ar manu māsu, bet viņa nav šīs zemes īpašniece.

Tulcene. Bet viņa apgalvoja, ka viss ir simtprocentīgi droši! Es gan iesaku jums vēl nopietni padomāt par Berna kunga piedāvājumu, tas ir ļoti izdevīgs naudas ziņā – divreiz lielāks par to, ko piedāvā vietējie, mēs esam izpētījuši cenas.

Tāle. Divreiz lielāks?

Tulcene. Tieši tā!

Tāle. Tiešām divreiz lielāks?

Vallija. Tāle, tu traka…

Tāle. Veselas divas reizes lielāka nauda!

Tulcene. Es taču jums teicu!

Tāle. Nē, paldies.

Tulcene. Ko? Jūs smejaties, vai?

Tāle. Nepārdošu ne par kādu cenu, skaidrs?

Tulcene. (sašutusi) Nē, nu tiešām… kaut kas vienreizējs! Gribat labāk nosmakt paši savos mēslos?

Tāle un Vallija. (reizē) Jā!

Tulcene. (pagriežas, lai ietu prom) Es tomēr atstāšu savu un Berna kunga vizītkarti. Būtu vēlams, ja jūs līdz pirmdienai paziņotu savu lēmumu. Mēs nekavējoties satiktos un naudu jūs saņemtu jau nedēļas laikā, savā kontā. Jums taču ir konts bankā? Padomājiet par to… (paskatās uz Valliju) bez padomdevējiem.

(pagriežas un iet prom, pamāj dānim) Let`s go!

Dānis. (atvadās no Tāles un Vallijas) Good bay, see you later! (Tulcenei) What happened? What did they say? Did you offer the money?( Kas notika? Ko viņas teica? Vai tu piedāvāji naudu?)

Tulcene. (nikni) They both are stupid old country witches! (Viņas abas ir stulbas vecas lauku raganas!)

Dānis. (pārsteigts) What?!

(Abi dodas prom. Tulcene nikna, bet dānis – nesaprašanā.)

Vallija. (muti atvērusi, noskatās šiem pakaļ) Velns un elle… nu, toč kā baronlaikos – šis tik atbrauks divreiz gadā kontrolēt! Nez vai pēriena vietu arī liks vietējiem uzcelt? Un pirmās nakts tiesības arī tak droši vien pieprasīs, ko? (smejas)

Tāle. Jāaiziet līdz Kārlim, parunāties…

 

Arvīds Ulme

Ventspilij
 
        Es nododu sevi
Tavās skaistajās rokās
es nododu sevi –
Tev
un savāds dziļums
mani apņem kā jūra
un miers manī ienāk un
pavasars
un visi ap mani
uzzied kā bērni
un bruģi no jauna
kāds apsedz ar zāli
kad nododu sevi
Tavās skaistajās rokās
es zinu kā gājputni
atgriežas mājās
09.05.2011

————————————————————————————————————————

Dziesminieki dzied ne tikai dziesmu vakaros Teātra bārā Rīgā un „Ūdensrozē”  Vecpiebalgā…
Visi  laipni aicināti!
 Lidojošā paklāja koncerts piektdien, 29. aprīlī


         29. aprīlī plkst. 18:30 mākslas galerijā – tējotavā
„Latviešu sapnis” (Baznīcas ielā 20/22) notiks grupas
„Lidojošais paklājs” koncerts!

Dzied un spēlē Ieva Akuratere, Zane Šmite, Ilze Grunte un Matīss Akuraters.
Ieejas biļetes var iegādāties biļešu internetā http://www.bezrindas.lv un Latviešu sapņa pārstāvniecībā. Biļetes cena ir LVL 5.00
Vairāk informācijas šeit:
http://travelnews.lt/index.php?m_id=18253&i_id=5&pub_id=65142 [1]

    Antas Eņģeles koncerts sestdien, 7. maijā
         7. maijā plkst. 14:00 kopābūt aicina dziesminiece Anta Eņģele koncertprogrammā “MANA SIRDS”. Dziesmas par mīlestību skanēs teātra klubā – restorānā “Austrumu robeža” (Vecrīgā, Riharda Vāgnera ielā 8 (ieeja no Gleznotāju ielas)). Koncertā piedalās arī Marko Ojala – bajāna virtuozs un, protams, arī īpašais viesis Elviss Preslijs.
Ieeja 6 Ls. (Ir iespēja izrādes dienā iegādāties brīvās
vietas ar 50% atlaidi. Informācija un vietu rezervēšana pa tālruni 67814202 (darbdienās no plkst. 15.00, sestdienās un svētdienās no plkst. 12.00).)
Vairāk informācijas šeit:  http://www.austrumurobeza.lv/lat/
Lai skaists pavasaris!
Inese Sērdiene
Mob. 26131435

Babeņa

Mums visiem zināmais Ansis Ataols Bērziņš, folkloras kapelas “Maskačkas spēlmaņi” vadītājs, publiskojis dziesmas “Babeņa” video:

http://www.youtube.com/watch?v=lB0JxqRfuh0&feature=player_embedded

Manuprāt, ģeniāla video montāža, kur smeldzīgā latgaliskā dziesma kopā ar neparastu, saplosītu un eksistenciāli saspriegtu vizuālo ritmu, skatītājam liek apjaust īstenības traģiskumu, plosot sirdi un dvēseli, un, kā vienā komentārā rakstīts, “osaras bierst kai pupas”.

Zīmīgi, ka pēc ievietošanas portāla “draugiem.lv” albumā klipu pirmās diennakts laikā noskatījušies vairāk nekā 1000 apmeklētāju un vairāk nekā 80 no tiem ieteikuši to saviem draugiem: http://www.tvnet.lv/muzika/videoaudio/375086-babenas_video_lauku_laudis_pamazam_izmirst

(Skatoties, ieslēdziet pilnu ekrānu, tiem, kas nezin: zem youtubes ekrāna labajā pusē redzēsiet tādu kā četrstūrīgu veidojumu, spiediet uz tā.) (R)

Jauna, pavisam svaiga un interesanta izrāde 16. aprīlī plkst.19.00

Pavasarīga akcija – biļetes lētākas, tikai Ls 6

” Sestdienas vakars”

teātrī-restorānā ” Austrumu robeža” (Vecrīga, Gleznotāju iela)

(tur var gan paēst kārtīgas karbonādes, gan vienkārši iedzert kafiju vai glāzi vīna vai…vispār neēst un nedzert neko, nav spiesta lieta!)

Lugas autors – Lelde Stumbre

Tēlotāji: Aivars Siliņš (Dailes teātri), Zane Burnicka (TV balss), Ieva Rožukalne (VAK biroja priekšniece), Kārlis Anitēns (RadioFM balss, menedžers, aktieris)

Režisore – Lelde Stumbre ( VAK viceprezidente)

Izrāde ir gan par skumjo, gan smieklīgo, par dramatisko un vienkāršo, kas valda mūsu dzīvē. Ģimene – mūsu paši tuvākie cilvēki. Tomēr kādreiz ģimenes locekļus šķir nepārvaramas aizas un jānotiek traģēdijai, lai viņi atkal tiktu viens pie otra…

Jauna, laba grāmata!!!

Tūrs Heijerdāls

Septītajā dienā Zeme bija zaļa
Neilgi pēc kāzām Līva un Tūrs devās savā pirmajā ekspedīcijā – padzīvot kādu laiku civilizācijas nesabojātā dabas nostūrī, dzīvot, kā to darījuši mūsu senči – pārtiekot no dabas veltēm.
Jau tālajā 1937.gadā, kad jaunais pāris devās savā ceļojumā, viņiem bija grūti atrast šādu vietu, kuru civilizācija nebūtu pārlieku sabojājusi. Šādu vietu viņi atrada vienā no salām Klusajā okeānā…

„ Ilgi domāju, kā sākt šo aprakstu un nespēju pateikt  neko labāku, kā uzrakstīts uz šīs grāmatas pirmā vāka – „Mīlestības vēstule mūsu planētai.” Precīzi!
Grāmata ir vienkārša, tīra un patiesa. Bez uzspēlēta humora, glorificēšanas un mākslīgiem konservantiem. Prieks lasīt par divdesmitā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, kad jauns norvēģu pāris  – Līva un Tūrs nolēmuši doties savdabīgā ekspedīcijā un padzīvot cilvēku nesabojātā dabas stūrītī. Izbaudīt dabu, tās veltes un dzīvot saskaņā ar to. Manuprāt, tas mūsdienās būtu daudzu, urbanizācijas nomocītu tipiņu sapnis. Tikai kuram gan būtu tāda iespēja un  galvenais – uzņemība!
Tūra Heijerdāla viena no pēdējām grāmatām (ja nemaldos, tad pēc šīs grāmatas iznāca vēl trīs), kurā tādā kā apkopojošā veidā stāsta gan par savu pirmo ceļojumu (bail kļūdīties, bet liekas, ka tas ir aprakstīts grāmatā ”Paradīzi meklējot”, kas iznāca latviešu valodā astoņdesmitajos gados sērijā ”Apvārsnis”), gan piemin savas izjūtas, ceļojot ar Ra, Ra2, Tigris… .
Sākās cilvēka cīņa ar dabu. Laižot darbā vispirms cirvi, tad buldozeru un dinamītu. Cilvēks izcirta Ēdenes dārzu un ierīkoja no jauna, stādīdams kokus rindās.
Aizraujoši bija lasīt Tūra un Līvas piedzīvoto Fatuhivas salā – gan eiropiešu ievazāto mantrausības kultūru, kas sabojā iezemiešus, apkraujot tos ar nevajadzīgām lietām (kuram gan vajag krāsni tropu salā?! Bet tādēļ, ka tā vesta no Eiropas (uhh!), tad kalpo par skaudības avotu kaimiņiem – ļoti labs iemesls šādam pirkumam) un vēlmē dzīties pēc naudas, kura faktiski salā nav vajadzīga. Kā arī aplipinot viņus ar slimībām (elefantiāze), kā dēļ strauji sarūk vietējo iedzīvotāju skaits.
Mūsu tā sauktais ”progress” daļēji ir pārvērties pūliņos par katru cenu sarežģīt vienkāršību.

Bet īpaši vērtīgas bija grāmatas beigas, kur Heijerdāls vienkāršā valodā pasvītro mūsdienu cilvēku stulbumu (viņš to dara pieklājīgi). Tur derētu izrakstīt vairākus citātus ( vieglāk laikam būtu norakstīt visas  grāmatas beigas), kas varētu likt cilvēkiem apdomāt, vai tas, ko viņi dara šobrīd ir tik svarīgi. Un galu galā – kāpēc?

Juzdami līdzi fiziskā darba strādniekiem, mēs izgudrojām datorizētas iekārtas…. pēc tam liekie fiziskā darba strādnieki kļūst par bezdarbniekiem, bet tie no mums, kuri var atļauties, uztur sevi formā, mīdami nekustīga vingrošanas divriteņa pedāļus.
Spēcīgas bija arī pārdomas par Kosmosu  –  par mākslīgām kosmosa stacijām, cilvēka vēlmi apdzīvot neapdzīvojamas planētas un … tur, augšā, viņiem radīsies vēlme pēc visa tā, ko cilvēks, dzīvodams uz Zemes, ne vienmēr spēj novērtēt.

Lasītājs

Austras biedrības dziesmu vakari notiks jaunās telpās

Esam pavadījuši četrus dziesmu bagātus mēnešus Saules
muzejā, kuram par to sakām lielu, lielu paldies! Bet mainās laiki, mainās īpašnieki un mainās arī dziesmu vakaru telpas.
Turpmāk dziesmu vakari notiks Ģertrūdes ielā 46 (tuvumā Ģertrūdes un Čaka ielas krustojums), kur atrodas “Cappuccino bar & gallery FLAT” mājīgās telpas. Turklāt tagad dziesmu vakari notiks reizi divās nedēļās un ieejas makasa –  1 Ls. Ticēsim Rainim:
“Pastāvēs, kas pārmainīsies.”
Trešdien, 16. martā plkst. 18.00 dziesmu vakarā “Cappuccino bar & gallery FLAT” telpās dziedās liepājnieks Kristaps Sudmalis. Dziesminieks ģitāru spēlē un dziesmas raksta lielāko daļu sava mūža. Apgūt ģitārspēli Kristapu iedvesmoja viņa muzikālā ģimene, kuru, pateicoties TV šovam, pazīstam kā Sudmaļu ģimeni.
Kristaps ļoti reti uzstājas viens (biežāk ar grupu

“Karogi”), arī autorvakari kā dziesminiekam viņam nav ierasta lieta, tādēļ šis dziesmu vakars būs īpašs un ilgi gaidīts gan klausītājiem, gan Kristapam pašam. Kristaps: “Šī notikuma priekšspēle ilga 35 gadus, un šajā laikā man ir sakrājušās daudz jūsu dziesmu, kas rakstītas, izdzīvotas jums.”
Visi mīļi aicināti!
Ieeja 1 Ls.

http://austrasbiedriba.blogspot.com/
http://flatbarandgallery.blogspot.com/

Ar pavasara sveicieniem,
Austras biedrības vārdā Inese Sērdiene, mob. 26131435

Aicinām Jūs uz koncertiem “Austras dienas 2011”! Anglikāņu baznīcā 5. martā.

Plkst.14.00 skanēs programma bērniem un viņu vecākiem «Mīļdziesmiņas».

Plkst.18.00 «Vakara folkkoncertā» klausīsimies un dziedāsim līdzi Imanta Kalniņa, Austrasbērnu un
citu autoru sacerētās dziesmas.

Svētdien, 6. martā plkst.14.00 pulcēsimies Saules muzejā koncertā «Mana tautasdziesma». Tā
būs jauka sadziedāšanās, kurā savu dziesmu varēs nodziedāt arī katrs pasākuma apmeklētājs.
Koncertos dziedās Austra Pumpure, Arnis Miltiņš, Silvija Silava, Agita Kaužēna, Ziedonis Stutiņš, Anta Eņģele, Zane Šmite, Sintija Grava, Kristīne Sudmale, Kristaps Sudmalis, Uldis Ozols, Dainis Baldzēns, Andris Mičulis, Ēriks Pozemkovskis, Uldis Kākulis, Pēteris Draguns, Elīna Līce, Maija Kalniņa, Zanda Štrausa un citi dziesminieki
Būsim pateicīgi, ja par mūsu koncertiem informēsiet arī savu auditoriju!
Vairāk informācijas:
http://austrasbiedriba.blogspot.com/
Austras biedrība
Kontaktinformācija:
Signe Sniedze (mob. 29802995)
Inese Sērdiene (mob. 26131435)

Dzejnieces Amandas Aizpurietes autorvakars Saules muzejā
15. februārī plkst. 18:00 Saules muzeja pagrabiņā Rīgā, Kungu ielā 1 uz dzejas autorvakaru ielūdz dzejniece Amanda Aizpuriete. Kopš pagājušā rudens viņas dzejoļi savā izteiksmē kļuvuši arvien lakoniskāki, arvien klajāki un eksistenciālāki, tuvojoties arvien pilnīgākam minimālismam, un tie ir lasāmi arī viņas interneta dienasgrāmatā. Autorvakarā Amanda apsolījusi
dalīties tieši ar jaunākajiem un nepublicētajiem dzejoļiem.
Par vakara muzikālo gaisotni gādās Lotte Vilma Vītiņa.

Ieeja pasākumā brīva, ziedojumi brīvprātīgi.

Jauna pirmizrāde!

10. un 11. februārī teātrī Austrumu robeža notika jauna pirmizrāde –

Leldes Stumbres luga ” Sestdienas vakars”(Ģimenes gods – vai tāds vēl pastāv? Lauku sēta – pasaule vai sprosts?)

Izrādē piedalās – Aivars Siliņš , Zane Burnicka, Ieva Rožukalne, Kārlis Anitēns

izrādes režisore – Lelde Stumbre.

Izrādes notiks vēl – 30. martā, 16. aprīlī un 25. maijā

Biļetes var pasūtīt internetā, Biļešu paradīzē, kā arī zvanot pa telefonu uz Austrumu robežu un tas jādara ļoti savlaicīgi.


Prievīšu Andris un kokļu skaņas Saules muzejā

Kārtējā dziesmu vakarā Saules muzejā ceturtdien, 30. decembrī, plkst. 18 uz sadziedāšanos aicina dziesminieks, koklētājs Andris Mičulis, biežāk pazīstams ar skatuves vārdu Prievīšu Andris. Šādi viņš tiek saukts kopš 80. gadiem, kad Prievītis darbojās kādreizējā Talku Centrā (vēlākajā Vides aizsardzības klubā). Andris savam matu atribūtam – prievītei – piešķir dziļu simbolisku un bioenerģētisku jēgu, to skaidrojot kā savdabīgu brīvības un neatkarības simbolu cauri laikiem un valdībām, kas viņa personīgo pasauli un uzskatu sistēmu norobežo no valdošo aprindu politikas. Vienlaicīgi šī prievīte kalpo arī par enerģētiskās norobežošanās līdzekli no sabiedrības masās bieži manāmajām mietpilsonisma un liekulības izpausmēm un ir sava veida protests pret pastāvošo iekārtu.

Viss, ko dara Prievīšu Andris, ir piepildīts ar dziļu jēgu un saturu. Vai tā būtu pētniecība dažādās tās izpausmēs, publicistika, kokļu būvēšana un spēlēšana vai dziesmu radīšana. Andris pats arī uzmeistarojis kokles, kuras vēlāk ilgu laiku spēlējis. Tagad viņš spēlē meistara Donāta Vucina gatavotās kokles un Māra Jansona izgatavotās elektroakustiskās kokles, kas veidotas pēc Andra dizaina.

Arī katra publiska uzstāšanās ir zināma atkailināšanās ar savu mūžīgo pavadoni – kokli, jeb kā to sauc Prievītis – koklēm, jo šādi šis tautas mūzikas instruments saukts senatnē. Pēc viņa teiktā, šī instrumenta vienskaitliskošana esot komunistu ļaunprātīgs patiesības sagrozījums. Lai gan kokles ir tikai viens no daudzajiem mūzikas instrumentiem, kuri, skanot Prievīša dziesmām, tiek spēlēti, tomēr tieši tām ir būtiskākā nozīme gan dziesmu radīšanā, gan interpretēšanā.

Dziesmas Prievīšu Andris sacer kopš 13 gadu vecuma, tomēr nopietni šai nodarbei sācis pievērsties tikai pēc kokļu spēles apgūšanas 22 gadu vecumā. Līdz ar to pilnīgi mainījusies viņa dziesmu stilistika un tematika. Andra komponētās dziesmas sakņojas galvenokārt tautas mūzikā un kultūras tradīcijā, un pārsvarā skar tās pašas vērtības, ko tautasdziesmas – cilvēka un Dieva attiecības, cilvēka un dvēseles evolūciju, būtību un dzīves jēgu.

Kokļu spēli Andris apguvis pašmācībā, netieši mācoties no brāļiem Muktupāveliem – Māra un Valda, un, no latviešu folkloristu aprindās 80. gados bieži redzamā Novgorodas koklētāja Miervalža jeb Vladimira Povetkina. Iespējams, ka viņš šo to smēlies arī no ģeniālās folkloristes un grupas Iļģi vadītājas Ilgas Reiznieces, no kādreizējā Skandinieku koklētāja Jāņa Poriķa, lietuviešu folklorista Ēvalda Vīčina un varbūt vēl no kāda. Tomēr Andris patstāvīgi izbūries līdz šī instrumenta spēles vissmalkākajām tehniskajām niansēm. Visus līdzšinējos strāvojumus, spēles stilus un tehniskās īpatnības iesūcis sevī, izkristalizējis un pilnīgojis līdz līmenim, kuru grūti atdarināt. Un to jau arī nevajag, jo tāds, kāds ir Prievītis, otra vairs, šķiet, nav.

Kopš 1984. gada rudens Andris piepulcējies Austras Pumpures Austrasbērnu sastāvam, uzsākot kopīgi muzicēt Rīgā un dažādās Latvijas pilsētās, kā arī vieskoncertos Vācijā, Lietuvā, Polijā, Dānijā un Spānijā. Kā Austrasbērns Prievītis dziedājis, spēlējis blokflautas un kokles, atsevišķos gadījumos arī niedru stabules, taustiņcītaru, basa ģīgu, okarīnu (svilpaunieku), varganu un atsevišķas etniskās perkusijas. No 1985. līdz 1987. gadam Andris muzicējis divu citu Austrasbērnu – Zanes Šmites un Ulda Ozola vadītajā grupā Diedelnieki, vēlāk no 1988. līdz 1989. gadam Valda Atāla vadītajā grupā Viadukts.

Prievīša publiskās aktivitātes vienmēr bijušas saistītas ar koncertēšanu, gan individuālu, gan radošos projektos. Tā, piemēram, individuāli Prievītis 90. gadu pirmajā pusē ir koncertējis vairākos festivālos, kā arī uzstājies individuālos pasākumos un autorkoncertos Lietuvā. Šai pašā laikposmā ar nelieliem autorkoncertiem Andra uzstāšanos varēja vērot Hamburgas un Berlīnes skatītāji un klausītāji.

1996. gadā Prievītis kopā ar saviem pirmajiem atbalstītājiem – Ati Pelčeru un Eināru Kvili dibinājis grupu Līga. Grupas nosaukumā ir atainots baltu senvārds, kas iemieso garīgās vienības, augstākās savienošanās un nepārtrauktā dvēseles attīstības procesa mērķa, ceļa uz to un tā augstākā piepildījuma ideju. Tieši tā arī izpaužas Andra meklējumi un mērķi mūzikā un dažādās radošajās izpausmēs.

Andris sākotnēji viens pats, bet vēlāk biežāk ar grupu Līga kā regulārs dalībnieks ir piedalījies visos līdzšinējos folkfestivālos: 1. un 2. folkmūzikas festivālā Jelgavā, attiecīgi – 1986. un 1987. gadā, 3. un 4. folkmūzikas festivālā Cēsīs – 1988. un 1989. gadā, 1. Liepājas folkfestivālā 1988. gadā, 6. Politiskās dziesmas festivālā 1987. gadā Rīgā un koncertizbraukumos citās pilsētās, Daugavpils folkmūzikas festivālā 1989. gadā, Lielkoncertā Roks par neatkarību Rīgā 1989. gadā, neatkarībai veltītos koncertos dažādās Latvijas pilsētās, Vispārējos Zaļo dziedāšanas svētkos, folkfestivālos Kurzemītes maliņā Kandavā un Tukumā, Jūrmalas folkfestivālos Mellužos, festivālā Bildes Rīgā 1995., 1996., 1997., 1998.g., 2000. un 2004. gadā, Austrasdienu festivālos, daudzos Talku Centra, vēlāk – Vides Aizsardzības kluba rīkotajos pasākumos Rīgā un daudzās citās Latvijas pilsētās, Vislatvijas Dziesminieku saietā Jaunpiebalgas Lielkrūzēs un Vērmanes dārza 1. folkfestivālā Pašā Rīgas viducī 2010. gadā.

Ieeja par ziedojumiem.

Sagatavojis: Ēriks Pozemkovskis

e-pasts: erikspo@inbox.lv

mob. tālr.: 26195595

Kontaktpersona: Inese Sērdiene

e-pasts: inese.seerdiene@inbox.lv

mob. tālr.: 26131435

Foto: Artūrs Zeltiņš

___________________________________________________________

Senā mūzika ar viola d’amore Lēdmanes baznīcā

Baznīcu pirms četriem gadiem cēlis Lēdmanes meistars Tālis Sala ar dēliem, bet līdzekļus ziedojuši vietējie iedzīvotāji. Tai ir burvīga, koka mūzikas instrumentam līdzīga akustika. Tā zvanu lējuši vēl joprojām šā amata mākslas noslēpumus zinoši amatnieki Polijā. Pēc uzcelšanas pirmos baznīcas Ziemassvētkus ar klasiskās mūzikas koncertu ieskandējis ansamblis „Animando” (čelliste Anita Dovmane, flautists Kaspars Dovmanis, altiste Karlīna Īvāne) un dziedātājs Haralds Sīmanis. Šī labā tradīcija turpinās. 2010. gada 19. decembrī plkst. 17.00 Lēdmanes dievnamā baroka mūziku uz unikāliem instrumentiem spēlēs Liepājas simfoniskā orķestra mūziķes Iveta Dejus (baroka vijole), Karlīna Īvāne (viola d’amore) un ērģelniece Līga Pūķe (pozitīvērģeles). Apmeklētāji varēs iejusties pagājušo gadsimtu noskaņās, klausoties Latvijā vēl nedzirdētu seno mūzikas instrumentu salikumu. Programmā skanēs baroka laika Ziemassvētku “mīlestības mūzika” violai d’amore.

Iveta senās mūzikas izpildītājmākslu pilnveidojusi pie Stokholmas Karaliskās Mūzikas Akadēmijas profesores Annas Valstrēmas, ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mūzikas akadēmijas senās mūzikas katedrā, piedalījusies daudzos baroka mūzikas koncertos, tostarp ar baroka orķestri Collegium Musica Rīga, kā arī pierādījusi sevi starptautiskā konkursā Trosingenā. Kopš 1991. gada Iveta ir Liepājas Simfoniskā orķestra vijolniece. Koncertā Lēdmanes baznīcā viņa spēlēs baroka vijoli, kas no modernā instrumenta atšķiras kaut vai ar zarnu stīgām un skaņojumu par pustoni zemāk nekā ierasts.

Līga savukārt ieguvusi maģistra grādu baroka ērģeļspēlē pie Kristīnes Adamaites Latvijas Mūzikas akadēmijā, piedalījusies meistarklasēs Itālijā, Zviedrijā un Vācijā. Strādā kā ērģelniece Liepājas Lutera baznīcā un ir teorētisko priekšmetu skolotāja Emīla Melngaiļa mūzikas vidusskolā. Līgas pozitīvērģeles pavisam nesen ir uzbūvējis Ugāles meistars Jānis Kalniņš.

Vārds pozitīvs nozīmē nelielas, pārvietojamas ērģelītes, kuras pēc vajadzības ērti var pārnēsāt un novietot, kur nepieciešams. Šis ir viens no nedaudziem tāda veida instrumentiem Latvijā, bet Liepājā – pirmais! Starp citu, kopš šī gada novembra meistars J.Kalniņš kļuvis par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri.

Trešā mūziķe ansamblī ir altiste Karlīna Īvāne. Viņa beigusi Veronas konservatoriju un Vircburgas mūzikas universitāti, spēlējusi Itālijas, Šveices itāļu kantona, Vācijas, Spānijas, Īrijas orķestros, uzvarējusi vairākos starptautiskos konkursos un pašlaik ir Liepājas simfoniskā orķestra altu grupas otrā koncertmeistare. Šoreiz Karlīna debitēs uz samērā reta instrumenta – viola d’ amore – „mīlestības” violas.

Šis instruments ar 6 – 7 stīgām, ko bija iemīļojis jau Johans Sebastians Bahs, radās Ziemeļvācijas zemēs 17. gs. vidū. Gadsimta beigās tām parādījās arī papildus rezonējošās stīgas. Uz šāda 12 stīgu instrumenta arī spēlēs Karlīna. Savu uzplaukumu viola d’amore piedzīvoja 18. gadsimtā augstmaņu galmos. Kā teicis karaļa Luija XV galma komponists Luijs Tusāns Milandrs, kura mūzika violai d’ amore būs dzirdama koncertā, instrumenta maigums aizskar sirds visdziļākos nostūrus un ir patiesi pelnījis savu nosaukumu, kas apzīmē tieši tās jūtas, ko izraisa. Izcils viola d’ amore virtuozs bijis slavenais Antonio Vivaldi. Sākot ar 18. gs. beigām viola d’ amore pamazām zaudēja savu iepriekšējo nozīmi (gan nekad pilnībā neizzūdot no mūziķu un skaņražu uzmanības loka), jo arvien lielāko koncertzāļu un apjomīgākas publikas laikmets pieprasīja skaļākus un spēcīgākus instrumentus. Tomēr 20. gadsimts uzskatāms par īstu viola d’ amore renesansi – parādās atkal jauni instrumenta virtuozi, un komponisti velta tam jaundarbus. Tagad nu baroka mūzika uz oriģināliem baroka laika instrumentiem ienāks Lēdmanes baznīcā, lai klausītājus ievadītu Ziemassvētku klusi skanošajā mīlas burvībā.

No kreisās: Karlīna Īvāne (viola d’amore), Iveta Dejus (baroka vijole), Līga Pūķe (pozitīvs) mēģinājumā.

Lēdmanes koka baznīcu pirms četriem gadiem cēlis Lēdmanes meistars Tālis Sala ar dēliem. Fotogrāfijas autors: A.Vališevskis

__________________________________________________________

Arvīda Ulmes dzeja Saules muzejā

14. decembrī plkst. 18:00Saules muzejā Rīgā, Kungu ielā 1 (ieeja no Rātslaukuma) gaidāms Arvīda Ulmes dzejas autorvakars.

Plašākai sabiedrībai visatpazīstamākie kļuvuši tie Arvīda Ulmes dzejoļi, ko izdziedājis un dziesmās pārvērtis viņa sens draugs un domubiedrs dziesminieks Haralds Sīmanis. Arvīda dzejas būtība ir kā uzdrīkstēšanās pacelties spārnos, neraugoties uz fizikas likumībām, un kā silta mājupatgriešanās, neraugoties uz neko.

Arvīds Ulme dzimis 1947. gada 13.maijā, viņa mūža darbs veltīts vides sakārtošanai jeb, kā viņš pats saka, „pasaules lāpīšanai” – gan kopā ar Haraldu Sīmani labojot baznīcu torņus, gan aizsākot rīkot kultūras pieminekļu sakopšanas talkas 80-to gadu sākumā. Pēc talkām pie ugunskuriem dziedātās dziesmas kļuva par iesākumu latviešu folkmūzikai, kā arī Vides Aizsardzības klubam, kura prezidents Arvīds ir joprojām, un ir saņēmis divus Trīs zvaigžņu ordeņus par ieguldījumu dziesmotās Atmodas aizsākšanā.

Dažādu mīklainu apstākļu sakritības dēļ Arvīda dzejoļi joprojām nav oficiāli izdoti krājumā, kaut gan jau gadu desmitiem tos zinātāji pārraksta no kladītes kladītē, mācās no galvas un cenšas dziedāt līdzi Haralda dziesmām.

Haralda Sīmaņa neatkārtojamais balss tembrs, izcilā ģitāras un ērģeļu spēles prasme un viņa dzīslās ritošās čigānu un latviešu asins dāvātais temperaments nebeidz fascinēt dažādu paaudžu klausītājus. Dažas no šīm dziesmām ceram dzirdēt arī šajā vakarā.

Pasākumu sadarbībā ar Saules muzeju rīko Austras biedrība, folkmūziķu organizācija. Dzejas vakari muzeja pagrabiņā notiek katru otrdienu – 21. decembrī paredzēts Rudītes Losānes autorvakars.

Bet katru ceturtdienu plkst. 18:00 ir dziesmu vakari – arī 16. decembrī gaidāms dziesminieks Haralds Sīmanis un viņa dziesmas ar dažādu autoru tekstiem.

Pēc pasākumiem neliela parunāšanās. Silta tēja garantēta, groziņi vienmēr gaidīti. Ieeja brīva, ziedojumi honorāram un muzejam brīvprātīgi.
Fotogrāfijas autors Uģis Ozols.

_________________________________________________________________________________________
Pirmais dzejas slams Latvijā!

15. decembrī plkst. 20.00 topošajā Mākslas centrā VEF teritorijā eksperimentālās fāzes ietvaros risināsies Latvijā vēl nebijis notikums – dzejas slams jeb dzejnieku sacensība, kas vienlaikus ir arī izaicinājums rakstītajam vārdam pārvarēt tradicionālo papīra formu, kļūstot par īstenu piedzīvojumu acīm un ausīm.

Viena no vitālākajām un enerģiskākajām dzejas kustībām „slams” daudzviet pasaulē ir atdzīvinājusi interesi par dzeju mūsdienās. Slams ir dzejas sacensība, kur dzejnieki izpilda savus oriģināldarbus vieni paši vai grupās auditorijas priekšā. Priekšnesumus vērtē nejauši izvēlēti skatītāju pārstāvji, kuri pēc katra dod savu vērtējumu – atzīmi no 0 līdz 10. Darbi tiek vērtēti gan pēc izpildījuma manieres un entuziasma, gan arī pēc satura un stila.

Slamos auditorija ir tā, kas izvēlas, kurus dzejniekus tā grib klausīties, jo vērtēšana notiek kārtās un labākos rezultātus ieguvušie uzstājas atkal un atkal. Neviens dzejnieks netiek kritizēts, tomēr ikviens ir atkarīgs no auditorijas labvēlības. Skatītāji tādējādi kļūst par katra dzejoļa klātbūtni, noārdot barjeras starp dzejnieku, kritiķiem un skatītāju.

Latvijā pirmā dzejas slama  dalībnieki – dzejnieki aicināti sagatavot katrs trīs dzejoļu performances, jo vērtēšana notiks trīs raundos, kuru uzvarētājs saņems naudas balvu 50 LVL apmērā. Piedalīties drīkst jebkurš, arī iepriekšēja pieteikšanās nav nepieciešama. Vienīgi jāņem vērā, ka dalībnieku skaits ir 12 dzejnieki, tādēļ lūdzam dzejniekus uz pasākumu ierasties laicīgi. Dzejolim jābūt paša izpildītāja radītam, to drīkst izpildīt, gan lasot no lapas, gan runājot no galvas. Dzejoļa izpildījums nedrīkst būt ilgāks par 3 minūtēm.

Vairāk informācijas: katrina.vastlave@gmail.com; tel. 29240762 un
http://www.totaldobze.com/ArtCenter/
Organizē biedrība Totaldobže un Katrīna Vastlāve

5.decembrī

atcerēsimies kādu mīļu, jancīgu VAK dīvaini –

dzejnieku Aivaru Neibartu,

kurš būtu svinējis savu 71.gadskārtu.

=====================================================================================

AIVARS NEIBARTS

***

torņkalnā māras okeānā

es izcērtu

āliņģi

dumju kā

Bermudu trejstūri un pēcāk

sabļitkoju

čupu brangu

hai un valzivju un pēcāk

izbaroju šamējo

zuvju liemeņus

zemesvēžiem un taureņiem

veģetāriskiem un

sadzirdu

tencināšanu nikni spalgu

Dzejoļu krājums „Torņakalna kentaurs”, 2001. gads

J.Viļumainis „Torņakalns”

x x x

Ilustrācija no Dzejtaureņa Aivara (Aivara Neibarta) dzejoļu grāmatas “taureņkaraļvalstība”, dizainere un ilustrāciju autore – Inga Ģibiete, izdevējs – “Neputns”

***

šaipus stiksai

pārdaugavā

visriņķī

māras okeānam

pasaules nabas

torņkalna galotnē pašā

bābeles tornis

murd kā jau

bābeles tornis un

es klausos ieklausos

bābelēšanā šamējā kā

lakstīgalu

mēļošanā un

auses manas sāk

starot kā

saules dujas

Dzejoļu krājums „Torņakalna kentaurs”, 2001. gads

kad

kad saule izšļakstās no debesu trauka torņkalns no savas zeltītās bruģakmena pieres ar arkādijas lapu vīkšķi slauka rasas sviedrus nosti

kad saule izšļakstās iz manis kā iz debesu trauka manu sirdi trama karstais īdošais loks spiež kā dzelžainas mīlnieces rokas

kad es izšļakstos iz saules kā iz debesu trauka es esmu iekš torņkalna un torņkalns ir manī iekšā un dim dim un kas gan tur mani krūšu kreisajā pusē dimdina un ko gan tajā tur smēdē kaļ dim dim

Literatūra un Māksla, 1982. g. 7. maijs

Visu Radību uztur –  Labība,

bet Labība nāk no –  Lietus.

Lietus nāk no … Ziedošanās.

(Bhagavad-Gīta 7. nod. 14. pants.)

Par ziedošanos


Lai Saule nenoriet,
Pirms paspējam mēs piedot.

Lai spējam uzziedēt
Un ziedojoties – ziedēt.
Lai ziema neuzkrīt

Pirms patveramies ziedā

Vēl šajā rudenī –
Šai liktenīgā laikā;

Kad putni atstāj mūs
Kā lapas kailus kokus;

Kad saltas nojautas
Mūs aizslēdz ciet kā vārtus;

Lai Saule nenoriet,

Pirms tumšums atstāj mūs;

Lai spējam noticēt –
Ka turpinājums būs …

  • Arvīds Ulme

Madonā-2000

Klasiskās mākslas galerijā „Antonija”

skatāms I STARPTAUTISKAIS GRAFIKAS PROJEKTS „STIPRAIS ŪDENS”

un Neles Zirnītes personālizstāde REZERVĒTS

Izstādes atklāšana 16. novembrī 2010. plkst.: 17:30
Izstāde apskatāma līdz 9. decembrim 2010.

Projekta kurators, “OFORTA ĢILDES” ģildmeistars, Nele Zirnīte

Uz tikšanos:
Klasiskās mākslas galerijā “Antonija” Brīvības ielā 157, Rīga
Ineta Purmale-Grīnhofa
http://www.antonia.lv
P.S. Lai iegūtu papildus informāciju – lūdzam zvanīt pa tālruni:
67338927


Bergmani!

Lelde Stumbre

Tumšās, miglainās naktīs, vienalga, vai laukā novembris, veļu laiks, vai silta vasaras nakts vai auksta pavasara pievakare, atceros,  vienmēr bija jāsauc: Bergmani! Kur tu atkal esi iekritis! Kur viņš palika? Kur palika, kur palika…iegāzās upē! Iekrita vecā akā! Ieripoja gravā! Nokrita no zirga! Pazuda tumsā…

2. novembrī Saules muzejā bijām atnākuši uz VAK vecbiedra, dzejnieka un vienmēr gatavā tusētāja Andra Bergmaņa atceres vakaru. Es tur īsti nesajutu Bergmani, nebija viņa tur klāt un galu galā Amanda Aizpuriete vakara nobeigumā noteica, ka atmiņu vakars vēl tikai būs. Tomēr tur bija kas cits – dzejnieks Andris Bergamnis. Kailajās pagrabiņa sienās, pustukšajā telpā skanēja viņa dzejoļi gan Amandas, gan aktiera Jāņa Reiņa izpildījumā un man kā akmens no sirds novēlās – bija Bergmanis dzejnieks, bija!

Pēdējos Bergmaņa dzīves gados, man šķiet, bijām to piemirsuši. Var jau būt, ka viņš pats pie tā bija vainīgs – rakstīja memuārus, savas atmiņas par raibo jaunību, romānus, bet dzejoļi, kas arī tika uzrakstīti, tā arī lāga neuzpeldēja virspusē. Bet izskatās, ka tieši tie tomēr bija Bergmaņa galvenais pašizteikšanās veids. Daudz dziļāks, nopietnāks, skumjāks un  patiesāks, nekā jestrās atmiņas par bohēmisko sadzīvi.

Dzejniekiem mūsdienās nav viegli. Kādreiz, pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, dzejnieks bija kaut kas romantisks, piepacelts – toreiz valdīja Ērika Ādamsona vīzijas, ietītas sapņu pīpes smaržīgajos dūmos, Poruka nervozitāte  un Veidanbauma nolemtība, padomju laikā dzejnieka statuss pacēlās līdz pat godājamam „ amatam” gan labā, gan ironiskā nozīmē un es nepārspīlēšu ( ja arī pārspīlēju – vienalga, man tā likās!), ja teikšu, ka dzejnieki 70. un 80. gados praktiski noteica mūsu kultūras dzīves virzienu un līmeni. Viņu vidū toreiz parādījās Andris Bergmanis, kuram vienkārši bija lemts nekavējoties iekarot lasītāju sirdis un prātus. Šodien dzejnieka loma mūsu dzīvē gandrīz izzudusi un viens no vecajiem mohikāņiem, protams, bija Andris, kurš spītīgi nevēlējās piemēroties jaunajiem dzīves apstākļiem. Sākumā tu par to brīnies, tad centies viņam kaut ko ieskaidrot, bet tad – atmet ar roku. Un aizmirsti arī to, ka šis cilvēks savā būtībā ir Dzejnieks, viņš nemūžam vairs nemainīsies! Bet Reālā Dzīve ir skarba kundzene – ja negribi tai piemēroties, tā tevi izstums un neliksies ne zinis. Atliek vien – rakstīt dzejoļus. Manī patiešām ielija atvieglojošs siltums par Bergmani – lai kādā bedrē viņš būtu iekritis, lai kādā tumsā steidzīgi iesoļotu, viņam no kabatām birst saņurcīti blociņi ar dzejoļiem. Un tā ir vērtība.

Arvīds Ulme

deviņas dienas ar rudeni

it kā pa vējam

it kā pa jokam

pa lietavām sērām

pa pamestām ligzdām

ir atnācis rudens

pie manām mājām

nu nolaižas miers

kā lapa pār zāli

un es izeju ārā

satikt brāli

nu sēžam uz sliekšņa

un vārdi ir lieki

pat akmens kaut salijis

vēl atceras Sauli

paiet garām mums diena

klusa un lepna

bez spožuma lieka

bez ēnas pār plecu

tā paiet trešā un sestā …

līdz tā devītā pienāk —

ar dzejoli baltu

rakstītu sniegā



Eiritmija – mūzika, kustības, jūtas

Andris Tiļļa

„ Latvijas avīze”

Ar kustību, žestiem attēlot vārdus, skaņas, izteikt jūtas… To spēj ne
tikai aktieri, bet arī eiritmisti. Vai eiritmija ir tikai mākslas veids vai
arī kas cits? Kā tā palīdz cilvēkam? Lai to noskaidrotu, vērsos pie Rīgas
Valdorfskolas speciālistes GUNAS DONIŅAS, kura beigusi Eiritmijas
mākslas akadēmiju Maskavā un eiritmiju māca jau desmit gadus.

Eiritmists ir vārdu, skaņu, jūtu, noskaņu attēlotājs kustībā. Eiritmijas un
arī Valdorfpedagoģijas kustības aizsācējs un popularizētājs ir austriešu
zinātnieks un filozofs Rūdolfs Šteiners (1861 – 1925). Viņa antropozofijas
idejas izpaužas ne vien biznesā, arhitektūrā, medicīnā, bet arī eiritmijā,
kurā ir skaistas kustības, harmoniski ritmi, tajā apvienota deja, pantomīma,
vingrošana, mūzika un vārdi. To var iedalīt trīs veidos.

Pirmā – skatuves eiritmija, kurā darbojas pat speciālas teātru trupas, tās
var iestudēt gandrīz vai jebkuru daiļdarbu – prozu, poēziju… Svarīga ir ne
vien kustība, bet arī mūzika (bez ieraksta), dekorācijas un tērpi, kuri mēdz
būt tīrās krāsās, tie neakcentē ķermeņa dotumus, bet gan cilvēka garīgumu.

Mācību darbā vērtīga ir pedagoģiskā eiritmija, ar tās palīdzību var vieglāk
iemācīt valodas. Jebkuram patskanim, līdzskanim un divskanim atbilst savs
žests. Tas fiksēts fizikāli, fotografējot balsenes izraisītās gaisa plūsmas
zīmējumu. Žesti ir jāiemācās, lai pēcāk spētu ar to palīdzību komunicēties.
Eiritmijā izpildītājs nerunā, bet rāda žestus. Viņam blakus var atrasties
runātājs, teksta lasītājs. Arī mūziku var izpaust ar žestiem, attēlojot
skaņas augstumu. Eiritmiju var mācīt grupā un individuālos seansos.

Ir arī ārstnieciskā jeb dziedinošā eiritmija, to var izmantot dažādu slimību
ārstēšanā. Skaņu izmanto vienas zilbes veidā, kurā ietverta kustības būtība.
Ārsts saka zilbi, pacients izpilda atbilstošo kustību, iztēlojoties skaņu un
ar to saistītās asociācijas. Eiritmijā kustības pārsvarā ir līganas, taču
mēdz būt arī straujas un lēcienveidīgas. Grupas seansā galvenā vērība
veltīta kustībām stresa samazināšanai un dzīvesprieka atjaunošanai,
individuālā seansā izveido kustību programmas, kas atbilst konkrētā pacienta
veselības prasībām. Sevišķi ātri eiritmija iedarbojoties uz astmu,
respiratorajām saslimšanām un artrītu. To ar panākumiem izmanto vēža,
triekas, augsta asinsspiediena un depresijas ārstēšanā. Esot pierādīts, ka
eiritmija ir efektīvs līdzeklis hroniska noguruma mazināšanā.

Eiritmijas kursi notiek Rietumu ezotērijas skolā, Latvijas Zinātņu
akadēmijas augstceltnē.

***

VIEDOKLIS

Dainis Ozoliņš: – Eiritmijas kursus apmeklēju pirms kādiem sešiem gadiem
augstskolā “Attīstība”. Kursos ieguvu izpratni par kustību, ritmu, pareizu
elpošanu, par spēju pareizi atslābināt un kontrolēt savu ķermeni. Iemaņas
eiritmijā palīdzēja arī komunikācijā, spējā saprasties ar apkārtējiem
cilvēkiem, bieži vien tieši žestu valoda ir patiesāka par vārdiem.

***

1.Attīsta cilvēka gribu, koncentrēšanās spējas, jūtas.

2.Veicina harmonisku dzīves uztveri, mākslinieciskās spējas attēlot, parādīt
kustībā vārdus, skaņas, dažādas emocijas.

3.Rada možumu, uzlabo garastāvokli.

4. Ar pedagoģiskās eiritmijas vingrinājumiem var vieglāk apgūt valodas.

5.Dziedinošā eiritmija uzlabo un stiprina veselību, asinscirkulāciju audos,
normalizē asinsspiedienu.

Jūlija
Esmu laimīga, ka šo kustību mākslu varu pasniegt Valdorfskolā, pagaidām gan tikai Vācijā. Pasniegt un arī ārstēt. Ārstēt varrbūt nav īsti pareizais vārds, drīzāk – veicināt atveseļošanos. Protams, jāiepazīst arī slimība, jo eiritmijā „ jāuzrunā” veselais kodols, kas ir katrā cilvēkā. Dvēsele varētu būt slima, bet ne gars! Šis ārstniecības veids ir garīga sastapšanās ar saviem eņģeļiem. Jo vārdam un skaņai ir eņģeļa spēks. „launā vai labā eņģeļa spēks.Esmu pasniedzēja skolā(Vācijā), kur nodarbojos ar uzmanības un koncentrēšanās traucējumiem, stresu un nemierīgiem bērniem. Tā ir māksla, kas pazīstama daudzviet Eiropā. Bērni ierodas pie manis stundu starpbrīžos, pa vienam un mēs strādājam terapijas kabinetā. Es redzu, kā bērns mainās un caur kustību atgūst uzticību sev, saviem spēkiem, sajūt fizisku siltumu, kas viņu nomierina. Ar savu gribasspēku viņš pats palīdz sev pretoties slimībai un dvēsles nespēkam. Kā aug drosme, jo skolās visur pastāv kārtu sistēma – stiprrākie izsmej un atstumj vājākos.
Pedaģijas stundās priecājos, kad redzu, ka šie skolēni spēj ieklausīties un izdejot mūzikas eirotmiju, viņi dejo Šopēna mūzikas pavadījumā un tas ir brīnišķīgi, jo varbūt bērnam mājās ir pavisam cita dzīve – nabadzība, slikta ģimene utml…
Bet R.Šteinera horeogrāfija nav nemaz tik vienkārša…Bet zēns uz tāfeles to zīmē, visa klase seko un viņš pats sevī atklājis ko jaunu. Mani bērni ar prieku aiziet uz stundu un tad es savu mērķi esmu sasniegusi.

Dzeja mežā
Alise Rožukalne

10.septembrī, Mazsalacā, Skaņkalnes pagasta Ģendertu mājās nu jau piekto gadu dzejas mīlētāji atkal sanāca kopā, lai nedaudz rudenīgā, bet visai mājīgā gaisotnē baudītu dzejas dienu pasākumu “Dzeja Mežā”.

Kad ierodamies “Ģendertos”, ārā gan smidzina lietus, taču tas nebūt nav atturējis pasākuma idejas autoru un arī pašu gādīgo namatēvu Austri Grasi no pēdējo vakara veiksmīgai norisei nepieciešamo sagatavošanās darbu veikšanas, tādēļ visapkārt virmo patīkama rosība.

Ar siltu smaidu un spēcīgu rokasspiedienu viņš mūs uzņem savās mājās, lai nedaudz vēlāk mūs – pirmo saujiņu vakara dalībnieku, sasēdinātu zem ozola, un mums, kā arī pasākuma fotogrāfam par godu, uzspēlētu kādu skaistu melodiju.

Pasākuma norises vieta ir vecā rijas ēka, kas savas rijas funkcijas gan sen vairs nepilda, taču katru gadu savā paspārnē pulcē visa gada gājuma dzejniekus, dzejas cienītājus un ikvienu, kam nepieciešams mazliet dvēseles siltuma un kāda jestra latvju danča pēcāk, kad dzejas vārdi izskanējuši.

Šogad “Ģendertu” rijā mūs ar savu klātbūtni un dzeju priecē Arvīds Ulme, Lelde Stumbre, Eva Mārtuža un Anna Dzintare, kā arī savu pirmo literāro veikumu mums “atrāda” jaunā dzejnieku paaudze Uģa Kauzēna un Artura Markusa Simsona personā.

Dzejnieki runā par tām cilvēciskajām pamatvērtībām, kuras mūsdienās reizēm mums teju vai sāk piemirsties: garīgumu un dvēseles gaišumu, mīlestību vienam pret otru, mūsu nacionālās identitātes apziņu un saikni ar dabu. Un kur gan vēl spēcīgāk iespējams izjust šo saikni ja ne lauku mājās, kuras no visām pusēm apjož mežs, un daba teju vai pati nāk iekšā pa durvīm!

Kad vēlā novakarē atvadāmies, lai steigtos atpakaļ uz pilsētu, katrs atkal saņemam pa vienam spēcīgam rokasspiedienam un, kad atskatāmies, lai pamestu vēl pēdējo skatienu uz rijas ēku, jaunieši jau pilnā sparā lec dančus muzikantu spēles pavadījumā.

Austris Grasis lasa sava brāļa Ulža Graša dzeju.

Tie ir kolosāli muzikanti – spēlēja gan koncertpriekšnesumus, gan vēlāk – dančus!

Arvīds Ulme lasa savus dzejoļus.

Savu kārtu gaida pārējie – dzejniece Eva Mārtuža un ex-dzejniece Lelde Stumbre.

Visi kopā – cerams, nākamgad atkal šajā rijā notiks atkal kaut kas tikpat silts un dziedinošs.

Dacīte Beķere
Septembrī Jāņa Akuratera muzeja dārzā notika „Poētiskā kafejnīca” Māras ezera svētku „Magnētiskais Māras ezers” ietvaros.
Savas dzejas rindas lasīja pazīstami dzejdari – Jānis Rokpelnis, Inga Gaile, Māris Salējs, Amanda Aizpuriete, Velta Kaltiņa, Roalds Dobrovenskis, Dagnija Dreika, Ērika Bērziņa, Jānis Elsbergs, Aivars Eipurs, Rūta Mežavilka, Anna Auziņa, Andris Akmentiņš, Pēters Brūveris u.c. Kafejnīcas poētiskās norises kūrēja Kārlis Vērdiņš. Muzikālas improvizācijas – Juris Kulakovs. Programmā bija arī latviešu autoru bērnu dzejoļu tēlu karnevāls – dzejoļu lasījumi. Grāmatu mīļotājiem bija iespēja iepirkties grāmatu tirdziņā, savukārt, gastronomiskai baudai savu produkciju pārdeva Ekovirtuve.

Dzejnieka Aivara Neibarta aizstāvības raksts Māras ezeram, ko Sarmīte Neibarte nolasīja Māras ezera svētku „Magnētiskais Māras ezers” ietvaros pie O.Vācieša muzeja:
” Čiv-riv, mīļie Māras okeāna draugi un torņkalnieši!
Tā varētu teikt dzejnieks Aivars Neibarts, bet viņa likteni ir iezīmējuši Mūžības daudzpunkti un tālab – stāstīšu es:
Svētdien, 24. augustā allaž elegantā, visnotaļ spraunā dikcijā runājoša diktore televizora ekrānā apsaukājās. Jā, jā, un pie tam veselas dujas reizes vienā dienā.
Izklāstot Kino dienu – 86 jampadrača garu garo programmu diktore minēja, ka sestdien BUB pūtēju orķestris dimdinās savas taures Māras dīķa (pasvītrojums mans, A.N.) krastā.
Šķiet, neba šobaltreiz diktores ir pie vainas, jo „Rīgas kinoekrānos” arīdzan sarkans uz balta driķēti: „Māras dīķa krastā.” Un vēl man te miņā iespindz afišas, kuras čakli aicina piedalīties „Skrējienā apkārt Māras dīķim” un vērot skijoringistu mačus uz Māras dīķa ledus.
Bet tā taču ir visjestrākā un prastākā Māras dzirnavu ezera apsaukāšana! Vai ne? Cik esmu jautis, drasējot pa Latviju, dzirnavu ezerus par dīķiem nekur nedēvē. Bet varbūt Māras ezers nemaz nav dzirnavu ezers?
„Jau 1226. gadā šeit bija uzceltas Rīgas bīskapa dzirnavas …” vēsta J.Lancmaņa, B.Šalfejeva, J.Novoselova grāmatiņa „Rīgas vārtos”. Šā paša izdevuma Borisa Šalfejeva rakstā „Tagadējā Pārdaugava” viens no apakšvirsrakstiem skan pat šādi: „Māras dzirnavu ezers un tā apkārtne.” Arīdzan Jānis Straubergs savā „Rīgas vēsturē” min Marijas jeb Māras dzirnavas pie Māras ezera.
Tālab paskatīsimies, ko par mūs interesējošo jautājumu saka padomju vēsturnieki. Uzšķirsim Latvijas PSR zinātņu akadēmijas Vēstures institūta sagatavoto un izdevniecības „Zinātne” izdotās grāmatas „Feodālā Rīga” 437. lappusi. Tajā skaidrā latviešu mēlē teikts, ka … Mārupīte, iztecējusi no Māras ezera, senāk ieplūda Daugavā iepretim Bieķēnsalai.”
Jau lielinieku glupības valstībā esmu vismaz tūkstošreiz runās savās un rakstos paudis, ka iraid gauži nelabi un nešpetni apsaukāt Māras ezeru. NC pirmdienas 21. novembra būšanā: lapiņā „Taciņš” skolēniem un pārējiem bērniem (t.i. īsļaužiem) Skaidrīte Nitiša Māras dzirnavu ezeru (kuram caurtek, caurskrien Mārupīte) iestūķē (varen varonīgi) dīķī! Kālab?
Bez šaubām, pašus torņkalniešus šamējās žurnālistes izdarības nezvai kaut makantiņ iespaidos, bet laikrakstu tak lasa (tā man šķiet) ļauži visā mūsu diženajā latvju valstībā (un ne tikai).
Tātad – EZERS. Un man domāt, ja Māras ezera apsaukāšana par dīķi turpināsies un kļūs aizvien biežāka, ezers var apvainoties, pacelties gaisā un vienkārši aizlidot (ka dīķi lidotu pa gaisu gan tā kā nekad un nekur nav dzirdēts) un vai tas nebūtu gauži skumji?
Torņkalnietis Aivars Neibarts.”

Aivara drauga un līdzgaitnieka Andra Bergmaņa atmiņu fragmenti:
Dzejnieka Neibarta izprieca, sāpe un acuraugs bija Torņkalns
Tāpat kā Jānim Grīziņam „Vārnu ielas republika” Aivaram Torņkalns bija vismaz valsts, ja ne kontinents vai pasaules daļa. Viņa uztverē viss šķietami mazais bija liels. Par dīķi dēvētais Māras ezers, bija vismaz okeāns. Mārupīti viņš dēvēja par dižo Volgu. Reiz Aivars man pauda, ka reiz tur redzējis strūdziniekus, teju tādus pašus kā Repina slavenajā gleznā. Atkal viens pekstiņš. Komjauniešu komiteja noorganizējusi radošu braucienu uz Liepāju (Aivars to dēvēja tikai par Libavu), lai mēs varētu tikties ar grūtdieņiem – bērnu namos un silītēs mītošiem īsļaužiem. Mūsu kompānijā bez Neibarta un manis ir vēl Valdis Muktupāvels, Juris Kulakovs un foto māksliniece Gunta Andersone. Protams, arī mikroautiņa šoferītis un mūsu uzraudze, komjauniešu cekas darbone. Mums vēl jāpiebrauc pie Egīla Straumes mājas Torņkalnā. Komjauniešdarbone šoferītim teic: „Tagad pa Mārupes ielu gar Māras dīķi pa labi un tad …” Tālāk nabadzīte nespēj pateikt, jo viņai metas virsū Aivars, saķer viņu pie kakla (neba jau sāpīgi) un bļauj: „Stulbā komjauniešu zoss! Tas nav nekāds dīķis, bet okeāns!” Komjauniete, kura pie Aivara izdarībām nav pieradusi un tādu briesmogu redz pirmoreiz dveš šoferim: „gar to okeānu, gar okeānu pie Straumes. Neibarts: „Tikai pa Golfa straumi, tikai pa Golfa!”
A.Bergmanis

>


VISLATVIJAS DZIESMINIEKU SAIETS ATDZIMST!

Dacīte Beķere

Augusta beigās, pašā Vidzemes viducī – Jaunpiebalgas  „Lielkrūzēs”  notika ilgi gaidītais pasākums – Vislatvijas Dziesminieku Saiets 2010.

Mēs visi atceramies astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito gadu sākumā Cēsu pils estrādē notikušos folkfestivālus, kurus organizēja folkkustības un folkfestivālu idejiskais tēvs un veidotājs Juris Vilcāns.

Juris Vilcāns devis patiešām lielu ieguldījumu latviešu bardu kultūras attīstībā, ne tikai rīkojot pirmos folkfestivālus, bet organizējot arī citus dziesminieku saietus. Pēc Jura Vilcāna nāves pārtrūka latviešu bardu kultūras apzināšana. Juris Vilcāns bija bardu līderis astoņdesmitajos gados. Viņš bija grupas “Akcents” dalībnieks, komponists, Vides aizsardzības kluba (VAK) aktīvists, žurnāla “Vides Vēstis” kultūrekoloģijas nodaļas redaktors, kā arī mūzikas publicists. Uz jautājumu, kas tad īsti ir folkmūzika, viņš atbild 1987. gadā laikrakstā “Padomju Jaunatne”: “Mūzika, ko izpilda uz akustiskajiem instrumentiem un ar kuru var nodarboties katrs. Mūzika, kurā primārā ir ideja, muzikālais materiāls skaidrs un vienkāršs. Mūzika, kura šajā sarežģītajā laikā, noliedzot patērētāja pozīciju, aicina uz garīgumu.”

Par dziesminieku vadošajām personībām Latvijā viņš uzskatīja Ievu Akurāteri, Austru Pumpuri,  Valdi Atālu, Haraldu Sīmani, Arni Miltiņu, Silviju Silavu, kuri arī šodien ir bardu kodols Latvijā. Juris Vilcāns organizēja dziesmas un mūzikas dienas “Jelgava – 86” jeb faktiski pirmo Jelgavas folkfestivālu, kas deva iespēju satikties un izpausties tā laika latviešu bardiem.

Jura Vilcāna dziesma „Celies, pirmais stāvs!” ir leģendāra, to vēl var dzirdēt arī mūsdienās, piemēram, to izpildījis Liepājas Pedagoģijas akadēmijas studentu teātris “Rikošets”.

“Celies, pirmais stāvs!
Un zemē nāc (atkārtojums)
Un pamodiniet tos,

Kas otrā stāvā mīt

Celies, otrais stāvs!
Un zemē nāc
Un pamodiniet tos,
Kas trešā stāvā mīt

Celies, trešais stāvs!
Un zemē nāc
Un pamodiniet tos,
Kas uz jumta mīt

Celies! Kas uz jumta mīt
Un pamodiniet To!
To, kas debesīs…”

Nav nepieciešama īpaša iztēle, lai tajā uztvertu politisku zemtekstu. Dziesma esot radusies prozaiskos apstākļos, spontāni ar pirmo piegājienu studentu kopmītnēs Burtnieku ielā. Kādu rītu Juris izlīdis no gultas un, šādi rečitējot, modinājis savus studiju biedrus.

Grupa “Akcents” padomju laikā bija pirmā folkmūzikas grupa, ar to Latvijā aizsākās zaļo kustība. Vides aizsardzības klubau (VAK) nodibināja 1987. gada 22. februārī. Jaunie bardi piedalījās zaļo organizētajās talkās – palīdzēja sakopt Tērvetes, Sunākstes, Zemītes baznīcas…

Nevienam Latvijas iedzīvotājam nav gari un plaši jāskaidro, kāpēc tieši tagad – 20 gadus pēc savas valsts atgūšanas atkal nepieciešamal neformālā atmosfērā iespēja izrunāt un izdziedāt patiesību, lai attīrītos no nebrīves gados pārņemtās un uzkrātās lišķības un liekulības.

Šogad saietā piedalījās tādi dziesminieki:  Ieva Akurātere&Lidojošais Paklājs, Zane Šmite, Silvija Silava, Austra Pumpure&Austrasbērni, Haralds Sīmanis, Arnis Miltiņš, Uldis Ozols, Āris un Saulceris Ziemeļi, Sandra Bule, Andris Mičulis (Prievītis), Uldis Kākulis, Varis Vētra, Vītolu ģimene, Ziedonis Stutiņš, Ints Ozols, Kaspars Dimiters JurisHiršs, Maija Kalniņa un Rikošets, Jānis Jansons un Kaspars Pupa, Ivars Cinkuss, Egons Pičners u.c.

Sekojot folkfestivāla tradīcijai, Vislatvijas Dziesminieku Saietā ar savas dzejas lasījumiem priecēja dzejnieki: Gaiķu Māris, Agrita Draguna, Valdis Aleksandrovs, Elīna Līce, Ronalds Briedis, Andris Petrovs, Leons Briedis u.c.
Foto: Dacīte Beķere

Arvīds Ulme

* * *
nesakarīgas lietus
driskas
mani un ielu
kā pazoli
plīckā …
rīts
vēl zem nakts —
sarga cepures slāpstās
un nerādās
pretim nācējs neviens
slapjš kā mans sentiments
beidzot palienu zem pamestas laivas
un
darvainu skaidu ugunskurā
ieraugu
Tavu seju
kā pienotava
tik baltu
tik skaistu


Skrīveru novadā notika biedrības “Sēlijas palete” rīkotais glezniecības plenērs (gleznošana brīvā dabā), kurā 16 mākslinieki gleznoja Skrīveru apkaimi un Daugavas krastus. Viņu veikumu 15. augustā varēja apskatīt Andreja Upīša memoriālās mājas dārzā.

Gleznās bija redzamas skrīveriešu mājas,paši skrīverieši, kā arī mūsu iemīļotie Daugavas krasti.

Plenērā piedalījās arī vakiešu draugi, mākslinieki, brāļi Andrejs Ģērmanis un Juris Ģērmanis.

Dacīte Beķere

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: