Attiecības


Cilvēks visu mūžu veido attiecības. Pirmās sākas ar kustīgo kājas īkšķi, ko mazais pamana, gulēdams savā gultiņā sev deguna priekšā un tad tik aiziet! Attiecības ar līdzcilvēkiem, ar priekšmetiem, dzīvniekiem, dabu…Ja tev ir sliktas vai nekādas attiecības ar mežu, tad atstāt tur tukšu pudeli vai plastmasas maisu nav nekāda problēma, bet, ja ar mežu izveidojušās draudzīgas attiecības – drauga mājā taču neatstāsi savus atkritumus! Attiecības ar ģimeni, mīļotiem cilvēkiem, ar sabiedrību un galu galā – ar pasauli, šīs lietas veidojas palēnām, pamazām un tās jāmāk arī sargāt un izprast. Nav nemaz tik vienkārši. Tomēr bez tām cilvēks var kļūt par „vientuļu salu”, kas nav vajadzīgs ne sev, ne citiem. (R)

—————————————————————————-

VAK talko pie dzejnieka un tulkotāja Ulda Bērziņa

Maija beigās mums gadījās jauks pasākums – talka Ulda Bērziņa pagalmā. Ne jau vienmēr talkām jābūt smalki un rūpīgi organizētām, pieteiktām un oficiāli apzīmogotām. Var arī vienkārši – savākties un palīdzēt sakopt pagalmu, iestādīt puķes, izveidot ugunskura vietu, sanaglot galdiņu… Tas viss notika pie Ulda Bērziņa, vienas skaistas pavasara dienas garumā un beidzās ar kārtīgu pirti.

CAM00479

CAM00483

 

 

Vai Latvijai būs pirmais “zaļais” Prezidents?

Apsveicam Raimondu Vējoni, kurš ievēlēts par Latvijas prezidentu! VAK uzskata viņu par labu esam, jo ilgus gadus sadarbojās, kad viņš bija labs Vides ministrs. Elita Kalniņa nosūtīja Vējoņa kungam apsveikumu un atbildē saņēma pateicību un buču uz vaiga. Jauki!

———————————————————————————

Karš Ukrainā

Krievija iebrukusi Ukrainā un tur notiek karš. Krievijas prezidents , kā jau visi pasaules diktatori, veido savā valstī autokrātisku režīmu, melo un plāno, nevis vispasaules revolūciju, bet vienkārši –  impērijas atjaunošanu. Šķiet, ka tas viss izklausās prātam neaptverami, tomēr tieši tas Krievijā notiek. Kad runāju par to ar jauniešiem, viņi izskatās ieinteresēti, bet ne pārāk. Kad runāju ar vecākās paaudzes cilvēkiem, kuru dzīves lielākā daļa pagājusi padomju savienībā, viņi ir šausmās. Jo mēs vēl atceramies, ko tas nozīmē – impērija, dzelzs priekškars, režīms. Tomēr man ir sajūta, ka visapkārt valda mulss klusums. Grūti noticēt, ka kaut kas tāds var notikt. Grūti noticēt, ka milzīgas valsts galvam galvā rosās plāni, kā iekarot, anektēt, pakļaut un šie plāni neparedz kaut kādas staptautiskas saistības, līgumus vai vienkārši citas valsts tiesības.

Uz šī kara fona mūsu valsts problēmas liekas niecīgas un mazsvarīgas, jo “kāds ir karš, to zina tikai tie, kas bijuši karā”, kā saka televīzijas programmā “Dožd”, ko iesaku paskatīties, jo tur šī kara un mūsu kaimiņvalsts problēmas tiek pārrunātas nesaudzīgi un bez Putina cenzūras. Tāpat kā portālā “Eho Moskvi”. It kā jau skaidrs, ka Krievijā vēl arvien atrodas cilvēki, kuri saprot, kādā bezdibenī kūleņo viņu valsts, tomēr, kā parasti, viņu ir mazākumā. Slavenajā Manēžas laukumā Maskavā, protestējot pret karu Ukrainā, iznāca viens cilvēks. Viņu tūlīt pat savāca un aizveda uz psiheni. Pazīstami? Ļoti pazīstami.

Necelt paniku un nedomāt visļaunāko ir pareizi un normāli, tomēr skaidrs, ka mums jābūt gataviem uz to, ka Putins savas ambīcijas vēl nav apmierinājis. Un mūsu Ušakovs aizbrauca uz Maskavu, lai personīgi apstiprinātu, ka Latvijā ir daudzi, kas to vien gaida kā režīma atgriešanos. Bet es vēl atceros Barikāžu laiku. Toreiz likās, ka visam beigas un mēs ar kailām rokām pret padomju armiju…nez, vai tur kas sanāks. Tomēr sanāca. Un arī šodien, es ticu, ka latvieši savu valsti tik vienkārši kā 1941. gadā vairs nepazaudēs.

(R)

 

____________________________________________________________

Arvīds Ulme

Pastāsts par neredzamo  čeku.

Nemirstīgā “čekas sērga”.
Nekas nav vienkāršāk kā nosaukt kādu, kurš nepatīk, par čekistu. Lai tik viņš sāk taisnoties, tieši tas ir vajadzīgs. Skaidrs, ka ziņas par čekistiem ir tikai čekistiem un ne jau ierindas, bet tiem viss uzticīgākajiem čekas virsniekiem. Ja kāds no viņiem atklās aģentu vārdus – viņam jāmirst. Tas ir daudzkārt pierādījies fakts. Tā visos laikos rīkojās visu valstu slepenie dienesti. Tāpēc jau viņi ir – slepenie dienesti.
Bet tas mūsu sabiedrības aktīvo mietpilsoņu pulciņu nemaz nemulsina. Lai pierāda, ka viņš nav čekists! Ja šī “čekas sērga” 80.gados ir vienkārši saprotama, tad ne tik vienkārši izskaidrojama ir šīs sērgas atdzimšana šodien – nu jau ceturtdaļgadsimtu PĒC neatkarības atgūšanas.
Skaidrs, ka te nav runa par pamestajiem čekas maisiem. Tos pameta kā suņiem kaulu, lai nu pagrauž, lai. Tā viņi tos grauž un grauž gadu desmitiem līdz pat šai dienai un nerimsies – ļautiņiem par prieku. Ar lielu entuziasmu un  nopietnām sejām.
Interesanti, kāpēc pa šiem gadu desmitiem nevienam no tik daudzajiem žurnālistiem nav ienācis prātā pajautāt, piemēram, Vilnim Edvīnam Bresim, kā tur īsti ir ar tiem VDK aģentu sarakstiem. Kā LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājs, kura ziņā bija arī Latvijas Valsts Drošības Komiteja viņš pateiktu un atkārtotu faktu, ka jau vairākus mēnešus pirms mēs iegājām pamestajā čekas stūru mājā, no Maskavas ieradās PSRS VDK vīri, savāca visu aģentūru un aizveda to uz drošāku vietu, kur tā šodien mierīgi guļ nevis maisos, bet glītos plauktiņos un tiek aktīvi izmantota.
Tieši šim faktam bija jābūt par pamatu jautājumam, ko darīt ar čekas maisiem. Bet tas “čekas maisu purinātājiem” likās tik neinteresanti.
Kā radās čekas maisi.
Ja kāds nopietnāk pasekotu notikumiem, kas pa šiem gadu desmitiem virmo ap čekas maisiem, atklātos ļoti netīras spēles, kuras spēlē ļoti netīri ļautiņi.
Šie ļautiņi labi zin, kas tās kartiņas atstāja un kāpēc tur ir pamesti tikai neliela daļa no apmēram 26 000 kartiņām. Viņi arī ļoti labi zina, kur atrodas pārējās kartiņas un saprot arī to, kāpēc tās ir “pazudušas”. Viņi ļoti labi zina, ka VDK nebija nespējīga sabiedriska organizācija, kas tā vienkārši savējos pamestu saplosīšanai.
Es, kā LPSR Augstākās Padomes tautas deputāts, biju čekas maisu notikumu aculiecinieks un gribu atgādināt tiem, kas negrib atcerēties, ka pie mums notika dziesmota nevis bruņota revolūcija. Čekas stūru mājā mēs iegājām tikai tad, kad čekisti mums to atļāva un tur atradām tikai to, ko viņi gribēja mums atstāt. Tāpēc tajā laikā man pat prātā nevarēja ienākt, ka no šiem maišeļu mušām tiks uzpūsti ziloņi Gaiziņkalna lielumā.
Kad Zvārdes kara aviācijas poligona ieņemšanas akcijā pie manis pienāca viens VDK virsnieks un piedraudēja, ja gadījumā es tiešām ievedīšu tos neformāļus poligonā, tad ar mani notiks tas pats, kas ar Lietuvas premjeri Kazamiru Prunskieni, kuras čekas kartiņas kopija tika nopublicēta avīzē. Man par to gan sanāca smiekli. Bez šaubām, mēs iegājām poligonā un vēl pa ceļam atvienojā to no elektrības, nogāžot dažus stabus… Nekādas kartiņas nekur netika nodrukātas. Tas tik būtu joks, ja šie nodrukātu kaut ko tamlīdzīgu. Neviens to neņemtu nopietni. Ko gan es varēju nodot, ja nu vienīgi pats sevi! Es neuzrados nez no kurienes, bet vadīju Radošās jaunatnes klubu (RJK) un Pieminekļu aizsardzības talku centru (PATS), bet no 1987. gada Vides aizsardzības klubu (VAK) un visu acu priekšā notika manis organizētās akcijas, pirmie mītiņi un demonstrācijas, neskaitāmās talkas, protesta gājieni, kā arī raksti, runas, dzejoļi utt… Tas viss sabiedrībā bija ļoti labi zināms. Jau gadus desmit pirms Atmodas manu, 1978 gadā sarakstīto un komponista Viļņa Šmitberga komponēto, dzejoļu cikls “Par Atmodu” dziedāja Maija Krīgena.
…Pār kapu kāpām pāri kāpu
kā pār rūgtu tīrumu
pie streļķiem meklēju es vārdus
kā atsaukt māsu – Atmodu…

Netīru ļautiņu netīrās spēles.
Tomēr, kā izrādījās, es smējos par agru… Virs Latvijas politiskajām debesīm parādījās Čekas maisu mēris un sāka savu darbu pa labi un kreisi, nopļaujot vienu pēc otra…
Velti saucu pēc veselā saprāta. Sabiedrība jau bija iebarota ar atriebības degvīnu. Aizstāvot savu kolēģi Augstākajā padomē dok. Georgu Andrejevu, pēkšņi attapos, ka tautai Melnais Bruņinieks jau bija nocirtis ausis…
Kad mani, jau kā LR Augstākās Padomes deputātu uzaicināja ierasties prokuratūrā sniegt paskaidrojumu sakarā ar manu kartiņu, es atteicos no advokāta pakalpojumiem, jo neskatoties uz vēstures īso atmiņu, manā rīcībā bija simtiem acīs krītoši un viegli pierādami fakti, kas liecināja, ka visu savu mūžu esmu nevis sadarbojies, bet nepārtraukti pretdarbojies režīmam. Izrādās, viņus nekādi fakti nemaz neinteresēja.
Vispirms viņi ignorēja A. Kronberga liecību.
ATZINUMS
pārbaudes lietā Nr.7/248 par Arvīda Ulmes sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu, Rīgā, 2003.gada 15.jūlijā

Liecinieks Aivars Kronbergs (VDK sācis strādāt 1966. gada februārī un nostrādājis līdz 1990. gada augustam) liecināja ka: Sarunas laikā ar Ulmi, iespējams, ka viņam izteicis domu par sadarbošanos, bet viņš krasi noraidoši atteicies pret šādu priekšlikumu. Tā kā Ulmem ir saglabājušies vecie sakari ar Rīgas inteliģenci un viņš varējis būt operatīvi interesants, un tā kā man bijušas labas attiecības ar priekšnieku Pētersonu un bijusi vajadzība novērst no sevis uzmanību, ticis nolemts fiktīvi noformēt Ulmi kā aģentu, kas arī ticis izdarīts. Verve kā tāda nenotikusi, tikai noformējis dokumentus. Viņš noformējis visus dokumentus priekš aģenta vervēšanas un Ulme ticis ieslēgts aģentūras aparātā. Parakstu no Ulmes neņēmis un pseidonīmu izvēlējies pats.

Ar pārbaudes lietā veikto pirmstiesas pārbaudi noskaidrots un pierādīts sekojošais: …ka Arvīds Ulme Jura d. 1947.gada 13.maijā dzimušais Rīgas rajonā, ir savervēts aģenta kategorijā 1977.gada 15.decembrī ar pseidonīmu „Zāle”, personīgās lietas Nr.17355, vervētājs LPSR VDK Cēsu rajona nodaļas darbinieks A.Kronbergs, aģenta uzskaites kartītes ir parakstījis LPSR VDK Cēsu rajona nodaļas priekšnieks Pētersons.
1987.gada 30.aprīlī aģents „Zāle” ir izslēgts no bijušās LPSR VDK aģentūras aparāta, kā darba nespējīgs.
Rehabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras prokurors …/

V.Sausiņš

Ar to jau šī saucamā pārbaudes lieta būtu jāizbeidz, jo arī tajos laikos vajadzēja pildīt plānus, lai attaisnot savus budžeta pieprasījumus utt. Bet vienmēr pēc alkohola smirdošam specdienestu lietu prokuroram V. Sausiņam, kurš uzticīgi bija kalpojis arī okupācijas režīmam, tas likās nepietiekami. Arī fakts, ka pat pseido ziņotājs “Zāle”nav neko ziņojis, Sausiņu nepārliecina:
Cerams, ka šis specprokurors tomēr atrada laiku, lai iepazītos arī ar tiem ziņojumiem, kas sniegti par mani un izdarītu secinājumus:

Pievērsiet uzmanību tam, ka pirmais ziņojums datēts jau ar 1984. gadu. Pār Latviju vēl valdīja bailes un klusējošais vairākums. Nekādas pretpadomju aktivitātes, izņemot mani, neviens īsti neorganizēja.
Ja ar to vēl nav viss skaidrs, tad nu gan visam pielikt punktu vajadzēja sekojošam dokumentam:

Reģ. Nr.A/P-276    24.1 l.I999.g.
Uz Nr.P-260        17.1L1999.g.
Arvīdam Ulmes kungam personas kods 130547-13050
SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā ir ziņas, ka Jūs esat bijis reģistrēts LPSR Valsts drošības komitejas informācijas analīzes daļā kā:
1) nacionālistiskas organizācijas vai grupas, kura veic antisociālistisku un antikonstitucionālu darbību PSRS teritorijā, dalībnieks;
2) persona, par kuru ir nozīmīgi operatīvie materiāli,
3) persona, par kuru fakti un pazīmes liecina, ka tā veic nacionālistisku (latviešu) darbību.
SAB TSDC rīcībā esošajā bij. LPSR VDK elektroniskajā datu bāzē par Jums atrodas šādi z^umv.DS-301654, 311779, 311539.
Pielikumā: iepriekš minētie ziņojumi uz 1 lapas.
SAB TSDC vadītājs L.ZALITE
Šis dokuments faktiski ir spriedums! Te tiesa būtu tīri formāla. Jo par mani jau bija nozīmīgi operatīvie materiāli, fakti un pazīmes… Es jau režīmam biju norakstīts. Varēju pazust jebkurā brīdī, jebkurā vietā. Es to zināju, ar to rēķinājos un tam gatavojos… Bet šādam pavērsienam, ka pilnīgi oficiāli es neatkarīgajā, brīvajā Latvijā ik pa brīdim visos masu informācijas līdzekļos gadu desmitiem tikšu uzsaukts kā čekas aģents, tas gan man nekādos murgos nerādījās! Pie tam pats esmu šajā sadarbībā atdzinies…
Te vietā nocitēt manu pirms 25 gadiem Vandzenē sarakstīto dzejoli:
xxx
kas mūs gribēs celt – tie kritīs!
tie kritīs, kas mūs gribēs celt…
tos krustā sitīs kārs un vārdos
tos noskalos no zemes nost –
tos nogludinās masu kapos
lai sakož aizmirstības zobs;
.
tad nāksim mēs pa ceļu brīvu
un katram mutē karogs brēks
pēc slavas noras mums pieres
pēc varas zobens nosirmos…
——————————————
Tad jau patiešām tiem, kas uzskata, ka Latvijas neatkarības atjaunošana ir čekistu un žīdu projekts, ir taisnība.
Atšķirībā no citiem čekas maisa upuriem, mans gadījums bija kliedzošs pierādījums, ka tiem nevar piešķirt likuma spēku un tāpēc tos ikreiz, kad visur atkārtoti skanēja vēsts par manu sadarbību, es visiem! masu informācijas līdzekļiem nosūtīju minētos dokumentus. Bet, kad pārliecinājos, ka tiem tas vispār neinteresē, kļuvu uzmanīgs. Kāpēc pēkšņi tāda neizskaidrojama nevēlēšanās noskaidrot patiesību, lai pārtrauktu cilvēku izsmērēšanu bez tiesas sprieduma.
Uzrunāju partijas, politiķus un valsts amatpersonas:
Piemēram:
Saeimas priekšsēdētājai
Ingrīdai Ūdrei

Sakarā ar Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vēstuli par A. Ulmes iespējamo sadarbību ar VDK
Atbildot uz Jūsu vēstuli, paziņoju, ka noliedzu savu sadarbību ar VDK.
Neizprotu kāpēc Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs /TSDC/ nav iesniedzis Saeimas prezidijam dokumentus, kas konkrēti pierādītu un apliecinātu sabiedrībai vispārzināmus faktus, ka es jau no 70-tiem gadiem esmu mērķtiecīgi darbojies tieši pret totalitāro režīmu, un attiecīgi VDK ir pret mani veikusi nepārtrauktas represijas. Tas nevar būt, ka TSDC centrā vai tā rīcībā, Valsts arhīvā vai citās glabātavās nav dokumentu, par
·      Radošās jaunatnes kluba /RJK/ darbību, kura prezidents es biju no1980.gada līdz kluba likvidēšanai 1983.gadā, kā iemeslu minot RJK prezidenta Arvīda Ulmes uzstādīto krustu Vānes baznīcas tornī;
·      Arv+da Ulmes izveidoto, nodibināto  un vadīto pamesto baznīcu, svētvietu un senvietu glābšanas neformālu grupu ‑ Pieminekļu aizsardzības talku centru /PATC/ ‑ darbību /1983.–1986./, tai skaitā, aizliegtajām Tērvetes, Annenieku, Zemītes, Usmas u.c. pamesto baznīcu glābšanas talkām, kā arī par Aspazijas, Fr. Bārdas, A. Brigaderes u.c. rakstnieku piemiņas talkām;
·      Arvīda Ulmes izveidoto, nodibināto un vadīto ‑ pirmo masu neformālo organizāciju pēcokupācijas Latvijā ‑ Vides aizsardzības kluba (VAK) darbību, kurā jau no 1987.gada darbojās 30(!!!) nodaļas.
Tieši Arvīda Ulmes vadībā un pilnā personīgā atbildībā tika sagatavotas, noorganizētas un realizētas tādas riskantas, pārdrošas un pat izmisīgas un nepārprotami pret PSRS režīmu interesēm vērstas pirmsatmodas akcijas, kā piemēram, 1987.gadā pie VEF organizētais okupācijas režīma laikā pirmais neformālais masu mītiņš “Par tīru gaisu”, kā arī vērienīgākās 1988.gada masu demonstrācijas, kuras iniciators, organizētājs, realizētājs un atbildīgais bija Arvīds Ulme:
·      “Melno karogu” akcija,
·      Zvārdes kara aviācijas poligona ieņemšana,
·      akcija “Pret Metro” ,
·      Nacionālās simbolikas atjaunoaanas akcija Mežaparkā ,
·      “Lūgšana pie jūras”
·      akcija “Pret migrāciju” Daugavas stadionā
·      akcijas pie Slokas CPK, u. c.
Jo sevišķi jāpiemin akcija “Par PSKP darbības aizliegšanu” pie PSKP CK, kas bija pirmais ‑ kā teica Maskavas TV ziņās ‑ pret PSKP vērsts mītiņš visā PSRS, un daudzi citi.
Visus šos gadus par pilnīgi visiem RJK, PATC, VAK pasākumiem es biju vienīgā juridiski un pilsoniski atbildīgā persona un kas man, maniem tuviniekiem un sekotājiem ir bijis jāpārdzīvo no VDK puses ‑ tas nav šeit aprakstāms, bet, ja tiešām, TSDC nav nodevusi Saeimas prezidija rīcībā manis minēto informāciju, kā tas jau notika ar TSDC ziņām masu informācijas līdzekļiem, tad man jāsecina, ka pēc visiem šiem, Latvijas neatkarībai ziedotiem gadiem, VDK {vai –TSDC) represijas pret mani, maniem bērniem un tuviniekiem, pret pirmajiem Atmodas un Latvijas neatkarības nesējiem turpinās.
Ar cieņu,
Arvīds Ulme

Bet politiķi tik cieši bija pielipuši šiem maisiem, ka neko negribēja mainīt. Vai arī nevarēja.Vai nedrīkstēja.
Tāpēc dabīgi rodas jautājums, vai viņi grib tos izmantot savās interesēs, vai kāds grib viņus (piem. deputātus) izmantot savās interesēs.
Vai tie, kas stāv aiz čekas maisiem, stāv arī aiz politiķiem un preses izdevumiem?
Kas tie tādi ir un ko viņi ziemā ēd? Tāds ir jautājums.

 

 

__________________________________________________________________________

zalie uzvares

 

 

Arvīds Ulme

Kājas nost no gāzes!

Koalīcija rullē.

It kā nemanot, it kā pa jokam sanāca slavenā Valdošā Koalīcija un izlēma kā piepildīt 2014.gada budžetu. Viss notika kā parasti; Koalīcija ņēma un nolēma, un nevienam nekas nav jāskaidro. To, ja vēlās, lai dara partijas. Bet partijas tik noplāta rokas – ko nu mēs, mēs jau neko, tā izlēma Koalīcija.

Labs izgudrojums ir tā Koalīcija, nez kāpēc Satversmē šis “veidojums” nemaz nav pieminēts. Vēlētāji naivi vēlēja par savām partijām, bet beigu galā visa varas būšana nonācaKoalīcijas rokās un kājās. Faktiski atkal esam nonākuši pie reiz jau izbaudītās vienpartiju diktatūras, ar visu no tā izrietošām sekām. Tā darbojās daudzpartiju sistēmas aizsegā. Tas ir tik asprātīgi un ērti. Tā kā Koalīcija naudu 2014. gada budžetam ir savākusi, nu var dot gāzi grīdā un rullēt tālāk izbaudīt varu. Un pa ceļam sacerēt kādu – veiksmes stāstu. Kā jau parasti.

Vilks paēdis – kaza beigta!

Finanšu ministram Vilka kungam nodokļu maksātāji ir kā brāļi, kas atrisina visas rūpes. Galvenā problēma ir savākt no viņiem naudu tā, lai pietiktu Koalīcijai un, lai  maksātāji paliktu dzīvi. Tomēr, kā redzam, tas nav tik vienkārši. Arvien vairāk un vairāk tie nodokļu maksātāji maksā nodokļus citās valstīs, te palikuši vien 505 000 nodokļu maksātāju, kam jāuztur 285 300 budžetnieku, 582600 pensionāru un 130 000 bezdarbnieku…

Bet Vilka kungs ir gudrs kungs, un viņš atrod ģeniālu risinājumu; Tas ir – “...par cik samazinās nodokļu maksātāji, par tik palielinām nodokļus!” Tas nozīmē – “Vilks paēdis – kaza dzīva!” Viss jau būtu labi, ja to varētu turpināt mūžīgi. Bet “kaza”, tā ņems vēl un nomirs. Ko tad? Ko tad vilki ēdīs, ja kazas nebūs? Arī par to maza bēda – katrai dienai sava rūpe. Lai par to domā citi vilki. Tagad galvenais ir piepildīt budžetu.

Ja Koalīcija nodokļu politikas mērķis būtu tikai budžeta papildināšana, tad to vēl varētu saprast un pieciest pat, ja par to jāmaksā tik neprātīgi dārga cena. Tomēr, pietiek ieskatīties nedaudz dziļāk un atklāsies pavisam citi, netīri un tumši nodomi, kas tiek īstenoti budžetu papildināšanas aizsegā; tā maskējoties ar rūpēm par skolotājiem, medmāsām, pensionāriem, bezdarbniekiem u.t.t., īstenojot dažādas nodokļu un atbalsta shēmas, jau ir piebeigtas veselas, potenciālo nodokļu maksātājas, nozares…

Tas nav kaut kādu sazvērestības teorijas, neliešu un alkatīgu varaskāru plēsoņu darbības rezultāts. Nē, tas ir vienkārši loģisks šīs daudzpartiju patērētāju sabiedrības domāšanas veids, kuru realizē viņu Valdošā Koalīcija, neatkarīgi no kādām partijām tā sastāvētu. Lai to pamatotu, ņemšu tikai vienu mazu piemēru no 2014.gada budžeta papildināšanas priekšlikumiem.

Vilka “āža” kāja.

Koalīcija nolēma – “pakāpeniski palielināt nodokli autogāzei, kamēr tas sasniedz tādu pašu līmeni kā benzīnam.”

Ja uz to paskatās tā garāmejot, tas pat var izlikties kā taisnīgs priekšlikums, jo, ar ko tie “gāzinieki” labāki par “benzīniekiem”? Atgādināšu tikai, ka šī naftasgāze ir blakusprodukts no naftas ieguves un tas ir iemesls, kāpēc tā ir lētāka. Un nenoliedzami, tā ir videi nesalīdzināmi draudzīgāka degviela, un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc autogāzei jābūt lētākai. Cik dārga ir mūsu ieelpa? Necik. Diemžēl, šobrīd Latvijā autogāzes lietotāju procents ir tik niecīgs, ka par šo budžetā ienākošo naudu, labi, ja varēs uzbūvēt pāris kilometru ceļa…

Kā redzam, šis nodoklis budžetam praktiski neko dižu nedod, un ir pilnīgi nesalīdzināms ar tiem zaudējumiem, ko izraisīs tā ieviešana.Tāpēc rodas pamatots jautājums – kā sauc to, kas par katru cenu grib šo nodokli, neskatoties uz tiem argumentiem, kas līdz šim pamatoja nodokļu likmes atšķirības. Tad mēs uzzināsim, kāds ir tā patiesais iemesls. Bet jau tagad skaidrs ir viens – tas nebūs budžeta jautājums, bet gan tīri politisks. Pareizāk teikt – netīri politisks.

Jau gadiem mēs vērojam automašīnu straumes, kas darbdienas rītos nervozā straumē plūst uz Rīgu un vakarā atpakaļ. Mēs zinām, ka tie nav izklaides braucieni uz Rīgas svētkiem. Tas lielākajai daļai ir izmisuma un izdzīvošanas brauciens! Jo viņu dzīves vietās vienkārši nav nekāda darba. Nekāda darba. Un Rīgā normālu dzīvokļu īre maksā nenormāli dārgi. Tie vēl nav aizbraukuši uz ārzemēm, lai par minimālo algu strādātu vienalga par ko, tik tāpēc, ka tā ir daudz lielāka par šeit iespējamo maksimālo algu. Kamēr Koalīcija stāsta savus Veiksmes stāstus, te lielais vairums savelk savu jostu arvien ciešāk, lai tikai izvilktu līdz  algai. Bez šaubām, šie braucieni uz darbu kopumā izmaksā ļoti dārgi, bet ko darīt.

Viens no risinājumiem ir aprīkot savus auto ar dārgajām gāzes iekārtām, jo parēķinot sanāk, ka ar laiku tas ikdienas darba braucējiem atmaksāsies. Tie, kas savos auto ierīkoja šīs gāzes iekārtas, nedarīja to sava prieka pēc. Retam par iemeslu kalpoja rūpe par vides kvalitāti. Pamatā tas bija tas pats izdzīvošanas jautājums. Izdzīvošana tepat Latvijā. Nepamest savu tēvu zemi, savu dzīves vietu laukos. Tā bija arī cerība, ka te reiz mainīsies.

Un mainījās arī; koalīcija nolēma, ka tie tur, kas braukā ar to gāzi, dzīvo pārāk zaļi, tāpēc jāatņem viņiem tas prieks, lai brauc ar benzīnu. Kā visi normālie. Kā visi – biezie…

 Bez šaubām, ne tikai Vilkam, bet pat zirgam ir skaidrs, ka, pielīdzinot autogāzes izmaksas benzīnam, tas praktiski nozīmē autogāzes iznīdēšanu.

Tātad tāds bija viņu slēptais mērķis. Vienkārši un ciniski. Viņiem nemaz tā “‘āžu kāja” nav jāslēpj. Viņiem nav par ko uztraukties. Viņiem ir visa vara un visa nauda, tātad viss kārtībā. Tiešām, kas notiks, ja visi sāks pāriet uz lēto gāzes degvielu? Nabagie kļūs bagātāki? Naftinieki iznīks kā šķira? Nu nē! Tad kāpēc tas bija jādara?

Es neticu teorijai par ļaunajiem deputātiem un alkatīgajām partijām, kuriem prātā tikai viena doma – kā padarīt tautas dzīvi neciešamāku, lai viņi lasās uz ārzemēm… Tomēr nevar nenovērtēt to neierobežoto varu, kas ir, piemēram, naftinieku Koalīcijai un viņu bažas par to, ka par cik palielināsies lēto gāzes braucēju skaits, par tik attiecīgi samazināsies dārgo benzīna pircēju skaits.

Naftiniekiem pēc definīcijas riebjas visādi alternatīvās un lētās degvielas praktizētāji. Un to var saprast, jo tas traucē viņiem kļūt vēl bagātākiem, tāpēc  taupīgo centieni jāiznīdē jau pašā saknē.

Bet nelaime ir tā, ka bagātie tik tad var kļūt bagātāki, ja kāds kļūst attiecīgi nabadzīgāks, jo nevar tā vienkārši piedrukāt naudu, lai pietiek visiem. Tāpēc Naftinieku Koalīcija dodas svinīgā gājienā pie Dombrovska Koalīcijas… Un viss tiek nokārtots – svētā budžeta vārdā!

Mārtiņu par finanšu vilku!

Latvijas Degvielas tirgotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Stirāns aprēķinājis, ka gadījumā, ja visi tie autovadītāji, kas izmanto autogāzi, pārietu uz degvielas izmantošanu, tas ļautu valsts budžeta ieņēmumus palielināt vismaz par desmit miljoniem latu ceturksnī.

Lūk, kur tas suns aprakts – degvielas tirgotāju priekšnieks budžetu piepildītāju vietā jau visu sarēķinājis! Varbūt attapīgais Mārtiņš varētu arī parēķināt, par cik simtiem miljoniem valsts būtu bagātāka, ja arī pienam uzliksim tādu krietnāku nodoklīti… Bet piens viņu pagaidām neinteresē, ja viņš vadītu pienu tirgotāju asociāciju – tad gan. Bet viņš pagaidām ir tikai tāds naftinieku kalpotājs. Lai gan viņš pārdod 94,4% no visas degvielas, tomēr tie atlikušie – 5,6%, kas ir autogāzei, viņam kož rādītāja pirkstā.

Skaidrs, ka autogāzes lietotāji darīs visu iespējamo un tik vienkārši neizmetīs miskastē savas gāzes iekārtas. Viņi vienkārši, padārdzinātās autogāzes vietā, iepirks parastos mājsaimniecību gāzes balonus. Ir tāds populārs krievu sakāmvārds – “goļ na vidumku hitra…” Un atkal tie paredzētie cipari nerīmēsies. Jo viņi nepirks gāzi vairs nodokļu kontrolētās gāzes uzpildes stacijās. Nu nepirks. Nekas, ja kas uzies gaisā… Bet tad Vilka kungs var sadusmoties, jo viņam nepatīk, ka to tur par muļķi un viņš arī balonu gāzi attiecīgi padārdzinās. Budžeta vārdā – skolotājiem, mediķiem, pensionāriem… u.t.t.. Kas viņam to var liegt?

Kā valsts, kurai nav naftas tik ciniskā veidā var atļauties piespiest savus iedzīvotājus lētākas degvielas vietā pirkt dārgāko? Tāda veidā aizpludinot naudu citu valstu naftinieku kabatā, un trūcīgāko sabiedrības daļu padarīt par nabagiem. Šī valsts, kā redzams to var.

Runa jau nav tikai par gāzi.

Vides aizsardzības klubs (VAK) 19. Saietā 31.augustā Plieņciemā pieņēma rezolūciju par protestu akciju rīkošanu autogāzes nodokļa palielināšanas sakarā un, ne jau tikai vides aspekta dēļ, bet arī pret to – videi un sabiedrībai bīstamo,Koalīcijas “domāšanas” veidu.

Gan privātpersonas, gan firmas ir paņēmuši līzingu, lai varētu pārbūvēt savas automašīnas uz autogāzi,  un rēķinājušies, ka vismaz  gadus trīs, šādu izmaiņu nebūs. Mūs gan mierina, ka no sākuma tā paliks dārgāka tikai par nieka pāris santīmiem. Bet, kas nāk “pēc sākuma”, mēs labi zinām – tās ir beigas. Un tāpēc protesta akciju uzsākšana šobrīd ir vienīgais veids, kā neļaut vienkārši aprakt tos, kuri grib dzīvot videi un Latvijai draudzīgi.

Ja izdotos panākt, ka, piemēram, šajā protestu akcijā pret šo skābekļa aizgriešanu “gāziniekiem”, varētu sapulcināt ne tikai autogāzes lietotājus, viņu ģimenes un draugus, bet arī to sabiedrības daļu, kas saprot, ka runa jau nav tikai par gāzi, tad tas būtu šīs Koalīcijas beigu sākums. Līdzīgi kā tas bija Vides aizsardzības kluba (VAK) rīkotajā Metro demonstrācijā 1988. gadā, jo toreiz ļaudis saprata, ka runa jau nav tikai par metro…

Šīs Koalīcijas spēks slēpjas sabiedrības vienaldzībā. Kā zināms, viens no nāves grēkiem Rakstos ir – kūtrība. Ja cilvēku savā varā ir pārņēmusi kūtrība, viņš lēni mirst savas vienaldzības ēnā… Līdzīgi tas ir arī ar tautu. Mūs pārņēmusī kūtrība paver ceļu un dod spēku visām tām smirdīgām koalīcijām izplatīties un sagrābt pār mums varu. Laiks atmosties -Atmodai!

Vides aizsardzības klubs(VAK) aicina

·         neformāļu apvienības un tās sabiedriskās organizācijām, kas vēl nav Koalīcijas kabatas struktūras,

·         ikvienu videi draudzīgu iedzīvotāju,

·         radošās profesijas pārstāvjus – māksliniekus, dziesminiekus…

·         visus, kas saprot, ka runa nav tikai par gāzi –

 pieteikties akciju organizētāju pulciņā. @pasts – vak@vak.lv vai pa mob. 29181010

 

 

 

_____________________________________________________________________________________________________________________________________________

Tumsa nāk…Novembra tumsa, mitrums, dubļi, toties dabas formas bez krāšņā lapu zelta redzamas skaidrāk – koku silueti, pakalnu izliekumi, ceļu līkumi, novembris ir tāds mēnesis, kad beidzies skaistums, bet sniega vēl nav, viss tik skaidri redzams. Kopā ar tumsu nāk arī tumšas domas, salīkuši, zaglīgi stāvi un indīga versme, ko cilvēks nespēj nomākt. Novembris latvietim vienmēr bijis pārbaudījumu mēnesis, arī psiholoģiski – grūti tumsā ko saskatīt. Bet cilvēks ir ziņkārīga būtne – viņš agri vai vēlu izlaužas no melnā sastinguma, uzsnieg sniedziņš un vējā virpuļo vieglprātīgās sniegpārslas. Viss atkal būs labi! Iedegsim svecītes 11. novembrī un 18. novembrī, neļausim Tumsai sevi aprīt un iznīcināt mūsu Dieva doto gaišo dvēseli. Re, kā cauri tumši pelēkajai mākoņu biežņai tomēr izlauzusies Saule!

__________________________________________________________________________________________________

Igo Midrijānis

 

Atšķirīga ilgtspējīgas attīstības paradigma Latvijai un pasaulei!

Politisku, ekonomisku revolūciju vai jaunu apgaismības Atmodu?

XXI gs. cilvēces iespējas izdzīvot esot 50%. To nenoteiks nejaušība, bet mūsu patreizējās izvēles, gatavība pārmaiņām.  

Rakstu sērija.

Pētījumos esmu atklājis, manuprāt, patreizējās IA kā utopiskas teorijas, tās neīstenošanas cēloņus. Piedāvāju jaunu IA paradigmu un uzskatu, gatavojoties iespējamām pārmaiņām: degradācijai, izdzīvošanai-eksistencei vai iespējai-ceļam uz pilnvērtīgu attīstību.

 

 

 

Pārmaiņas.

Ilgi pilnvērtīgi turpināties spējīga Latvija un pasaule.

Uz pārmaiņām var skatīties dažādi.

Mans redzējums ir caur ilgtspējīgas attīstības prizmu.

 

Ilgtspēja uz Zemes XXI gadsimtā – globālās sistēmas atgriešanās līdzsvarā nav zaļo UTOPIJA, 

bet NEIZBĒGAMĪBA!

Cits jautājums, vai caur uz vērtībām pilnu attīstību vai degradāciju.

  1. 1.    raksts

Ievads

Kādēļ lasīt šos rakstus?

Saturs.

Saīsinājumi:

Ilgtspējīga attīstība (IA)

Neilgtspējīga attīstība (neIA)

Pilnvērtīga attīstība – ilgi pilnvērtīgi turpināties spēja, specifisks autora IA skatījums (PA)

Izglītība ilgtspējīgai attīstībai (IIA)

Ilgi turpināties spējīga (ITS)- precīzāk būtību izskaidro šāds tulkojums no angl.sustain able

Vai nākotni var paredzēt un ietekmēt? Kāpēc to vajag?

Grāmatas ,, Bezgalības sākums”*, kas veltīta pārmaiņu tēmai, 199.lpp. Teikts ,,Tā kā tas, kas nosaka nākotnes notikumus nav zināms, kā kāds var tām sagatavoties? Kā var? Daži no tiem nosacījumiem,

*David Deutsch The Beginning of Infinity. Explanations that Transform the World, Penguin Books, Glasgow, 2012 kas nosaka, kas būs, ir ārpus tā, cik tālu var sniegties zinātniskie paredzējumi, kāda ir pareizā filozofija par nezināmo nākotni? Kāda ir racionālā pieeja tam, ko nespējam zināt?”

204.lpp.teikts: ,,… starp aklu optimismu un aklu pesimismu ir kaut kas, kas abas šīs pieejas padara ļoti līdzīgas savu izskaidrojumu līmenī”. Grāmatas autors uzskata, ka šie izskaidrojumi nevar būt pamatoti.

Savukārt šī raksta autors ir pretējās domās. Rakstu sērijas apjoms gan neļaus to pietiekoši pamatot, bet tas nenozīmē, ka pamatojumu nav. Vēl vairāk, cilvēces liktenis lielā mērā būs atkarīgs no tā, kā būsim savlaicīgi sagatavojušies.

Par ko rakstu sērija?

Vai Latvija XXI gadsimtā var izdzīvot? Var! Vai patērētāju civilizācija izdzīvos? Diez vai! Vai tā sabruks vai transformēsies (pārveidosies) uz citu- vērtību pilnu sabiedrību? Bet varbūt tuvu ir pasaules gals? Iespējami visi varianti.

Pasaules lāpīšana? Nē! Glābšana? Jā! Pilnveide? Jā! Vai patreizējā IA koncepcija ir utopija? Jā! Vai ilgi turpināties spējīga Latvija, cilvēce, Zeme XXI gadsimtā ir utopija? Nē! Vai var izdomāt pareizu sabiedrības modeli kā, piemēram, Kampanellas ,,Saules pilsētas” ilgtspējīgas attīstības versiju un to ieviest; izveidot zaļo kopienu un to paplašināt globālā mērogā? Nē! Vai var veicināt vēlamās pārmaiņas ne tikai izdzīvošanai, bet pat pilnveidei? Jā! Pagriezienu, kura realitāti, turpinoties patreizējām tendencēm, neredzam, var radīt vai nu Krīze, kad patērētāju sabiedrība un patreizējā pasaules ekonomiski- politiskā kārtība vairs nevar pastāvēt, vai daudzu iepriekš neprognozējamu, neprogrammējamu apstākļu un spēku sakritība, ko var dēvēt arī par Dieva Brīnumu, kā tas bija ar Latvijas neatkarības iegūšanu un atgūšanu, ar PSRS sabrukšanu… Latvija nav maziņa, mēs varam būt niedre Baltijas kūlītī, mēs varam būt ilgi turpināties spējīgas Eiropas kristalizācijas punkts. Bet… savādāka Latvija. Pēc Garīgās un PA  Atmodas. Tā gruzd- zemdegās. Bet- jānoveļ vainas baļķis…

Mazs cinītis var gāzt lielu vezumu. ,,Mēs esam lieli tik, cik mūsu griba.” (Rainis). Jātic un jāstrādā Brīnumam! Dievs svētī Latviju!

Kam adresēti šie raksti?

Atbilde- jebkuram, kuru tie uzrunā.

Tomēr īpaši: Latvijas patriotiem, izglītotājiem, zaļajiem, ticīgajiem, pārmaiņu aģentiem jebkurā jomā; tādiem, kas nenoliedz ne zinātnisko, ne garīgo izziņas ceļu.

Šie raksti nav ne bezrūpīgiem optimistiem (gan jau būs labi), ne fatāliem pesimistiem (neko nevar darīt), bet cilvēkiem, kuru dzīves jēga ir atstāt aiz sevis labāku Latviju un Zemi, kas to mīl un cer, ka tas ir iespējams.

Kāds ir šīs rakstu sērijas mērķis?

Ievadīt tajos izklāstītās idejas sabiedriskajā apritē. Aicinājums uz diskusiju, cerību un rīcību, ierosināt vēlamās izmaiņas: pārmaiņu aģentu darbību, izglītību pārmaiņām – izglītību PA.

Kad pabeidzu datorā savu apjomīgo pētījumu, sapratu, ka tādu blāķi, kas uzrakstīts puslīdz akadēmiskā stilā, neviens no manas iecerētās mērķgrupas nelasīs. Tādēļ esmu centies rakstu sērijā maksimāli vienkāršot valodu, terminus, atteikties no informācijas avotu citēšanas un uzskaitīšanas (ar retiem izņēmumiem), kas vienmēr padara darbu lasīšanu smagnēju.

Rakstu mērķis ir ,,kliegt”, ka XXI gadsimta pārmaiņas nav vienkārši ,,jāgaida”, bet ka par tām jāzina  un atbilstoši jārīkojas patreiz – kā kāds krieviski pajokoja: ,,Ķekuščije zadači rešeņija buduščih probļem’’.

Rakstu sērija tapusi rūpēs par Latviju. Bet Latviju, pirmkārt, ietekmē pārmaiņas globālā mērogā, bet tikai, otrkārt, iekšējie procesi. Tādēļ rakstu sērijā ar domu par Latviju ir tik liels īpatsvars tam, kas notiek uz Zemes kopumā.

Kas tas par rakstu? Kāds bijis izziņas ceļš (metodoloģija)?

Tas ir publicistisks raksts ar zinātnes un ticības elementiem. Tas balstīts uz pētījumu, kas pievienots pielikumā, tā izklāsts vieglāk uztveramā formā. Pētījumam izmantots komplekss, komplementārs* izziņas ceļš, kurā integrētas

– zinātniskā metodoloģija (t.sk.intuīcijas, pašpieredzes, situācijas analīzes, novērojumu, aprobācijas, struktūrinterviju, aptaujas, fruktāļu, informācijas analīzes un sintēzes u.c.metodes),

– prasmes-pieredze (ārpus zinātnē akceptētā): sadzīviskā, meditācija u.c.,

– autoritātes (Svētie Raksti, t.sk.dainas, rakstnieku atziņas),

– atklāsmes (no intuīcijas atšķiras ar to, ka tās var saņemt arī profesionāli tām nesagatavots prāts).

Tādēļ arī rakstu sērijas tēžu apspriešana būtu vēlama kompleksā, piemēram, zinātniski-praktiskā-garīgā konferencē vai elektroniskā Forumā.

Lai rakstu nepadarītu daudz biezāku un akadēmiski smagāku, apzināti neietvēru atsauces uz informācijas avotiem, izņemot dažiem.

 

Mans ceļš uz šo tēmu- rakstu sēriju.

Šī rakstu sērija tapusi kā atbilde uz manu padsmitiem gadu desmitu sāpi par savu bērnu, Latvijas, pasaules likteni šīs un nākošās paaudzes laikā – mēs traucamies uz bezdibeni- nebijuša mēroga globālu ekoloģisku, sociālu, ekonomisku, garīgu krīzi, kas apdraud mūsu civilizācijas (nejaukt ar cilvēces) pastāvēšanu un Latvijā- arī nacionālu krīzi, bet to negribam zināt un rīkoties, mainīties. Ko bija darīt

man? Darboties! Vides kontrole, vides izglītība, vēlāk- izglītība ilgtspējīgai attīstībai (IIA), politika, žurnālistika, publicistika un 2 elektroniski pieejamas grāmatas, zinātne (maģistratūra un iesākta doktorantūra vides zinātnēs, ko bez atbilstošas promocijas padomes nevar pabeigt), reliģija un lūgšanas… Jauna ceļa ilūziju sabrukums pēc Latvijas neatkarības  atgūšanas, pēc Rio sammita par vidi un attīstību. Ne jau noraugoties no malas, bet esot avangardā. Pamazām brieda atziņa par to, ka nepieciešama būtiski savādāka izpratne par ilgtspējīgu attīstību (IA), par tai atbilstošu rīcību, citādu- uzdevumiem un mērķgrupām diferencētu izglītību ilgtspējīgai attīstībai (IIA). Par savādāku cerību… ārpus manis paša un citu cilvēku darbošanos. Cilvēce kā Minhauzens nevar sevi aiz matiem izvilkt no neIA purva. Taču varam nedarīt ko tādu, kas veicina nogrimšanu un saņemt palīdzību no Augšienes, lai atgrieztos.

ŠAJĀ RAKSTU SĒRIJĀ IR APKOPOTS MANU UZSKATU KOPSAVILKUMS. Varbūt taps arī tajā ietverto tēžu detalizētāki, uz pētījumiem balstīti pamatojumu apkopojumi- par jautājumiem, kas jau daļēji izklāstīti citās publikācijās, konferencēs.

Esmu optimists. Pragmatisks risinājums nav redzams. Cilvēces lielākās daļas vēlme pēc nemitīgas aizvien pieaugošas materiālo vajadzību apmierināšanas un brīvā tirgus ekonomikas dzīšanās pēc peļņas (ražošanas pieauguma), šķiet, IA ideju padarām par utopiju. Bet jākuļas kā vardei, kas iekritusi pienā, nemaz nezinot, ka tā var sakult sviestu un izlekt laukā. Jo nedrīkst padoties. Kaut XXI gadsimta draudu un pārmaiņu izaicinājumi šķiet nenovēršami. Es ticu Brīnumam. Gan vēsture, gan zinātne, gan reliģija ir brīnumainu pagriezienu pilna. Bet, lai pārmestu baļķi pāri aizai uz rītdienu, lūdzot kādu citu vai Dievu palīgā, mums pašiem jāķeras pie  stumbra otra gala. Ar paļāvību ārpus cilvēciskās pieredzes. Bībelē teikts, ka mutuļojošā Jordāna apstājās tikai tad, kad priesteri ar Derības šķirstu tajā bija iebriduši tik dziļi, ka straume tos teju teju varēja aiznest.

*komplementārs – tāds, kur savstarpēji papildinoši savietotas it kā pretējas ,,lietas”: gaisma kā daļiņa un vilnis, pretrunīgās Bībeles tēzes, zinātne un reliģija u.tml.

 

 

Kas ir Latvija?

Es ticu Latvijai kā milzu vērtībai ar savu misiju globalizācijas griežos. Kā no kuršiem esam pārtapuši latviešos, tā mūsu tauta savā zemē tālākā nākotnē var kļūt par citu etnosu, sevi nepazaudējot, bet pastāvot pārvērtībās. Kas ir mana Latvija? Tā nav tik daudz politiķu nozagta, birokrātiski, muļķīgi un kļūdaini pārvaldīts pašreizējais valsts modelis,  šī tautas nemīlētā sistēma, bet gan tā ir mūsu zeme plus tauta no baltu sendienām līdz tagadnei un nākotnei, ar savu garīgo satvaru, auru, pie kuras var piederēt arī tie, kas svešumā, tāpat cittautieši, kas to pieņem. Latvija ir pastāvējusi pie jebkuras suverenitātes un baltu/latviešu ietekmes pakāpes savā zemē, un mēs par to vienmēr esam bijuši atbildīgi gan ar konformismu, gan Latvijas (kā Gaismas pils) nosaukšanu vārdā, ko vainagojušas Atmodas, kultūras atdzimšana, sava valsts. Latvija ir mājvieta latviešu nācijai uz Zemes, vieta, kur un kam dot (kaut globālā mērogā – zinātnē u.c.)- īstenot savu dzīves misiju un no kuras kā savējais saņemt. Pat ja valsts pārvalde ir tam nelabvēlīga. Latviju, kāda tā ir, veidojuši kurši, zemgaļi, latgaļi, līvi, dzimtzemnieki baronu jūgā, 1905.gada revolucionāri, strēlnieki, 1918.gada valsts izcīnītāji un veidotāji, gan padomju disidenti, gan tās latviski noskaņotie okupācijas varasvīri, Atmodas dalībnieki, ASV, Austrālijas un Sibīrijas latvieši, patreizējie politiķi un emigranti… Latvija nav tikai ģeogrāfisks, politisks, tautsaimniecisks jēdziens, bet tai ir arī etnopsiholoģiskā (kopīgas dvēseles) dimensija, sinerģisks* kopēja pozitīvisma vai negatīvisma publiskajā telpā veidojums. Tādēļ Latvijai būtiski izdzīvošanas

Atkāpe. Cilvēka piederība savai zemei, tautai nav vienīgā viņa identitāte. Pa vertikāli augšup stāv reliģiskā (ne)ticība, idejiskā (pārliecības) piederība, Zemes pilsoņa apziņa un rīcība (nevis kosmopolītisma, bet redzējuma plašuma un atbildības kontekstā); pa vertikāli lejup: piederība kopienai (suiti), ģimenei (dzimtai); pa horizontāli: profesionālā un vaļasprieka (sportists) identitāte. Visām šīm

identitātēm būtu jābūt prioritārā harmonijā. Mūsdienās postmodernisma laikmetā daudziem trūkst vispār kāda nopietna piederības sajūta – viss mainās. Un būtiskākais tiek atstātas novārtā. Arī latviskums.

Savukārt cīnītāji par latvisku Latviju (LNNK u.tml.piekritēji) bieži to pasniedz kā galveno, nevis redz to kopējā identitāšu vērtību sistēmā. Līdzīgi- reliģijām piederošie.

Kāpēc nelietoju ierasto jēdzienu ,,Latvijas ilgtspējīga attīstība”? ,,Ilgi turpināties spējīga Latvija”- tajā ielieku daudz pilnīgāku, atšķirīgu saturu, kura pamatjēga ir nekoncentrēties tikai uz dabas vides ilgtspēju, ar ko saaužas tautsaimnieciskās un sociālās problēmas, bet skatīt arī citus visbūtiskākos izdzīvošanas draudus un iespējas, akcentējot garīgos un nacionālos aspektus, bet kā aktuālāko nosaucot  sociālo jautājumu motivāciju, argumentus. Termins ,,ilgi turpināties spēja” noņem to stereotipu, kas rodas daudz un nevietā dzirdot vārdu salikumu IA, tas ir precīzāks tulkojums no šī termina pirmsākuma ,,sustainable development- angl.”. Gribētos lietot jēdzienu ,,ilgotā Latvija” bet tam ir vairāk vēlmju, nevis realitātes piegarša. Tomēr – ja Latvijai un pasaulei ir gaiša nākotne, tad attīstībā, kas daudz pilnīgāka ar vispārcilvēcikām vērtībām nekā pašreiz, tādām ko iezīmējušas reliģijas un tautu dzīvesziņas – pilnvērtīgā attīstībā (PA).

Kāpēc  jāsacer jauna IA teorija, ja tā jau tik daudzveidīgi aprakstīta? Būsim reālisti – mēs esam ne tikai tālu no tās, bet dodamies pat pretējā virzienā. Latvija 2030 – jauna IA stratēģija? Normatīvs plānošanas   dokuments nevar pagriezt pretējā virzienā citā vērtību sistēmā dzīvojošu sabiedrību un valsti… pat, ja tā

* sinerģija- vairāku elementu mijiedarbībā efekts lielāks vai mazāks nekā viņu katra atsevišķo devumu summa, piemēram, sadarbojoties 3 draugiem rezultāts labāks nekā viņiem darot darbu katram atsevišķi, bet nedraugiem- tieši pretēji. Sinerģijas formula: 1+1 var nebūt 2, bet var būt arī 3 vai 1.

jautājumi ir arī nacionālā apziņa (Latvija kā vērtība, patriotisms), publiskajā telpā, uzņēmumos, ikdienas saziņā lietotā valoda, emigrācija un imigrācija,  dzimstība, ģimenes loma un nelabvēlīgo ģimeņu ,,dinastijas”, plašsaziņu līdzekļu un cilvēku sarunu saturs… Izdzīvošanas specifika ir arī materiālajā sfērā: HES kaskādes drošība, (ne)atkarība no Krievijas energoresursiem, nogremdēto ķīmisko ieroču izplūdes novēršana Baltijas jūrā un citi- ne tikai ekonomika, sociālie jautājumi caur dabas vides  aizsardzības prizmu, kas tradicionāli tiek uzskatīti par ilgtspējīgu attīstību vienojošām sastāvdaļām.

Tā patiešām būtu stratēģija ilgi turpināties spējīgai Latvijai.  Par to šaubos. Bet arī tāda kā tā ir tā nav ierakstīta lēmumu pieņēmēju un tautas pārliecībā.

Latvijas IA- ilgi turpināties spēju vai neIA nosaka cēloņi,  procesi, kas notiek, notiks

*galvenokārt- globālā, reģionālā (ES, Baltijas jūras baseins) mērogā,

*kuru cēloņi ir Latvijā, tomēr arī saistībā ar pasaules, ES līmeni.

Tieši tādēļ uz to galvenais akcents.

Kādēļ lasīt šos rakstus?

Rakstu sērijā piedāvāta jauna IA- pilnvērtīgas attīstība (PA) paradigma un ar to saistītas daudzas inovācijas – radošs, jaunās atskaites sistēmās balstīts domāšanas process un jaunievedumi: idejas, priekšlikumi, jēdzieni, tāpēc naivi ceru, daudzo rakstu klāstā par IA  šī sērija tiks pamanīta.

Pamatjautājums (bez pozitīvas atbildes uz kuru pārējie atkrīt): ,,Vai IA nav kārtējā utopija?” Ilgtspējas atjaunošanās ir neizbēgama. IA kā utopija īpaši šķiet padomju propogandu par gaišo nākotni pārdzīvojušajiem. Par neīstenojamu IA uzskata daudzi politiķi, izglītotāji, zinātnieki, ierēdņi, kas diendienā to piesauc, stāsta citiem, bet paši netic, jo patēriņa un ražošanas pieauguma nobremzēšana optimālā līmenī, sociālā līdztiesība (vienlīdzība) ir pret ,,cilvēka dabu’’ un kapitālisma (brīvā tirgus) ekonomisko pamatu un pašreizējās demokrātijas īstermiņa modeli… Kampanellas ,,Saules pilsēta’’, komunisms, nacionālsociālisms, dažādas Āfrikas, Āzijas, Latīņamerikas sociālisma modifikācijas, zaļo piedāvātais Zaļais – 3.ceļš un Tartu universitātē izstrādātais ,,Mūsu pašu ceļš’’  Baltijai XX gadsimta beigās, VAK ekovalsts ideja… Atzīsim to, visas šīs idejas ir izgāzušās. Pamatjautājums – vai vispār var uzkonstruēt sabiedrības attīstības modeli un tad to ieviest, īstenot?

IA gandrīz vienmēr tiek pasniegta kā mērķi, principi, kritēriji, instrumenti, rīcības, priecājoties par savu paveikto, cik esam ilgtspējīgi, pazaudējot izpratnes pamatu – ilgtspēja ir sistēmas pazīme, tās iekļaušanās dinamiskā kapacitātē- ietilpībā, elementu un to mijiedarbību izmaiņu robežu nestspējas nepārkāpšana vai atgriešanās tajā pirms sistēma nav kolapsējusi. Tā kā globālā sistēma Zeme-cilvēce ir pārsniegusi robežas, atgriešanās tajās vai citās – noturīgas sistēmas izveide ir neizbēgama. Bet- tā var būt gan IA, gan degradācija.

Patreizējā IA koncepcija gan pasaulē, gan Latvijā ir utopija, jo mūsdienu civilizācija, starptautiskā politika kopumā no tās ir nemitīgi attālinājusies, ja skatāmies reālos procesu rādītājus, nevis vārdu un dokumentu plūdus. To netieši apstiprina arī publikācijas, pētījumi. Bet paradoksāli – kā atbildi uz to IIA, publikācijās cenšas šo ,,beigto zaķi” tiražēt aizvien vairāk tāpat kā pieauguma ekonomikas strupceļu mēģina ,,risināt” ar vēl lielāku pieaugumu. Tas būtu līdzīgi, ka daži cilvēki pūstu dvašu koka skulptūrā, lai tā kļūtu dzīva, un, kad tas neizdodas, pūš daudz vairāk un sasauc palīgus.  Zinātne krustu šķērsu izpētījusi dzīvību. Bet nevar to radīt. Līdzīgi – radīta IA konstrukcija, kas nestrādā. Ne jau saku, ka nederīgas praktiskās un arī teorētiskās atziņas, bet, neparādot pārliecinošu ieviešanas mehānismu un ceļu, ka IA ir iespējama, bez pārliecības un ticības IA tiek paralizēta cilvēku un organizāciju, tai skaitā Saeimas, valdības, ministriju ierēdņu, pašvaldību, uzņēmēju praktiskā efektīva (ne ķeksīša pēc) iesaistīšanās. Bet mana pārliecība, ka IA kā PA ir iespējama, bet to var izraisīt tikai apstākļi, kad patreizējais tirgus ekonomikas modelis, patēriņa sabiedrība, vairs nevar pastāvēt.

Kas ir Pilnvērtīga attīstība? PA ir IA redzējums, kurā, pēc autora domām, parādīta reāla ilgtspējas idejas īstenošanās  (nevis īstenošanas) perspektīva (ņemot vērā līdzšinējo nesekmīgo Latvijas, pasaules pieredzi). PA ir cilvēces pēcpostmodernais laikmets, kurā patērētāju sabiedrību un peļņas ekonomiku nomainījusi attīstība, kas balstīta uz vispārcilvēciskām vērtībām, kas nav kaut kāda utopiska harmoniska civilizācija, bet arī vairs ne pašiznīcinoša. PA ir cilvēces, Latvijas izdzīvošanas un pilnveidoties, būtiski pārveidoties un ilgi turpināties spēja un iespēja, kuras uzmanības centrā ir nevis dabas vides aspekts, bet garīgais aspekts, ko būtiski, papildina nacionālais (etniskais), (sociāl)psiholoģiskais un demokrātijas aspekti, protams, saglabājot dabas vides, sociālo un ekonomisko aspektus.

Kā? Par to sīkāk rakstā ,,Paradigma”.

Rakstu sērija ietver rakstus:

1.Ievads. Kādēļ lasīt šos rakstus?

2.Kādas pārmaiņas?!

3.Paradigma.

4.Garīgā un PA  Atmoda.

5.Pārmaiņu aģenti.

6.Salīdzināšanās (grēkatziņa un grēknožēla).

7.Izglītība pārmaiņām.

Rakstu sēriju caurvij skatījums uz ilgtspējīgu attīstību (IA) no PĀRMAIŅU skatpunkta, no tā, kas var notikt vai nenotikt XXI gadsimtā. Rakstu tematika un secība vienotā sērijā nav savirknēta nejauši. Ievadraksts atbild uz jautājumiem: par ko būs runa, kāpēc tos lasīt. Otrais – visnozīmīgākais izskaidro iespējamās pārmaiņas un to neizbēgamību, nepieciešamību pēc cilvēces un Latvijas jauna attīstības virziena. Trešais – sniedz autora uzskatu kopsavilkumu, pēc kura lasītājs var pieņemt lēmumu, vai tālākos rakstos vērts iedziļināties. Ceturtais raksts parāda kā patreizējais utopiskai ilgtspējīgas attīstības modelis var kļūt par realitāti- Latvijas un globālo ilgi turpināties spēju caur Atmodu. Pēdējie trīs raksti atbild uz jautājumu, ko darīt, kas jau no tā notiek.  Pārmaiņu aģenti  (5.raksts) ir tā atslēga, ar ko atvērt durvis uz 2 pamatuzdevumiem (grēkatziņu, grēknožēlu un lūgšanu- 6.raksts) un izglītību pārmaiņām (7.raksts). Viss pārējais, citi instrumenti ir pakārtoti.

Rakstu sērija arī ietver virkni priekšlikumu, no kuriem daļa apkopota ievadā.

Ko darīt?

 

Pirmkārt, tie ir garīgie uzdevumi. Visām reliģijām, Dievatziņām, daudzām mācībām ir izpratne par grēku, karmu, vainu u.tml. un tā sekām: proti, cilvēka, kopienas, tautas attīstībai kā baļķis guļ priekšā neapzināti, neatzīti, nenožēloti nodarījumi un domas (sociālpsiholoģiskais klimats un tā ietekme uz energoinformatīvo lauku).  Latvijā tas ir ļoti nozīmīgi. Ir jāveicina ceturtās- Garīgās un PA Atmodas varbūtība: ar dogmatisma, līderu ambīciju barjeru nojaukšanu, ar toleranci, kas iespējama pēc vainas nožēlas dabas, cilvēku, t.sk. tautu (ebreju, līvu, čigānu, krievu) un Dieva priekšā. Jāatzīst domu un lūgšanu reālaisspēks.Domas enerģiju taču var pat izmērīt ar fizikas mēraparātiem, izmantot neirolingvistiskajā programēšanā, datoru un mākslīgo cilvēka orgānu vadīšanā utt.Izšķiroša būs pārmaiņu aģentu  darbība gan sagatavojot sabiedrību pagriezienam uz PA, Atmodai, gan jo īpaši – tās laikā, arī atgriežoties uz ilgtspējas stāvokli. Šie aģenti starp mums jau ir, bet jācenšas būtiski veicināt viņu ietekmes efektivitāti.

Otrkārt, jāīsteno 2 veida IIA, ņemot vērā, vai mērķgrupu motivēt ar personīgiem un vietējiem sociāli- ekonomiskiem ieguvumiem no IA projektiem, dzīvesdarbības, neuzbāžoties ar zaļās domāšanas propogandu, vai gatavot pagriezienam, iespējamai virzībai uz PA. Mainot argumentāciju, jau tagad var panākt ,,uzrāvienu’’’pēc abpusēja sociāli – ekonomiskā un vides (angl.,,vin- vin’’) principa neIA  bremzēšanā vietējā līmenī. Bremzēšanai noder jau visi pašlaik īstenotie IA instrumenti.

Treškārt, kāda zeme, arī Latvija, var būt ilgi pilnvērtīgi spējīga turpināties tikai tad, ja tās tautai ir pietiekoša vēlme un izpratne saglabāt savu valodu, mentalitāti, kultūru, valsti, dzīvot tajā, pārvaldīt to atbilstoši savas tautas interesēm, ievērtējot un cienot citu etnosu pamatotās vajadzības. Lai latviešu tauta būtu noteicēja savā zemē, Latvijas sociāli- ekonomiskajam modelim jāsaskan ar tautas mentalitāti(pēc tūkstoš gadiem tā atbilst teritorijas fizioģeogrāfiskajiem raksturlielumiem un senvēstures pieredzei- dzīvesziņai) un vērtību orientāciju un sistēmu (iegūta kopš tautu pirmkatla cauri vēstures līkločiem līdz mūsdienām), tās garīgo satvaru un Uzdevumu(-iem).

Tās nebūt nav visas inovatīvās idejas šajā rakstu sērijā.

Katrs raksts daļēji ir autonoms un saistīts ar citos rakstos teikto, tādēļ nereti nākas vienu un to pašu domu atkārtot.

Labprāt uzklausītu lasītāju domas, argumentus citām izvērstākām publikācijām par šo lakonisko rakstu sēriju, kurā, lai ,,neizplūstu”, apzināti neietvēru daudzus aspektus.

P.S.

Pilnvērtīgas attīstības simbola skaidrojums.

Tas ir autora darināts simbols – fruktālis. Simbols – zīme nes daudz lielāku informāciju, nekā to atsevišķo elementu izskaidrojums. Jo viss ir mijiedarbībā un savietots.

Trīsstūris- universiāla vairāku reliģiju, arī kristietības Dieva zīme- galvenais un garīgi vienojošais elements. Aplis nozīmē to, ka PA, atšķirībā no IA, par ko ir būtiski atšķirīgi priekšstati, ir ar robežām, nevis kā izplūdusī IA koncepcija; PA aplis ietver attīstību pa spirāli- dialektiku un savietotību ar garīgo pasauli (trīsstūri)- trialektiku; bez tam aplis ietver jēdzienus ,,gals un sākums- atkārtošanos”, iņ un jaņ- pretmetu cīņas un vienības likumu, sauli- Gaismu, Zemi- tās resursu un piesārņojuma utilizācijas ierobežotību u.c. Krusts simbolizē PA un visa pamatu Kristus=Mīlestību un Viņa doto atbrīvošanās iespēju no grēka (vainas)- Labo Vēsti; krusts ir arī ārstniecības- veselības simbols, kas būtisks mērķis vides ilgtspējas mērķis. Krusta kontūras iziešana ārpus trijstūra simbolizē, ka visu reliģiju piedāvātais risinājums vairs nav to robežās (bluķos, ziedu ugunskuros, upurjēros, lūgšanu dzirnaviņās utml.), bet ārpus tradicionālajām visu reliģiju robežām: gan Mīlestībā- Agape, gan Mīlestības principā.

______________________________________________________________________________________________________

LIEPĀJĀ PULVERA IELAS MALĀ ATBRĪVO VIETU KOKSA RAŽOTNEI  

Sarmīte Pujēna

Liepājas Vides aizsardzības kluba biedre Brigita Maksimova apturējusi koku izciršanu Pulvera ielas malā.

Pēc B. Maksimovas teiktā, cirtēji nav varējuši viņai uzrādīt  pašvaldības izsniegtu ciršanas atļauju.
Vides aktīviste devusies uz pilsētas domi pie Vides un veselības daļas speciālistes Daces Liepnieces, kas paskaidrojusi, ka nav nepieciešama atļauja, ja grib privātā teritorijā nocirst kokus, kuru diametrs nepārsniedz 12 cm. Atļauju lielāku koku
izciršanai pašvaldība pagaidām neesot izsniegusi.Pulvera ielas kreisajā pusē, kur
iecerēts būvēt koksa ražotni, izcirsts liels daudzums jau krietni paaugušos priedīšu un krūmu, savukārt desmitiem lielu priežu un lapu koku gar ielas malu un tai blakus esošajās zaļajās teritorijās iezīmēti ar sarkanu krāsu. Parasti tā dara, lai
atšķirtu ciršanai paredzētos kokus no pārējiem. Lielajās izcirsto priedīšu kaudzēs bija manāmi arī tādi stumbri, kuru apkārtmērs noteikti pārsniedza atļautos 12 cm.

Kamēr portāla fotogrāfs iemūžināja nocirstos un iezīmētos kokus, piebrauca džips, no kura izkāpa satraukta sieviete kas vēlējās zināt, kāpēc tāda interese par šo teritoriju. Kā noskaidrojās, Inga Rozentāle pārstāv SIA „Impel Serviks”, kas nodarbojas ar teritoriju uzkopšanu. Šajā gadījumā klients, kas pasūtījis darbus, esot „HRC Libau”.

„Šī ir visai baisa vieta, kur tiek dzerts, pīpēts, kurināts, visapkārt mētājās atkritumi, beigti suņi, kaķi, šļirces,” pastāstīja Inga Rozentāle. „HRC Libau” par šīm nekārtībām
bieži saņēmusi pašvaldības policijas aizrādījumus, tāpēc nolēmusi teritoriju sakopt, tajā skaitā arī izcirst krūmus un sīkos kokus. Rozentāle noliedza, ka ar sarkanu iezīmētos kokus arī plānots nozāģēt: „Tieši otrādi, to darījām, lai strādnieki, kuru uzdevums bija izcirst krūmus un sīkos kokus, nejauši nenozāģētu kādu no lielajiem kokiem.”

„Impel Serviks” pārstāve gan bija spiesta piekrist, ka gadījumā, ja koksa ražotnes būvniecība tomēr notiks, nāksies izcirst arī vairākus desmitus lielo koku.

“Sāp sirds, skatoties uz izpostīto priežu jaunaudzi. Tur jau nocirstas aptuveni 50 priedītes, kā arī daudzi citi koki. Kā var sākt koku nociršanu, ja vēl nav beigusies tiesvedība pret koksa rūpnīcas celtniecību,” vaicāja vides aktīviste
Brigita Maksimova.

Brigita Maksimova, juriste un deputāte Elita Kosaka un Ziemeļu priekšpilsētas iedzīvotājs Vladimirs Kuzņecovs Administratīvā rajona tiesā iesnieguši
prasību atcelt Liepājas domes 2010.gada 16.decembrī pieņemto lēmumu par atbalstu energokompleksa jeb koksa ražotnes būvniecībai Pulvera ielā.

Pieteikumu bija plānots sākt skatīt 1.martā, toreiz uz tiesas sēdi bija ieradušies ap divdesmit iedzīvotāju un vides aktīvistu, lai protestētu pret koksa rūpnīcas celtniecību liepājnieku dzīvesvietu tuvumā. Taču tiesneses slimības dēļ prasības izskatīšanu atlika uz 28.jūniju.

“HRC Libau” ar pašvaldības akceptu plāno Pulvera ielā izveidot energokompleksu, kurā izmantos modernu akmeņogļu koksēšanas tehnoloģiju un kā blakus produkts tiks ražots siltums. Kompleksā paredzēts pārstrādāt aptuveni 450 tūkstošus tonnu akmeņogļu gadā, kuru sastāvā ir vismaz 80% oglekļa, saražojot līdz 310
tūkstošiem tonnu koksa. “HRC Libau” pārstāvji apgalvo, ka tiks izvēlētas tehnoloģijas, kas maksimāli samazinās iespējamo ietekmi uz vidi un cilvēku veselību.

Links:
——
[1] http://www.irliepaja.lv/lv/raksti/tag:HRC-Libau/
[2] http://www.irliepaja.lv/lv/raksti/tag:Impel-Serviks/
[3] http://www.irliepaja.lv/lv/raksti/tag:Pulvera-10/
[4] http://www.irliepaja.lv/lv/raksti/tag:Inga-Rozentale/
[5] http://www.irliepaja.lv/lv/raksti/tag:Brigita-Maksimova/
[6] http://www.irliepaja.lv/lv/raksti/tag:koki/
[7] http://www.irliepaja.lv/lv/raksti/tag:koksa-rupnica/

_______________________________________________________________________

Akcija tiek pagarināta, akciju atbalsta!

Pagājušajā nedēļā ar dažādām aktivitātēm norisinājās akcija “Paldies par Latviju – brīvu no ĢMO!”. Akcijas laikā Latvijas veikali tika uzrunāti ar aicinājumu vairs netirgot ģenētiski modificētus organismus (ĢMO) saturošu pārtiku.  Kopš akcijas sākuma, 13.maijā, lielveikaliem ir nosūtītas jau vairāk kā 1000 vēstuļu.

Uz šo aicinājumu atsaucās RIMI Latvia (Rimi un Supernetto veikali), oficiāli paziņojot, ka turpmāk vairs netiks veikti iepirkumi ar ĢMO saturošiem produktiem. Savukārt SIA “Palink” (IKI un Cento veikali) informēja, ka jau ir izstrādājis un ieviesis noteikumus, kas liedz šī uzņēmuma veikalos tirgot ĢMO saturošus produktus. Arī Stockmann informēja akcijas organizatorus par savu politiku netirgot marķēto ĢMO pārtiku.

Akcijas oganizatori norāda, ka pārējie veikalu tīkli vēl nav snieguši atbildes uz jautājumu par savu turpmāko politiku attiecībā uz ĢMO saturošas pārtikas tirdzniecību. Tādēļ akcijas laiks tiek pagarināts.

Paužot pateicību par Latviju – brīvu no ĢMO, pie veikaliem vēršas arī Latvijas slavenības. Tuvāko dienu laikā uz pārējo 8 veikalu tīklu vadību e-pastiem tiks nosūtīti video ar 15 Latvijas sabiedrībā iemīļotu cilvēku viedokli, kuri kā vienkārši patērētāji un Latvijas patrioti stāstīs savu viedokli par ĢMO pārtiku.  Pirmajos divos video savu viedokli pauž ārste Ilze Aizsilniece, Ints Teterovskis un Ieva Akurātere, kā arī Vestards Šimkus, modes māksliniece Šeila un Latvijas institūta direktore Karina Pētersone. Jaunākos video var skatīt akcijas lapā www.brivsnogmo.lv

Arī visa sabiedrība tiek aicināta turpināt paust savu noliegumu ĢMO pārtikai un sūtīt aicinājumus veikaliem. No akcijas lapas www.brivsnogmo.lv katram iespējams nosūtīt vēstuli Latvijas veikaliem ar aicinājumu netirgot ĢMO pārtiku un tādā veidā atbalstīt Latviju kā valsti, kurā ne tikai neaudzē ģenētiski modificētus (ĢM) kultūraugus, bet arī netirgo no tiem ražotu pārtiku.

Akcijas organizatori aicina kopīgi veicināt atbildīgu patēriņu, jo arī importējot ĢMO pārtiku, mēs atbalstām ĢM kultūraugu audzēšanu un to izraisīto kaitējumu citās valstīs. Būsim atbildīgi par ilgtspējīgu lauksaimniecību pasaulē!

* * *

Video ar ārsti Ilzi Aizsilnieci, Intu Teterovski un Ievu Akurāteri: http://goo.gl/zp6Tm

Video ar modes mākslinieci Šeilu, Latvijas institūta direktori Karinu Pētersoni un Vestardu Šimkusu: http://goo.gl/Ho4KZ

Akcijas koordinatore

Zane Ruģēna – Bojāre

zane@zemesdraugi.lv

Mob. 29326931

__________________________________________________________________

10 veidi, kā valsts vara ar masu mediju palīdzību manipulē ar pūli:

1. Uzmanības novēršana
Izplatītākā pamatmetode cilvēku uzmanības novēršanai no svarīgākajām problēmām un to risinājumiem, ko pieņem politiskā un ekonomiskā elite, ir pastāvīga mediju telpas piegāšana ar nesvarīgām ziņām un vienas dienas notikumu preses relīzēm. (..) “Pastāvīgi novērst pilsoņu uzmanību no nopietnām sociālajām problēmām, pārslēdzot to uz reāli nenozīmīgām tēmām. Panākt, ka ļaudis visu laiku aizņemti ar kaut kā apspriešanu un tiem nav laika domāt; no klaja lauka – aizgaldā, kā visus mājdzīvniekus” (citāts no “Mierīgo karu klusais ierocis” ).

2. Jārada problēmas, bet pēc tam jāpiedāvā to risinājumus
Šo metodi dēvē arī par “problēmu-reakciju-risinājumu”. Tiek radīta problēma, “situācija”, kur paredzamā sabiedrības reakcija ir prasība elitei, lai tā rīkojas tieši tā, kā tā vēlas rīkoties. Piemēram, īstenojot pasivitātes taktiku, pieļauj strauju vardarbības līmeņa kāpumu pilsētās, vai pat atbalsta terora aktu īstenošanu, lai sašutusī sabiedrība pati pieprasītu no valdošajām aprindām rīkoties agresīvi, lai nodrošinātu kārtību, pieņemt likumus, kas ierobežotu šīs kārtības nodrošināšanas vārdā personas brīvības. Vai arī veicināt ekonomikas lejupslīdi, lai sabiedrība aicinātu kā nepieciešamo ļaunumu samazināt sociālās garantijas, sociālo dienestu darbību.

3. Pakāpeniskas ieviešanas metode
Lai panāktu kāda nepopulāra lēmuma akceptēšanu, pietiek to ievies pakāpeniski, propagandējot to dienu no dienas, gadu no gada. Šādā veidā tika uzspiesti principiāli jauna sociāli ekonomiskā kārtība (neoliberālisms) pagājušā gs. 80.-90. gados. Valsts funkciju minimalizēšana, privatizācija, iedzīvotāju nedrošība par nākotni, nestabilitāte, bezdarba pieaugums, dara alga, kas nodrošina tikai izdzīvošanu, nevis dzīvošanu – ja tas viss parādītos vienlaikus, tad izsauktu sociālo sprādzienu.

4. Atlikšanas metode
Vēl viens veids, kā “izbīdīt” nepopulāru lēmumu, ir to pasniegt kā “sāpīgu, taču nepieciešamu” un panākt pilsoņu akceptu šī “nepieciešamā ļaunuma” ieviešanai kaut kad nezināmā nākotnē, jo iedzīvotāji daudz labprātāk piekritīs savas dzīves kvalitātes kritumam kaut kad, nevis te un tagad. Pirmkārt jau tāpēc, ka tas nenotiks tūlīt, otrkārt, ļaudīm raksturīgi naivi cerēt, ka rīt situācija mainīsies “uz labo pusi” un izdosies izveirīties no upuriem, ko pieprasa valsts vara. Tas pilsoņiem dod laiku pierast un samierināties ar domu par pārmaiņu neizbēgamību, un tās kurnot pieņemt, kad tās tiks ieviesta

5. Vēršanās kā pie maziem bērniem
Vairumā propagandas vēstījumu, kas domāti plašām masām, pielieto tādus argumentus, secinājumus, izteikumus un intonāciju, it kā vērstos pie pamatskolas vecuma bērniem ar attīstības traucējumiem. Jo vairāk kāds vēlas maldināt auditoriju, jo vairāk tas lieto savā vēstījumā infantilus izteiksmes līdzekļus. Kāpēc? Gluži vienkārši, ja cilvēku uzrunā tā, it kā viņs būtu 12gadīgs vai jaunāks neko no reālās dzīves nesaprotošs bērns, tad suģestijas rezultātā šī cilvēka atbilde vai reakcija lielā mērā būs labi prognozējama un tajā izpaliks kritiska spriestspēja, kas ir raksturīgi bērnu reakcijai.

6. Emociju, nevis argumentu akcentēšanas metode
Spiediens uz emocijām ir klasisks paņēmiens, kā bloķēt ļaužu spēju racionāli analizēt, rezultātā kritiski izvērtēt notiekošo. No otras puses, emocionālā faktora izmantošana ļauj iedarboties uz zemapziņu, iedēstot tur nepieciešamās vēlmes, bailes, izturēšanās modeļus.

7. Tumsonības veicināšanas un viduvējības kultivēšanas metode
Svarīgi, lai pūlis nespētu saprast paņēmienus un metodes, ko izmanto, lai ar ļaudīm manipulētu un piespiestu pakļauties. [Tāpēc] zemākajiem sabiedrības slāņiem pieejamajai izglītībai jābūt pēc iespējas virspusējai un seklai, lai nespēja domāt, kas atšķir zemākos sabiedrības slāņus no elites, paliktu nepārvarama.

8. Sajūsmināšanās par viduvējību kultivēšanas metode
Atbalstīt, lai seklums, neaudzinātība un lēts spožums būtu modē.

9. Vainas apziņas kultivēšanas metode
Ļaudīm jānotic, ka pie savām neveiksmēm un statusa sabiedrībā vainojami ir tikai paši, jo nav pietiekami centušies. Rezultātā cilvēki meklēs mīnusus sevī, nevis sistēmas netaisnīgumā, kas liks tiem būt nomāktiem un pasīviem. Bet pasīva sabiedrība nekādas pārmaiņas sistēmā neprasīs un nemēģinās īstenot.

10. Totālas informācijas uzkrāšanas metode
Pēdējo 5 gadu zinātnes attīstība vēl vairāk paplašināja bezdibeni, kas šķir ļaužu pamatmasas zināšanu apjomu no informācijas, kas ir valdošās elites rīcībā. Pateicoties bioloģijai, neirobioloģijai un lietišķajai psiholoģijai, “sistēmas” rīcībā ir visplašākās zināšanas par psihi un fizioloģiju, kā rezultātā tā zina par cilvēku vairāk, nekā viņš pats zina par sevi. Tas nozīmē, ka vairumā gadījumu sistēma ir visuvarena un vada cilvēka rīcību daudz vairāk, nekā viņi paši.

_______________________________________________________________

Vides aizsardzības klubam – 25

 

Pirms 25 gadiem 1987.gada 25. februārī Rīgā, TTP Kultūras namā sanāca neformāļi no visiem Latvijas novadiem un, izmantojot PSRS Pārbūves radīto iespēju, nodibināja Vides aizsardzības klubu.

Dibinātāju kodolu veidoja talku kustības dalībnieki no Pieminekļu aizsardzības talkas centra (PATC) un Radošās jaunatnes kluba, kuri jau vairākus gadus aktīvi darbojās senvietu un svētvietu apzināšanā un kultūrvides glābšanā visā Latvijā.

Vides aizsardzības klubs daudzus gadus pirms Atmodas, neticības un baiļu pārņemtā sabiedrībā no mazām neformālām vienībām izveidoja spēku, kas soli pa solim sāka cīņu pret okupācijas režīmu ar savu piemēru iedvesmojot un apvienojot visplašākās tautas masas.

Jau 1987.gadā VAK sarīkoja tiem laikiem pārdrošu protesta akciju – demonstrāciju pie VEF Kultūras pils ar lozungu „Par tīru gaisu, zemi un ūdeni” un „Par kodolbrīvu Latviju”.

1988.gada VAK rīkotās akcijas jau izvērtās par plašām tautas demonstrācijām – Melno karogu mītiņš, demonstrācijas „Pret metro”, „Pret migrāciju”, Zvārdes kara aviācijas mērķa poligona „ieņemšana” u.c. 1988. gadā VAK rindās visā Latvijā bija jau ap 4000 biedru.

VAK noorganizēja pirmo visā Padomju Savienībā pret Kompartiju vērstu mītiņu pie LPSR KP Centrālās komitejas par PSKP darbības apturēšanu un nodošanu starptautiskai tiesai …

VAK rīkotā „Lūgšana pie jūras” 1988. gadā – ar ideju sadoties rokās mūsu jūras krastā – izvērtās par pirmo visas Baltijas valstu kopējo akciju; Jūras krastā izgāja ap 300 000 dalībnieku, tai skaitā arī Lietuvā un Igaunijā.

VAK darbojās vairāk kā 30 nodaļas visā Latvijā, programmas un interešu grupas. Tajā laikā nodibinājās arī VAK nodaļas Amerikā, Anglijā, Vācijā, Francijā.

Tomēr pieminot brīvības un neatkarības ideālu iedvesmotos centienus pirms 25 gadiem, nevar neatzīmēt, ka šodien sabiedrību ir pārņēmusi zināma vilšanās.

Nevar neredzēt  –

  • ka Latvija ir kļuvusi par klasisku globalizācijas un neokoloniālisma upuri
  • ka tās neatkarība ir nozagta un ideāli ir izpostīti
  • un ka Latvijas kā valsts pastāvēšana nākotnē ir nopietni apdraudēta

Tāpēc mēs aicinām atzīmēt VAK 25 gadus nevis pagātnes, bet nākotnes zīmē.

Ir laiks iezīmēt Jaunas Latvijas ideālus, Ceļazīmes un Vēstījumus.

Mēs vēl ticam sapnim par Latviju kā EKOVALSTI.

VAK

Paldies visiem, kas bija ar mums svētku brīdī!

Pret Elgu Bražūni, dārzkopības “Neslinko” vadītāju izvirzīta apsūdzība par neatļautu sēklu tirdzniecību.
Administratīvā lieta tiks izskatīta 27.02.2012. plkst. 14.30 Rīgā Lielvārdes ielā 36/38 Valsts Augu Aizsardzības dienesta telpās.  
TĀ NOTIEK LATVIJĀ

Dārzniecība NESLINKO tapa pirms 33 gadiem un sākotnēji nodarbojās ar tomātu stādu audzēšanu. Vēlāk pievienojās citu dārzeņu stādi – saldā paprika, asie pipari, gurķi, ķirbji, kabači un citas kultūras. Kolekcija veidojās pakāpeniski no Latvijā izsenis audzētām šķirnēm, līdz – no tālām zemēm nākušām. Ir šķirnes, kuras pa Ziemeļledus okeānu no Aļaskas nokļuvušas Noriļskā, latviešiem atgriežoties no Gulaga, tika iedāvinātas kolekcijā, lai viņu sāpju ceļu līdzgaitnieces dzīvotu Latvijā. Ir Austrālijas latviešu iedāvinātās šķirnes. Daudzas šķirnes iedāvinājuši Sibīrijas tomātu šķirņu selekcionāri, lai viņu lolojumi sniedz labumu daudziem cilvēkiem Latvijā.

Paplašinoties kolekcijai un rīkojot tomātu izstādes, kuru apmeklētāju skaits ik gadu pārsniedz daudzus tūkstošus, arvien vairāk dārziņu īpašnieki izteica vēlēšanos garšīgos, veselīgos un dažādos tomātus audzēt savos dārzos. Tā iesākās sēklu apmaiņa starp dārzniecību un visiem, kas vēlējās audzēt dažādas interesantas tomātu šķirnes. Cēsu selekcionārs Artūrs Silde bija uzzinājis kā tautā iemīļotas dārzeņu šķirnes, liedzot to apriti, tiek iznīcinātas Eiropā, 1997. gadā izveidoja dārzkopju entuziastu klubu TOMĀTS, lai tā ietvaros tiktu saglabāta šķirņu daudzveidība un iespēja tās audzēt visiem Latvijā.

2012. gada 28. janvārī kluba TOMĀTS noīrētās telpās rīkotajā pasākumā par šķirņu tomātu audzēšanu savā pieredzē dalījās dārzniecības NESLINKO vadītāja Elga Bražūne. Pasākumu apmeklēja vairāk par 150 dārzkopjiem. Tiem, kuri vēlējās bija iespējams tomātu šķirnes no dārzniecības NESLINKO kolekcijas iemainīt pret dāvinājumu. Neaicināti uz pasākumu ieradās Valsts augu aizsardzības dienesta darbinieki, kuri iegādājās vienu šķirni, un tūdaļ pat to kvalificēja kā tirdzniecību un sastādīja pārbaudes aktu.

Vēlāk šie ierēdņi ieradās dzīves vietā pie Elgas Bražūnes un sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu, balstoties uz iepriekšējo pārbaudes aktu.

Administratīvā pārkāpuma protokola 8.punktā rakstīts: „Pārkāpts Sēklu un šķirņu aprites likuma13¹ panta (1)a prasības un 29.06.2010. MK noteikumu 102. punkta prasības un izdarīts LAPK 103-pieci panta otrās daļas paredzētais administratīvais pārkāpums”.

Akta 12.punktā rakstīts: „Lieta tiks izskatīta2012.gada 27. februārī Rīgā Lielvārdes ielā 36/38 Valsts augu aizsardzības dienesta telpās plkst. 14.30”

Uz jautājumu, vai ir kādi nolikumi vai norādījumi, kas reglamentē tādu dārzeņu šķirņu kolekciju pastāvēšanu, ierēdņi izvairījās sniegt atbildi.

Var pastāvēt tas, kas nav aizliegts. Pastāvēt pašizvēlētā veidā, ja nav reglamentējošu dokumentu.

Dārzniecības NESLINKO dārzeņu šķirņu kolekcija drīkst pastāvēt, tikai mums visiem jāpanāk pieeja šīs kolekcijas šķirnēm.

Ja kādam ir zināmi šādas kolekcijas pastāvēšanas aizliedzoši dokumenti,dariet tos zināmus visiem šajā portālā.

PIEBILDE no dārzniecības NESLINKO: „Dārzniecības nosaukums – NESLINKO – radās tad, kad Latvijai priekšā bija grūti gadi cīnoties par neatkarības atjaunošanu. Kā aicinājums nepagurt – neslinko – strādā un sasniegsim tādu savu zemes attīstību kā Ulmaņa laikos. Tagad iznīcina Latviju, izdzenājot latviešus pa visu pasauli, arī mūs grib „sist krustā” pēc 33 gadu pastāvēšanas (zīmīgs vecums).”

Aicinu cilvēkus nebūt vienaldzīgiem. Šiem entuziastiem šobrīd nepieciešams labs, godprātīgs jurists. Zvanīt 22329399. Arī mēs visi pārējie varam viņus atbalstīt ierodoties uz lietas izskatīšanu, parādot, ka mums nav vienaldzīga ierēdņu patvaļa. Administratīvās lietas ir publiski pieejamas tāpēc varam nākt droši, jo vairāk, jo labāk. Kopā mēs esam spēks!

Par šo visu vairāk –  Anitras Toomas dienasgrāmatā Draugos.lv.

Ledus laikmeta meistardarbs – Lielie Kangari

Guntis Eniņš

Visa zeme vienos kangaros,Kas mums citu zemi dos:Latvjiem jādzīvo ir kangaros, Pāri elles purviem vijas Kalnu grēdas tā kā velna dzijas. Ceļš uz Rīgu Lielos Kangaros. Visi ceļi laupītāju kangaros. Kas mums citus ceļus dos; Jābraukā pa tiem, ko Kangars dos.  

Tikai putni no augšas zeltītā rudenī redz, kāds Radītāja brīnums ir Lielie Kangaru kalni. Pāri kilometriem tālam, tūkstošiem gadus neapdzīvotam plašumam cauri mūžīgiem mežiem, pāri bīstamiem akaču purviem, nāvīgām laupītāju vietām, garām slīkšņainiem ezeriem līdz apvārsnim aizstiepjas tik stāva kalnu grēda kā baznīcas jumts, ko Lielais cilvēks sabēris jau teiku laikmetā.

Lielie Kangaru kalni ir visneticamākais, visbrīnumainākais, visatraktīvākais veidojums – septiņus kilometrus garš, līdz koku galotnēm augsts, stāvs kalnu valnis kā īpaši gatavots līkloču šķēršļu joslas ceļš.

Šis dabas veidojums ir tik neticami dīvains, ka arī visiem labi zināmais, savdabīgais aizvēstures pētnieks Ivars Vīks Lielo Kangaru izcelšanos mēģināja skaidrot ar citas civilizācijas laikmetu, ar atlantiem.

Vislielākais teiku birums

ir par Lielajiem Kangariem. Tas bija vidus Vidzemes zemnieku vienīgais ceļš uz Rīgu, lai tur pārdotu savus ražojumus un iegādātos nepieciešamās rūpniecības preces. Gandrīz vai dzīvības jautājums tajos laikos bija sāls. Tāpēc daudzas teikas stāsta par Lielo cilvēku vai Milzi, vai arī Velnu, kurš brien pāri purvam un Kangaru ezeram uz Rīgu pēc sāls. Lielajā maisā ir izplīsis caurums, un sāls pa Lielā cilvēka ceļu birst purvā, izveidodama Kangaru grēdu. Viena daļa teiku stāsta, ka Lielais cilvēks (Milzis) pats ieber savā maisā smiltis un uzber ceļu, lai, staigājot uz Rīgu pēc sāls, nebūtu kājas jāmērcē, brienot pāri ezeram un purvam.

Lielo Kangaru austrumu galā, Mazās Juglas krastā paceļas Ķoderu pilskalns, ko senos laikos sauca par Lielā Vīra Gultu, kur gulējis Kangaru milzis. Tagad Ķoderu pilskalns ir ieaudzis kokos un brikšņos tik pilnīgi, ka arī ziemā to grūti saredzēt kopumā.

Cita teika stāsta: “Vecākos laikos bijis no jūrmalas līdz Daugavai nepārejams purvs, un vidzemnieki nevarējuši tikt klāt pie Rīgas, ko toreiz tas svešais kuģinieks sācis taisīt, izprasīdams vienam saimniekam tikai tik daudz zemes, ko ar vērša ādu var apklāt, lai varētu kuģi izlādēt. Šinī laikā Lielais Jēkabs ar maisiem sanesis Kangaru kalnus. Vēl šo baltu dienu ceļā vīri rāda to vietu, kur Jēkabs gulējis: pakalnītis esot, kur galva likta, un upīte, kur mīzis; mazs ezeriņš, kur mīzali satecējuši. Jēkabam esot bijusi arī sieva. Arī viņas miteklis topot rādīts.”

Arī Andrejs Pumpurs Lielos Kangaru kalnus iekļāvis savā 1888. gadā sacerētajā eposā “Lāčplēsis”. Pēc A. Pumpura eposa Lielie Kangari latviešu valodu bagātinājuši ar nodevēja Kangara tēlu. Kangars, kurš pārdod savu dvēseli velnam Līkcepurim, nu kļūst par savas tautas ienaidnieku, jo viņam jākrāj manta un jācīnās pret Lāčplēsi un savas tautas varoņiem. Tieši Lielie Kangaru kalni ir tā vieta, kur dzīvoja Kangars, kur savijās eposa visdramatiskākā intriga, kad ļaužu cienīts, godāts dziednieks – burvis kļūst par ļaundari.

Laupītāji

Tuvi patiesībai ir nostāsti, kas saglabājuši atmiņas par Kangaru kalnu laupītājiem. Lielkangaru purva salā, ko iesauca par Burlaku kalnu, slēpās laupītāji un uzbruka zemniekiem, kuri brauca no Rīgas ar naudu un vērtīgām mantām. Pirms Lielajiem Kangariem zemnieki ar saviem vezumiem sapulcējās garā karavānā, lai kopīgi spētu turēties burlakiem pretī. Reiz laupītāji trīs gadus turējuši gūstā Ķoderu saimnieka meitu. Meitai izdevās izbēgt. Un tad laupītāju mitekli aplencis karaspēks. Vairāki laupītāji noķerti bēgot, citi sagūstīti un nosūtīti katorgā uz Sibīriju.

Pēc laupītāju laiku beigām, auto laikmetā un arī padomju gados pārbrauciens pa Lielajiem Kangariem vienmēr bijis ievērības cienīgs notikums: Latvijas laikā gar stāvajām Kangaru ceļa kraujām bija balto ceļa stabiņu rindas, kas gleznaino ainavu pušķoja vēl vairāk – kā piemērots rāmis dabas gleznai.

Bērnībā vācu laikā man nācies braukt pāri Lielajiem Kangaru kalniem. Šis notikums ir saglabājies atmiņā uz visu mūžu. Cilvēki sēdēja kravas kastē uz dēļu soliem. Nekādu papildu aizsardzības pacēlumu pie bortiem nebija. Šoferis bija piedzēris un dzēra arī braucot. Sievieši pārbijušies. Lūdzās, lai nebrauc. Es nepazinu bailes un baudīju brīnišķīgās ainavas.

Patiesība

Arī Lielie Kangari tāpat kā daudzi citi kangari pa visu Latviju veidojušies ledus laikmeta jeb šļūdoņa darbības beigu posmā, t. i., apmēram pirms 14 000 gadu. Kūstošais ledus bija ar milzīgām plaisām. Dziļumā – lieli zemledus tuneļi, pa kuriem skrēja dārdošais ūdens un dubļu straumes, līdzi raujot oļus un arī akmeņus. Brīžam iebruka ledus tuneļu griesti, sagāzās ledus upju krasti. Gadījās arī, ka aizsprostojās ledus upju ceļi, sanestais materiāls palika ledus tuneļos un ledus upju gultnēs. Pēc ledāja izkušanas uz zemes sagūla šie vaļņi, ko mēs tagad saucam par Lielajiem Kangariem un citiem kangariem. Bieži vien notika tā, ka ūdens brāzās pa ledus tuneļiem, aizskaloja smalkās frakcijas, bet uz vietas palika izšķirota grants un oļi. Tāpēc kangaru grēdas sastāv no skalotas, izšķirotas, ļoti labas grants, kas lieliski noder celtniecībā. Un tā ir mūsu brīnišķīgo kangaru nelaime, jo daudzi kangari (osi) jau ir norakti un tiek norakti grantī. Ar milzīgiem dubļu, smilšu un grants kalniem vietām tika aprakti lielāki ledus blāķi. Lai tādi dziļi aprakti ledus blāķi varētu izkust, pagāja gadsimti, iespējams pat gadu tūkstoši. Vietās, kur izkusa apraktie ledus kalni, izveidojās dziļas, krāteriem līdzīgas bedres ar augstām malām. Ģeologi šādas vietas sauc par glaciokarstu – šļūdoņa laikmetā veidojušās kritenes – zemes iebrukumi.

Lielie Kangari ir veidojušies kā asmuguru osi – tas nozīmē, ka šie kangari ir īpaši stāvi ar šaurām, asām mugurām. Šo osu lielākais augstums virs apkārtnes ir 27 m (deviņstāvu mājas augstumā), bet absolūtais augstums virs jūras – 78 m.

Osu vaļņa ziemeļu pusē atrodas aizaugošais Kangaru ezers un Lielkangaru purvs ar akačiem un nesaskaitāmi daudziem maziem ezeriņiem. No putna lidojuma tie izskatās kā zili sapņi, kas iekrituši sarkandzeltenā purvā. Katrā gada laikā purvam krāsas būs citādās kombinācijās.

Latvijas dabas draugi un vēstures pētnieki ar satraukumu gaida, kā būs, kad asfaltēs Rīgas–Ērgļu autoceļu pāri Lielo Kangaru mugurām. Ir jau nogāztas pēdējās vēsturiskās balto ceļa stabiņu rindas. Projektētāji sola, ka iztaisnos un pielīdzinās tikai vienu visasāko ceļa līkumu. Katrs Lielo Kangaru līkums ir aizsargājama vērtība! Gribas jautāt – vai tad pa Latvijas gleznaināko un vēsturiskāko ceļu jābrauc ar ātrumu 90 kilometri stundā?

Atveriet ainavu, lūdzu!

Lielo Kangaru ģeoloģisko brīnumu no ceļa nevar redzēt un izjust, jo stāvās nogāzes līdz pat augšai ir noaugušas ar kokiem un vērotājiem liedz skatu no augšas uz purvu, akaču un aizaugušo ezeru ainavu. Tikai no debesīm var apjaust šā neparasti grandiozā vaļņa burvību, gandrīz kā mistēriju.

Ropažu pašvaldība ir izveidojusi puskilometru garu dabas taku pa stāvās kraujas nogāzi līdz purvam.

Ļoti svarīgi būtu kaut dažās vietās izcirst skatu stigas kā ainavu atvērumus, lai tūristi un ceļa braucēji nejoņo velnišķīgā ātrumā, bet piestāj un ierauga, pa kādu jumta kori viņi brauc un cik dziļi lejā ir purvs, akači, meži ar Latvijas mazajām pērlēm: pundurbērziem, dzeltenajām degužkurpītēm, sirdsveida divlapjiem, sīko lēpi, sniegbaltajām ūdensrozēm un citiem dabas retumiem.

Purvā un Kangaru grēdas nogāzēs patvērumu atradušas Latvijā un Eiropā retās un aizsargājamās 20 augu sugas, trīs sēņu, sešas ķērpju un divas sūnu sugas, kā arī 19 putnu un divas zīdītāju sugas. Tāpēc jau 1957. gadā tika izveidots Lielo Kangaru dabas liegums, kas paplašināts 1977. gadā un 1995. gadā. Bet 2005. gadā liegums apstiprināts par Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju – “Natura 2000”. Lielkangaru purvs ir 832 ha liels un sasniedz deviņu metru dziļumu. Bet viss dabas liegums “Lielie Kangari” aizņem 1972,4 ha Ropažu novadā un Suntažu pagastā.

Ateists, kurš gribēja nozagt Ziemassvētkus.

Richard Dawkins, pasaulē slavenākais ateists, atkal ir klāt. Šoreiz
Oksfordas universitātes profesionālais bezdievis izplata jaunu bērnu
grāmatu – “Realitātes maģija” (The Magic of Reality). Ziemassvētki
taču ir maģiska lieta, un, lai bērniem netiktu jauktas galvas,
profesora dāvanu maiss ir piekrauts nevis ar rotaļlietām un saldumiem,
ar bet smagu “racionālās skepses” devu. Tad nu, bērni, pulcējieties ap
mani un klausieties jaunu vēsti par Ziemassvētkiem.

Kopš 2006. gada, kad tika publicēts viņa bestsellers “Maldi par
Dievu”, Dawkins stāv kā mūris pret reliģiju un tās daudzajām
izpausmēm. Vai jūs ticat Jahvem, Allāham, Jēzum Kristum vai Santa
Klausam, pēc Dawkins domām, tas viss ir “mentāla vīrusa” produkts. Vēl
vairāk – Dawkins domā, ka jebkuras reliģijas ticīgie cilvēki ir
potenciāli bīstami. Ignorējot visas nianses reliģiskajās pārliecībās
un praksēs, Dawkins uzskata, ka Amish varētu tāpat kā radikālie
musulmaņi atkārtot 11. septembra Twin Towers terora aktu. Tātad, lai
glābtu nākamās paaudzes no šāda veida veida reliģiskā ekstrēmisma,
Dawkins piedāvā 271 lappušu apjoma grāmatu, kas paredzēta, lai
palīdzētu jauniešiem uzzināt patiesību par lietām, vai, precīzāk, kā
Richard Dawkins izprot šo patiesību.

Grāmatas struktūra ir vienkārša. Katra nodaļa sākas ar jautājumiem,
tādiem kā “Kas ir varavīksne?”. Un sniedz atbildi – kā to izprata
šumeri vai Tahltan cilts iedzimtie. Tad viņš dod attiecīgās parādības
zinātnisku izskaidrojumu. Pievienotie attēlis ir pievilcīgi. Grāmatas
mērķis ir parādīt, ka reliģisko skaidrojumu “realitāte” ir muļķīga un
absolūti neatbilst zinātniskiem kritērijiem.

Šis formāts ir diezgan efektīvs, ja tāds ir profesora mērķis. Bet lūk,
viņš vienlaikus nosauc Ņutonu par “lielāko zinātnieku, kāds jebkad
bijis”, un vienlaikus izsmej cilvēkus, kuri tic Dievam. To, ka Ņutons
bija dziļi reliģiozs, viņš ignorē.

Viņš atkārto šo ignoranci, apgalvojot, ka visas reliģijas esot
vienādas, biblisko mantojumu pielīdzinādams tasmāniešu izdarībām un
kristiešu vēsti par Jēzu pielīdzinot pasakai par Pelnrušķīti, jo tie
visi esot vienlīdz absurdi.

Tas nekas, bērni, ka tas ir bijis judeo-kristietiskais, nevis
Pelnrušķītes mantojums, kas radīja zinātni (uz kuru Dawkins pa reizei
atsaucas) un civilizāciju, kuras vēsturi lielā mērā Dawkins izmanto
savās morālās un intelektuālās nostādnēs. Šķiet, ka Dawkins domā, ka
atklājot patiesību bērniem, pastāv risks, ka tie nākotnē varētu kļūt
par reliģiskiem fanātiķiem. Jeb arī viņš pats nesaprot šīs triviāli
vienkāršās vēsturiskās patiesības?

Viņa pašapmāns šajās lietās pārsteidzoši spilgti atklājās Oksfordas
Dabas muzejā debatēs starp viņu un viņa Oksfordas  kolēģi profesoru
John Lennox. Kad Lennox, matemātiķis un zinātņu filosofs, apgalvoja,
ka muzeja pamatā ir kristietiskais mantojums, Dawkins nicīgi izsmēja
šo ideju kā tādu. Taču muzejs faktiski bija dibināts par naudu, kuru
ieguva, pārdodot Bībeles. Atbalstītāji to darīja, lai godinātu Dievu
un Viņa radīšanas veikumu. Bet Dawkins saprata tikai to, ka
reliģioziem cilvēkiem ir jābūt pretstatā ar zinātni, tāpat kā viņš ir
pretstatā ar reliģiju.

Ironija ir tur, ka Dawkins mimikrē kristiešu misiones un
evaņģelizācijas darbu, kuru viņš tik ļoti ienīst. Daudzi vēl atceras
viņa kampaņu – uzrakstus uz Londonas autobusiem: “Iespējams, ka Dieva
nav. Pārtrauc šaubīties un baudi dzīvi.” Šīs iniciatīvas mērķis bija
skaidrs – pievērst cilvēkus ateismam. Tiešām, Dawkins ir kā ateistu
evaņģēlists, kas sludina savu ticību ar Vecās Derības praviešu
dedzību. Viņš zīmē sevi par tādu, kas atbrīvo pasauli no reliģijas
jūga, tajā pat laikā būvējot pats savu ateisma megabaznīcu.

Dawkins reiz ir teicis, ka viņš uzskata pirmo no desmit baušļiem –
“Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā” – kā visvairāk personiski
aizskarošu. Ar laiku ir noskaidrojies, ka Dawkins vēlas šo
ekskluzivitātes klauzulu iegūt pats sev. Viņš daudziem ir kļuvis par
pielūgsmes objektu. Viņa tīmekļa vietne kļuvusi par pasaulē otrās
lielākās ateistu draudzes (par lielāko varētu saukt Ziemeļkoreju)
mājvietu, tā piedāvā visas Richard Dawkins grāmatas, video, suvenīrus,
plakātus un, protams, ateismu – vai, precīzāk, Richard Dawkins
ateisma  versiju. Tas ir kļuvis par pamatu šai kustībai. Viņa “ticībā”
konvertētie rīko konferences, svētdienas sanāksmes un daudzus citus
pasākumus.

Tas bija Dawkins, kas tos vecākus un skolotājus, kuri mācīja bērniem
reliģisku pieeju pasaulei, nosauca par vardarbīgiem.  Bet “Realitātes
maģija”  jau dara tieši to pašu. Grāmata ir sava veida antireliģisks
katehisms. Ne tāpēc, ka tajā trūktu faktu, vai interesantas
informācijas, bet gan tāpēc, ka Dawkins aranžē faktus tādā pat veidā,
kā to dara tie, kurus viņš apsūdz jaunatnes sabojāšanā. Acīmredzot,
jaunatnes indoktrinācija ir pieņemama tad, ja jūs uzskatāt, ka visi
patiesi gudrie vīri seko nevis zvaigznei Betlēmē, bet gan
Ziemeļoksfordai un Richard Dawkins mācībai.

Un beidzot – grāmatai “The Magic of Reality” trūkt tās maģijas, kam
vajadzētu bērnu grāmatās būt. Gluži pretēji, Dawkins nolaupa bērniem
patieso dzīves maģiju – tās jēgu. Varbūt Dawkins cer ar savu ateismu
kļūt līdzvērtīgs C.S. Lewis, kura stāsti joprojām turpina satraukt
iztēli jauniem un veciem vēl piecus gadus desmitus pēc viņa nāves. Ja
tā, tad par Lewis mantojumu nav jāuztraucas. Narnia, šis bērnu
literatūras kanons droši paliks neskarts.

Pēc Larry Taunton.

Lasāms arī šeit: http://www.diena.lv/blogi/ateists-kurs-gribeja-nozagt-ziemassvetkus-13922711

Dzīvnieku tiesību deklarācija

Preambula

Ņemot vērā to, ka visa Dzīvība ir vienota un visām dzīvajām būtnēm, kas evolūcijas gaitā ir attīstījušās daudzās sugās, ir kopīga izcelsme,
ņemot vērā, ka visām dzīvajām būtnēm ir dabiskās tiesības un ka jebkuram dzīvniekam, kam ir centrālā nervu sistēma, ir īpašas tiesības,
ņemot vērā, ka šo tiesību noniecināšana vai pat to vienkārša neievērošana nodara lielu postu Dabai un liek cilvēkiem pastrādāt noziegumus pret dzīvniekiem,
ņemot vērā, ka cilvēku cieņa pret dzīvniekiem nav nošķirama no cilvēku cieņas citam pret citu,

tiek pasludināts:

1. pants
Visiem dzīvniekiem ir vienlīdzīgas tiesības uz eksistenci, ievērojot bioloģisko līdzsvaru. Šāda tiesību vienlīdzība nav pretrunā ar sugu un īpatņu daudzveidību.

2. pants
Dzīvniekiem ir tiesības uz cieņpilnu izturēšanos pret sevi.

3. pants
3.1. Ar dzīvniekiem nedrīkst slikti apieties vai nežēlīgi pret tiem izturēties.
3.2. Ja ir nepieciešams dzīvnieku nogalināt, nāvei jāiestājas acumirklī, tai jābūt nesāpīgai, un dzīvniekam nedrīkst radīt baiļu sajūtu.
3.3. Pret mirušu dzīvnieku jāizturas pienācīgi un ar cieņu.

4. pants
4.1. Savvaļas dzīvniekiem ir tiesības dzīvot un vairoties brīvībā viņu dabiskajā vidē.
4.2. Ilgstoša savvaļas dzīvnieku turēšana nebrīvē, medības un makšķerēšana kā vaļasprieks, kā arī jebkāda veida savvaļas dzīvnieku izmantošana nolūkos, kas nav vitāli svarīgi, ir pretrunā ar šīm pamattiesībām.

5. pants
5.1. Jebkuram dzīvniekam, kas atrodas cilvēka aizgādnībā, ir tiesības uz pienācīgu uzturu un aprūpi.
5.2. Šādu dzīvnieku nekādā gadījumā nedrīkst pamest vai nogalināt bez pienācīga attaisnojuma.
5.3. Pavairojot dzīvniekus vai tos citādi izmantojot, ar cieņu jāizturas pret sugai raksturīgo fizioloģiju un izturēšanos.
5.4. Izstādēs, skatēs un filmās, kurās iesaistīti dzīvnieki, pret tiem jāizturas ar cieņu, tāpat nav pieļaujama nekāda veida vardarbība.

6. pants
6.1. Ar dzīvniekiem veikti izmēģinājumi, kas sagādā tiem fiziskas vai fizioloģiskas ciešanas, ir rupjš dzīvniektiesību pārkāpums.
6.2. Šādiem izmēģinājumiem nepieciešams izstrādāt un pakāpeniski ieviest alternatīvus paņēmienus.

7. pants
Jebkura darbība, kas izraisa nevajadzīgu dzīvnieka nāvi, kā arī jebkurš lēmums, kas noved pie šādas rīcības, uzskatāms par noziegumu pret dzīvību.

8. pants
8.1. Jebkura rīcība, kas apdraud savvaļas sugu pastāvēšanu, kā arī jebkurš lēmums, kas noved pie šādas rīcības, pielīdzināms genocīdam, t.i., noziegumam pret sugu.
8.2. Savvaļas dzīvnieku masveida slepkavības, kā arī biotopu piesārņošana un izpostīšana ir uzskatāmas par genocīdu.

9. pants
9.1. Likumīgi jāatzīst dzīvnieku īpašo tiesisko statusu.
9.2. Dzīvnieku aizsardzības un drošības jautājumus jāpārstāv valdības organizāciju līmenī.

10. pants
Pedagoģiskajām un izglītības iestādēm jānodrošina, lai pilsoņi jau no mazotnes mācītos rēķināties ar dzīvniekiem, saprast un cienīt dzīvniekus.
Vispārējā Dzīvnieku tiesību deklarācija tika svinīgi proklamēta 1978 . gada 15. oktobrī UNESCO ēkā Parīzē. Starptautiskā dzīvnieku tiesību līga 1989. gadā tajā veica labojumus. Jaunais teksts 1990. gadā tika iesniegts UNESCO ģenerāldirektoram.

Vispārējā dzīvnieku tiesību deklarācija tika svinīgi proklamēta Parīzē 1978. gada 15. oktobrī. Tajā pašā dienā ar deklarācijas tekstu tika iepazīstināts UNESCO (Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija) ģenerālsekretārs.

Gan deklarācijas uzbūves, gan atsevišķu tās pantu pamatā ir Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, taču saturs tai ir plašāks, jo tā atzīst, ka visām dzīvajām radībām Zemes virsū ir vienādas tiesības uz eksistenci. Vispārējās dzīvnieku tiesību deklarācijas mērķis ir iedibināt vienlīdzīgas tiesības uz dzīvību, lai tās nebūtu atkarīgas no sugas izcelsmes, un, protams, ievērojot līdzsvaru dabā.

Deklarācija nav pēkšņi radusies kādā noteiktā laika brīdī, drīzāk tieši pretēji. Tā izveidojusies, tālāk izstrādājot iepriekš veiktos pētījumos, rakstītos darbos, agrāk sastādītās hartās paustas idejas. Šajos tekstos iespējams izsekot, kā mainījusies nostāja dzīvnieku tiesību jautājumā.

Astoņpadsmitā gadsimta beigās Tomasa Janga (“Eseja par cilvēcīgu attieksmi pret dzīvniekiem”, Thomas Young) un Džeremija Bentema (“Soda likumu principi”, Jeremy Bentham) paustie apgalvojumi pirmoreiz iezīmēja pamatu dzīvniektiesību tālākai attīstībai, tajos tika izteikti argumenti par labu dzīvnieku tiesību aizstāvībai. Lai arī citi ievērojami darbi par šo tēmu 19. gs. netika publicēti, sabiedrības izpratne par dzīvnieku aizsardzības jautājumiem pieauga un veidojās pirmās dzīvniektiesību aizsardzības grupas.

Divdesmitā gadsimta sākumā publicēja divus nozīmīgus darbus: Henrija Solta (Henry Salt) ”Dzīvnieku tiesības” un Andrē Žero (Andrė Gėraud) ”Dzīvnieku tiesību deklarāciju”. Abi autori aizstāvēja dzīvniektiesības, apgalvojot, ka tās esot neatņemama cilvēktiesību sastāvdaļa un ka dzīvniektiesību atzīšana būtu ievērojams solis uz priekšu humānisma attīstībā. Henrijs Solts pat apgalvoja, ka cilvēces emancipācija nenovēršami novestu arī pie dzīvnieku emancipācijas.

Pēc šo teorētisko darbu publikācijas Florensa Bārkere (Florence Barker) sarakstīja pirmo hartas variantu. Vēlāk teksts tika mainīts, un 1953. gadā publicēja jaunu versiju ar nosaukumu “Starptautiskā dzīvnieku tiesību harta”. Laikā no 1953. līdz 1956. gadam Pasaules Dzīvnieku tiesību aizsardzības organizāciju asociācija sarakstīja vairākas citas hartas, līdz 1972. gadā Norvēģijā publicēja Dzīvniektiesību deklarāciju, kas sastāvēja no desmit pantiem. Šai pašā gadā Žoržs Ezs (Georges Heuse) sacerēja Vispārējo dzīvniektiesību deklarāciju un to iesniedza UNESCO. Nākamajā gadā šo tekstu pēc vairāku grozījumu veikšanas pieņēma Nacionālajā dzīvnieku aizsardzības padomē, kas to izplatīja un savāca divus miljonus atbalstītāju parakstu.

Izmantojot dažādu apvienību ieguldījumu un izcilu personu, jo īpaši zinātnieku, ierosinātās izmaiņas, sarakstīja teksta galīgo variantu, ko pieņēma starptautiskā sanāksmē Londonā 1977. gadā. Gadu vēlāk deklarāciju publicēja un UNESCO galvenajā ēkā Parīzē ar to iepazīstināja galvenajā aulā sanākušo cilvēku pūli.

Laika gaitā deklarācijā atklājās virkne nepilnību, tajā tika veikti grozījumi. Pašreizējais deklarācijas teksts ir Starptautiskās līgas vadītā darba rezultāts; 1989. gada 18. oktobrī tas tika oficiāli apstiprināts un iesniegts UNESCO ģenerālsekretāram.

Gan Vispārējā dzīvniektiesību deklarācijas preambulā, gan tās desmit pantos ir uzskaitītas dzīvnieku pamattiesības un šajā sakarā – arī cilvēku pienākumi.

Deklarācija ir daudz izvērstāka nekā iepriekšējie (1926., 1952. un 1972. g.) teksti, jo rakstīta, ne vien ņemot vērā dzīvnieku aizsardzības jautājumus, bet cenšoties radīt jauna veida ētiku, kuras pamatā būtu izpratne par dzīvību kā visaptverošu, kosmisku parādību. Tās galvenais mērķis – novērst cilvēka nežēlību un varmācīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, tomēr tā radīta arī tāpēc, lai izskaustu sugu diskrimināciju jeb sudzismu, kas ir sekas cilvēka patvaļīgi radītajai hierarhiskajai sistēmai, kura veidota pēc cilvēka izvēlētiem kritērijiem; dzīvnieku sugas salīdzinot ar cilvēku (kultūrām), pieradinātie, pakļāvīgie dzīvnieki tiek raksturoti kā noderīgi, savukārt citas dzīvnieku sugas nosauc par parazītiem, tiem piedēvē naidīgumu, ļaunumu, neglītumu, viltīgumu, slinkumu, saprātu vai muļķību; “augstākos” dzīvniekus nodala no “zemākajiem”.

Mūsdienu zinātne ir skaidri pierādījusi, ka jebkurai dzīvai būtnei biosfērā ir sava vieta un loma kopējā līdzsvara uzturēšanā. Tādējādi vienlīdzīgas tiesības uz dzīvību patiesībā balstās zinātniski pierādītās realitātēs: tās ir – dzīvās pasaules vienotība, tās bezgalīgā daudzveidība, kas ir galvenais evolūcijas faktors, un tās dažādo sastāvdaļu savstarpējā saistība un papildināšana.

Dzīvniektiesību jēdziens ir ne tikai pavisam vienkāršs un loģisks, bet arī revolucionārs un gandrīz vai skandalozs. Lai arī šis jēdziens ticis plaši atzīts, tomēr tam nācies sastapties arī ar dažādiem šķēršļiem un spēcīgu pretestību, kad to dažkārt nepieņēma, neizprata vai pat vērsās pret to.

Pretestība skaidrojama galvenokārt ar to, ka dzīvniektiesību aizsargāšana ir neizdevīga vai pat apdraud liela mēroga finansiālās intereses. Tas nav pietiekami labi saprasts, jo vienlīdzības idejas bieži vien kļūdaini tulko kā dzīvo būtņu vien vienādību, neatšķirot fizioloģisko vienādību (un tas ir maldīgs tulkojums) no vienlīdzības tiesību jautājumos. Dzīvniektiesību atzīšanu ir jo sarežģītāk panākt tāpēc, ka šis jēdziens ir pretrunā ar gadu tūkstošiem valdījušām paražām, izturēšanos un dogmām.

Tas nav nekas pārsteidzošs. Atliek vien atcerēties šķēršļus, ar kādiem saskārās cilvēktiesību jēdziens, iekams tika pieņemta ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, un kā ar šo tiesību ievērošanu dižojas tik daudzas valstis. Pēc cilvēktiesību pamatprincipa atzīšanas 1670. gadā bija nepieciešami vēl vairāki papildinājumi: Tiesību saraksts (1689), ASV konstitūcija (1787), Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija (1789), Bērna tiesību deklarācija (Ženēva, 1924). Katrai no šīm attīstības fāzēm bija jāpārvar šķēršļi: aizstāvji atradās gan verdzībai, gan bērnu izmantošanai, gan arī pārkāpumiem pret personisko brīvību, un tas turpinās arī mūsdienās.

Šeit var vilkt paralēles ar citu dzīvo radību izmantošanu komerciālos nolūkos, nonāvēšanu izklaides dēļ, sugu iznīcināšanu, fizioloģisko pamatvajadzību vai dabas līdzsvara neievērošanu, kam visam arī mūsdienās ir dedzīgi atbalstītāji, tostarp no zinātniskajām aprindām. Tradīcijas bieži ir kavējušas progresu, un jaunas idejas, jaunas teorijas un jaunas dogmas vienmēr sastapušās ar pretestību, no to autoriem novērsās kā no ideālistiem, trakajiem vai ķeceriem, viņi tikuši mocīti, nozākāti vai pat sodīti ar nāvi.

Galvenais šķērslis dzīvniektiesību jēdzienam nav tik daudz savtīgas intereses, kā rietumnieciskajā domāšanā iesakņojusies dogma par cilvēka sistēmisku pārākumu, kā absolūtu un gandrīz perfektu radības vai evolūcijas iemiesojumu Zemes virsū, kas veidots pēc līdzības ar tā radītāju. Vispārējā deklarācija ir pilnīgi pretēja šādam rietumu antropocentrismam, ko var vainot pie sugu diskriminācijas un nevienlīdzīgām tiesībām uz eksistenci. Tas nenozīmē, ka cilvēkam kā sugai nebūtu tiesību aizstāvēt savas intereses, taču šo aizstāvību nevar attaisnot ar metafizisku antropocentrisma paveidu.

Embrioloģija, etoloģija (zinātne par dzīvnieku uzvedību), ekoloģija (zinātne par vides attiecībām), neirofizioloģija, ģenētika, molekulārā ģenētika, mūsdienu paleontoloģija un radioaktīvo izotopu izmantošana ir palīdzējuši izvērst un apstiprināt evolūcijas teoriju, ļaujot izpētīt dzīvnieku pasauli, atklāt to uzvedības modeļus, sabiedriskos dzīvesveidus, saziņas līdzekļus vai pat aktuālās domas esamību.

Cilvēks ir cieši saistīts ar saviem senčiem un vēl joprojām pasaulē sastopamiem dzīvniekiem. Dzīvnieku sugu daudzveidība ir attīstījusies dažādās formās un dažādos virzienos jebkādās dzīvības izpausmēs, un arī cilvēks ir attīstījies savā – cilvēka virzienā. Atšķirības pazīmes cilvēku sugai nav nekas vairāk kā tādas pašas pazīmes, kas savstarpēji atšķir citas sugas, un tās nepiešķir cilvēkam īpašu statusu vai privilēģijas.

Zemi tādējādi var uzskatīt par to, kas tā patiesībā ir, proti, dzīvības pilnu pasauli, vienu no neskaitāmām dzīvības pilnām pasaulēm, vienu no simtiem tūkstošu mūsu galaktikā vien. Un cilvēku suga ir tikai viena no tām dzīvnieku sugām, kas patlaban dzīvo uz Zemes kā saikne starp pagātnes un nākotnes cilvēkiem, tāpat kā šodienas dzīvnieki iemieso savu pagātnes sugu mantojumu un ir priekšteči nākotnes sugām.

Vispārējā deklarācija vienkārši postulē šos zinātniskos novērojumus un to rezultātā cilvēcei ierosina jaunus morāles principus – jaunus ētikas principus, kuru pamatā būtu cieņa pret dzīvību. Līdz ar zinātnes sasniegto progresu un šaubām, ko izraisījušas gadu tūkstošiem ilgi pastāvējušās dogmas un tabu, cilvēkam jāiegūst jauns pasaules skatījums un jāmaina sava plēsonīgā uzvedība, jo īpaši saprotot, ka viņš nevar vienlaikus izpostīt dabu un izdzīvot.

Ļoti iespējams, ka būs nepieciešami vēl vairāki gadu desmiti, lai spētu izprast un pieņemt šo ētiku, kas balstīta uz cieņu un ir saskaņā ar Dzīvību un tendēta uz tā saucamo biocentrismu. Taču rezultāts šķiet zināms. Tādēļ katrā valstī tiesībām uz dzīvību un dzīvnieku tiesībām būtu jābūt starp nozīmīgākajiem jautājumiem gan morāles filosofijas, gan politikas zinātnes jomās.

Tulkojusi Ilze Veinberga.

No grāmatas “The Universal Declaration of Animal Rights: Comments and Intentions”, ed. Georges Chapouthier, Jean-Claude Nouët. Paris: Ligue Française Française des Droits de l’Animal, 1998. Pieejama ZB bibliotēkā.

© LFDA

Ligue française des droits de l’animal, 39 rue Claude Bernard, 75005
Paris, FRANCE
LFDA@league-animal-rights.org

Ģenētiski modificēti augi nav risinājums, lai mazinātu klimata pārmaiņas

Lai gan iepriekšējie apgalvojumi, ka ģenētiski modificēti (ĢM) kultūraugi var novērst badu un nabadzību, piecpadsmit gados nav pierādījušies, nesen ir parādījies jauns apgalvojums, ka ĢM kultūraugi var būt viens no risinājumiem cīņā ar klimata pārmaiņām.

ĢMO ražotāji ANO klimata pārmaiņu sarunās cītīgi lobē ĢM kultūraugus un industriālās lauksaimniecības metožu atzīšanu (un finansēšanu) kā risinājumus lauksaimniecības sektorā. Bet industrijas apgalvojumi un argumenti ir pārspīlēti un nepierādīti.

ĢM kultūraugi nav radīti, lai palielinātu ražu vai uzkrātu vairāk oglekļa. ĢMO ražotāji apgalvo, ka ĢM kultūraugi samazina pesticīdu lietošanu un palielina ražu, tādējādi tie var būt noderīgi gan klimata pārmaiņu mazināšanai, gan adaptācijai tām. Bet nevienam no līdz šim izveidotajiem ĢM kultūraugiem komerciālai audzēšanai nav lielākas ražības īpašības, un arī to audzēšanas pieredze nerada apstiprinājumus šim apgalvojumam. Industrijas uzmanība patiesībā ir bijusi uz agronomiskiem rādītājiem un vairāk nekā 99% no komerciāli audzētajiem ĢM kultūraugiem ir modificēti, lai izveidotu herbicīda toleranci vai kukaiņu rezistenci (vai abus). Arī mēģinājumi ar ģenētiskās modifikācijas palīdzību  uzlabot kultūraugu efektivitāti oglekļa saglabāšanā nav bijuši veiksmīgi.

Nav radīti sausumu un sāls izturīgi ĢM kultūraugi. Izslavētie brīnumainie ĢM kultūraugi, kas spējīgi augt pliekanā zemē vai izturīgi pret paaugstinātu augsnes sāļumu, alumīnija saturu vai sausumu, komeciālai audzēšanai patiesībā nav ne tuvu un šie apgalvojumi ir ļoti spekulatīvi. Arī laboratoriskie mēģinājumi radīt pret sausumu izturīgus augus līdz šim ir bijuši neveiksmīgi, jo tas prasītu būtiskas pārmaiņas augu metabolismā. Ir vērts atgādināt, ka neviena sēkla nevar sākt dīgt, ja nav mitruma.

Ideja, ka ir pieejamas lielas aramzemes platības, kur audzēt ĢM kultūraugus pārtikai un biodegvielai, arvien vairāk tiek atzīta par nereālu. Nesenie pētījumi liecina, ka zeme reti kur ir brīva. To visdrīzāk izmanto lopkopji, sīkzemnieki, vietējie iedzīvotāji un sievietes, kuri apgūst zemes platības ilgtspējīgā veidā un ar nelielu vides ietekmi medīšanai, ēdamā ieguvei, apkurei un būvmateriālu ieguvei. Tāpat zeme var būt svarīga bioloģiskās daudzveidības nodrošināšanai un ūdens resursu aizsardzībai.

ĢM augi nesaglabā augsnē vairāk oglekļa un nemazina minerālmēslu lietošanu. Tiek izmantots jauns arguments, ka ĢM augi samazinot nepieciešamību apstrādāt zemi un tādējādi samazina CO2 izdalīšanos no augsnes. Bet šāda saudzīgā zemes apstrāde oriģināli tika domāta augsnes un ūdens saudzēšanai un tika attīstīta krietni pirms pirmā ģenētiski modificētā kultūrauga izstrādes un var tikt pielietota jebkura kultūrauga audzēšanā. Patiesībā tieši herbicīdu izturīgu ĢM kultūraugu izstrāde, kas palielina pesticīdu lietošanas apjomu un augsnes noblietēšanu ar smago lauktehniku, faktiski grauj šo agrāko saudzīgo zemes apstrādes sistēmu ilgtspējību. Jaunākie pētījumi norāda, ka nekultivēšanas metodes neaiztur vairāk CO2 kā zemes kultivēšana.

Biotehnoloģiju industrijas Svētais Grāls ir slāpekli saistošo ĢM augu izstrāde, kas varētu samazināt nepieciešamību pēc mākslīga slāpekļa mēslojuma. Teorētiski tie samazinātu arī fosīlo kurināmo patēriņu to saražošanā, pakošanā, transportēšanā un izkaisīšanā, tādējādi samazinot siltumnīcas efektu izraisošas gāzes. Bet atkal jāpiemin, ka attiecībā uz ĢM slāpekli saistošo kultūraugu izstrādi nav panākts gandrīz nekāds progress. ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas ziņojumā (2005) secināts, ka šādu kultūraugu radīšana ir tehniski ļoti grūta.

Ar ĢM kokiem un ĢM biodegvielu ir saistīti lieli riski. ĢM koki tiek reklamēti kā CO2 uzkrājēji. Bet ar ĢM kokiem saistītos riskus ir daudz grūtāk novērtēt, jo koki ir organismi ar lielu biotopu un daudz mijiedarbību. Gan zinātniskā literatūra, gan izmēģinājumi laukā rāda, ka ĢM koku piesārņojums un izkliedēšanās ir neizbēgama, un transgēnu sterilitāte nav iespējama. Materiāli no ĢM kokiem visdrīzāk šķersos valstu robežas, padarot nacionālos regulējumus neefektīvus.

Vēl viens ĢM industrijas apgalvojums ir, ka kultūraugus vajag ģenētiski modificēt, lai uzlabotu degvielas ražošanu. Šajā jomā ĢM kultūraugu attīstība notiek jau labu laiku: 99% no šobrīd pasaulē audzētiem ĢM kultūraugiem tiek izmanti lopbarībai un degvielas ražošanai, nevis cilvēku pārtikai. Bet ir pierādījumi, ka daži augi, kā ĢM  Roundup Ready soja palielina siltumnīcas efekta gāzu emisiju (ja ņem vērā izmaiņas zemes pielietojumā).

Biotehnoloģiju kompāniju patenti apdraud mūsu spēju cīnīties ar klimata pārmaiņām. Tādi ĢMO ražotāji kā Monsanto, Bayer, Syngent a, BASF un Dupont aizkulisēs sistemātiski patentē dabā sastopamos gēnus, lai tos nākotnē izmantotu kultūraugu ģenētiskā modificēšanā izturībai un adoptācijai klimata pārmaiņu izraisītam sausumam, augsnes sāļumam, plūdiem un augstam un zemām temperatūrām. Līdz šim tās ir iesniegušas jau 532 patentu pieteikumus par 55 ‘patentu ģimenes’. Bet šāda ģenētisko resursu privatizācija ierobežo zemnieku un pētnieku pieeju sēklām un zināšanām gan šobrīd, gan nākotnē.

Ir cits risinājums

Daudz veiksmīgāka pieeja lauksaimniecībai, kas sevi jau ir pierādījusi attiecībā uz pārtikas apgādes un klimata pārmaiņu radīto problēmu risināšanu, ir agroekoloģija. Tā ietver virkni ilgtspējīgu pārtikas ražošanas sistēmu, kas vērstas uz bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un pārtikas ražīguma palielināšanu. Agroekoloģijas pieeja nodrošina arī to, ka oglekļa bagāti materiāli, piemēram, kūtsmēsli un komposts, tiek sistemātiski atgriezti atpakaļ augsnē, lai to uzlabotu.

Daudzi jaunākie pētījumi ir identificējuši agroekoloģiju kā atslēgu nākotnes pārtikas izaicinājumiem. 2008.gada aprīlī Starptautiskā lauksaimniecības zināšanu, zinātnes un attīstības tehnoloģiju novērtējumā secināts, ka nepieciešama daudz lielāka uzmanība agroekoloģijas pieejai. Novērtējums neapstiprināja ĢM kultūraugus kā risinājumu. 58 valstis ir apstiprinājušas šo novērtējumu bez iebildumiem. 2008.gada oktobrī arī ANO Vides programmas un ANO Tirdzniecības un attīstības konferences Tirdzniecības, vides un attīstības kapacitātes stiprināšanas uzdevumgrupa publicēja ziņojumu „ Bioloģiskā lauksaimniecība un pārtikas drošība Āfrikā”, kas atbalstīja Starptautiskā lauksaimniecības zināšanu, zinātnes un attīstības tehnoloģiju novērtējuma secinājumus, ka agroekoloģijas pieeja zemes apsaimniekošanai sniedz lauksaimniekiem labākās iespējas.

Tomēr pastāv vairāki šķēršļi agroekoloģijas pielietošanai. Lauksaimniekiem trūkst informācija par daudziem agroekoloģijas risinājumiem tādām lielām problēmām kā sausums un augsnes sāļums (kas bieži vien ir sekas nepiemērotu kultūraugu audzēšanai un pārliekai apūdeņošanai). Vēl joprojām netiek piešķirti līdzekļi agroekoloģijas popularizēšanai un infastruktūras finansēšanai. Dažās valstīs arī lauksaimniekiem nav īpašumtiesību uz zemi, it īpaši sievietēm, kas būtiski apgrūtina agroekoloģijas prakšu pielietojumu.

Lauksaimniecības praksēm joprojām ir radikāli jāmainās, lai tās varētu risināt klimata pārmaiņas. Šiem pasākumiem jāietver augošo iedzīvotāju skaita pabarošanu, bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu aizsargāšanu un atjaunošanu, kā arī degvielas un izejvielu ražošanu nozarei. Labā ziņa ir tāda, ka ar politisko gribu un atbalstu agroekoloģijai to visu var izdarīt.

Avots: Friends of the Earth International „Who benefits from GM crops? The great climate change swingle” (2010)

Starptautiskā konference Kopenhāgenā –

Diēta tīrai Baltijas jūrai

Kopenhāgenā, Eiropas Vides aģentūras telpās 26. un 27. oktobrī notika BERAS (Baltic Ecological Recycling Agriculture and Society) Implementation (tulkojumā – Ekoloģiski sabalansēta lauksaimniecība Baltijas jūru saudzējošā sabiedrībā) projekta partneru konference Diēta tīrai Baltijas jūrai.

Tās darbā iekļāvās vairāk nekā 80 pētnieki, lauksaimnieki, pavāri, valsts iepirkuma speciālisti, kā arī dažādu nevalstisko organizāciju pārstāvji no visām Baltijas jūras valstīm, tajā skaitā no Krievijas. Starptautiskajā konferencē piedalījās arī LLKC direktors Kaspars Žūriņš, BERAS Implementation centra vadītāja Latvijā, LLKC projektu vadītāja Agnese Radžele-Šulce un LLKC Augkopības nodaļas speciāliste bioloģiskajā lauksaimniecībā Laura Ludevika. Iepazīstinām plašāk ar šī pasākuma norisi un galvenajām atziņām.

Konferenci atklāja Eiropas Vides aģentūras Jūras un jūras lietu projektu vadītāja Trīne Kristiansena ar prezentāciju Ko Eiropa dara, lai aizsargātu Baltijas jūru? Runātāja uzsvēra, ka Baltijas jūras piesārņojuma problēma ir sena. Kopš savas bērnības viņa atceras ainas, kad zvejnieki zaļās aļģes veduši uz pilsētu un rādījuši pilsētniekiem, lai tie saprot, ka jūras ekosistēmā ir problēmas. Ja cilvēki, braucot gar laukiem, redzētu beigtus zirgus vai putnus, viņi reaģētu citādāk, bet mirstošās zivis mēs ikdienā neredzam, iespējams, tāpēc asa reakcija uz piesārņojumu Baltijas jūrā nav jūtama. Auditorijā cilvēki interesējas, vai ES izstrādā politiku, kā patērētājiem būtu jārīkojas, lai saudzētu Baltijas jūru.

Tika noskaidrots, ka šādas nostādnes netiek gatavotas.

BERAS Implementation projekta galvenais koordinators un Sēdertornas universitātes pētnieka Artūra Grunsteda uzstāšanās bija saistīta ar viņa ilggadējiem pētījumiem par ekoloģiski sabalansētas lauksaimniecības praksi un lokālām pārtikas sistēmām. Baltijas jūras reģiona ekosistēma ir apdraudēta. Lauksaimniecības augu barības vielu izskalošanās rezultātā radītā slāpekļa un fosfora emisija jūrā ir galvenais iemesls, kas veicina strauju zaļaļģu vairošanos, kas apdraud zivju populāciju. Protams, katrā valstī ir atšķirīga lauksaimniecības sistēma un tās struktūra, tādējādi atšķiras arī to radītais piesārņojums jūrā. Intensīvā saimniekošanas sistēma dominē Dānijā, Zviedrijā un Somijā, savukārt Polijā un Baltijas valstīs lauksaimniecība ir ekstensīvāka. Taču attīstības tendences arī jaunajās ES dalībvalstīs virzās uz specializēšanos un daudz intensīvākām lauksaimniecības metodēm. Ja Baltijas valstis un Polija sasniegtu Ziemeļvalstu saimniekošanas līmeni, barības vielu radīto slāpekļa un fosfora emisiju apjoms Baltijas jūrā pieaugtu par 50%.

Ekoloģiski sabalansētās lauksaimniecības misija ir pēc iespējas efektīvi izmantot pieejamos vietējos resursus, lai saražotu veselīgu un lētu pārtiku tuvumā tās gala patērētājam. To iespējams izdarīt, kombinējot dažādus saimniekošanas veidus un neradot kaitējumu apkārtējai videi.

Sabalansēta augu seka, tajā iekļaujot tauriņziežus, nodrošinātu optimālu slāpekļa apriti saimniecībā. Rezultātā augsne no ražošanas resursa kļūst par videi draudzīgas sistēmas sastāvdaļu, nodrošinot sistēmas ilgtspēju. Diemžēl kultūraugu audzēšanas metodes, saimniekojot specializētās augkopības vai lopkopības saimniecībās, lielākoties šo priekšnosacījumu neļauj realizēt.

Sabalansēts ganāmpulka lielums, nodrošinot nepieciešamo zemes platību gan lopbarības sagatavošanai, gan arī kūtsmēslu izkliedēšanai. Praksē šo priekšnosacījumu var izpildīt, nodrošinot lopu blīvumu vidēji 0,5–0,9 dzīvnieku vienības uz hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes.

Resursu pašpietiekamība saimniecībā tiek panākta, audzējot vairāk tauriņziežu (līdz pat ¾ no saimniecības platības), šādā veidā bagātinot augsni ar gaisā esošo slāpekli, uzlabojot tās auglību un samazinot nepieciešamību pēc iepirktajiem minerālmēsliem (tie faktiski nepieciešami tikai fosfora un kālija līdzsvara uzturēšanai). Saimniecībā tiek saražota visa nepieciešamā lopbarība, kā arī lielākā daļa nepieciešamā mēslojuma – kūtsmēsli nodrošina vairāk nekā 90% no nepieciešamajiem barības elementiem.

Lai veicinātu ekoloģiski sabalansētas lauksaimniecības prakses ieviešanu, jāpalielina pieprasījums pēc šādi ražotiem produktiem un jāmaina situācija, panākot, ka netiek atbalstītas lauksaimniecības sistēmas, kas piesārņo vidi un nav ilgtspējīgas!

Emocionāla un publiku uzrunājoša bija Sorena Ejlersena runa par Diētas ilgtspējīgai nākotnei principu 80:20. Ejlersens bijis pavārs un kopā ar partneri – lauksaimnieku, izveidojis sociālu projektu vides ilgtspējas nodrošināšanai. Viņu izveidotā sistēma katru nedēļu apgādā ar „zaļajām kastēm” 200 ģimenes Kopenhāgenā un Gotlandē. Projekta sākumā lauksaimnieks nodarbināja trīs darbiniekus, tagad to ir 50!

Sākt šo projektu mudinājušas atziņas, ka ar konvencionālās ražošanas metodēm mēs zaudējam augsni, bet cilvēku skaits arvien pieaug. Daba tiek piesārņota un emisijas pieaug. Tas izraisa citas problēmas: sabiedrības integrācija tiek apdraudēta, pieaug aptaukošanās problēmu radītās sekas, bet pats uztraucošākais – cilvēki paši nesaskata šo problēmu. Tāpēc galvenais ir to aktualizēt, lai sabiedrība sāk domāt!

Sorens Ejlersens piedāvā priekšlikumu „lielo piecnieku”, kas varētu palīdzēt uzlabot situāciju:

  1. samazināt gaļas ražošanu;
  2. ēst svaigu vietējo pārtiku, veidot sociālās integrācijas modeli, kas veicina zināšanu apguvi;
  3. samazināt ekoloģisko „pēdas nospiedumu”, samazinot barības vielu emisijas;
  4. samazināt iepakojuma materiālu izmantošanu un pārtikas pārvadāšanas attālumus;
  5. veidot ražošanas mikro modeļus pretstatā rūpnieciskajai ražošanai.

Projekta ietvaros tiek piedāvāts risinājuma modelis 80:20. Tas nozīmē sabalansēt ražošanu sekojošā proporcijā: 80% no saražotās produkcijas ir augi, bet 20% – dzīvnieku izcelsmes.

Kā to izdarīt? Veidojot ilgtspējīgas attiecības ar lauksaimniekiem! Piemēram, izvēloties saimniecību (bioloģisko vai biodinamisko), apvienojot ģimenes – septiņi, astoņi cilvēki uz hektāru un sākot ilgstošu sadarbību. Iegādājoties regulāri šīs saimniecības produkciju, kā arī palīdzot lauku darbos, cilvēki izglītotu sevi un savus tuvākos. Ejlersens aktīvi strādā arī ar skolēniem, organizējot talkas saimniecībās. Bērni grib strādāt laukos, un par to ir pat tapusi grāmata.

Produkcijas ražotājus pārstāvēja Zviedrijas graudu izstrādājumu ražošanas uzņēmuma Salta Kvarn direktors Johans Unungers. Salta Kvarn ir 1946. gadā dibināts biodinamisks uzņēmums, kas ražo 215 dažādus produktus. Tā direktors ir pārliecināts vides aktīvists ar doktora grādu bioloģijā, tāpēc arī viņa runas tēma bija – Glābt Baltijas jūru – no vīzijām pie darbības!

Johans Unungers Salta Kvarn veiksmes stāstu skaidro ar to, ka viņš dara to, ko patiešām vēlas, un paveic to labāk kā citi. Tas uzņēmumam dod iespēju nopelnīt! Direktors aktualizēja Maikla Potera atziņu, ka agrākajos laikos labi uzņēmumi bija tādi, kas bija labi sabiedrībai. Taču tagad viss ir mainījies, un ne uz labo pusi. Taču Johans Unungers ir pārliecināts, ka, ja uzņēmējs vēlas ilgtermiņā gūt panākumus biznesā, pašreizējā sistēma jāmaina.

Pirms dažiem gadiem pēc tikšanās ar Artūru Granstedu kompānijas Salta Kvarn vadība iedvesmojās, lai darbotos Baltijas jūrai draudzīgā virzienā. Uzņēmums pērk graudus tikai no saimniecībām, kas darbojas pēc ekoloģiski sabalansētas lauksaimniecības principiem (līdzsvars starp augkopības un lopkopības produkciju saimniecībā). Notiek aktīvs darbs arī ar patērētājiem – izveidots interneta blogs, kurā tiek publicētas receptes, kas atbilst koncepcijai Diēta Baltijas jūrai (80:20 modelis). Sabiedrībai jāatceras, ka planētai ir robežas!

Ja lauksaimnieks veic papildus pasākumus vides saudzēšanā, piemēram, rūpējas par kādu retu putnu sugu, uzņēmums par viņa produktiem maksā vēl vairāk. Tādā veidā Salta Kvarn iedvesmo lauksaimniekus labiem darbiem. Noslēgumā Johans Unungers pauda cerību, – ja mēs par pārtiku domātu tā, izvēlētos un baudītu kā vīnu, tad mēs būtu uz pareizā ceļa!

Monika Silena, kura darbojas publiskā iepirkuma jomā valsts sektorā Zviedrijā, skaidroja, ka valsts iepirkuma būtība ir tā, ka viens cilvēks izdara izvēli daudzu vārdā. Piemēram, Zviedrijas skolēniem ir 3 miljoni valsts nodrošinātu ēdienreižu dienā – tas ir liels spēks. Valsts iepirkums tiek veikts par nodokļu maksātāju naudu, tāpēc sabiedrībai jāpiedalās lēmuma pieņemšanā – kur to tērēt vislabāk. Būtiski, lai valsts iepirkums tiktu balstīts uz ilgtspējīgu stratēģiju! Tāpēc Zviedrijas Vides vadības padomē iepirkuma specifikācijas tiek izstrādātas kopā ar ekspertu grupu.

Vērojama tendence, ka pašvaldības arvien vairāk vēlas iepirkt videi draudzīgus produktus. To veicina arī vietējā likumdošana, nosakot, ka 25% produkcijas valsts iepirkumā jābūt bioloģiskas izcelsmes. Taču ir novērota problēma, ka bioloģiskajā ķēdē iesaistītie posmi nepietiekami sadarbojas un komunicē savā starpā. Bet tas ir nepieciešams tāpēc, ka, ja uzņēmumi vēlas iepirkt bioloģisko produkciju, tai jāiztur konkurence ar konvencionāliem produktiem.

Diskusijā par šo tēmu iesaistījās arī kāds Dānijas bioloģisko produktu vairumtirdzniecības uzņēmuma vadītājs, kurš nebija pozitīvi noskaņots pret valsts iepirkuma sistēmu. Viņš uzskata, ka darbs ar valsts iepirkumu ir ļoti sarežģīts, jo likumdošana ir neticami „stulba”. Tikai divi bioloģisko produktu tirdzniecības uzņēmumi visā Dānijā ir gatavi piegādāt produktus valsts iepirkumam 800 bērnudārziem. Viņš uzskata, ka pašreizējā likumdošana ir izstrādāta TV vai slimnīcai, un ieteica mainīt sistēmu, kurā subsīdijas tiek maksātas zemniekiem, tā vietā subsīdijas piešķirot bērnudārziem un skolām, kam nepieciešama veselīga un tīra pārtika, lai nodrošinātu, ka tā tiek saņemta!

Zviedrijas tiesas un konkurences padome neizprot, cik svarīgs ir „zaļais iepirkums”, – ar šādiem vārdiem savu runu sāka Matiass Silvans. Izskanēja jautājums: Kā lai maina dokumentu bāzi, lai tā veicinātu vietējo produktu iepirkšanu, ja pašlaik šāda rīcība var tikt uzskatīta par konkurenci kropļojošu? Matiass Silvans atbildēja, ka viens no variantiem ir sadalīt iepirkumu tā, lai varētu pieteikties vairāk mazo ražotāju, kā arī stingrāk nosakot iepērkamo, patērētājam vēlamo preču klāstu.

Interesantu pētījumu Kulturālās pārmaiņas – kā mēs esam mainījuši savus pārtikas patēriņa paradumus prezentēja Aleksandra Hailesa, kura pārstāv Pasaules novērošanas institūtu Eiropā (Worldwatch Institute Europe).

Kultūra ir sociālo procesu summa. Veids, kā mēs pērkam, pagatavojam un patērējam pārtiku, ir mainījies. Novērojamas arī milzīgas atšķirības tajā, kādu pārtiku un kādā daudzumā pērk un kā pagatavo, piemēram, ģimene Vācijā un Gvatemalā.

Šajā procesā jāielūkojas padziļināti, – kā mēs esam mainījuši kultūras paradigmas. Piemēram, skumjš ir fakts, ka bērni pazīst lielāko uzņēmumu zīmolus (piemēram, Coca-Cola, McDonald’s, Starbucks, Pepsi u.c.), bet neatpazīst dažādu koku lapas. Ja sabiedrība nemainīs kursu, kuru tā uzņēmusi, mēs ilgi tā turpināt nevarēsim. Izmaiņām sabiedrības uzturā jāveicina

  • valdībai,
  • uzņēmumiem,
  • izglītības iestādēm,
  • medijiem,
  • sociālajām kustībām,
  • tradīcijām.

Lūk, piemēri dažādām aktivitātēm, kas veidotas, lai „pamodinātu” cilvēkus:

  • Urban Baltic ecosystems – atspoguļo pilsētas vidē pastāvošās problēmas;
  • Community Supported Agriculture – aicina piedalīties sabiedrības atbalstītas lauksaimniecības kustībās;
  • Smart cities – iniciatīva pašpietiekamu ciematu veidošanā gan pārtikas, gan enerģijas jomā;
  • Stop the vaste the food – veicina pārtikas atkritumu apjomu samazināšanu pasaulē;
  • Slow food! – atsvaidzina sabiedrības skatu uz pārtiku, pārtikas pagatavošanu, iedvesmo dažādību ēdienkartē.

Faustīne Defosē, kura pārstāv Eiropas Vides biroju, atzina, ka Dānija ir ļoti progresīva „zaļās domas” popularizēšanā. Diemžēl galveno lēmumu pieņem parlaments, un likumdošanas procesā „veco” Eiropas Savienības dalībvalstu nostāja pret „zaļajiem pasākumiem” bieži ir negatīva. Tika akcentēts, ka intensīvā lauksaimniecība tērē daudz resursu un rada vides piesārņojumu. Eiropā lauksaimniecība izlieto 24% no kopējā ūdens patēriņa, bet Eiropas dienvidu reģionos – pat 80%. Lauksaimniecība ir atbildīga arī par vairāk nekā 50% nitrātu piesārņojuma dzeramajā ūdenī, kā arī šī nozare rada ievērojamu fosfora piesārņojumu. Pastāv daudzas vides problēmas – klimata pārmaiņas, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, ūdens un augsnes kvalitātes pasliktināšanās, kvalitatīva ūdens trūkums un citas, kuras var risināt ar ES Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) reformas palīdzību. Pašreizējie priekšlikumi „zaļajiem pasākumiem” (ilgtspējīgu ekosistēmu atbalsts) ir:

  • Augu maiņa – platībās virs 3 ha jāaudzē vismaz trīs kultūraugi, galvenais kultūraugs nepārsniedz 70%, pārējie – ne mazāk kā 5% no kopplatības;
  • Pastāvīgie zālāji – 95% no 2014. gadā deklarētās pastāvīgo zālāju platības;
  • Ekoloģiskas nozīmes teritorijas – vismaz 7% atstāti papuvē, buferjoslām un citiem vides elementiem;
  • Atbalstu automātiski piešķirt bioloģiskajiem lauksaimniekiem un tiem, kas atrodas Natura 2000 teritorijā.
  • Eiropas Vides birojs uzskata, ka šos pasākumus nepieciešams padarīt vēl „zaļākus”, nosakot:
  • Augu maiņa – platībās virs 3 ha jāaudzē vismaz četri kultūraugi, galvenais kultūraugs nepārsniedz 50% no kopplatības;
  • Ekoloģiskas nozīmes teritorijas – vismaz 10% atstāti papuvē, buferjoslām un citiem vides elementiem.

Konferences noslēgumā uzstājās Ēvalds Vastergards, asociācijas Bioloģiskā Dānija valdes priekšsēdētājs. Viņš atgādināja, ka viena no nākotnes lielākajām problēmām būs dzeramais ūdens pieejamība un tā kvalitāte, nevis fosilie resursi – nafta u.c. Tāpēc mums jau šodien jāuzņemas atbildība par pašu nākotni! Jāsaprot būtisks jautājums – ja cilvēki pērk lētu pārtiku, viņiem jāuzņemas atbildība par dzeramā ūdens piesārņošanu. Ražojot lētu pārtiku, augsne tiek piesārņota ar pesticīdiem, kas nonāk ūdenī. Ēvalds Vastergards aicināja vērst sabiedrības uzmanību arī uz līdzekļiem, kas, ēdot lētu pārtiku, vēlāk jātērē, lai atjaunotu veselību.

Publicēšanai sagatavoja Dace Millere,

LLKC Informācijas nodaļas vecākā komunikāciju speciāliste

Pēdējās dienās pasaules topā ir Ņujorkas notikumi. Neizsakot nekādus spriedumusб kas te labs, kas slikts, kas ir organizatori utt.,
iepazīstinām ar visādā ziņā iespaidīgās Deklarācijas teksta tulkojumu.
_________________________________________

Ņujorkas pilsētas Okupācijas Deklarācija

Šo dokumentu Ņujorkas pilsētas Ģenerālā Asambleja pieņēma 29. septembrī

Tā kā mēs esam sapulcējušies, lai solidāri paustu masveida netaisnīguma izjūtas, mēs nedrīkstam aizmirst, kas mūs ir savedis kopā. Mēs rakstām, lai visi cilvēki, kuri jūtas pasaules korporatīvo
spēku apkrāpti, saprastu – mēs esam jūsu sabiedrotie.

Kā vienota kopiena mēs apstiprinām realitāti: ka cilvēku rases pastāvēšanai nākotnē ir nepieciešama tās locekļu sadarbība; ka mūsu sistēmai ir jāaizsargā mūsu tiesības un gadījumā, ja sistēma
nedarbojas, tad indivīdiem savas un savu tuvāko tiesības ir jāaizsargā pašiem; ka demokrātiska valdība iegūst savu taisnīgo varu no savas
tautas, kamēr korporācijas neprasa neviena piekrišanu, lai izsūktu bagātības no cilvēkiem un Zemes; un ka patiesu demokrātiju nav
iespējams sasniegt, ja procesu vada ekonomiskie spēki. Mēs nākam pie jums laikā, kad korporācijas, kurām peļņa ir svarīgāka par cilvēkiem,
savas intereses vērtē augstāk –  pāri taisnīgumam, un apspiešana stāv augsrāk par līdztiesību, tā arī
kontrolē valdības. Mēs esam miermīlīgi sapulcējušies šeit (tās ir mūsu tiesības), lai darītu zināmus šos faktus.

Viņi ir atsavinājuši mums mūsu mājas pretlikumīgos procesos, lai gan nebija sākotnējās hipotēkas īpašnieki.

Viņi ir saindējuši pārtikas piegādi nolaidības dēļ un grauj lauksaimniecības sistēmu ar monopolizāciju.

Viņi ir nepārtraukti centušies atņemt darbiniekiem tiesības veikt pārrunas par labāku atalgojumu un drošākiem darba apstākļiem.

Viņi ir turējuši studentus kā ķīlniekus ar desmitiem tūkstošu dolāru lieliem parādiem par izglītību, lai gan izglītība pati par sevi ir cilvēka tiesības.

Viņi ir konsekventi izmantojuši darbaspēku ārpakalpojumu uzņēmumos un ir izmantojuši šo situāciju, lai samazinātu izmaksas par nodarbināto
cilvēku veselības aprūpi un algām.

Viņi ir tērējuši miljoniem dolāru, algojot juristus, kuri meklē veidus, kā izvairīties no līgumsaistībām attiecībā uz veselības apdrošināšanu.

Viņi ir tirgojušies ar mūsu privātumu kā ar preci.

Viņi ir izmantojuši armijas un policijas spēkus, lai nepieļautu preses brīvību.

Viņi ir apzināti atteikušies atsaukt bojātas preces, kuras apdraud cilvēku dzīvību, dzenoties pēc peļņas.

Viņi nosaka ekonomikas politiku, neskatoties uz viņu rīcībpolitikas izraisītajām katastrofālajām neveiksmēm un viņi turpina izraisīt šīs neveiksmes.

Viņi ir ziedojuši lielas naudas summas politiķiem, kuri ir atbildīgi par to, lai regulētu viņu darbību.

Viņi turpina bloķēt alternatīvās enerģijas formas, lai mēs arī turpmāk būtu atkarīgi no naftas.

Viņi turpina bloķēt ģenētiskos medikamentus, kuri varētu glābt cilvēku dzīvības vai atvieglot ciešanas, lai aizsargātu savas investīcijas, no kurām jau ir gūta ievērojama peļņa.

Viņi ir ar nolūku slēpuši naftas noplūdes, negadījumus, kļūdainu grāmatvedību un nederīgas produktu sastāvdaļas, dzenoties pēc peļņas.

Viņi apzināti tur cilvēkus maldos un bailēs, izmantojot kontroli pār medijiem.

Viņi ir nostiprinājuši koloniālismu gan pašu zemē, gan ārvalstīs.

Viņi ir piedalījušies nevainīgu civiliedzīvotāju spīdzināšanā un slepkavošanā attālās valstīs.

Viņi turpina radīt masu iznīcināšanas ieročus, lai iegūtu valsts pasūtījumus. *

Pasaules tautām mēs vēlamies pavēstīt sekojošo.

Mēs, Ņujorkas pilsētas Ģenerālā Asambleja, kas okupē Volstrītu Brīvības laukumā, aicinām jūs pastāvēt uz jums piederošo varu.
Izmantojiet savas tiesības uz miermīlīgu pulcēšanos; okupējiet publisko telpu; radiet procesu, lai tiktu galā ar problēmām, ar kurām
saskaraties, un veidojiet risinājumus, kuri ir pieejami visiem.

Mēs sniegsim atbalstu, dokumentāciju un visus mums pieejamos līdzekļus, lai palīdzētu kopienām, kuras rīkojas un veido grupas tiešās demokrātijas garā.

Pievienojieties mums un panāciet, lai jūsu balsis tiek uzklausītas!

*Šis nelietību saraksts nav visaptverošs

JĀNIS BRIZGA, vides zinātnieks, LU  pasniedzējs;

DEGROWTH, EKONOMISKĀS IZAUGSMES KRITIKA

Intervē Sandris Mūriņš
Sandris Mūriņš: Par ko iestājas “Degrowth” pētnieki, kritizējot ekonomisko izaugsmi?

Jānis Brizga: Pašreizējais valdošais neoliberālais ekonomikas modelis nav attaisnojies. Tas ir efektīvs, lai pārdalītu resursus starp tautsaimniecības nozarēm, taču nespēj nodrošināt sociāli taisnīgu ienākumu pārdali, sociālā kapitāla attīstību un dabas vērtību nenoplicināšanu. Attīstība ir notikusi pamatā uz citu valstu un dabas kapitāla noplicināšanas rēķina. “Degrowth” un ekoloģiskās ekonomikas piekritēji aicina ekonomisko sistēmu pielāgot cilvēku vajadzībām, lai veicinātu ne tikai vajadzību apmierināšanu, bet arī sociāli taisnīgu resursu pārdali un ekoloģisko ilgtspēju – dzīvi dabas kapitāla robežās.

Ekonomiskā izaugsme ilgu laiku ir tikusi uzskatīta par galveno valsts attīstības mērķi. Pēc otrā pasaules kara šim mērķim tika radīts zināmais indikators – iekšzemes kopprodukts (IKP). Izvirzot IKP kā attīstības pamata radītāju, tiek pieņemts, ka ekonomisko aktivitāšu pieaugums kāpina dzīves kvalitāti un ka materiālā labklājība ir iedzīvotāju dzīves pamatmērķis.

Bet izaugsmē balstīta valsts attīstība nav novedusi pie sabiedrības ilgtspējīgas attīstības. Tā ir tikai paplašinājusi pašu ekonomiku – radījusi arvien jaunas preces un pakalpojumus. Ekonomiku kā sistēmu nevar iecelt “dieva” kārtā un to nedrīkst skatīt atrauti no dabas resursiem un sabiedrības attīstības vajadzībām. “Degrowth” domāšanas piekritēji apšauba ekonomisko izaugsmi kā svarīgāko attīstības mērķi un IKP kā attīstības rādītāju. Pirmkārt, tāpēc, ka mūžīga ekonomiskā izaugsme jeb IKP pieaugums nav iespējams. Jo, pieaugot IKP, pieaug arī dabas resursu patēriņš. Citiem vārdiem sakot, pieaugot naudas daudzumam, pieaug arī preču patēriņš, kas nozīmē lielāku resursu caurplūdi ekonomikā un dabas kapitāla noplicināšanu. Dabas kapitāls ir ierobežots uz mūsu planētas un tas neaug līdzi ekonomikas izaugsmei. Otrkārt, IKP pieaugums ne vienmēr rada augstāku apmierinātību ar dzīvi. Pētījumi liecina, ka apmierinātība ar dzīvi seko materiālās labklājības pieaugumam tikai līdz noteiktam slieksnim (aptuveni 10 tūkstošu dolāru gadā uz vienu iedzīvotāju). Taču, pārsniedzot šo slieksni, materiālās labklājības pieaugums vairs nepaaugstina apmierinātību ar dzīvi. Dzenoties pēc materiālās labklājības, sairst iedzīvotāju sociālais kapitāls, izirst draugu un paziņu loks, un līdz ar to krītas apmierinātība ar dzīvi.

S..M: “Degrowth” piekritēji kritizē ekonomiskās izaugsmes fetišismu, apgalvojot, ka ekonomiskai izaugsmei ir gala robežas. Un šobrīd izaugsmes paradigma ir nokļuvusi vēsturiskā strupceļā. Kādas pazīmes par to liecina?

J.B.: Par izaugsmes iespējamo strupceļu zinātnieki ir brīdinājuši jau sen. Salīdzinoši nesen, pagājušā gadsimta 70 gados, ekonomists Medovs apgalvoja, ka ekonomiskās aktivitātes ir pārsniegušas dabas kapitāla robežas un ka turpmāk augošais pieprasījumu pēc energoresursiem radīs neatgriezeniskas vides problēmas. Šobrīd šie apgalvojumu piepildās, ekoloģiskās pēdas pētījumi liecina, ka pieejamo dabas kapitālu mēs patērējam 8 mēnešos un pārējos gadā mēnešus mēs dzīvojam uz parāda. Mēs noplicinām to dabas kapitālu, kurš neatjaunosies. Piemēram, mēs izšķērdējam minerālus un metālus, ko nevarēsim atkal izmantot nākotnē, kā arī fosilo enerģiju, ko vienkārši sadedzinām, veicinot klimata izmaiņas. Savu attīstību veidojam uz nākamo paaudžu rēķina, atņemot tām iespējamos resursus, radot tām jaunas problēmas un būtiski ierobežojot to iespējas attīstīties nākotnē!

Otrā pazīme – neskatoties uz ekonomisko izaugsmi, pieaug nabadzība un bads pasaulē. Esošā ekonomiskā paradigma to nevar atrisināt. Jau kopš 70 gadiem ir novērojama tendence, ka arvien mazāk cilvēku rokās nonāk arvien lielāks kapitāls, tajā pašā laikā pieaug tādu cilvēku skaits, nevar nodrošināt savas vajadzības. Pasaules ekonomiskā izaugsme tiem neko daudz nav  palīdzējusi! Kā redzams, pieaug pārtikas cenas, ir grūti nodrošināt pārtiku nabadzīgām valstīm. Cenu kāpumu veicina arī pasaules iedzīvotāju skaita pieaugums. Visi grib ēst, taču pārtika ir salīdzinoši ierobežots resurss. Ja visi grib patērēt vairāk, tad nabadzīgajiem tā ir arvien mazāk pieejama. Par mūsu pārticību trešās pasaules valstis maksā ar savu nabadzību un badu!

S.M.: Vai tehnoloģija, līdzīgi kā iepriekš vēsturē, spēs ekonomisko izaugsmi izvest no strupceļa? Vai, pateicoties jaunām tehnoloģijām, spēsim uzturēt bezgalīgu ekonomisko izaugsmi?

J.B.: Jā, 20. gadsimtā vienmēr tika apgalvots, ka tehnoloģija spēs palīdzēt. Bet pēdējo 10 gadu pētījumi par tehnoloģiskiem risinājumiem skaidri parāda, ka tehnoloģijas attīstības tempi vairs nespēj tikt līdzi ekonomiskās izaugsmes tempam. To labi raksturo piemērs ar klimata izmaiņām. Oglekļa ietilpība ekonomikā pakāpeniski samazinās par vidēji 0,7 % gadā. Taču pieaug iedzīvotāju skaits (1,3 % gadā) un IKP (par 1,4 % gadā). Līdz ar to efektivitātes pieaugums pat nespēj kompensēt iedzīvotāju skaita pieaugumu. Lai 2050. gadā sasniegtu IPCC nosprausto mērķi SEG emisijas stabilizēt pie 450 ppm, nepārsniedzot temperatūras pieaugumu 2 grādi pēc Celsija, ekonomikas oglekļa intensitāte līdz 2050. gadam būtu jāsamazina par 4,9 % gadā. Lai nodrošinātu šādu atsaisti pie prognozētā iedzīvotāju skaita pieauguma (0,7 % gadā) un stabila IK pieauguma, tehnoloģiskajam izrāvienam ir jābūt vismaz 7 % gadā, kas ir 10 reizes vairāk nekā pašlaik.

Turklāt pastāv tehnoloģiskā atsitiena efekts – piemēram, tu nopērc jauno hibrīda TOYOTA Prius, bet benzīnu izlieto tikpat daudz kā agrāk, jo ietaupi uz degvielas rēķinu un vari atļauties braukt vairāk. Vai arī ietaupīto naudu vari iztērēt, piemēram, aizbraucot atpūsties uz Austrāliju. Tas ir starpkontinentāls lidojums, kas CO2 slodzes palielinās vēl vairāk nekā tad, ja tu brauktu ar savu veco autiņu. Radot jaunas tehnoloģijas, bet nemainoties cilvēku dzīves veidam, nekādas īpašās izmaiņas gaidīt nav pamata.

S.M.: Vai “degrowth” nav tikai tāda laimīgās nākotnes ilūzija? Vai ir kādi novērojumi, kas apliecina, ka tā varbūt iespējama daudzu valstu nākotnes attīstības izvēle?

J.B.: Jāatzīst, ka globālā krīze ir labs katalizators. Par “degrowth” idejām jau sāk runāt meinstrīma ekonomistu žurnāli, piemēram The Economist. Eiropas Komisija sarīkoja konferenci “beyond GDP” jeb skatoties tālāk par IKP, arī Austrijas valdība rīkoja līdzīgu konferenci. Francijas prezidents Sarkozī nolīga Nobela prēmijas laureātu ekonomikā Stiglicu, kurš sagatavoja ziņojumu par IKP kā attīstības indikatora alternatīvām. Tas apliecina to, ka par šī idejām sāk domāt arī lēmuma pieņēmēji un politiķi.

S.M.: Izklausās pārliecinoši. Kāda būtu praktiska rīcība – kas būtu jādara valdībām?

J.B.: Manuprāt, vajadzētu atteikties no idejas par IKP kā attīstība pamata rādītāju un tā vietā sākt mērīt arī slodzes uz dabas kapitālu un sociālā kapitāla attīstību. Valdība lielākoties koncentrējas uz IKP, tas ir aplami! Piemēram, ja tu mājās gatavo ēst, tad tas IKP nepalielina, ja tu aizej uz restorānu paēst, palielinās IKP. Tādā veidā mēs mēģinām komercializēt teju visus mūsu ikdienas dzīves pasākumus, jo tādā veidā palielinās IKP. Tas nenozīmē, ka, ejot uz restorānu, tev ir lielāks ieguvums no tās pārtikas un baudas un runāšanas ar draugiem, nekā tad, kad tu ēd mājās. Mēs vienkārši mākslīgi kalpojam rādītājam. Visa valsts pārvalde un arī uzņēmumi strādā, lai palielinātu IKP.

Ekonomikas ministrijai vajadzētu koncentrēties vairāk uz cilvēku vajadzību apmierināšanu un nodarbinātību, nevis uzņēmējdarbības vai rūpniecības attīstību. Vajadzības ir iespējams piepildīt arī ārpus tirgus. Tagad krīzes iespaidā strauji attīstās dalīšanās ekonomika, un cilvēki savas vajadzības arvien vairāk piepilda paši, vai savā kopienā, ne obligāti veikalā. Zviedrijā, piemēram, daudzdzīvokļu mājās visur ir koplietošanas veļasmašīnas mājas pagrabā. Tas nozīmē ne tikai to, ka ikvienā dzīvoklī nevajag atsevišķu veļasmašīnu; tas arī atbrīvo dzīvojamo telpu un rada iespēju parunāt ar kaimiņiem, kad noej pagrabā mazgāt drēbes. Pašlaik mūsu ēkas ir ļoti neefektīvas, arī liela daļa enerģijas, par ko mēs, protams, samaksājam, izkūp gaisā. Tāpēc noteikti ir jāiegulda ēku energoefektivitātes palielināšanā.

S.M.: Un kā būtu jāmainās indivīda dzīves veidam?

J.B.: Viena iespēja ir brīvprātīgi izvēlēties pieticīgāku dzīves veidu (angļu valodā – voluntary lifestyle of voluntary simlicity). Tas nozīme, ka cilvēki brīvprātīgi atsakās no augstiem ienākumiem un pāriet uz vienkāršāku dzīvi. Strādā nevis 5 dienas nedēļā, bet strādā 6 stundas dienā, 4x nedēļā, lai būtu vairāk laika, ko pavadīt ar ģimeni, braukt ar riteni un darīt, kas tev patīk. Tas arī samazinātu patēriņu, labāk pārdalītu sabiedrībā pieejamo darbu, kā arī samazinātu bezdarbu un stiprinātu sociālo kapitālu. Lielākā daļa strādā, lai gūtu ienākumus, nevis gūtu prieku. Ir tāds teiciens – strādā, lai nopelnītu, lai nopirktu mantas, ka nav vajadzīgas, lai patiktu cilvēkiem, kas ir vienaldzīgi. Ir taču iespēja to cilpu pāraut!

S.M.: Ja aplūkojam krīžu – 2008 un 2009 – gadus Latvijā, vai to var nosaukt par ilgtspējīgas “degrowth” gadiem?

J.B.: Tie nebija “degrowth” gadi, uz kuru mēs būtu mērķtiecīgi gājuši un kuru mēs mācētu izmantot. “Degrowth” saprotam kā mērķtiecīgu darbību. Latvijas mērķis bija pēc iespējas ātrāk tikt atpakaļ, kur mēs bijām iepriekš, turpināt ierasto izaugsmes ceļu. Tā bija vienkārši bedre uz ceļa, iekrita, izlauza riteni, salaboja un brauc tālāk, tāda bija tā pieeja. Daudzi cilvēki, iekrītot tajā bedrē, tomēr sāk pārdomāt savus mērķus, bet, kas attiecas uz valsti, man liekas, ka Dombrovska valdība ir ļoti izaugsmē orientēta. Jā, pēdējos gados samazinājās IKP un slodzes vidē, bet sociālā ziņā tā nebija ilgtspējīga izaugsme – pieauga gan bezdarbs, gan nabadzība, iedzīvotāju ienākumi vēl vairāk polarizējās! Valdība pielika visas pūles, lai vēlētājiem parādītu, ka  bez lieliem iedzīvotāju protestiem varam atgriezties uz ierastā izaugsmes ceļa, nevis centās nodrošināt cilvēku labklājību un vajadzību apmierināšanu.

“Degrowth” Latvijas gadījumā nenozīmētu, ka lielākai daļai sabiedrības būtu jāatsakās no ieņēmumiem, bet gan tas, ka jāfokusējas uz ilgtspējīgu attīstību – prātīgāku dabas resursu izmantošanu un saliedētāku sabiedrību. “Degrowth” Latvijā ir grūti pieņemt, jo Latvijā ir ticība neoliberālajam attīstības modelim. Tas varbūt pat nav izglītības iespaidā, tas ir kā reliģisks pieņēmums – ka bija padomju attīstība, kas bija slikta, un ka otra alternatīva ir augošais neoliberālais kapitālisms. Neoliberālisma attīstības modeli Rietumu valstis jau ir pārdzīvojuši, bet mums tas joprojām ir mērķa līmenī.

Saskaitīts – Rēzeknes ceļam upurēs 879 kokus

Diāna Odumiņa, Dzirkstele

2011. g. 11. augustā

Vides aizsardzības klubs Satiksmes ministrijai nosūtījis jau otro pretenziju vēstuli par aptuveni 10 kilometrus garā Gulbenes – Rēzeknes ceļa posma rekonstrukciju, izcērtot lielu daudzumu koku, tajā skaitā arī veselīgus un dižkoku izmēriem atbilstošus.

Pēc dabas aizstāvju uzskatiem, projektu nepieciešams vēlreiz izvērtēt, jo “vietējo iedzīvotāju un tranzīta transporta vajadzībām ir nepieciešamas uzlabot šo ceļa posmu”, taču būtu jācenšas arī saglabāt vērtīgāko koku aleju posmi, ņemot vērā “kultūrvēsturisko un bioloģisko vērtību”. Turklāt Vides aizsardzības klubs vēlas saņemt precīzu informāciju par izcērtamo koku apjomu kubikmetros un to, kā tiks izlietota iegūtā koksne.

Projekts vēlreiz tiek skaņots

Satiksmes ministrijas Sauszemes transporta departamenta vecākā referente Zanda Jaunsproģe “Dzirksteli” informē, ka Vides aizsardzības kluba vēstule ir saņemta 1.augustā. Atbilde vēl tiekot gatavota. Taču Z.Jaunsproģe arī zināja teikt, ka Rēzeknes – Gulbenes ceļa posms Stradu pagastā šogad vēl rekonstruēts netiks. Pašlaik vēl notiekot projekta saskaņošana un pārskaņošana.

Ceļa rekonstrukcijas projekta vadītājs, akciju sabiedrības “Latvijas Valsts ceļi” Vidzemes reģiona direktora vietnieks Alvis Blaus “Dzirksteli” informē: “Lai izvairītos no spekulācijām, ka ceļa būvniecības dēļ tiek nocirsti vērtīgi un veseli koki, ir domāts lūgt sertificētus mežsaimniecības speciālistus papildus izvērtēt šo koku stāvokli. Pašlaik turpinoties ceļa posma projekta izstrāde līdz Gulbenes pilsētas robežai. Koku ciršana nav uzsākta.”

A.Blaus uzskata, ka Vides aizsardzības pārstāvjiem vajadzētu uz lietām skatīties plašāk un ieklausīties sabiedrības – sevišķi vietējo Gulbenes novada iedzīvotāju – interesēs. Viņš arī norāda, ka

valsts reģionālā autoceļa P36 Rēzekne – Gulbene km 76,50-86,12 rekonstrukcijas būvprojekta (skiču projekta stadijā) publiskā apspriešana notika jau 2009.gadā no 19.marta līdz 15.aprīlim.

Nocirsto koku vietā jaunus negrib

A.Blaus skaidro, kāpēc Stradu pagastā rekonstruējamais Rēzeknes ceļš ir jāpaplašina un koki jācērt: “Īstenojot autoceļa Rēzekne – Gulbene km 76.50 – 86.12 rekonstrukciju, ir paredzēts nocirst 879 kokus. Šā ceļa zemes nodalījuma joslas (ceļa zemes) platums ļauj izbūvēt tikai ceļa pamatelementus – brauktuvi, nomales, ūdensatvades sistēmas un gājēju – velosipēdistu celiņu. Koku nociršana ir nepieciešama, lai varētu izbūvēt drošu un mūsdienām atbilstošu autoceļa posmu, līdzīgu tam, kādi jau ir izbūvēti uz šā ceļa Rēzeknes virzienā aiz Pededzes upes.”

Rēzeknes ceļa posms Stradu pagastā noslēdz Vidzemi un Latgali savienojošā maršruta Rēzekne – Gulbene sakārtošanu, izmantojot Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansējumu.

“Viennozīmīgi ceļa rekonstrukcija palīdzēs celt Gulbenes novada iedzīvotāju dzīves kvalitāti, lietojot mūsdienīgu un visiem satiksmes dalībniekiem (autobraucējiem, velobraucējiem un gājējiem) drošu satiksmes infrastruktūru,” uzskata A.Blaus.

Viņš arī šaubās, vai jāstāda jauni koki rekonstruētā Rēzeknes ceļa malās.

“Tādu praksi, ka uzbūvēta ceļa malās stāda kokus, nekur neizmanto. Koki ceļa malā ir paaugstinātas bīstamības objekti un, transporta līdzekļiem saduroties ar tiem, sekas var būt ļoti smagas. Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka kokiem būtu jāaug mežā vai parkā,” saka A.Blaus.

Vecie koki ar tukšu vidu – nederīgi?

Dabas retumu pētnieks Guntis Eniņš ir izbraucis pa minēto Gulbenes – Rēzeknes ceļa posmu, redzējis sarkanos krustus uz cērtamo koku stumbriem un jūtas pārsteigts, ka pašvaldība mierīgi ir piekritusi ceļmalas koku masveida ciršanai. Starp tiem esot arī aptuveni 200 Napoleona laiku koki. Viņš piekrīt, ka Rēzeknes ceļa malās ir redzami tikai koku alejas fragmenti, tomēr arī tie ir vērtīgi, sevišķi, ja redzam kokus, kurus redzējušas augam jau mūsu senču trīs paaudzes.

G.Eniņš “Dzirkstelei” saka, ka koku ciršanas piekritēju apgalvojums par vecajiem kokiem ar tukšu vidu kā nederīgiem “ir galīga muļķa apgalvojums”. Tieši otrādi – kā dabas daudzveidības palielinātāji šādi koki esot pat vērtīgāki! “Koki, kuriem ir tukšs vidus, nav nestiprāki. Arguments, ka tādiem kokiem ir tikai čaula, neiztur kritiku. Debesskrāpim arī ir tikai čaula. Smilgai arī ir tikai čaula. Turklāt vecie koki ir kukaiņu un putnu mājas. Un arī tā ir bagātība,” saka G.Eniņš.

Neesot arī tādas statistikas, cik autoavāriju notiek ceļu posmos, kuros ir koki, un cik tur, kur ceļš ir taisns. Ne velti taču taisnajos ceļu posmos brauktuves malās tiek likti baltie stabiņi, lai norādītu, kur ir ceļa mala. G.Eniņš domā, ka izpēte varētu pierādīt, ka gludos, taisnos ceļa posmos, kur transportlīdzekļu vadītāji ieskrienas un palielina braukšanas ātrumu, avāriju noteikti ir daudz biežāk un arī bojā gājušo cilvēku ir vairāk.

TVNET aicina savus lasītājus būt aktīviem un, pieslēdzoties ar savu internetbanku, parakstīties portālā manabalss.lv (skatīt resursos) par Latvijas mežu saglabāšanu. Lai šis jautājums nonāktu Saeimas dienaskārtībā, nepieciešami 10 000 iedzīvotāju paraksti. Tava balss var izšķirt daudz.

Zinātnieku un meža ekspertu atklāta vēstule “Vai meža apsaimniekošana Latvijā ir ilgtspējīga?”

 

2011.gada 2.augusts.

Informāciju sagatavoja Guntis Brūmelis, Latvijas Universitātes profesors, Botānikas un ekoloģijas katedras vadītājs, Jānis Priednieks, Latvijas Universitātes asoc. profesors, Zooloģijas un dzīvnieku ekoloģijas katedras vadītājs.

Latvijas mežzinātnes institūta “Silava” darbinieku grupas vēstulē sabiedrībai par Latvijas mežu apsaimniekošanas praksi minēts, ka “šobrīd plašsaziņas līdzekļos vērojama aktīva un mērķtiecīga, nereti anonīma, mūsu mežsaimniecības kritizēšanas kampaņa. Dzenoties pēc sensācijām vai citu mērķu vadīti, tajā iesaistījušies vairāki Latvijas mediji, žurnālisti un publicisti, kuri, iespējams, lieliski orientējas politiskajos notikumos, bet kuriem ir visai miglains priekšstats par to, kas ir mežsaimniecība”.

Uzskatām, ka sabiedrībā arvien pieaugošajām bažām par Latvijas mežu apsaimniekošanu ir pamats. Tāpat vēlamies norādīt uz virkni neprecīzu, kļūdainu un maldinošu apgalvojumu minētajā un citos publiski izskanējušos paziņojumos.

Zemkopības ministrijas un A/S “Latvijas valsts meži” vadības pārstāvji ir atkārtoti pauduši, ka ar mežu resursiem un to apsaimniekošanu Latvijā nav nopietnu problēmu. Līdzīgs viedoklis lasāms arī mežzinātnieku vēstulē, kurā norādīts, ka “Latvijas mežsaimniecība balstās uz apjomīgiem zinātniskiem pētījumiem, kas ir veikti nu jau vairāk nekā gadsimta garumā”. Tomēr vēstulē netiek dots uz pētījumiem balstīts atspēkojums sabiedrības satraukumam. Ļoti negribētos ticēt, ka LVMI “Silava” zinātnieku viedoklis ir ietekmējams.

Biežāk minētie pašreizējās apsaimniekošanas prakses aizstāvju argumenti ir “mežu platības pieaug”, “izcirstais tiek atjaunots”, “ikgadējais pieaugums pārsniedz izcirsto” un tamlīdzīgi. Lai gan šie apgalvojumi nav nepatiesi, tas diemžēl neliecina, ka mežu apsaimniekošana Latvijā ir ilgtspējīga. Vislielākais ikgadējais pieaugums kokiem ir pirmajās mūža desmitgadēs, kad tie strauji aug, bet ne tuvu vēl nav cērtami. Jaunaudzes izcirstajās platībās un mežs, kas ieaudzis lauksaimniecības zemēs, vēl ļoti ilgi nav piemērots vairumam mežam raksturīgo sugu. Lepoties ar to, ka pieaugums pārsniedz izcirsto, varētu tad, ja koku kā girosa gaļas gabalus mizotu nost pamazām, nevis nocirstu visu uzreiz

Šādi uzskati, mūsuprāt, liecina par visai lielu neizpratni meža ekoloģijas un bioloģiskās daudzveidības jautājumos saistībā ar ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu. Šķiet, ka šī viedokļa paudēji ir aizmirsuši, ka, atbilstoši Latvijas Meža politikai un starptautiskiem dokumentiem, ilgtspējīga mežsaimniecība ir “mežu pārvaldīšana un izmantošana tādā veidā un apmērā, lai tiktu saglabāta to bioloģiskā daudzveidība, produktivitāte, reģenerācijas spēja, dzīvotspēja un to potenciāls tagad un nākotnē veikt attiecīgās ekoloģiskās, saimnieciskās un sociālās funkcijas vietēja, valsts un globālā mērogā un netiktu nodarīts kaitējums citām ekosistēmām”. Proti, jāņem vērā meža vērtība ne tikai no ekonomiskā, bet arī no bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas un sociālo vajadzību skatupunkta.

Pie tam arī no ekonomiskā aspekta mežs nav tikai koksne – tā sniegtās atpūtas, sēņošanas, ogošanas un medību iespējas, ietekme uz klimatu (CO2 piesaiste), loma ūdenstilpju un augsnes aizsardzībā un ainavas veidošanā arī ir naudā izsakāmas vērtības. Mūsdienās ir izstrādātas metodes, kā tās aprēķināt un salīdzināt, piemēram, ar ieguvumu no kailcirtēm – kā īstermiņā, tā ilgtermiņā. Pēc Zemkopības ministrijas datiem meža nekoksnes vērtības Latvijā atbilst 71 miljoniem latu gadā.

Mēs neapgalvojam, ka nav jācērt mežs, taču uzskatām, ka pašreizējie meža ciršanas apjomi un izpildījums apdraud Latvijas mežu nākotni. Mežzinātnieku vēstulē minēts, ka “kopējais aprēķinātais galvenās cirtes apjoms valsts mežos būtiski nepieaug.” Kopš 2009.gada ikgadējā kailciršu platība (ieskaitot sanitārās kailcirtes un kailcirtes ar sēklu koku atstāšanu) valsts mežos ir palielinājusies gandrīz divkārt, salīdzinot ar iepriekšējo piecu gadu periodu. 2009. un 2010.gadā katru gadu kailcirtēs izcirta 1,5 % no valsts mežu kopējās platības, kas ir divas reizes vairāk, nekā iepriekšējos gados. Šādus tempus sabiedrība nevar nepamanīt un saprot, ka mežu izciršana notiek ar saukli “gāzi grīdā”. Ja šādi ciršanas apjomi saglabāsies, pēc astoņiem gadiem 15 % valsts mežu platības nepārsniegs desmit gadu vecumu, savukārt pēc 30 gadiem gandrīz puse no valsts mežiem būs jaunāki par 30 gadiem.

Šeit jāmin arī cirsmu koncentrācija – pirms pāris gadiem uzsāktais A/S “Latvijas Valsts meži” saimniekošanas modelis, kas tika ieviests bez jebkāda ekoloģiskā, sociālā un ainaviskā izvērtējuma. Atbilstoši šim modelim relatīvi nelielā teritorijā tiek izcirsta lielākā daļa mežu, kas sasnieguši ciršanas vecumu, plānojot atgriezties tajā jau pēc septiņiem gadiem, faktiski – lai nocirstu atlikušās audzes (izcirstajās vietās lietkoksne būs iegūstama vidēji pēc 70 gadiem, iznīcinātās dabas vērtības varētu atgriezties vēl vēlāk vai arī nekad).

Ievērojama daļa no kailcirtēm ir sanitārās kailcirtes, kas netiek pieskaitītas galvenajā cirtē izcirstajam apjomam, ko valsts mežos ierobežo Ministru kabineta rīkojums. Tādējādi nepilnības normatīvajos aktos būtībā ļauj nocirst vairāk, nekā pieļauj tāme. Sagaidāms, ka globālo klimata pārmaiņu rezultātā vēja un kaitēkļu izraisītie bojājumi nesamazināsies. Cirsmu koncentrācija īpaši palielina vēja, uguns un tiem sekojošu t.s. “kaitēkļu” postījumu risku.

Bažas par mežsaimniecības kā tautsaimniecības nozares nākotni pastiprina augsta līmeņa meža nozares amatpersonu izteikumi pēdējā laikā (piemēram, virsmežzinis J.Iesalnieks, Nozare.lv, 18.07.11.: “Pēc 40-50 gadiem, samazināsies cērtamo priežu, bet pieaugs bērzu un egļu īpatsvars. Apsaimniekojot mežus, mainās valdošo sugu savstarpējās attiecības. Vai tas labi vai slikti? “). Priežu meži valsts mežos aizņem 47% meža teritorijas, kurā pēc 40 gadiem nebūs cērtamu priežu, ja turpināsies ciršana pēc pašreizējiem apjomiem. Vai tad zāģbaļķus gatavos no bērziem?

Mežzinātnieku grupas vēstulē minēts, ka “profesionāli audzētie, kvalitatīvie un strauji augošie meži ir un būs galvenie skābekļa ražotāji un ogļskābās gāzes patērētāji”. Tomēr cenšanās iegūt maksimālo krāju var novest pie pretēja rezultāta, vismaz ilgākā laika posmā. Proti, īsā laika periodā egļu plantācijas meliorētās kūdras augsnēs bija ļoti augstražīgas. Taču pašreiz tās masveidā nokalst, jo augsne ir noplicināta un ekosistēma pārsniegusi ekoloģisko ietilpību. Turpmāk šajās meliorētajās platībās tiešām vajadzēs audzēt kokus kā burkānus, ik pēc dažiem gadiem mēslojot augsni. Šajā sakarā zinātniekiem būtu jāspēj mācīties no kļūdām.

Nereti meža nozares zinātnieki un ierēdņi izplata informāciju, ka Latvijā ir ļoti daudz aizsargājamo teritoriju. Piemēram, apgalvojums minētajā paziņojumā, ka “Latvijas mežos ir un būs liels – viens no lielākajiem Eiropā, rēķinot uz saimnieciski izmantojamo mežu platību – aizsargājamo meža teritoriju tīkls, kas nodrošina tajā ietilpstošo mežu mūžīgu saglabāšanos bez cilvēka darbības ietekmes, dodot netraucētu mājvietu dzīvajai dabai” ir nekorekts, jo tādas aizsargājamas meža platības, kurās nav atļauta nekāda mežsaimnieciskā darbība, ir tikai 3,1 % meža platības (VMD dati par 2010.g.). Lielākajā daļā aizsargājamo teritoriju platības (13% no visas Latvijas mežu platības; VMD dati par 2010.g.) ierobežojumi ir vieglāki, visvairāk (6,3 % meža platības) piemērots režīms, kas paredz tikai kailcirtes aizliegumu, tai pašā laikā pieļaujot izlases cirtes. Savukārt ar aizsargājamo teritoriju platību Latvija nebūt neizceļas uz citu Eiropas valstu fona, piemēram, Natura 2000 teritoriju platības īpatsvara ziņā mūsu valsts ieņem 25. vietu no 27 Eiropas Savienības valstīm (Eiropas Komisijas 2010. g. dati).

Lai uzsāktu argumentētu diskusiju par meža apsaimniekošanas problēmām, aicinām vēstuli parakstījušos LVMI Silava zinātniekus paraudzīties uz notiekošo Latvijas mežos objektīvi un neatkarīgi, nostāties pret Latvijas meža kā ekosistēmas un meža nozares kā nozīmīga tautsaimniecības sektora apdraudējumu no īslaicīgu un, iespējams, savtīgu interešu vadītiem spēkiem un demagoģiskiem lēmumu pieņēmējiem, kas aicina “nocirst uzkrājumu”, “saimniekot kā burkānu laukā”, kā arī “samazināt administratīvo slogu meža nozarē”, kas faktiski nozīmē būtiski samazināt vienīgās profesionālās meža resursu izmantošanu kontrolējošās institūcijas – Valsts meža dienesta – kapacitāti.

Ainārs Auniņš, Elmīra Boikova, Guntis Brūmelis, Viesturs Ķerus, Jānis Ķuze, Jānis Priednieks, Aivars Petriņš, Māra Janaus, Uģis Kagainis, Juris Kazubiernis, Rolands Lebuss, Mirdza Leinerte, Edgars Lediņš, Aivars Mednis, Gunārs Pētersons, Edmunds Račinskis, Daina Roze, Zinta Seisuma, Rūta Sniedze-Kretalova, Māris Strazds, Vita Šalavejus, Ilze Vilka, Viesturs Vintulis.

Papildu informācija:

Guntis Brūmelis, Latvijas Universitātes profesors, Botānikas un ekoloģijas katedras vadītājs

e-pasts: guntis.brumelis@lu.lv,

mob.tālr. 29482107

Jānis Priednieks, Latvijas Universitātes asoc. profesors, Zooloģijas un dzīvnieku ekoloģijas katedras vadītājs

e-pasts: janis.priednieks@lu.lv;

mob.tālr.: 29365593

700 dižkoki par vienu minūti

 Dainis Īvāns

700 milzu ozolu, ošu, daļēji arī liepu un kļavu alejas izciršana, ko Gulbenes – Rēzeknes ceļa sākumā apņēmusies veikt Gulbenes pašvaldība, ne vienā vien Eiropas valstī tūkstošiem cilvēkus mudinātu protestēt. Erfurtes iedzīvotāji pie krietni mazāka iznīcināmo koku apjoma nesen panāca iecerētas automaģistrāles projekta pārstrādāšanu. Polijas sabiedrība piespieda Eiropas ātrgaitas šosejas būvniekus atkāpties Augustovas apkaimes mežu priekšā. Šveicieši referendumā pateica lielceļam, kas, nāvēdams Alpu floru, savienotu Vāciju ar Franciju, bet tā vietā izbūvēja 57 km garu dzelzceļa tunelis cauri kalniem. Itālijā valdības krīzi reiz izraisījis varas nodoms valsts ziemeļdaļas mežu masīvus upurēt auto transporta vajadzībām.

Senču stādītu, divus trīs gadu simtus augušu koku nogalināšanas draudi arī mums ir pietiekošs iegansts šaubīties, vai ar Gulbenes – Rēzeknes šosejas pirmo desmit alejas kilometru rekonstrukcijas projektu viss kārtībā.

Ceļu vai dzīvību!

Projektētāji no „Latvijas Valsts ceļiem”, Gulbenes novada pašvaldība pārliecināti, ka ceļa uzlabošana, atstājot vairumu izcilāko koku, nav iespējama. Satiksmes ministrijas valsts sekretāra A.Matīsa 21. jūlijā parakstītā vēstulē Vides Aizsardzības klubam skaidrots, ka tie ir „pārauguši un slimi”, rada „neestētisku baudījumu”, dod „ņirbošu gaismu” , „nenodrošina ne plāna līknes, ne sānu redzamību” un apdraud braucējus. Arī Gulbenes domes priekšsēdētāja uzskata, ka vairāk jāuztraucas par „ekonomiskām lietām”, tas ir ceļu, kas nodrošināšot tranzītbiznesa un Gulbenes uzplaukumu.

„Ja vajadzēs, iestādīsim jaunus!” viņa apgalvoja. Neatbildēts palika vien jautājums, kāpēc ne a/s „Latvijas Valsts ceļi” projektā, ne pašvaldības lēmumos šāda slavējama apņemšanās pat ar pušplēstu vārdu nav skaidri un gaiši ierakstīta. Protams, „jaunās alejas” krāšņumu, ja arī to iestādītu vairs nepiedzīvotu ne mēs, ne tā īsti arī mūsu bērni.

Neskaidra ir domes vadītāju atbilde par izciršanas gadījumā iegūto kokmateriālu izlietošanu. Koki nav notaksēti un nav aprēķināta pat to koksnes vērtība. Gulbenes izpilddirektors teic, ka 300 m3 pašvaldība izmantos sociālām vajadzībām, pārējos varēs par velti iegūs izcirtēju firma. Bet cik pavisam? Tā ir viena no projekta aprēķinu dīvainībām. Tikpat savāda kā rekonstruējamā ceļa garums – uz papīra ar visiem saskaņojumiem tas „pārtrūkst” 262 metrus no Gulbenes robežas. Tai pašā laikā maģistrāle, kā parasta iela turpinās arī pilsētā, un tad jābrīnās, kādēļ vēl dažus kilometrus ārpus tās nevarētu turpināties ātruma ierobežojums.

Nav tā, ka neko nevar glābt. Pašvaldības vadītāji gan runā, ka projekta korekcijas var pamudināt Satiksmes ministrijas ierēdņus Gulbenes ceļam domāto naudu pārskaitīt citam novadam. Tiesiskā valstī gan tas šķiet neiespējami. Tomēr zinot, ka Satiksmes ministrijā līdz rudens vēlēšanām tā vai tā vēl saimniekos viena no oligarhu partijām – ZZS, kuras dēļ atlaista arī Saeima, bažas varētu būt pamatotas. Bet, cerams, tikai līdz jauna parlamenta ievēlēšanai.

Par nopietnāko argumentu koku izciršanas lietā varētu uzskatīt vietējo iedzīvotāju viedokli, lai arī šī dižkoku aleja tikpat labi ir nacionāls dārgums un bagātība.

29. jūlijā, mūsu tikšanās laikā ar Gulbenes domes priekšsēdētāju viņas kabinetu negaidīti piepildīja padsmits gulbeniešu izteikt sašutumu par koku aizstāvjiem „no Rīgas”. Tas šķita jocīgi. Ne es, ne klātesošā VAK pārstāve neesam revizori vai vides inspektori, vien privātpersonas, kas varbūt pēdējo reizi atbraukušas apskatīt skaisto aleju un izzināt tās likteni. Tomēr sanākušo dusmīgais noskaņojums sevišķi sākumā lika justies neērti un domāt, ka Gulbenē interese par kokiem ir peļama, bezmaz sodām parādība. Sapulcējušies ļaudis šķita pagalam saērcināti. Izskatījās, ka cīņa par ceļu ir gluži vai cīņa par dzīvību, un koki šai gadījumā kļuvuši par galvenajiem gulbeniešu ienaidniekiem.

Ne visi tā domā

Novada uzņēmējs, kurš kopš dzimšanas dzīvojot blakus šim ceļam „Strados” un pa dažkārt neizbraucamo ceļu ikdienā uzturot autobusu satiksmi, solīja „par godu” Vides Aizsardzības klubam, kura aktivitātēs laikam saskata zināmu apdraudējumu projektam, rīkot vietējo ļaužu piketu galvaspilsētā. Gan viņš, gan citi, tagad jau šķiet, pēc „zīles vēsts” sanākušie novada saimnieciskās un politiskās elites pārstāvji, uzsvēra, ka Gulbenē neviens par vecās alejas izciršanu neprotestē, bet atsevišķie dīvaiņi, kas protestējot, laikam esot „neriktīgi”. Neriktīgs  bija arī šī stāsta noslēgums nākamā rītā Rīgā. Pie VAK viceprezidentes Elitas Kalniņas pieteicās Stradu ciema iemītniece, un „vakiešiem” tūdaļ bija skaidrs, ka tūlīt sāksies solītais gulbeniešu pikets. Taču sieviete, izrādās, bija braukusi pateikt, ka novadā netrūkst ļaužu, kuriem „attīstību” kavējošo koku liktenis tomēr sāp, kuri šo aleju mūža garumā centušies saudzēt un kopt, kuri naudinieku cirtienus senču ozolu ierindai uztver tikpat sāpīgi, kā cirtienus savā miesā.

Satiksmes ministrijas un Gulbenes pašvaldības viedoklim nepiekrīt arī dižkoku pētnieks Guntis Eniņš. Viņš apmērījis un saskaitījis ne tikai 700 nāvesssoda krustiem iezīmētos, bet visus 900 Gulbenes – Pededzes alejas milzeņus. Tur esot arī Napoleona laika ozoli. G.Eniņš piedāvā gleznainākos un veselīgākos kokus, saglabāt, izņemot tikai satrupējušos. Tas netraucētu ceļa būvei, bet liktu atsevišķos posmiņos jauno klājumu veidot šaurāku un līkumaināku, ar saprātīgiem ātruma ierobežojumiem. Steidzīgākie, ņemot vērā alejas relatīvo īsumu, skrējienā zaudētu labi ja kādu minūti. Ieguvums būtu gadu simti – par naudu nenopērkamā dižkoku emocionālā, simboliskā un materiālā vērtība.

x x x

Pietrūkst pamatots un izsvērts vērtējums

Manuprāt, šajā gadījumā tomēr projektēšanas laikā ir pietrūcis vispusīgi pamatota un izsvērta izvērtējuma no visiem (ne tikai no drošības, bet arī no kultūrvēstures un dabas) viedokļiem, citādi, iespējams, tomēr tiktu saglabāti vismaz vērtīgākie alejas posmi. Ja arī šāds izvērtējums ir bijis, tas neatspoguļojas projekta gala redakcijas materiālos, toties skiču projektā tika piedāvāti arī risinājumi, kā saglabāt kokus. Tāpat projekts nedod atbildi, cik kubikmetru koksnes (manuprāt – no 700 kokiem – daudz!) tiks iegūti, cik tas ir naudas izteiksmē un kā šī koksne tiks izlietota, un tas rada nevajadzīgas aizdomas, vai tik kāds nemēģinās iedzīvoties uz koku rēķina.
Šis gadījums kārtējo reizi apliecina, cik liela ir pašvaldības un citu iesaistīto institūciju speciālistu atbildība, pieņemot lēmumus, kas skar gan dažādas interses, gan vidi un ainavu. Gulbenes novadam ir tā laime būt bagātam ar Pededzes pļavām un ozoliem un tad varbūt šķiet, ka “koku mums netrūkst”, toties Zemgalē iedzīvotāji un pašvaldība  jau  ir pamanijuši, ka Auces upīte viņiem ir vienīgā un nav vis ar ekskavatoru bagarējama. Mums Latvijā trūkst arī divsimtgadīgu ozolu gluži tāpat kā cilvēku, un būs ļoti žēl arī to, kuri attīstības vārdā tiks nošķūrēti šeit.
Protams, ir jāizbūvē arī pēdējais posms no uzlabojamā ceļa, bet ja jau šo projektu jebkurā gadījumā ir nepieciešams papildināt (pieprojektēt trūkstošos metrus), tad varbūt tomēr vēl ir iespējams pārvērtēt arī koku ciršanu un kopā ar satiksmes drošības un vides speciālistiem atrast iespēju saglabāt vismaz dažus alejas posmus – kā vēstures liecību, acij pierastus laikabiedrus un arī dabas daudzveidībai nozīmīgu vietu.

Lelde Eņģele, augu sugu un biotopu eksperte

x x x

Vai jānocērt ozoli Rēzeknes ceļa malās?

Ligita Zvaigznekalne, Biruta Rukmane, Ludmila Valaine

Ceļu Stradu pagastā vajag rekonstruēt un asfaltēt, koki maksimāli jāsaglabā

Vietējiem ir “pie kājas”?

Ligita Zvaigznekalne, Druvienas vecās skolas – muzeja vadītāja

Kāpēc neviens ātrāk neatjēdzās, kāpēc vispār tas viss ir tik tālu aizgājis, ka Stradu pagastā Rēzeknes ceļa malās plāno nocirst gandrīz 700 kokus? Arī Druvienā bija plānots uzlabot ceļu, nocērtot ozolus ceļa malās. Mēs bijām pret. Arī mums ceļš ir asfaltēts tikai centrā! Es vispār brīnos, ka Stradu iedzīvotāji pieļauj koku ciršanu.

Savulaik Imants Ziedonis bija tas, kurš brauca uz laukiem, aizstāvēja kokus un centās pacelt cilvēku domāšanu citā līmenī. Vai mums jādomā tikai par to, lai būtu ērti, lai pa ceļu varētu ātri braukt, lai koki netraucē? Tas ir šausmīgi, ja vietējiem cilvēkiem ir “pie kājas”, kas notiek! Protams, Rēzeknes ceļa malās koki ir ar rētām. Tāpat kā Druvienas koki. Šī rētas atstājuši cilvēki un negaisi. Koki ir kā cilvēki! Vai tad mūsu sabiedrībā ir vajadzīgi tikai jaunie, skaistie? Vai jādomā tikai no lietderības un izdevīguma skatpunkta?

Būs kā uz pannas!

Biruta Rukmane, Ozolkalna pamatskolas skolotāja

Rēzeknes ceļa rekonstrukcijas laikā droši vien ir jāveic apstādījumu koku izlase. Bojātos kokus būtu jānozāģē, bet nekādā gadījumā nedrīkst cirst kokus masveidā. Redzu, kāds tagad izskatās ceļš Ozolkalnā, kura malās nepamatoti tika nocirsti visi koki. Ceļš ir pliks! Jā, vainīgais samaksāja 100 latu soda naudu. Tas ir izsmiekls! Cirtējs atstājis mūsu ceļa malā vienu ābeli un tajā pašā automašīna ieskrēja. Vai tiešām koks bija vainīgs?!

Esmu par to, ka ceļa malās kokiem ir jāpaliek! Mēs taču dzīvojam laukos! Latvijā ir koku alejas ceļu malās. Lai nestāsta, ka citur to nav! Protams, ka kokiem arī ir ierobežots dzīves ilgums, ar laiku tie noveco. Tāpēc ir jāstāda vietā jauni! Bīstamie koki ir jāizzāģē. Stradu pagastā Rēzeknes ceļš ir līkumots – tas tiesa, bet tomēr lielajam vairumam koku ceļa malās ir jāpaliek. Citādi Stradu pagastā Rēzeknes ceļš būs kā uz pannas!

Esmu pret ciršanu!

Ludmila Valaine, Stradu pagasta Palienas iedzīvotāja

Esmu domājusi par šo jautājumu. Zinu, kas ir gaidāms. Skaļi savas domas paudusi līdz šim varbūt arī neesmu, taču sirdī es esmu pret koku ciršanu. Noteikti pret! Tie tomēr ir ozoli. Seni, veci koki. Vecāki par mums visiem. Tie te ir bijuši jau tad, kad mūsu nebija. Viņi ir dzīvi! Viņi ir simtgadīgi. Man šo koku ir ļoti, ļoti žēl.

Es jau 25 gadus dzīvoju šeit. Visu laiku braucu par Stradu ceļu, autovadītāja esmu 26 gadus. Koki man netraucē! Tie ir skaisti! Pat prātā neienāk, ka tie ir traucēklis. Nevaru arī iedomāties, ka šo koku vairs nebūs. Pie tiem ir tik pierasts. Ja brauc pa ceļu lēni un ievēro ceļu satiksmes noteikumus, nekas slikts nevar notikt.

Cilvēks manī?

Uldis Bērziņš

Sentimentālais slepkava izvēlējās par upuriem jaunos sociāldemokrātus. Sociāldemokrātu īstenotā  politika un pašas idejas izraisīja “kristieša” naidu! Viņš todien šāva uz Raini. Un uz maniem biedriem un mani.  Sociāldemokrāti nu jau pusotru gadsimtu te veiksmīgāk, te lempīgāk nopūlas vienot Kristus ideju par „vienlīdzību garā” un laicīgā humānisma ideju par „vienlīdzību miesā un tiesā”.  Solidaritāte, kā zināms,  ir taisnīguma vārdā un vairs ne asinssaišu vārdā. Solidaritātes ideāls, grozi kā gribi, tomēr  nāk no Jaunās derības. Sociāldemokrātam svešnieks ir „tuvākais” un nevis potenciāls  ienaidnieks. To pašu atkārtos un apstiprinās, kas lasījis evaņģēlijus un Apustuļu darbus. Tāpēc jau praviešu sludināts, tāpēc jau upurējis Sevi Cilvēka dēls, tāpēc jau baznīcā zvana, tāpēc jau tik spilgti fantāzijā personificēts „zvērs cilvēkā”, ragainais sātans – lai aptveram, ka nedzīvojam vairs tuksneša vidū vai mežu ielokā, un i tas vistālākais mums nu uz mūžīgiem laikiem kļuvis „tuvākais”.

Tie veidi, tie ceļi, kā „sātans” tiek cilvēkam klāt un padara viņu par sadistu, tie ir gauži racionāli un dabiski, tie ir „bioloģiski”. Politika ir vairāk tik tāda arēna, kur sātanam „īstenoties”. Stokholmas teroristam Ziemsvētkos vai nu gadījums, vai pats Zaļaistēvs sūtīja nograndēt nejaušu rībienu  blakusielā – viņš saprata mājienu, viņš izgāja no pūļa, nogriezās tukšajā ielā un tur uzspridzinājās. Šoreiz brīnums neatkārtojās. Par sprādzienu Oslo un masu slepkavību Ūtsalā mēs Kurzemes mežos dzirdējām no vīra, kas bija skatījies televīziju: „ Nuja, – ir tak tie plēsoņas gēni, bez tādiem cilvēksuga būtu iznīkusi! Nu tik tos pamanām – nu tie  sāk traucēt!  Kari turēja stuti – niknās asinis tur izvēmām. Kas tagad palicis, vai kriminālā karjera? Nu, bokss, vēršu cīņas? Hokejā izkauties, futbolā apgāzt stadionu? Lai nāk medībās, varbūt tā labāk? – bet dod nu psiham rokā plinti!”

Citi spriež, vajag tak beidzot aizliegt kompī šaujamspēles?  „Aplauzīsies! Nodzīs pagrīdē, a tur nekādas kontroles, tur sadismam lete vaļā – pirks no tā, kuram nežēlīgāk!”

Iedami gar baznīcu, mēs aizmirsām par uguni un zobenu, par krusta karos izkautām pilsētām, par  zemnieku kariem,  katoļu un pareizticīgo savstarpējo nežēlīgo teroru, par raganu sārtiem, par citticīgo grautiņiem – „tā tak sena vēsture!” Ņē, nav sena, nav vis noslēgusies, un „cilvēks manī” ir apdraudēts atkal un atkal, ar katru paaudzi, ar katru jaunu dienu. Pat varbūt ar katru paštaisnības kārdinājumu.

_________________________________

Imagine*

Ingvars Leitis

Kamēr mēs Mazirbē dzeram alu, pasauli pāršalc šausmu vēsts par A.Beringa-Breivika Norvēģijā veikto masu slepkavību. Nu lejuplādējam un lasām viņa “Manifestu 2083”, lai izprastu šī briesmu darba motivāciju.

Tajās Manifesta nodaļās, kurās runāts par kultūrmarksismu, totalitāro politkorektumu un citām agresīvā liberālisma izpausmēm, atpazīstamas daudzas nostādnes gan no prominentā amerikāņu konservatīvā politiķa, ASV prezidenta kandidāta Pat Buchanan grāmatas “Rietumu nāve”, gan no citu nopietnu publicistu un filosofu darbiem.

Slepkava maniaks tās, protams, nav sacerējis, bet vienkārši pārrakstījis. Un arī sekmējis šo ideju diskrimināciju. Nebūtu jābrīnās, ja Eiropas drošības dienesti nu sāks uzraudzīt visus agresīvā liberālisma pretiniekus kā tas bija PSRS, kur čeka rūpīgi sekoja katram, kas vai nu “palaida mēli”, vai izspraucies caur Glavļita filtriem, bija uzrakstījis kautko divdomīgu attiecībā pret padomju varu. Un vēl – ļautiņiem ar mazāku prāta darbības spēju nav grūti iestāstīt, ka visi liberastiskā “progresa” pretinieki ir potenciāli terroristi. Сегодня слушает он джаз, а завтра родину продаст…

Bet tālāk Manifestā sākas murgs. Tā vietā, lai uzrādītu Islāmu par liberastisko nejēdzību pretinieku, slepkava Berings-Breiviks Islāmu pasludina par cilvēces galveno ienaidnieku. Šķiet, ka teksti ņemti no visnaidīgāko islamofobu resursiem un ir Manifesta 1500 lappušu satura lielākā daļa. Ja viņš šādā garā būtu vērsies pret islamistu teroristiem tad tas vēl varētu būtu izprotams, bet šeit staro zvērisks naids pret visu reliģiju kā tādu. Gluži kā no tā trakā ASV sektanta, kurš nesen aicināja dedzināt Korānu.

Slepkava deklarē sevi par “kristīgo vērtību aizstāvi” (bet baznīcā nav bijis kopš pusaudža vecuma), un saka, ka tādi var būt gan “kristīgie agnostiķi” gan (!!!) “kristīgie ateisti”. Kā raksta Ann Coulter, viņš nav ne kristietībā ticīgs, nedz arī prasa to no citiem, bet atbalsta Ziemassvētku svinēšanu vienkārši tāpēc, lai spītētu musulmaņiem.

Viņa skatījumā leģendārais masu slepkava, Drakulas prototips Vlads Tepešs bija ģēnijs. Viņš ciena labējo cionismu, serbu paramilitārismu un Putina kārtību Krievijā. Neskatoties uz savu nepatiku pret feminismu, viņš iesaka piešķirt Nobela prēmiju melnādainajai feministei Ayaan Hirsi Ali, par  savu senču reliģijas – Islāma nozākāšanu.

Kādu laiku ir bijis saistīts ar Norvēģijas Progresa partiju, darbojies Oslo šaušanas sporta klubā, ir bijis Norvēģijas masonu ložas biedrs, no kurienes, protams, 23. jūlijā izslēgts.

Bet ne par to ir runa.

Politkorektuma un kultūrmarksisma saindētajā Rietumeiropas sabiedrībā masu slepkavu darbībām radīti vislabvēlīgākie apstākļi. Tik vien kā 21 gads kamerā, kura līdzinās komfortablam vairākzvaigžņu viesnīcas numuram. (Kādā komentārā kāds nabaga latvietis ironizē: ja gribat uzlabot dzīves apstākļus, brauciet slepkavot norvēģus). Varbūt kāds no upuru radiniekiem uzskata, ka slepkavam vajadzētu izbaudīt vismaz viņa dievinātā Vlada Tepeša iecienīto nāvessoda veidu, bet atklāti par to bilst nozīmētu sevi nostādīt vismaz nācijas ienaidnieka lomā.

Jo valdošie kreisie liberāļi savu kārtību ar kultūrmarksisma metodēm un ļaužu garīgās kastrēšanas tehnoloģijām ir ieviesuši. Cilvēka daba ir jāpārveido un tas izdarāms pāris paaudžu laikā. Diemžēl, 50 000 gados izveidojusies cilvēka daba ir tāda, kuru ir daudz grūtāk pārveidot, nekā tas notiek liberālajā iztēlē. Neskatoties uz to, ka civilizācijas 5000 gados šajā jomā ir panākts ļoti niecīgs progress, kreisie aizvien vēl un vēl grib pamēģināt.

Ārpus veselā saprāta cilvēks aiziet tad, ja sāk uzskatīt, ka viņš ir gudrāks par kolektīvo gudrību un tradīcijām, kas izvijušās cauri visai cilvēces vēsturei tikai tāpēc, ka viņš, lūk, ir izlasījis kādu liberāļu izdevumu vai noklausījies kādu lekciju ciklu. Un šāda veida bezkaunīga augstprātība caurstrāvo visu moderno liberālismu. Mūsdienu kreisie ir pieņēmuši daudzus nopietnus lēmumus bez jebkādas to potenciālo seku apsvēršanas un no tiem izrietošās nelaimes ir radušās caur šādu rēgainu domāšanas veidu. Jo mūsdienu kreiso liberāļu pasaulē politikas rezultātiem ir otršķirīga nozīme, salīdzinājumā ar to svarīgumu, kādu liberāļi piešķir savam pozitīvajam pašnovērtējumam, kas rodas, dominējot viņu politikai.

Ļauni smīnēs gan slepkava Berings-Breiviks, gan tie, kas ģenerē un vada šos procesus un nekad savu identitāti neatklāj, kad upuru bērēs ar gaišās nākotnes iluzijām apmātie dziedās liberaļu himnu – Džona Lennona “Imagine”. Kāds arī ierosinās vēl vairāk mīkstināt soda mērus slepkavām un citiem ļaundariem, nolūkā veicināt pāraudzināšanu un demokrātiju. Nebūtu arī daudz jābrīnās, ja slepkavas komfortablajā cietuma kamerā pēc viņa pieprasījuma tiktu ierīkots Internets.
__________________________________________________________________

Imagine there’s no Heaven
It’s easy if you try
No hell below us
Above us only sky
Imagine all the people
Living for today

Vārdu sakot, nav ne debesis, ne elles un visi ļaudis dzīvo tikai šodienai. Gluži kā dzīvnieciņi, kam nav lemts apjēgt ne pagātni, ne nākotni. Debilizēti līdz mīļu lopiņu līmenim.

Imagine there’s no countries
It isn’t hard to do
Nothing to kill or die for
And no religion too
Imagine all the people
Living life in peace

Nebūšot karu, ja nebūšot ne valstu, ne reliģiju. Absolūti nekaunīgi meli, skaistos vārdos ietērpti, kam varētu noticēt ja nu pirmklasnieku vecuma bērni.

You may say that I’m a dreamer
But I’m not the only one
I hope someday you’ll join us
And the world will be as one

Naivuļu bara maksimāla vairošana kā mērķis.

Imagine no possessions
I wonder if you can
No need for greed or hunger
A brotherhood of man
Imagine all the people
Sharing all the world

Pirms 94 gadiem viena tāda iekārta, kas likvidēja īpašumu, tika izveidota. Rezultātā “cilvēku brālības” idejas vārdā drausmīgā nāvē badā un salā mira desmitiem miljonu cilvēku. Tas notika vienā valstī. Kas būtu noticis, ja šāda iekārta izveidotos visā pasaulē. Imagine.

Imagine* – iztēloties

Kritušajiem vieta ir kapos nevis ielas malā

Jēkabpilī, Rīgas ielas malā, joprojām atrodas kopš Otrā pasaules kara laikiem palikušais padomju armijas lielgabals.

Zem tā apglabāti trīs karā kritušie sarkanarmijas karavīri. Katru gadu 9.maijā pie lielgabala un blakus esošajā memoriālā pulcējas Uzvaras dienas svinētāji, pieminot kritušos.

Kaut arī jau no Latvijas tautas frontes laikiem ir mēģināts panākt karavīru pārapbedīšanu Brāļu kapos, tas līdz šim tā arī nav noticis. Tādējādi kritušie karavīri joprojām atdusas nevis kapos, kā tas piederētos, bet ielas malā, kaut arī Jēkabpilī netrūkst piemērotu piemiņas vietu.

Jēkabpils Latviešu biedrība iesniegusi Jēkabpils pilsētas domei, Kultūras ministrijai un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai vēstuli, kurā aicina beidzot atrisināt šo jautājumu, uzskatot, ka šā Rīgas ielas posma rekonstrukcijas laikā būtu iespējams sakārtot arī šo vietu.

„Jēkabpils Latviešu biedrība uzskata, ka Otrā pasaules kara laikā kritušie: 22. krievu armijas artilērijas pavēlnieks ģenerālmajors S. Kuprijanovs un 130. latviešu strēlnieku korpusa pulkveži G. Šarikalovs un S. Gazejevs ir pelnījuši atdusēties mūžīgā mierā Varoņu kapos nevis Rīgas ielas malā, kur valda dzīva satiksme. Tā ir necieņas izrādīšana cilvēkiem, kuri karā zaudējuši savas dzīvības. Tāpat Jēkabpils Latviešu biedrība aicina Jēkabpils domi, Kultūras ministriju un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju Rīgas ielas malā esošo lielgabalu pārvietot uz citu vietu. Uzskatām, ka tam nav nekādas kultūrvēsturiskas vērtības. Tā ir varmācības, ieroču spēka demonstrēšana. Lielgabals kā jebkura vēstures liecība varētu atrasties piemērotākā vietā. Patlaban tā ir nepievilcīga vizītkarte visiem tiem, kuri brauc cauri Jēkabpilij – gandrīz vai pirmais, ko cilvēki ierauga, iebraucot Jēkabpilī (it sevišķi no Rīgas puses), ir ierocis. Pieminēt karā kritušos var, atnākot uz memoriālu vai Varoņu kapiem,” sacīts aicinājumā.

Māra Grīnberga

Gulbenē, labojot ceļu, grib izcirst 700 kokus
Diāna Odumiņa, Dzirkstele
2011. g. 25. jūlijā
Vides aizstāvji bremzē ceļa rekonstrukciju. Iedzīvotāji jautā “Dzirkstelei”, kāpēc nav sākusies apsolītā Rēzeknes ceļa rekonstrukcija. Esot aizdomas, ka iemesls ir Vides aizsardzības kluba protests pret 680 koku izciršanu Stradu pagastā šā ceļa malās. Pašlaik projekts tālāk nevirzās. “Dzirkstelei” to apstiprina Gulbenes novada domes priekšsēdētāja Sandra Daudziņa.

“Laikam no mums baidās,” “Dzirkstelei” saka Vides aizsardzības kluba
viceprezidente Elita Kalniņa. Viņa uzskata, ka Satiksmes ministrija, kurai
klubs bija nosūtījis protesta vēstuli, cītīgi gatavo atbildi. Pagaidām tā
vēl neesot saņemta. (Vēstule ir saņemta, tā apskatāma Pienotavas sadaļā „ Oficiāli”)
Akciju sabiedrības “Latvijas valsts ceļi” Vidzemes reģiona Gulbenes nodaļas
vadītājs Laimonis Aumeisters “Dzirkstelei” saka, ka ir redzējis Satiksmes
ministrijas sagatavoto atbildes vēstuli Vides aizsardzības klubam. Šī
vēstule ietverot visus nepieciešamos dokumentu pielikumus.
“Ir vienošanās ar Gulbenes novada domi, ka tā apņemas novākt kokus ceļa
nodalījuma joslā, kuri pēc projekta ir paredzēti nociršanai. Pašvaldība
izvēlas darbu veicēju – uz ņēmēju -, kas veic koku nociršanu. Šā procesa
tālāko virzību nevaru komentēt. Par to atbild domes darbinieks Alvils
Pētersons,” saka L.Aumeisters.
Pašvaldībā “Dzirkstele” uzzināja, ka Gulbenes novada domes Tehniskās nodaļas
vadītājs A.Pētersons pašlaik atrodas atvaļinājumā. Domes priekšsēdētāja
S.Daudziņa ievieš skaidrību: “Mums ir līgums ar akciju sabiedrību “Latvijas
valsts ceļi” par to, ka mēs apņemamies šo darbu (koku ciršanu – redakcija)
noorganizēt. Pagaidām “Latvijas valsts ceļi” nedod uzdevumu sākt organizēt
šo darbu sakarā ar Vides aizsardzības kluba aktivitātēm. Kad “Latvijas
valsts ceļi” mums teiks to darīt, tad arī mēs organizēsim.” Viņa piebilst,
ka Rēzeknes ceļa asfaltēšana ir akciju sabiedrības “Latvijas valsts ceļi”
projekts.
Jau rakstījām, ka Vides aizsardzības klubs pēc vēstules saņemšanas no
vietējiem iedzīvotājiem sāka protestēt pret koku alejas ciršanu Stradu
pagastā, rekonstruējot Rēzeknes ceļu. Tika uzsvērts, ka ceļa malās aug arī
dižkoki ozoli. Taču izrādās, ka apstādījumi ceļa malās nemaz neskaitās
aleja, bet tikai koku rinda.
Iedzīvotāju domas dalās, vai ir vērts upurēt kokus Gulbenes – Rēzeknes ceļa
malās, lai paplašinātu brauktuvi un izveidotu gājēju ietvi no Gulbenes līdz
Stradu pagasta Palienai. “Latvijas valsts ceļi” plāno paplašināt un asfaltēt
šo aptuveni 10 kilometrus garo ceļa posmu par Eiropas Reģionālās attīstības
fonda finansējumu 2011. un 2012.gadā.

Lūk, Latvija. Kam tā pieder?

Arvīds Ulme

Meža avīze

Iestājoties lepnajā un tik daudz-sološajā Eiropas Savienībā, domājām, ka pārdosim tikai savu ādiņu, bet nu izrādās – esam pārdevuši Dvēselīti.
Pārdevušies… Kad Latvijai bija jāizdara izvēle, vai maz vērts kāpt ES globalizācijas vilcienā, mums biļete nebija jāpērk. … ļaužu prāti bija tā
aizņemti ar tuvojošos zelta lietu, ka Vides aizsardzības kluba (VAK) pretkampaņa – „Mans zelts ir mana tauta!” palika īsti nesadzirdēta un tā nu mēs arī nokļuvām šajā smukajā vagoniņā…
Un, jāsaka – gods, kam gods, solītais tika pildīts – visdažādāko Eiropas fondu nauda ieplūda Latvijā un nu šķita, ka mēs varēsim sākt „dzīvot zaļi”!
Bet… še tev – pēkšņi it kā no „nekurienes” uzkrita slavenā KRĪZE. Un visa naudiņa izkūpēja nezināmā virzienā… kaut kur – nekurienē … Jā, tik tiešām, nauda – tā ir ilūzija, kā teicis Romas pāvests Benedikts.
Un tomēr, būtu ļoti interesanti uzzināt, kur tad nauda īsti palika, ka tā nav ne ļaudīm, ne uzņēmējiem, ne valstij, un pat, kā izrādās, nav arī
bankām! Kaut gan tieši tām lielās supervalstis un mazās valstiņas rietumos un austrumos nemitīgi maksā un maksā miljardus un miljardus… Varbūt, kamēr mēs baudījām šo, dažiem tik trekno gadu labumus, noticis kāds banku Pasaules
karš pret valstīm un nu valstis tagad spiestas tām maksāt?
Kas notiek šajā pasaulē? Banku sazvērestība vai Globalizācijas uzvarasgājiens?
Globalizācijas rēgs klīst pār Eiropu …
Un ne tikai pār Eiropu, praktiski gandrīz visa civilizācija šobrīd sirgst ar šo nāvējošo sērgu. Arī mēs, tikko kā no austrumu sarkanās globālistu
apvienības apskāvieniem atbrīvojušies, nu esam, kā circeņi pelnos, ieskrējuši smalkajos rietumos.
Kā zināms, jebkāda attīstība var notikt tikai pateicoties Garīgā un Materiālā Pamatprincipu savstarpējai mijiedarbībai un līdzsvaram. Pasaules
Garīgais princips ir: izplatīties un izstarot, savukārt Materiālais- savākt un apaugļot. Cilvēkam ir dota brīva griba izvēlēties, kam pievienoties un
kam kalpot. Tā nu ir noticis, ka cilvēce arvien tālāk un tālāk aiziet no Garīgiem Pamatprincipiem un attiecīgi arvien vairāk kalpo Materiālajam t.i.,
savākt un apvienot. Apvienoties, lai savāktu un, jo vairāk savāksim, jo labāk dzīvosim. Bet tas tā nevar turpināties mūžīgi, nu jau gandrīz viss ir
savākts un apaugļots. Nu jau 2 % iedzīvotāju pieder PUSE no visas planētas dabas resursiem. Cik gadu vēl atlicis līdz viss piederēs – vienam… šīs
Pasaules Kņazam…
Globalizācija strauji tuvojās savam galapunktam – nekurienei. Dokumentālajā
filmā – „Zeme – mūsu mājas” redzam, kas notiek un jau vistuvākajā laikā draud notikt ar mūsu planētu, bet tās pamatā ir tikai šīs planētas vareno un transnacionālo korporāciju rīcības ļaunās sekas.
Globalizācijai savu mērķu sasniegšanai ir vajadzīga paklausīga, garīgi tukša un akla sabiedrība. Vislabāk, ja tā ir patērētāju sabiedrība, kuras dievs ir nauda un bankas – viņu svētnīca. Pārdod vai mirsti! Alkatība ir šis globalizācijas indīgais auglis. Morāles, dabas un kultūrvides degradācija ir
tās pavadones. Vardarbība, spēļu elles un sexindustrija – viņu karogs.
Tomēr jautājums ir par to, kāpēc ļaudis, kam izsenis senču tikums vēlēja izstarot un dot, pēkšņi grib tikai savākt un ņemt un arvien vairāk un
vairāk, vairāk un vairāk…
Ideālu izsmērēšanas kampaņa
Lai tautas un valstis ietu šo transnacionālo korporāciju pavadā, vispirms ir jāsagrauj šo tautu ideāli un vērtību sistēmu – to „ģenētisko kodu”, kas tām deva dzīvības spēku un spēju te vēl šodien būt un pastāvēt. Pēc tam tikai atliek savākt teritoriju un tad jau var sākt mūs reformēt par lētu darbaspēku. Lai šīs reformas varētu realizēt ātrāk, bija vajadzīga Dižkrīze.
Un te nu tā ir! Viss tika veikts pēc vienkāršas, bet perfekti izstrādātas shēmas. Atjaunotā Latvijā tā sākās, kā mēs labi atceramies, it kā pilnīgi
nevainīgi – mums tik pierastās, bet nīstās komunisma propagandas vietā Rīgas centrā, kur reiz karājās indīgs Hruščova plakāts „Komunisms – tā ir visas zemes ķimizācija” parādījās daudz nopietnāk noformēta cigarešu reklāma
-„West is the test”. „Rietumi ir garšīgi!”
Nabadzīgo Centrālo grāmatnīcu pie Brīvības pieminekļa izēda bagātais MacDonalds un turpat līdzās esošajā kinoteātrī „Komjaunietis”, iemitinājās visuvarenais Kazino. Un tā tas sākās – vispārējs spēļu elles, naktsklubu un sexfilmu uzvaras gājiens un reklāma, reklāma, reklāma… Rezultātā viss postošais kļuva stilīgs un tika celts godā, jo tieši viņi bija šo reklāmu pasūtītāji un zināja, par ko maksā un nauda viņiem netrūka. Nauda nepārtrauktai reklāmas kampaņai t.i. smadzeņu skalošanai.
Tomēr ar pastāvīgu netikumu reklamēšanu vien mainīt kādas tautas vērtību sistēmu un domāšanu nepietiek. Šim nolūkam no rietumiem te ieradās bagātas sabiedriskās organizācijas. Tad aptrūkās nauda kultūrai, bet izklaides industrijai gan tās bija kā spaļi un sabiedrībai tika silti ieteikts mainīt
orientāciju – uz izklaides pusi… tas ir moderni.
Neformāļus likvidēja kā šķiru, izdodot likumu, kur viņiem bija jāpārreģistrējas par formāļiem un savi ideāli jāpārdod fondu projektu un projektiņu realizēšanai, nevis savas organizācijas mērķiem. Neformāļus ātri aizmirsa … Izrādījās, ka neatkarība ir atnākusi tā – pati no sevis, vienā inteliģences konferencē un tad kopīgi krastmalā padziedot… pēc tam atlika tikai to pasludināt.
Tad ASV pamāja ar pirkstu, un Latvija, par lielu izbrīnu daudzām Eiropas valstīm, piemēram, Francijai un Vācijai, lepni iesaistījās kaunpilnajā
Irākas karā. Naftu pret asinīm. Padomājiet, kam īsti bija kāds labums no mūsu karavīru asinīm šajā tālajā traģēdiju un neaprakstāmu ciešanu
pārņemtajā musulmaņu zemē? Ne jau ASV bija vajadzīgi tie latvju karavīri, svarīgāk, lai mūsu sarkanbaltsarkanais karogs (un sirdsapziņa) mirkst viņu asiņainā naftā. Bet par to, ka vienā jaukā dienā tie tik nīdētie un nīstie musulmaņi varētu mierīgi uzraut gaisā kādu no mūsu HESiem un vienā mirklī
puse Latvijas iedzīvotāju kļūtu par barību zivīm, tas ASV nu nemaz neuztrauc.
Vēl viens uzbrukums mūsu tautas vērtību sistēmai, kas saistīts ar musulmaņu un ebreju ticības ļaudīm, bija nesen steidzamības kārtā pieņemtās izmaiņas
Dzīvnieku aizsardzības likumā, kas turpmāk pieļaus, ka dzīvu govi pakar aiz
kājām pie griestiem un tad dzīvai pārgriež rīkli… jo tādā, neiedomājami nežēlīgā veidā nokautās govs gaļu varēs pārdot ebrejiem un musulmaņiem. Lai
arī pie mums govs nav svēto dzīvnieku kārtā, kā tas ir Indijā, bet mēs zinām, ko gadu tūkstošiem latviešiem nozīmē govs… Neticu, ka viņiem tur
Izraēlā un tālajos austrumos tik ļoti trūkst šāda gaļa.
Zemnieks – ienaidnieks Nr.1
Kā liecina visu pēdējo gadsimtu vēsture – visgrūtāk smadzeņu skalošanai pakļaujas mākslinieki un zemnieki. Vienmēr ar viņiem ir problēmas. Vārdu
sakot, par katru cenu, zemnieks jādabū prom no zemes un labāk, ja tas notiktu brīvprātīgi. Kā to panākt? Kā visiem labi zināms, valsts atbalsts zemniekiem citās brālīgajās ES valstīs ir piecas, sešas vai pat desmit reizes lielāks, tātad viņi savu
produkciju var pārdot attiecīgi daudzas reizes lētāk. Un ar to viss ir izteikts. Mūsu zemnieks tādā veidā ir „nolikts pie zemes”. Zeme, uz kuras nav vērts neko audzēt, kļūst nevērtīga un tā tiek lēti pārdota (atdota) svešzemniekiem. Tūkstošu tūkstošiem hektāru mūsu zemes saimnieki ir vācieši,
dāņi, angļi… un šo zemju kopšanai viņiem ir ES dāvināta tehnika. Pat latviešu kalpi viņiem nemaz nav tik vajadzīgi.
Lētā pārtika par dārgu cenu
Mums maksā, lai neko šajā zemē neaudzējam, lai neko neražojam, bet, tikai lai pērkam viņu nedzīvo pārtiku. Par šo lēto, bet nedzīvo pārtiku mēs dārgi
maksājam ar savu bērnu, visas mūsu sabiedrības veselību un, protams, arī ar savas zemes veselību.
Praktiski nekontrolējamā farmaceitu industrija zeļ un plaukst. Strauji tuvojas viņu ziedu laiki, kad ES praktiski nebūs vairs veselu cilvēku. To pārtiku, ko mēs ēdām pirms dažiem desmitiem gadu nevar salīdzināt ar to, kas no ES mums tiek piedāvāta šodien. Tā nu piepildās pravietojums, ka Beigu
sākumā Eiropā cilvēki ēdīs 7 reizes vairāk, bet būs badā. Šī nedzīvā pārtika paralizē arī mūsu gribu. Cilvēks bez dzīvības spēka un enerģijas nedzīvo,
bet veģetē. Ar tādu būtni var viegli manipulēt un tieši tādi ļautiņi šodien ir vajadzīgi.
Zeme ir ne tikai dārgi atpirktā mūsu valsts teritorija, tā ir mūsu Dzīvības spēku avots. Tikai atgūstot patiesu neatkarību, mēs atgūsim zaudēto
godbijību pret savu zemi, mūsu mājām, mūsu Tēvzemi. Izpārdodot savu zemi, mēs ne tikai pārdodam mūsu valsts teritoriju, bet nocērtam savas saknes.
Reģionālā reforma – lauku skolu un pagastu iznīdēšanai
Viens no visciniskākajiem mūsu lauku iedzīvotāju izvešanas veidiem ir mazo lauku skolu likvidēšanas akcijas, labi zinot, ka šīs skolas uztur visa pagasta dzīvību un nākotnes cerību. Bet, lai visam pieliktu punktu, atlika tikai īstenot noziedzīgo mazo pagastu likvidāciju, pielietojot tā saucamo –
reģionālo reformu , kuras rezultātā iedzīvotāji pamet laukus un dodas uz pilsētām meklēt darbu, bet tur jau viņus, atplestām rokām sagaida banku
gudri sarūpētā un mūsu politiķu alkatības atbalstītā Dižkrīze ar bezdarbu un izmisumu. No zemes aizdzīti un pat pilsētām nevajadzīgi, kur lai viņi dodas?
Nu skaidrs, ka uz ārzemēm. Bet arī tur tādi latvieši nav vajadzīgi, ja nu tikai kā – lētais darbaspēks.
Krīzes mērķis – radīt lēto darbaspēku
Nekas viņiem nav vērtīgāks par lētu darbaspēku. Jau no Romas vergturu un dzimtbūšanas laikiem. Lētais darbaspēks gandrīz uzcēla komunismu. Lētais darbaspēks – tas ir visu laiku visu globālistu mērķis un sapnis.
Mūsu nacionālo bagātību, mūsu mežus sagrauž superdārgie Forvarderi, lai to ražotāji varētu dzīvot „zaļi” un lai mūsu zemniekam nedotu iespēju ar savu tehniku ziemā veikt šos mežu darbus nesalīdzināmi saudzīgāk un kvalitatīvāk.
Arī piekrastes zvejniecības atbalsta nauda ir samaksāta par kuģiem, lai tos sagriež metāllūžņos, nevis lai atjaunotu molus, kur piekrastes zvejnieki
vispār varētu iziet jūrā. ES labāk samaksā par mūsu cukurfabriku likvidēšanu, nekā par to modernizāciju… u.t.t.
Piecelties – Banka nāk!
Tūkstošiem ģimenes, lai izbēgtu no namīpašnieku terora, tagad uz gadu desmitiem ir faktiski kļuvušas par banku vergiem tikai tāpēc, ka vēlējās tikt pie sava dzīvokļa. Perfekti nostrādātas masveida reklāmas kampaņas rezultātā bankas iesmērēja lētu preci par neiedomājami dārgu cenu . Es
gribētu redzēt to īpašumu, par ko kāda ģimene Zviedrijā būtu ar mieru maksāt
savai bankai vai visu savu algu 30 (!!!) gadus katru mēnesi! Nez, vai tas būs kaut nedaudz līdzīgs bēdīgam 2 istabu miteklītim silikātu ķieģeļu
daudzstāvenē, tā saucamajā- „hruščovkā”.
Tās bankas, kas dāsni deva kredītus, nebija no Sūnu ciema. Tās labi zināja, ko darīja. Neba jau pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Tām nebija jāgaida
dižkrīze, jo tās pašas to dzemdēja un izauklēja. Un ieguvums milzīgs…
Tie, kas vēl domāja te Latvijā iekārtoties uz normālu dzīvi nu lēta darbaspēka statusā dodas uz to pašu Zviedriju, lai tikai varētu Zviedru
bankām atmaksāt kredītu. Pēc tās pašas shēmas, kas mūsu zemi (teritoriju) padarīja nevērtīgu un lētu, pēc tās pašas shēmas nevērtīgi un lēti nu ir kļuvuši šīs nevērtīgās Latvijas
zemes iedzīvotāji.
Valsts nozagšana
Un tagad, kad visi priekšdarbi veikti, var mierīgi ķerties pie valsts nozagšanas. Un ne gailis pakaļ nedziedās. Un nedziedāja arī. Kad Vides
aizsardzības klubs(VAK) vēl 2005. gadā naivā cerībā nosūtīja SAB priekšniekam Kažociņam ziņojumu par to, ka, citēju: „Valsts institūciju bezdarbības, vai pareizāk sakot – klusās piekrišanas dēļ, Latvijas valsts eksistenciālais pamats – zeme, pielietojot attiecīgas shēmas, tiek izpārdota citu valstu firmām un ekonomiskiem grupējumiem, kas vistuvākajā nākotnē tieši skars Latvijas valsts drošību un pastāvēšanu. Jo faktiski notiek Latvijas
teritorijas legāla okupācija par naudu”.
Valsts nozagšanas piemērus varētu minēt bez gala…Bet kāda tam jēga?
Vienīgais, ko varam darīt, ir pieņemt Misūri universitātes ekonomikas profesora Maikla Hadsona ieteikumu: censties panākt, lai tiktu sodīti tie, kas nolaupīja Latvijas neatkarību un veikt Latvijas varas elites noziegumu starptautisku izmeklēšanu, kā to jau sākusi Islande.
Atkarība vai dzīvība
Domāju, ka nav nepieciešams turpināt šo vispārzināmo faktu uzskaitījumu, jo tāpat jau ir skaidrs, ka TĀ turpināt vairs nevar. Bet, ak, vai! Laiks, kad mums bija sava valdība, kā zināms, ir pagājis, un, lai arī kādu ideālu Saeimu mēs neievēlētu, tie vairs nevarēs mūs izraut no šī posta, ne paglābt mūsu zemi no ūtrupes, lai arī kā to gribētu.
Visa reālā vara pār mums jau sen pieder citiem
Ja tas tā nebūtu, vai tiešam, mēs būtu tur, kur esam. Vai tiešām, gadu no gada, pilnīgi visi ! mūsu pašu ievēlēti pārstāvji gan Saeimā, gan Eiroparlamentā ir kļuvuši tik alkatīgi un nejūtīgi, tik ciniski un akli, ka neredz pa kādu netīru straumi viņu pašu tauta tiek aizrauta. Redz, dzird un jūt, bet neko mainīt praktiski nevar? Viņiem ir atvēlēta tikai
” saimnieciskās daļas” pieskatīšana. Visu pārējo uzrauga – nauda.
Trešais ceļš
Lielvalstu vardarbīgā ekonomika… tuvojās savam loģiskajam galam. Šī Dižkrīze
ir nekas, salīdzinot ar to, kas viņus šajā Trešajā laikā vēl sagaida, ja viņi savā augstprātīgajā alkatībā neapstāsies.
Mums pienācis pēdējais laiks atgriezties. Atgriezties brīvībai. Pienācis Laiks pacelt neatkarības karogu. Pienācis – Trešais, izšķirošais, Laiks.

Ļaužu tūkstošu enerģija oligarhu kapusvētkos Daugavmalā


Runas gandrīz varēja arī neteikt. Cilvēku nerimtīgā straume vairāk kā stundu plūda pāri Akmens tiltam lielai apņēmības un skaidrības enerģijai. Inteliģenti, intelektuāli, labestīgi un savstarpējas izpratnes apgaroti. Ar apņēmību mainīties uz labu. Sevī un valstī.

          Turp dodamies no Lēdmanes.  Pie auto stūres nu jau visiem OVV lasītājiem labi pazīstamais uzņēmējs, Latvijas Amatniecības kameras meistars  vienā personā – Tālis Sala. Esam viņa filozofiskās domas varā, kura pēkšņi uzplaiksna ik sīkākajā norisē, atrodot tai dziļas un no sirds paustas sakarības. To, ka mūsu draugs un ceļa biedrs kļūs par ļaužu pulcēšanās centrālo tēlu, vēl nezinām. Bet nav jau runa par viņu, runa ir par to, ka sajūtamies gluži vai paša Visaugstākā vadīti…

Latvija zirnekļu tīklu varā

Uz tā saucamā AB dambja esam jau pāris stundu iepriekš noliktā laika. Raugāmies ar neticību, ka te varētu sapulcēties ievērības cienīgs ļaužu pulks. Paldies Dievam, ka bažas veltas. Jau no pirmajām minūtēm Tālis Sala, pateicoties savai trāpīgajai idejai un oratora spējām, nokļūst mediju uzmanības lokā – TV3, Latvijas radio, žurnāls „Ir” un neskaitāms fotoreportieru skaits, kas viņa loloto māksliniecisko Latvijas tēlu vēlāk ievietos arī portālā DELFI  un citos izdevumos.

Tālis savi ideju skaidro vienkārši : „Latvijas robežās ievītās Jāņu zāles ir mūsu sapņi ar divdesmit gadu vēsturi. Negribas teikt, ka pārpalikumi no cerības, jo cerība ir mūžīga un allaž dzīva. Tikai pašlaik tai klājas smagi un mēs par to skumstam, bet ne bez cerības, ticības un mīlestības. Visa mūsu zemīte ieausta zirnekļu tīklos. Šeit redzamie trīs melnie zirnekļi simbolizē mūsu sistēmas nelaimes sakni – tie ir oligarhi. Bez Prezidenta nosauktajiem viņu ir krietni vairāk… Viņi ir sākums tīkla lokiem (reāliem, nevis izdomātiem) un galvenie tīmekļa audēji.

Pirmais gredzens ap zirnekli ir slepenu vienošanos un piedzīvoto zoodārzu loks, kurā lēmumus pieņem daži, nereti tikai viens vai pāris cilvēku. Nākamajā lokā sēž parlamenta un citu varas kantoru pogu spaidītāji, no kuriem sava labuma dēļ daudzi lec uz ecēšām, ja  saimnieks pavēl… Nākamajā ietinusies izpildvaras līkās muguras, kuru „taisnumu” simulē un stimulē taustāmi labumi no zirneklim tuvākajiem lokiem – tur aldziņas, tur sava naudiņa savam resoram, savam reģionam, savam kantorītim, savai kabatai arī – ar itin „likumīgi” garantētiem otkatiem, pašu astes cilāšanai un ietekmes nodrošināšanai pakļautiem medijiem arī,  par to pašu naudu pirktiem smadzeņu skalošanas ruporiem, citiem korupcijas aplinkiem neiztrūkstot. Zemāk vesela blata, šoferu un to dēlu armija, kuras ēdelība apmierināma mazāk, bet par apetītes trūkumu arī tur nesūdzas. Beidzamais loks esam mēs, kas visu to (nekādas vērtības neražojošu, bet tērējošu) varzu ar nodokļiem uzturam. Turklāt zirnekļa valstība nekautrējas mūs apvainot, ka savu postu esam paši ievēlējuši! Tad sakiet, kur šajā tēlā var ieraudzīt demokrātiju? Nekur! Kāda izeja? Ļoti vienkārša – zirnekļi ar visiem tīkliem un to audējiem ielaižami Daugavā! Ko arī izdarīsim un Latvija agri vai vēlu būs tīra no pērkamas politikas, tumsonības rēgiem un māņiem. Mēs tam esam modušies!”

Runas neizcēlās ar milzīgu oratorisku spēku, toties bija vienkāršas, lietišķas, bez papīra priekšrakstiem un politiskas aģitācijas un tukšrunības. Arī pulcēšanās izvirzītās mācības ļoti vērā ņemamas un ielāgojamas. Pirmā. Nesadarbošanās, piemēram, atteikšanās no oligarhijas atsviestiem labumiem sava maka pildīšanā un tēla spodrināšanā (reklāmas režisors Aivars Čivzelis). Otrā ir aicinājums mazbērniem stāstīt vecvecākiem, kas notiek valstī, piemēram, lai solītie divi lati pie pensijas nenopērk pensionārus kopā ar pašu bērniem un mazbērniem. Trešā. Aicinājums uzsākt internetā vākt parakstus petīcijai, kurai jāatmasko ofšoru labumu īpašnieki.

Ilga Reizniece atgādināja ka senlatviešu dievību pulkā bijusi arī Gausa, kuras pretmets ir negausība, kurai svešs un nepieņemams tas, ka „bagāts tas, kam pietiek, nevis tas, kam daudz…” Pēdējā atskārsme manā uzskatā ir visvērtīgākā, jo kuplajā ļaužu pulkā (ap 8 000, mums gan šķita, ka bija vairāk) nepārprotami visvairāk bija jauniešu un gados jaunu cilvēku. Kas drošākais liecinājums tam, ka cerībai un ticībai drošs pamats un ka mums izdosies.

Andris Upenieks

Arvīds Ulme: Vienīgais, uz ko mēs varam balstīties, ir mūsu zeme.
Meža avīze

Arvīds Ulme ir Vides aizsardzības kluba virzītājspēks. Tāpat kā tālajos septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, viņš ir gatavs runāt par
vides aizsardzību no dabas – dzīvības – viedokļa.
Kādreiz, tālajā 1989. gadā Arvīds Ulme bija pazīstams visiem tiem, kuri vēlējās atgūt Latvijas neatkarību un darīja to tādā veidā, kā mācēja un
varēja. Kopš tiem laikiem Arvīds Ulme nav mainījies. Un arī domas par to, ka jāatgūst neatkarība, ir arī šodien.
Jaunajai paaudzei
Tagad, ciemojoties skolās un tiekoties ar skolniekiem, stāstu par neatkarības atgūšanas laiku toreiz. Arī par to, kā neatkarības ideālu ilgi pirms tam nesām kā tālu, svētu un tīru, un ideāls sāka iedzīvināties, stāsta Arvīds Ulme. „ Nebija priekšā teicēju – neformāli pulcējāmies, talkojām, pulcējāmies pie ugunskuriem dažādās Latvijas vietās. Cilvēkus tas iedrošināja, ka mēs varam kaut ko darīt kopīgi, būt garīgi vienoti savā vidē, atgūt neatkarību. Šodien tas jādara atkal!
Man personīgi ir tāda sajūta, ka šai paaudzei atkal neatkarība jāatgūst no jauna. Neviens nenāks un neteiks, ka tas jādara. Tas jādara pašiem. Gan
ekonomiskā, gan politiskā, sevišķi garīgā un emocionālā neatkarība. Domājot par mūsu nākamību, jāsaprot, ka neviens cits to neveidos, ka pašiem no nekā jāsāk darīt. To es jaunajai paaudzei lieku pie sirds.”
Tuvāk dabai – tuvāk ideālam
”Man ir tuvs viss, kas saistās ar dabu, dabīgu dzīves vidi un ritmu. Katrs dzīvnieks un kukainītis ir dzīvās dabas sastāvdaļa un elements, kas pilda
noteiktus uzdevumus un nes savu ieguldījumu kopējās harmonijas radīšanā.
Diemžēl cilvēku pieņēmumi par daudziem no tiem ir maldīgi. Piemēram, mežsaimniecības fakultātē kursa darbu rakstīju par Azerbaidžānas svēto
dzīvnieku – bebru, par kuru daudzi nezina neko. Tāpat arī citas dzīvās dabas radības ir apveltītas ar milzīgu enerģiju, kas paredzēta kopējā labuma
vairošanai, tikai to jāgrib saprast un novērtēt,” atzīst Arvīds Ulme.
”Jaunās atmodas nesēji būs nepārprotami un skaidri. Nav lielāka spēka par ideālu, kas apvieno, dod enerģiju un to iedzīvina. Tas ir ideāls, kas ir par labu mūsu nākotnei un bērniem, lai mēs vispār izdzīvotu un būtu. Jebkam jaunajam vecais pretojas. Pretojas tie, kas grib saglabāt veco
situāciju – izpārdod, iegūt labumu šobrīd. Atkal aktuālas kļūst Haralda Sīmaņa dziesmas. Radošie cilvēki ir pirmie, kuri uztver jauno enerģiju
starojumu, izprot harmonijas nepieciešamību. Tādā brīdī viss notiek bez naudas, interneta un telefona. Materiālā pasaule pakārtojas garīgajai
enerģijai un tas aiziet kā uguns sausā zālē.
Atcerēsimies 1766. gadu
Šobrīd mūsu enerģija uz ideālu tiek ierobežota ar materiālās pasaules palīdzību – ar tāmi, darba grupu, kas atstrādā naudu pēc noteikumiem. Visiem tiek stāstīts, ka mēs tērējam vairāk, nekā nopelnam. Esam maza, bet gudra, strādīga un talantīga tauta. Esam pat apbrīnoti no Eiropas. Kā tas ir iespējams, ka tiek izveidota tāda situācija, kad mums pašiem neļauj strādāt un nopelnīt?
Kādreiz mēs neformāli pulcējāmies pie Sunākstes baznīcas. Tas bija gaismas gaidīšanas laiks. Haralds Sīmanis ar savām dziesmām man bija vistuvākais, bet radošo cilvēku toreiz bija daudz. Lai gan tajā laikā neatkarība likās neiespējama, jo nekā mums nebija. Zīmīgi, ka tieši tur – Sunākstē dzīvojis un strādājis Vecais Stenders, kas uz sava kapa lika uzrakstīt – latvis. Viņš bija tas, kas nodibināja latviešu laicīgo rakstniecību un 1766. gadā pirmo reizi latviešu valodā laida klajā
pasakas un stāstus, kā arī dzeju un

populārzinātniskus rakstus.
Šodien globalizācija jau sasniedz savu apogeju. Ekonomiskā sistēma nav ilgtspējīga. Kas agrāk notika gadsimtos, tagad notiek pāris gados.
Paātrinājums ir milzīgs. 2009. gada nogalē tapa mans raksts „Neatkarība ir
neizbēgama”. Domāju, ka pavisam drīz mēs vēl otrreiz piedzīvosim neatkarību.
Mums ir mūsu zeme.
Vienīgais, uz ko mēs varam balstīties, ir mūsu zeme. Zeme ir mūsu pensija. Tā nesīs augļus ik gadu. To neskars bankas krīze. Aizaugušās zemes pie mums ir mūsu lētākā prece. Pasaulē tūkstošiem hektāru auglīgās zemes ik dienas pārvēršas par neauglīgām – tiek saindētas, apbūvētas, applūst, pārvēršas tuksnesī, cieš no klimata pārmaiņām. Tādēļ auglīga zeme ir visvērtīgākais, kas vien var būt. Jāatgriežas savā valstī un tā jāsakārto. Būs jāatgriežas atpakaļ pie zemes, lai varētu izdzīvot. Jānes jaunais ideāls, lai cik tas grūti nebūtu, un lai
cik nereāls no prāta apsvērumu puses tas neliktos, jo citas izejas nav. Tam jābūt precīzam un noteiktam, balstītam uz konkrētiem principiem. Mums jāatgūst ticība, lai spētu ticēt paši sev un saviem spēkiem.”

Sprukās no atbildības!

Andris Upenieks

          „Politiskā atbildība” – cik gan šis tukšuma pildītais jēdziens nav vazāts un zelēts?! Bet, kad atbildība beidzot iestājusies (kura draud ar sodīšanu) taustāma, partijiskie zuši steidz attaisnot sevi un uzbrukt. Prezidentam par stāju, tiesu varai par īstenoto likuma varu, konkurentiem par konkurenci, netieši arī Satversmei par tautvaldību,  tautai par ilgām pēc taisnības un galu galā arī patiesībai par patiesību. Bet daži steidz mainīt ādu un pieglaimoties…

          Valda Zatlera runas fragments, ka „…tuvojas arī mūsu valsts demokrātijas privatizācija…”, arī izteiktie apgalvojumi, ka atsevišķi cilvēki un grupējumi nodrošina savu ietekmi uz varu caur medijiem (plašsaziņas līdzekļiem), spilgti atainojas ne vien pliķa ķerto dusmās, bet arī vienvirziena uzplaiksnījumā teju visos visatkarīgākās neatkarīgās avīzesvirsrakstos – „Kam dziedāja prezidents”, „Zatlers aizejot atstāj valsti klibu”, „Zatlera gulbja dziesma”, „Bērnudārza prezidents”… Arī saturs virsrakstu cienīgs, kur jau pierasti acīs duras tas, ka citu viedokli šajā lapā sameklēt velti. Publiskajā telpā netrūkst arī glumu un izvairīgu politiķu viedoklīšu. Bet tur nekā ­– partijas iekšējā demokrātija nereti tāda, ka sava galva uz pleciem ir mana bosa galva…

Sarkanā kartīte bez dzeltenās?

          Eksprezidents un PLL caurkritušais vilcējspēks Guntis Ulmanis Saeimas atlaišanas sakarā turas pie futbola terminiem un, sklerozes mākts vai liekulības vadīts,žēlojas, ka vai nu tā vajadzēja  – Saeimai uzreiz sarkano kartīti bez dzeltenās?! Pabalējušā dižvīra metaforu tagad loka arī tie paši „apvainotie un pazemotie”. Bet kā tad bijis līdz sarkanajai parlamenta noraidījuma kartītei, ko tautas nobalsošana 23. jūlijā solās apstiprināt droši?

Vai tad nebija Prezidenta brīdinājuma 2009.gada 31.martā? Vai nebija prasības atlaist Saeimu tautas manifestācijās 2008.gada 2.novembrī, 2009.gada 13.janvārī (nav runa par grautiņu), vai nebija brīdinājuma pēdējās vēlēšanās, kas no Saeimas izlidināja 60% veco vēžu? Vai nebija Saeimas nekaunīgā mutatis mutandis, kas bruģēja ceļu visiem zināmā naudas maisa glābšanai no smagām apsūdzībām? Nebija uzstājības par amnestiju tiem pašiem čomiem? Nebija Freibergas Damokla zobena, stipendiātu un Saeimas viltīgo grozījumu drošības likumos, kam sekoja referendums? Nebija tās politikas, kas amatos bīdīja savējos partijniekus un viņu „šoferu dēlus” un bīda joprojām? Nebija jūrmalgeitas, lielāko kretīnu un Šķēles, Šlesera un Batjkas tieši šajā sakarā? Nebija NEO un varas akceptētas, bet rūpīgi slēptas nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšanas un partiju kasu „likumīgas” pildīšanas, nebija daudz cita (šeit neuzskaitāma) cinisma?!

Vai nebija Saeimas balsojuma 26.maijā, kas liedza tiesu varai likumīgi veikt savu pienākumu, lai spriestu tikpat taisnu tiesu  kā mums, tā arī visiem tiem, kuru acu priekšā karājas lozungs kā izsmiekla zvērējums – „Viens likums, viena taisnība visiem”? Turklāt juristi, kas nebaidās, šodien atklāti pauž par spiedieniem, draudiem un tā saucamajām „telefona tiesībām”, kur lēmumu nenosaka vis likums un procesuālā kārtība, bet gan attiecīgā bosa zvans. Ceru, ka reiz uzzināsim vārdus šiem un arī tiem, kas, piemēram, Jurim Bojāram savulaik draudējuši ar novākšanu, ja „līdīs politikā”. Arī vārds „līst” par visatļautības darboņiem daudz ko pasaka…

Principu un reālas atbildības kontekstā

Pirmo reizi Latvijas valsts vēsturē politiķi (partijnieki) atbild augstākās (tautas) varas priekšā. Un referendums būs tas, kas noteiks, vai varas un tās dancinātāju morāle tiks sodīta vai ne. Bet pati balsošana par Saeimas atlaišanu nav politiska detaļa, bet nozīmīgs konteksts.

Konteksts, kuram jāapliecina, ka noraidījums nav abstraktam deputātam, partijai vai Saeimai, bet visam tam, kas gadu gadiem Saeimā un citos varas gaiteņos nesodīti krājies. Lai nekļūdītos, pirmkārt, vairīsimies no smadzeņu skalošanas, akluma un pakalpīgas partiju varas dievināšanas, kas ir viens no sliktākajiem elkdievības veidiem… Un atcerēsimies, ka vislielākā naudas ļaunprātība ir tā, ka tā apmuļķo pilsoņus un nopērk varu.

Otrkārt, konkrētu sodu (neievēlot nākamajā Saeimā) jāsaņem konkrētām partijām un konkrētiem „vilkiem”, neskatoties uz to, ka daži jau tērpjas jēra ādā… Ja turēsim acis vaļā un  neaizmirsīsim (centīsimies atgādināt viens otram!) savu „varoņu” vārdus, kuri shēmojuši, klanījušies saviem maizes tēviem un ignorējuši prasības pēc jaunas un godīgas politikas.

Treškārt, tagad un nākotnē mums (neviens cits to nedarīs) jārada mobila un rīkoties spējīga tautvaldība, kas spējīga – ātri organizēties un sodīt varu, kas gatava augstos amatos celt pēc principiem (kādi manīti jaunievēlētā prezidenta Andra Bērziņa  domāšanā) – „kas nevar sev, tas nevar citiem”, „ubagi nevar vadīt valsti”, „labi – viņš ņem, bet arī savai pilsētai dod”, „sakārtošu sevi un tad valsti”… Nav paciešams arī tas amorālais princips, kas Saeimas deputātus agrāk un arī tagad (postošas krīzes apstākļos!) papildus nesamērīgi augstajām algām aplaimo arī ar kompensācijām un citām priekšrocībām (tiesisko imunitāti ieskaitot), par kādām mirstīgajam bezjēdzīgi sapņot.

Varbūt nav nemaz tik slikti, ja viss kā uz delnas redzams, kad „pazemotie un apvainotie” turpina zākāt un pazemot vēl esošo Prezidentu, apvainot tautu par tai likumiski piešķirto spēju sodīt varu par tās politisko (iespējams, arī kriminālo) bezatbildību. Šo un vēl daudzu citu iemeslu dēļ man nav ne mazāko šaubu, kā vērtēt varu, Prezidentu Valdi Zatleru un kā balsot referendumā!

—————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————–

Tautas varai būs spēks, ja rīkosimies

Dainis Īvāns aicina meklēt savējos, apgaismot, apvienoties un domāt ar galvu, nevis ar pērkamu televizoru vai avīzi…

Andris Upenieks „ Ogres Vēstis Visiem”– Nekas nenotiks pats no sevis. Eiforijas ātri noplok un saprotams, ka jārīkojas. Daudzas acis raugās uz cilvēkiem, kas veidojuši Atmodas sirdsapziņu un joprojām nav pazaudējuši sirdsapziņu. Tad nebrīnieties, Daini, ka raugāmies arī uz jums. Vai arī jūs redzat savu vietu šajās Latvijai tik izšķirīgajās dienās?

D.Ī. Šobrīd darāmais ir skaidrāks par skaidru – 23. jūlijā jāiet uz referendumu un jābalso par Saeimas atlaišanu. Tomēr tas nav saucams par izšķirošo soli. Par brīvību taču izšķīrāmies jau Atmodā. Tagad beidzot jārīkojas, kā brīviem cilvēkiem pieklājas, un jāatbrīvojas no pašu pieļautās varas nekrietnības. Visu laiku skaidri redzams, ka valsti, Saeimu, valdību un valdošo koalīciju bezkaunīgi ilgi un nesodīti savtīgās interesēs izmantojis gan Lembergs, gan pārējie Prezidenta nosauktie oligarhi. Tāpēc tautas nobalsošanā jāierāda«godam» nopelnītā vieta – Saeimas vergu dvēselēm un naudas maisu dancinātajām partijām, par kādām Lembergs jau sen padarījis ZZS un daļēji arī «Vienotības» konglomerātu. Domāju, ka šo vienkāršo patiesību beidzot būsim sapratuši un uz barikādēm kāpt vēl nenāksies ne man, ne jums. Cita lieta, ja Valdis Zatlers nepieņemtu lēmumu par patiesības slēpšanā līdzatbildīgo deputātu patriekšanu. Tad gan pēc kāda brīža to darīt ietu gan es, gan daudzi citi pilsoņi. Tagad esmu priecīgs, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek, ka varu pēc sirdsapziņas izpildīt pilsoņa pienākumu referendumā un tai pašā laikā bez «došanās uz fronti» turpināt pašreizējo darbu, ko manā vietā neviens cits nedarīs.

 Zvana Atmodas dienu draugi, ka atkal jāpulcējas uz Tautas manifestāciju, bet bez politisko darboņu pozēšanas, kas tik laba partijiskā reklāma parlamenta ārkārtas vēlēšanām. Varbūt, ka Cicerona balvas īpašniekam Dainim Īvānam arī kas sakāms tautai un Valdim Zatleram? Vai šāda pulcēšanās ir nepieciešama un iespējama?

– Līdz referendumam par ļaunu nenāktu vairākas pašiedvesmojošas tautas manifestācijas, kur pa priekšu negozētos partiju nešķīsteņi.

Naktī pēc prezidenta paziņojuma par saeimas atlaišanu reti kurš varēja aizmigt. Elektroniskā vide un visa cita ļaužu saziņa pacēlusies jaunam lidojumam. sajūtama atmodas elpa. Šķiet, ka arī Mežaparka manifestācijas un Barikāžu gars materializējas. Prezidents (kaut arī viņu nepārvēlēs) – kā vēl nekad – nav viens. Tauta – kā vēl nekad – ir tauta.

Uzbango jūtas, kuras negribas saukt par emocijām. Jo šis vārds pārāk daudz vazāts un ar to pārāk daudz manipulēts. Tā ir ļaužu tūkstošu dvēseliskā kopskaņa. Vēlu vakarā zvana draugs: «Esmu Rīgā. Cilvēki līksmi sveicina viens otru, automašīnas uztaurē patiesam priekam, logos atkal Latvijas karogi!» Kā lai iet gulēt?

Manifestācija atšķirībā no smadzeņu skalošanas dažnedažādos medijos ir viena no pilsoniskās sabiedrības pašizpausmēm, ko grūti viltot un kur grūti klausītāju apmānīt ar politiķu iecienīto divkosību. Ja vajadzēs un ja kāds aicinās, es, protams, runāšu, lai cilvēkus uzmundrinātu, ka savas zemes kungi tomēr, tomēr esam mēs paši, nevis politiskie veikalnieki.

Šķiet, ka par referenduma (par Saeimas atlaišanu) loģisko iznākumu reti kurš šaubās, bet tas ir tikai sākums Latvijas attīrīšanai no varas meliem, cinisma, savējo rebēm un piesegšanas. Jau tagad jādomā par to, ko vēlēsim jaunajā Saeimā…

– Tur jau tā lieta, ka visgrūtākais sāksies pēc Saeimas atlaišanas. Pa durvīm iztriektie liekulīgi un viltīgi līdīs iekšā pa logu. Neko citu kā sēdēt un pēc saimnieku pavēles balsot vai grābt tautas darba augļus daudzi no viņiem neprot. Ja man būtu teikšana, es ar likumu aizliegtu kandidēt vismaz tiem deputātiem, kas, balsodami pret kratīšanu oligarha dzīvesvietā, paši kļuvuši par iespējamā nozieguma līdzdalībniekiem. No pašreizējām partijām acīmredzami un ciniski ārpus likuma nostājušās ZZS un PLL. Ja tādus mahinatoru grupējumus valsts nevar aizliegt līdzīgi kādreizējai kompartijai, tad tas jādara vēlētājiem. Pretējā gadījumā pašattīrīšanās nenotiks. Jāatceras arī, ka nu jau, cerams, vēstures mēslainē izmesto pēdējo Saeimu ievēlēja nevis saprāts, bet par naudu pirktas reklāmas un socioloģiskās aptaujas, kas daudzās valstīs kādu laiku pirms izšķirošās dienas tiek aizliegtas. Latvijā vairāku iepriekšējo Saeimu nākšanu pie varas noteica tieši milzīgas naudas veiktā smadzeņu skalošana. Mums sen nav bijis vēlēšanu pārsteigumu, vienalga, pozitīvu vai negatīvu. Jo, kā nosaka aptauju rezultāti, tā vairākums balso, ticēdams muļķībām, ka balsošana par kādu nebūt partiju «zem reitinga» nozīmē balss zaudēšanu.

– Patiesībā neapskaužamā situācijā ir pašreizējā vara, kuras izmanīgākie kārtējo reizi grozīs kažokus, bet turēšanās pie vecajiem tikumiem varbūt beidzot rakstīs nekrologu viņu politiskajai karjerai?

– Cerams, cerams… Bet vecie blēži tikpat labi var paslēpties zem jaunām sejām. Patērētāju sabiedrība, par kādu oligarhi (sviedriem vaigos) centušies pārvērst tautu, ar to vien bīstama, ka ir pērkama un pārdodama – ka tik nauda ripo un ka tik man! Pragmatiķis politikā, kā sevi labprāt dēvē Šķēle, tāpēc arī ir «pragmatiķis», lai domātu par privāto, nevis vispārības labumu. Ja mēs runājam par kaut ko līdzīgu jaunai Atmodai, tad tai jānāk arī ar citiem principiem. Tad mums jāpārtrauc nemitīgā vervelēšana par abstraktu «attīstību», «pieaugumu», naudu, kas patiesībā visbiežāk izrādās nelietīgas kombinācijas, krāpšanās un Tēvzemes resursu izlaupīšana. Nepieciešams vienoties, ka no pasaulīgu tērētāju sabiedrības gribam pārtapt par visa veida vērtību sargātājiem un vairotājiem, ka gribam būt par savas zemes, mežu un ūdeņu saimniekiem, nevis izsaimniekotājiem. Tā, manuprāt, ir vienīgā izeja no likstām, kuras, varam būt droši, mūs nepametīs, ja «attīstīsimies» vecajā izpratnē, ja turpināsim sirot pa svešiem un valsts naudas makiem.

Allaž nervozē apātija, tā sakot, ko mēs tur varam, vai ir vērts, un tāpat nekas nemainīsies… Kā izskaust šo rezignāciju, kas lielā mērā cēlonis arī

mūsu pašu tautvaldības vājumam?

Šai ziņā man šķita ļoti zīmīgi, kā nesen ZZS un Lemberga izvirzītais Valsts prezidenta amata kandidāts, ar naudu, bet ne ar godaprātu bagātais pensionārs Andris Bērziņš raksturoja savas meitas uzturēšanos Zviedrijā. Proti, viņa atgriezīšoties, kad šeitan «kļūs labāk dzīvot». Apbrīnas cienīga filozofija! Mums, sēņēdājiem, te, «bēdu ielejā», jācieš un jāgādā, lai pie apšaubāmiem ienākumiem tikuša baņķiera bērniem radītu «cilvēka cienīgu dzīvi», un tad viņi mūs aplaimos ar kundzisku atgriešanos! Diemžēl līdzīgi izteikumi dzirdēti ne no viena vien savtīgas laimes meklējoša cilvēciņa te un svešzemēs. Bet mēs jau neesam no ārzemniekiem atšķirīga homo sapiens suga. Ne sliktāka par ārzemēm ir Latvijas Valsts un tās iespējas. Tad kāpēc sevi nonievāt? Apātijai,skepsei, neticībai nav ne mazākā iemesla! Tā izdevīga tikai nekrietnajiem varas kungiem, kam vīlušos un nošļukušu tautu vieglāk vazāt aiz deguna. Tiesa gan, tagad ārkārtīgi pietrūkst pagājušās Atmodas iedvesmas un uzvarošā vārda spēka. Vārda un skaidras sirds spēka! Ar naudas un mantas dievināšanu paliekam bez tās pašas mantas un dvēseles arī. Mūsu spēks tomēr nekur nav pazudis. Jāpameklē pa tik ilgi nekustinātām atvilktnēm un jāvelk laukā: varas cinisms mūs vērtē par zemu – esam taču dzīvi, sveiki un veseli. Bet griba ir modināma un rūdāma lieta…

– Gluži personīgi. Daini, vai jūs ticat, ka mums izdosies? Uzlabot Latviju, lai tautas vara nebūtu vairs tukši vārdi…

Einšteins teicis: «Mūžīgas ir divas lietas – Visums un cilvēka muļķība, kaut gan par pirmo es neesmu pārliecināts». Nekā jauna pasaulē un mūsu oligarhvalstī nav, viss atkārtojas, bet tas nozīmē – atkārtojas arī labais! Tagad notikušais vedina domāt, ka oligarhu naudas ēra tuvojas galam. Cik tad ilgi var muļļāties tik netīkamā gaisotnē? Ja tā labi paraugās apkārt un ja tā labi paši vēlamies, varam vairāk ieraudzīt labo, nevis slikto. Ilgu laiku biju pagalam sadrūvējies par zemkopības ministra Jāņa Duklāva vērienīgi un vienlaikus profāni uzsākto Latvijas valsts mežu izlaupīšanas politiku, kurā Valsts meža dienesta likvidēšana rādās kā labākais šīs neģēlības instruments… Šķita, ka par baigo izcirtumu postažu mūsu kopīpašumā uztraucos viens un tikai daži mani draugi. Bezcerīgi! Bet te ieraugu, ka laupītājmežsaimniecību Zemkopības ministrijas revīzijā to pašu ievērojusi arī Valsts kontrole, ka protestu Duklāvam par mežu izķiņķelēšanu iesniegušas vairākas nevalstiskās organizācijas un Vides konsultatīvā padome, ka sižetu par akciju sabiedrības «Latvijas valsts meži» (LVM)apkaunojošo barbarismu visai pasaulei rāda starptautiskais telekanāls Al Jazeera, bet starptautiskie sertificētāji minētajai akciju sabiedrībai atņem mežu labas apsaimniekošanas sertifikātu… Tiesa, kad šos faktus kā sev svarīgākos tās nedēļas notikumus nosaucu LNT intervijā raidījumam TOP3, īsi pirms sižeta gaisā laišanas saņēmu īsziņu: «Piedodiet, parādīt nevarēsim, jo sanācis tehnisks brāķis…» Ja identiskas atbildes pēdējos padomju gados nebūtu saņēmis par savām komunistu televīzijā neparādītām intervijām, varbūt pasaciņai noticētu. Taču pilnīgi skaidrs viss kļuva, kad LNT drīz sagatavoja LVM acīmredzami apmaksātu rullīti, kas it kā atmaskoja «ļaunos apmelotājus» no Al Jazeera un «nekompetentos» LVM sertificētājus no Somijas. Piedodiet par tādu atkāpi! Bet ko no tā visa mācīties? To, ka LNT un citi lielie plašsaziņas kantori (lielās avīzes ieskaitot) ir nopirkti un joprojām pieder viņiem – oligarhiem. To, ka tur par naudu taisītai «patiesībai» nevar ticēt. Arī to, ka kopējās lietas labā mūsējo ir daudz, bet neesam saliedēti. Tāpēc jāmeklē savējie, jāatbalsta savējie, jāapgaismo, jāapvienojas un jādomā ar galvu, nevis ar pērkamu avīzi vai televizoru… Tad izdosies! Nešaubīgi – izdosies! .

Redakcijas piebilde. Pēc galīgā balsojuma par Bērziņa ievēlēšanu prezidenta amatā piezvanīja Dainis Īvāns ar uzmundrinājumu mums visiem, ka nav nemaz tik slikti, ja Saeimas morāle atkal sevi izģērbusi pliku un godu zaudējušie tik lielā panikā…

—————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————–

Ja padomā…

Jānis Kučinskis

2. jūnijā es godīgi noklausījos visas kaislības, ko raidīja Latvijas radio vārdā nosauktais FM raidītājs.

Dzirdēju ovācijas mūsu varonīgajam eksprezidentam, ekspertu gudros vērtējumus, demokrātisko spēku kvēlās runas, oligarhu kalpu drūmo klusēšanu un izvairīšanos, tumšo spēku uzvaru un visas tautas sašutumu, kuras vārdā svilpa un kliedza divas interesantas Sorosa organizācijas, oligarhu kandidāta nekaunīgo izrunāšanos, gaišo spēku paustās bažas par nācijas nākotni, arī VVF liktenīgo vēstījumu, ka Latvija atsviesta vairākus soļus oligarhijas virzienā. Bija arī publiski aicinājumi vai nu iedzert vīnu vai gatavot valsts apvērsumu: kas nav ar mums, tie ir pret mums. Un tas viss notika dažās dienās – no dižā eksprezidenta drosmīgā soļa un tautas līksmošanas 28. maijā līdz oligarhisko spēku slepeni saplānotajam tumšo spēku triumfam.

Atkāpe jeb vēsturisks ievads Latvijas oligarhismā

Mēs jau 20 gadus dzīvojam sabiedrībā, kuras galvenais dzinējspēks un motivācija ir privātas intereses – privātu interešu apmierināšana. Pirmais būtiskais pasākums pēc valsts neatkarības pasludināšanas bija privatizācija. Tas nozīmē, ka Latvijas zeme, meži, ūdeņi, dabas bagātības, ilgstošā periodā iekārtotā infrastruktūra un uzņēmumi caur īpašu procedūru tika sadalīti privātai izmantošanai. Viens sagrāba vairāk, otrs mazāk, trešajam vispār nekas netika. Jau dažos mēnešos bija skaidrs, ka sabiedrība noslāņosies tajos, kam ir, un tajos, kam nav. Un tiem, kam ir, būs lielākas iespējas savu ietekmi un varu vairot uz to cilvēku rēķina, kuriem ir mazāk vai nav nemaz.

Veidojās oligarhiska varas piramīda, kuras virsotnē ir daži privileģētie, kuru interesēs darbojas visi, kas ir zemākajos varas piramīdas līmeņos. Jo augstāk kāds atrodas varas un naudas piramīdā, jo lielākas tam iespējas kontrolēt un savās interesēs izmantot tos, kas ir zemākajos līmeņos. Pašā piramīdas apakšā izkārtojies sadalītās sabiedrības vairākums, uz kura balstās visas piramīdas smagums un kuram šī varas piramīda ir burtiski jānotur uz saviem pleciem. Turklāt, kā jau visās oligarhiskās sabiedrībās, izkārtojies tā, ka piramīdas apakšējā daļā ir nospiesti reālu vērtību radītāji, bet piramīdas augšienē – augļotāji, naudas sistēmas manipulatori un shēmotāji, kuri paši nekādu sabiedrībai derīgu darbu, protams, neveic. Apakšā esošajiem atliek savu darbu, prasmes un lojalitāti pārdot tiem, kas augšā. Piramīdas lejā esošie šo piramīdu gan baro, gan ir no tās atkarīgi. Tā ir klasiska oligarhiskā iekārta. Turēt šo piramīdu uz saviem pleciem vai neturēt, tā ir pašu turētāju brīva izvēle.

Otrais solis bija „investīciju piesaiste”. Svešzemju investorus mēs uzņēmām kā glābējus – tikpat naivi un draudzīgi, kā savulaik Amerikas indiāņi Kolumbu vai mūsu senči vācu tirgoņus un krustnešus. Un šie investori klusu, bet mērķtiecīgi ieņēma vietas piramīdas augšgalā, pakāpeniski izspiežot vietējos privatizatorus.

Tā nav dzīve, tas ir kino

Kāpēc mēs šādu iekārtu pieņēmām? Tas ir mūsu katra personīgais noslēpums. Bet varbūt vienkārši tāpēc, ka mums iestāstīja, ka tā būs labāk priekš visiem, ka bagātība no augšā sēdošo kungu galdiem kaut kādā mistiskā veidā noplūdīs uz zemākajiem piramīdas līmeņiem un aplaimos visus. Un mēs (protams, bija izņēmumi, bet viņos neieklausījās) šai pasaciņai jeb ideoloģijai noticējām, jo tajā laikā tik populārās rietumu ziepju operas it kā liecināja, ka tā ir laba kārtība, un mēs taču gribējām dzīvot tā, kā ziepju operu varoņi. Ziepju operām un seriāliem arvien piemīt tik milzīga maģiska ietekme, ka Latvijas cilvēki pat drūmākajos krīzes mēnešos saziedoja televīzijai naudu, lai tikai turpinātos iemīļotā vietējā ražojuma ziepene. Ak, ak …

Un tā mēs pārtapām par skatītāju sabiedrību. Mums nav savas dzīves, bet atliek vien nospiest TV pulti, un tur iznesīgi kungi stilīgos tērpos, ekscentriski dēkaiņi, radoši dīkdieņi, izsmalcinātas dāmas un rafinētas palaistuves dzīvo pilnasinīgu dzīvi. Televīzijā mēs ik dienas varam dzīvot līdzi saviem elkiem un viņu vētrainajiem piedzīvojumiem. Pasaules labāko firmu reklāmas mūs kārdina ar jaunības atjaunošanas un seksuālās potences pagarināšanas eliksīriem un atbilstošiem tēliem. Jā, viņi tik labi zina, ko mums vajag…

Mūsu reālajā dzīvē nekādas demokrātijas nav, mēs esam atsvešinājušies, vientuļi un nelaimīgi, sanīdušies ar saviem kaimiņiem, radiem un paziņām, priecājamies par viņu nelaimēm, apskaužam un aprunājam viņu veiksmes, cenšamies pārtrumpot vai kaut kā uzmest savus konkurentus, ienīst tos, kas nedomā gluži tā, kā mēs. Mēs uz brīdi jūtamies laimīgi, ja vispār kāds mūs pieņem vai iekārto darbā un par to arī kaut ko samaksā. Vēl labāk, ja varam sēdēt datorizētā birojā, čatoties draugos, piedalīties spēlē vai pētīt pornogrāfiju, šad tad ierakstīt kādu riebīgu komentāru, un par to vien saņemt nelielu, bet stabilu algu. Mēs neieredzam savus bosus, bet vienlaikus cenšamies tiem izpatikt. Taču atliek vien nospiest TV pulti, un patīkami jauni cilvēki mums pastāsta visu par demokrātiju, par partiju, prezidentu un līderu izredzēm, par reitingiem, par prezidenta kundzes jauno kleitu un bijušā premjera dārgo jahtu vai kaklasaiti, par smalkajām aprindām, par augstu ārvalstu komisāru izteiktām atzinībām. Un arī par ļauniem oligarhiem.

Sanāk gandrīz tikpat aizrautīgi kā ziepju operā. Ir, kam just līdzi, ir, ko ienīst un nolādēt. Ir, ko vainot visās savās nelaimēs. Bet galvenais – nekas pašiem nav jādara, tikai jānospiež pults. Var arī pie tā paša piedzert aliņu, pagrauzt čipšus. Ja ir, par ko nopirkt. Ja nav, var taču aizņemties.

Tas viss tik aizraujoši un reizē tik bēdīgi, ka gribas nojūgties vai vismaz sadalīties vairākās daļās, no kurām kaut viena varētu dzīvot tur – televīzijā, kur visiem jautājumiem dota skaidra atbilde, kur uzmin visas tavas vēlmes, kur ir pašaizliedzīgi cīnītāji par demokrātiju un tautas interesēm, un viltīgi, nekaunīgi oligarhi, kur skaistas, vaļīgas meitenes un asi zēni, skaistas automašīnas, dzidri zili baseini, zelta rokturi, marmora kāpnes, siltas jūras, austrumu statuetes, mīksti paklāji un džakuzi vanna ar izmanīgu masāžistu. Galvenais, ka pašam nekas nav jādara – tikai jāļaujas burvībai, un viss notiek – te un tagad.

Un arvien biežāk sāk šķist, ka tā pasaule, kuru agrāk maldīgi uzskatījām par īsto, nemaz tik īsta nav. Īstā ir tā, kas uz ekrāna. Jo tajā nejaukajā pasaulē, kuru daži arvien uzskata par reālo, tu esi tikai vergs, bet televīzijas tēlu pasaulē tu vari būt viss, kas vien vēlies. Un galvenais, ka pašam nekas nav jādara. Tu esi savas virtuālās pasaules absolūts pavēlnieks! Vien nospied pulti, un Tu esi citā kontinentā vai pat citā galaktikā, tev apkārt pasakainas būtnes …

Ja televīziju izslēgtu

Zinu, zinu, ka tas ir tikpat grūti un neiespējami, kā atmest pīpēšanu, alkoholu un narkotikas, izlaist šopinga tūri vīkendā vai paiet garām kazino viesmīlīgajām durvīm. Televīzijā ir viss, bet te ir drūma realitāte: ne demokrātijas, ne smaidošu meiteņu, ne džakuzi vannas, – vien parādu piedzinēji, saērcināti radi un nelietīgi priekšnieki.

Bet ja tomēr pamēģinātu. Vai vismaz iedomātos, ka jau esi pamēģinājis…

Kā būtu, ja mēs pārceltos uz dzīvi reālajā pasaulē un saņemtos drosmi paskatīties atbaidošās varas piramīdas visu redzošajā acī, piramīdas, kuru paši jau 20 gadus esam barojuši un turējuši uz saviem pleciem, un ietu sameklēt Lielo oligarhu?

Tātad izejam no mājas, lai dotos pa savas dzimtās pilsētas vai ciema ielām – ļaunā oligarha, simtgalvainās hidras staipekņu meklējumos. Mums interesē „cilvēks ārpus Saeimas”, kura pavēlīgā balsī ieklausās valdība un tautas priekšstāvji, un dreb pat prezidents. Ļaunuma ģēnijs, kurš pakļāvis katru mūsu dzīves taku, pievāc mūsu sūrā darba augļus, lai tos kā žurka savilktu savos aizjūras jeb ofšor slēpņos.

Izpētīsim visu pamatīgi: kam pieder vai kā labā strādā lielveikali, bankas, apdrošināšanas sabiedrības, mēdiji, degvielas stacijas, mežinieku firmas, redakcijas, tipogrāfijas, pārstrādes uzņēmumi, mašīnu tehniskās apskates, nevalstiskās organizācijas, zvejas flotes, ostas objekti, kūdras ieguves vietas, no mūsu izejvielām ražoto būvmateriālu rūpnīcas, plaši zemes apgabali? Vai atradāt kaut vienu Lielā mūdžu mūdža – superoligarha uzņēmumu? Ahā, viens ventspilnieks kaut ko atrada, bet pārējie?

It kā jau zinām, ka mums ir zviedru bankas, skandināvu lielveikali ar visas pasaules precēm, dāņu cūku audzētāji, skandināvu mežinieki, sakari un mēdiji, vācu zemes līdēji, meksikāņu seriāli, amerikāņu laimes spēles, SVF glābēji, Sorosa labdarītāji, ķīniešu restorāni un viss pārējais – kā īstā Eiropā. Bet kur ir ļaunais OLIGARHS?

Jā, šo to pie paša jūras krasta atrada, bet arī tam uzlikts tiesas arests, konti iesaldēti, seifs uzlauzts un konfiscēts, bet īpašnieku jau sen vajā un apsūdz „smagos noziegumos”, tiesā un nespēj vien notiesāt. Vien hūte, šķelmīgais smaids un pāris neitrālas slejas NRA palikušas. Nu gluži, kā „Smaragda pilsētas burvī”.

Bet ja nu viss ir pavisam otrādi?

Ja mēs veiktu šādu pamatīgu izmeklēšanu vai Latvijas zemes inventarizāciju, tad atklātu, ka paši Latvijas pilsoņi apsaimnieko tikai pavisam nelielu valsts resursu daļu, un arī tās firmas un iestādes, kas vēl formāli skaitās sabiedriskas vai arī formāli pieder Latvijas pilsoņiem, faktiski strādā ārvalstnieku labā. Piemēram, šķietami vietējās mežinieku firmas apkalpo Skandināvijas un Lielbritānijas koksnes tirgus, ir apakšuzņēmēji ārvalstu firmām un ir no tām pilnīgi atkarīgi. Latvija, gluži kā kolonija, eksportē mazapstrādātu koksni. Slimnīcas, cik nu tās palikušas, formāli skaitās pašvaldību valdījumā, bet faktiski ir sabiedrības ar ierobežotu atbildību, kuras kalpo ārvalstu apdrošināšanas sabiedrībām, zāļu un medicīnas tehnoloģiju firmām. Cilvēku veselība vai ārstēšana vairs sen nav šo iestādījumu prioritāte.

Varbūt to uzreiz grūti saprast, bet Latvijā vispār nav sabiedrisku prioritāšu. Katra legāla darbība mūsdienu Latvijā kādam nes privātu peļņu. Vienalga, kāda ir joma – laukkopība, glezniecība, reliģija, labdarība, rakstniecība vai izglītība, pirmkārt tā ir komercjoma, kas balstās uz naudas plūsmām. Ja nevar piesaistīt naudu, nekas nenotiek. Ja arī kāds vēl kaut ko dara no labas sirds, tad tā ir pašdarbība vai ēnu ekonomika, kas no sistēmas viedokļa vērtējama vai nu par lūzeru muļķību vai noziegumu, kas turklāt kropļo tirgu un samazina iekšzemes kopproduktu. Pat šķietami altruistiskiem ziedojumiem parasti ir komerciāla motivācija – vai nu nodokļu atlaides vai reklāma, kas veicina kādu peļņu. Īpaša ziedojumu kategoriju ir ziedojumi partijām, kas ir viens no ienesīgākajiem biznesiem. Ienesīgāks par narkotiku un vergu tirdzniecību. Ar šiem ziedojumiem tiek pirkti valsts likumi un īpašas privilēģijas. Par likumiem tos gan nevajadzētu saukt, tie ir kādam vai kādiem izdevīgi spēles noteikumi. Noteikumi, kas vieniem ļauj plaukt uz pārējo rēķina.

Protams, arī informācijas jomas jeb masu mēdiju galvenais mērķis ir nevis objektīvas informācijas izplatīšana, bet gan peļņas gūšana, – un tādu informācijas vai izklaides programmu veidošana un izplatīšana, kas veicina mēdiju īpašnieku peļņu. Piemēram, privātie mēdiji ir atkarīgi no reklāmu piesaistes, un būtu pavisam dīvaini un pašnāvnieciski, ja savās slejās un raidījumos kāda mēdija žurnālisti ievietotu saviem īpašniekiem un reklāmu devējiem nelabvēlīgus materiālus. Gandrīz visi masu mēdiji Latvijas tirgū pieder ārzemniekiem, un arī remklāmdevēju nospiedošais vairākums ir ārzemnieki.

Tas pats attiecināms uz šķietami sabiedriskiem mēdijiem – Latvijas radio un TV. Tā kā šie mēdiji no valsts nesaņem pietiekamu finansējumu, tad arī viņi ir atkarīgi no reklāmu piesaistes, kā arī ir spiesti savu raidlaiku atvēlēt (iznomāt par naudu) ieinteresētu ārvalstu aģentūru, piemēram, Sorosa fonda, algotiem darbiniekiem. Protams, arī lielākie interneta portāli pieder ārvalstu īpašniekiem un ir spiesti rēķināties ar viņu vēlmēm. Tāpēc tā nav nejaušība, ka visi šie mēdiji sludina peļņas, naudas un konkurences kultu, kā arī mītu, ka ir vienalga, kam pieder zeme un viss, kas uz tās iekārtots. Nu jau pat ne vienalga, bet labāk skaitās, ja tas viss pieder ārvalstu korporācijām. Un tieši šim mērķim ir pakļauta visa šo mēdiju darbība un filozofija.

Kapitālisma iekārtas asinsrite ir kapitāla plūsmas – nauda. Kam pieder Latvijas banku sektors, apdrošināšana, tirdzniecības tīkli, kredīta un likmju regulēšanas iespējas? Ārvalstniekiem. Ar to vien ir gana pateikts, lai konstatētu, ka šī valsts ir kolonija.

Protams, daudzi kaislīgi mēdiju lietotāji iebildīs, ka tiešām labāk, ja viss pieder ārzemniekiem, jo ārzemnieki prot taisīt biznesu, viņiem viss labāk sanāk. Ka mūsu senči, kas gadu simtiem lēja sviedrus vācu kungu tīrumos un rijās, dumpojās, tika izsūtīti uz Sibīriju, dārgi izpirka „savu stūrīti zemes”, izcīnīja revolūcijas, noasiņoja vairākās kara frontēs, lai tikai atgūtu Latvijas zemi, patiesībā bija idioti un ksenofobi. Varēja taču nesaspringt, būt pateicīgi muižniekiem par maizes druskām un degvīnu, bučot stērbeles, vairāk strādāt un mēģināt no tā izjust baudu. Jo ir taču vienalga, kam pieder zeme, vai ne?

STOP!

Bet ja nu viss ir pavisam otrādi, nekā mums rāda televīzija un stāsta radio?

Vai esat lasījuši „Alīsi brīnumzemē”?

Ja nu tie, kas sevi uzbāzīgi slavē par demokrātiem un tautas kalpiem, patiesībā pārstāv visus tos svešzemniekus, kuri jau sagrābuši gandrīz visu, bet tie, kurus sauc par oligarhiem, patiesībā kautrīgi, vairāk instinktīvi un pavisam neveikli, bet tomēr mēģina glābt vēl to, kas te mums tomēr vēl pieder, lai arī ar parādiem aplikts? Jūs taču neesat aizmirsuši stāstu par veiklo zagli, kurš uzmanību no sevis novērsa ar skaļiem saucieniem: „Ķeriet zagli!”?

Un ja nu tomēr nav vienalga, kam viss pieder, ja Dievs šo zemi un visu, kas uz tās, novēlējis tieši un tikai mums, lai mēs paši to saticīgi apsaimniekotu, dalītos ar saviem tuvākajiem un no tā iztiktu? Un to atstātu mantojumā mūsu bērniem, nevis svešzemju korporācijām?

Un ja nu tieši tagad pienācis pēdējais brīdis izslēgt televizorus, atjaunot draudzību ar dzīves saērcinātajiem kaimiņiem un kopīgiem spēkiem parādīt ārvalstu kolonizatoriem durvis?

————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————-

Neviens nav drošībā, kamēr kāds ir apdraudēts.Neviens nav laimīgs, kamēr laimīgi nav visi.Katrs ir savam brālim sargs.

Kadafi. Vīrs un likums.

Atveram „Krimināllikumu”, kur sevišķajā daļā, 10.nodaļā lasām:

80.pants. Uz valsts varas gāšanu vērsta darbība

Par darbību, kas vērsta uz vardarbīgu Latvijas Republikas valsts varas gāšanu, —

soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no desmit līdz divdesmit gadiem, konfiscējot mantu.

80.1 pants. Apvienošanās organizācijā ar mērķi gāzt Latvijas Republikas valsts varu

Par vairāk nekā divu personu apvienošanos organizētā grupā nolūkā gāzt Latvijas Republikas valsts varu vai likvidēt valstisko neatkarību, vai graut teritoriālo vienotību – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar naudas sodu līdz simt minimālajām mēnešalgām. (25.04.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 23.05.2002.)

81.pants. Aicinājums vardarbīgi gāzt Latvijas Republikas valsts varu un vardarbīgi grozīt valsts iekārtu

Par publisku aicinājumu vardarbīgi gāzt Latvijas Republikas Satversmē nostiprināto valsts varu vai vardarbīgi grozīt valsts iekārtu, kā arī par šādu aicinājumu saturoša materiāla izplatīšanu tādā pašā nolūkā —

soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar naudas sodu līdz simt minimālajām mēnešalgām.

86.pants. Latvijas Republikas Valsts prezidenta, Saeimas deputāta, Ministru kabineta locekļa un citas valsts amatpersonas dzīvības un veselības apdraudējums

Par uzbrukumu Latvijas Republikas Valsts prezidentam, Saeimas deputātam, Ministru kabineta loceklim vai citai Latvijas Republikas Saeimas ievēlētai, ieceltai vai apstiprinātai valsts amatpersonai sakarā ar tās valstisko darbību Latvijas Republikas interesēs, ja uzbrukums saistīts ar šīs personas dzīvības vai veselības apdraudējumu, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz piecpadsmit gadiem.

Turpat 9.nodaļā lasām:

72.pants. Noziegumi pret mieru

Par noziegumiem, kas izdarīti pret mieru, tas ir, par bruņotas agresijas plānošanu, gatavošanu, tās izraisīšanu, piedalīšanos tajā, par agresīva kara vešanu, pārkāpjot Latvijas Republikai saistošus starptautiskos līgumus, par piedalīšanos sazvērestībā ar nolūku izdarīt šajā pantā minētos noziegumus —

soda ar mūža ieslodzījumu vai ar brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz divdesmit gadiem.

Tas gan ir Latvijas likums, bet, ar nelielām atšķirībām, tāds tas ir visur un visos laikos.

Pirmkārt jau tāpēc, ka (neapspriežot reālās valstis, valdības un tautu dzīves apstākļus) tiesību sistēma savā būtībā paredz un uztur un ir vērsta uz labā, pareizā un derīgā vairošanu. Tas sevī ietver gan esošā saglabāšanu, gan pārdomātu rīcību pārveidojumos, tā, lai to gaitā nonāktu pie lielāka labuma, nekā tas, kāds ir tagad. Šādu pārveidojumu pamatā ir cerība uz to, ka ja ne rīt, tad aizparīt būs labāk, nekā šodien. Ja nav stabilitātes un pārdomātas rīcības mainot „no – uz”, tad šādu cerību nav, jo jebkurā brīdī var notikt jebkurš skaits visdažādāko izmaiņu, un neviens nav drošs par to, kas notiek ar viņu, viņa mantu, darbu, dzīvi un tuviniekiem.

Nepārdomātas (laikā, mērogos, formās un vietās) izmaiņas, pat, ja savā būtībā ir vērstas uz „labo”, var un arī atnes slikto. Pēc tam vienmēr ir sliktāk, nekā bija pirms tam.

Lietas ir jāsauc īstajos vārdos. Protestu iesniedz tiesā. Protestē pret lēmumu, pret neadekvātu rīcību vai līdzekļu lietojumu. Protests ir darbība likuma ietvaros un noteiktajā kārtībā, ar mērķi novērst nepilnību. Protests aptur darbību. Protests neienes uzlabojumu, bet protests neparedz savu vecāku guļamistabas izdemolēšanu, tēva padzīšanu un kaimiņa pieguldīšanu savai mātei, māsas izdošanu savu kreditoru izklaides pasākumam un ģimenes ietaupījumu izdāļāšanu garāmgājējiem. Tieši tas notiek Lībijā. Protesti ir tad, ja nenotiek uzbrukumi policijai un valsts iestādēm, kamēr netiek nodarīti materiālie zaudējumi un postījumi, tik ilgi, kamēr netiek sagrābti un lietoti ieroči, kamēr tie netiek vērsti uz valsts varas gāšanu – kamēr nav tādu aicinājumu. Tad tas kļūst par kriminālnoziegumu.

Lībijā nenotiek protests. Lībijā notiek bruņotu dumpinieku bandu uzbrukumi valsts pamatbūtībai, valsts institūciju darbības pārtraukšana un valsts iestāžu ēku demolēšana. Tiek nodarīti materiāli zaudējumi un postījumi. Tiek sagrābti ieroči no ieroču noliktavām un notiek to nekontrolēta izplatīšana vardarbīgi noskaņotu cilvēku vidū.

Valsts iestāžu ēkas nav no gaisa nokritušas. Tās ir celtas, uzturētas un iekārtotas par tās pašas tautas naudu un tajās ir ieguldīts tautiešu darbs. Šajās iestādēs ir arhīvi, tiesību akti, līgumi, plāni – viss tas, kas ļauj dumpinieku tautiešiem būt savās darba vietās, saņemt algas, apgādāt mācību un medicīnas iestādes ar tām vajadzīgo. Nopostot tādu valsts, mācību vai sabiedrisko centru, tiek nodarīts posts reāliem zemes iedzīvotājiem. Ieroči var un tiks lietoti pret citiem zemes iedzīvotājiem, arī klajas laupīšanas un vardarbības mērķos. Tādos apstākļos vienmēr izlaužas kriminālnoziedznieku patvaļa. To visu kopā sauc par sabiedriskās kārtības un drošības pārkāpšanu, neievērošanu un graušanu.

Valstij šīs sabiedriskās kārtības un drošības ievērošanai, uzturēšanai un nodrošināšanai ir tās spēka struktūras. Valsts pienākums (tāpēc tā ir radīta) ir šo spēka struktūru pielietošana kārtības un drošības uzturēšanai.

Valsts un bruņotie kriminālnoziedznieki  nav vienādās pozīcijās (Kriminālnoziedznieki, Pabrika kungs, kriminālnoziedznieki! Jūs gribat izteikt morālo atbalstu kriminālnoziedzniekiem. Ar to jūs visi kļūstat un esat kriminālnozieguma līdzdalībnieki un, manuprāt, tā ierosinātāji, musinātāji un iedvesmotāji. Es domāju – man nav tādu dokumentu ar jūsu parakstiem, bet tā ir mana, jūsu rīcības izraisīta pārliecība, ka tieši Jūs visi – glītajos uzvalkos un korektajās kleitās, esat īstie kriminālnozieguma izdarītāji, kuri tajā ir iesaistījuši neapzinīgu pūli) .

Valstij ir jāatjauno konstitucionālā un sabiedriskā kārtība (kā to pie Bauskas darīja Alfas kaujinieki. Interesanti, ja uz viņiem tiktu šauts, vai viņi nemaz nešautu pretī?) jāaizstāv lojālo iedzīvotāju drošība un normālas dzīves iespējas. Tas, ka bruņotie kriminālnoziedznieki runā ar valsts spēka struktūrām un lojālajiem iedzīvotājiem vienā valodā, ka to ir daudz, vēl nav iemesls, lai valsts un armija to priekšā kapitulētu. Tas, ka noziedznieku („papīra” alianse ir liela un labi bruņota) ir daudz, nenozīmē to, ka tie nav noziedznieki, un to, ka tas, ko tie dara, nav noziegums.

Tas nozīmē tikai to, ka situācija ir nopietna – ir daudz bruņotu kriminālnoziedznieku, kuri virzās uz valsts galvaspilsētu, lai vardarbīgā veidā gāztu valsts varu. Ir jāiesaista attiecīgi bruņoto spēku kontingenti, lai šo kriminālnoziedznieku bruņoto dumpi pārtrauktu. Tas ir valsts pienākums. Tā rīkojas visur. Tā rīkotos ASV. Lielbritānijā, Beļģijā, Spānijā, Lietuvā un Latvijā. Un, ja cienījamie iekšlietu un aizsardzības ministri tā nedarītu, tad, ja viņi paliktu dzīvi un neaizbēgtu, viņi būtu vai nu valsts apvērsuma dalībnieki, gļēvuļi vai nodevēji.

Turpretī dumpiniekiem ir visas iespējas nekļūt par noziedzniekiem. Vajag turēties likuma normu robežās. Arī tagad jebkurā brīdī tieši viņi var pārtraukt bruņoto konfliktu. Viņi var pārtraukt bruņoto cīņu, nolikt ieročus – tad beigsies valsts drošības spēku un armijas pretdarbība – nebūs pret ko un par ko vērsties ar represijām. Tur, kur nav noziedzīgas darbības, nav vajadzīgas policijas un armijas represijas.

***

Ja paraugāmies uz Ziemeļāfriku, tad tur redzam lielu islāma valstu grupu. Šī grupa nav monolīta. Tai ir atšķirīgs etniskais sastāvs, valsts pārvaldes formas un sabiedrisko attiecību raksturs. Arī reliģiski islāms ir sadalīts vairākos virzienos un strāvās. Vienas valstis ir vienas tautas, bet citas, kā Lībijas gadījumā, ir vairāku cilšu apvienības. Tajās ir dažādas valdības, atšķirīga sociālā politika, liela dažādība tautas izglītības līmenī un materiālajā stāvoklī. Tāpat ir liela atšķirība arābu valstu piekoptajās savstarpējās attiecībās un attiecībās ar „rietumu pasauli” – „papīra” alianses režīmu.

Ziemeļāfrikā nav apstākļu šo zemju tautu konsolidācijai un opozīcijai kaut kam noteiktam. Nav politisku spēku, partiju, laicīgu vai garīgu līderu, kuri tās koordinētu un vadītu pret vai uz kaut ko, nav programmu, nav plānu, nav koordinācijas struktūru, resursu un mērķu. Tas ir – pašās šajās tautās – to dzīves iekšienē nav nekā tāda, kas tām liktu konsolidēties vienotai un vienlaicīgai darbībai.

„Papīra” aliansei ir problēma (atklājas būtisks trūkums tās plānā) – nav ar ko runāt un sākt veidot savas ietekmes struktūras. Skudru pūznis ir izjaukts, bet leģitimizēt tā izjaukšanu nevar (parādās steiga un nesaskaņotība alianses dienestu darbībā), nav ar ko veidot tā „strukturēšanu”. Ja ir izjaukta līdzšinējā dezintegrējošā struktūra (atšķirības), tad noteikti radīsies to integrējošā struktūra. Tāds ir sabiedrības dzīves likums – atšķirīgu elementu kopumā nevar notikt viendabīgi procesi, bet pakļaujot tos viendabīgai ietekmei, elementi tiek apvienoti vienotā sistēmā.

No ārpuses nākošā ietekme tos apvieno. Tas viss norāda uz to, ka tur notiekošā pūļa patvaļa ir tikusi ierosināta no ārpuses, bez iekšēju racionālu spēku un struktūru iesaistīšanas. Acīmredzot šīs ierosmes mērķos nav esošā stāvokļa uzlabošana (tajā nav pozitīvu pārmaiņu programmas un realizācijas struktūras), bet nolieguma deklarēšana. Šajās tautās nav politisku spēku, kuri būtu spējīgi izstrādāt pozitīvu pārmaiņu programmu, plānu un vadītu to realizāciju. Ar noliegumu nevar nonākt pie uzlabojuma.

To ļoti labi pierāda Latvijas gadījums. Bez pienācīgas sagatavošanas un vadības, bez neatkarības realizācijas plāna tā izrādās nerealizējama un nevajadzīga (izrādās – nav vajadzīga neatkarība, bet pilnāki veikalu plaukti – neviens negrib darboties neatkarības apstākļos – pildīt savu neatkarīga cilvēka pienākumu un veltīt savas pūles savas valsts celtniecībai, bet izmantot gājputnu tiesības doties uz siltākām zemēm). Tādai tautai nav vajadzīga neatkarība – tā nav tai gatava. Tā nevar vai negrib saukt īstajā vārdā to, ko tā grib – „kārtīgu apgādnieku”. Visas „vidējā latvieša” ilgas var izteikt piecos punktos – „vairāk gaļas, vairāk alus, vairāk brīvdienu, vairāk sieviešu (vīriešu), vairāk nekā kaimiņam”.

Neatkarība un „laba aprūpe” ir tikpat atšķirīgas parādības, kā mīlošs un bagāts vīrs. Nav teikts, ka tie ir atsevišķi viens no otra, vai ka tas ir viens. Tās ir divas nesaistītas parādības. Ir muļķīgi domāt, ka esot ar vienu, otrs pienākas automātiski. Izvēloties vienu vai otru, kāds var nākt līdzi, bet vienmēr paliek otrajā plānā.

Nesagatavotas un nevadītas pārmaiņas vienmēr nes iluzoro cerību zaudējumu. „Neatkarības atgūšana” Latvijā tika gaidīta, kā skaists gaisa balons – bez reālas līdzdalības pildījumā – pašā latviešu vidē nesagatavota un nevadīta. Bija daudz aktīvistu, bet nebija vienotas partijas, programmas un plāna. Visi bija dalībnieki, bet nebija vienas galvas.

Patiesībā tas bija stihisks process, kurā visi pakļāvās pēkšņi „citā realitātē” sāktam vilnim – „perestroikai” un tālāk jau visā savienībā esošam procesam. Tas nebija Latvijas, bet bijušās Savienības process. Tā nebija Latvijas neatkarības atgūšanas idejas realizācijas vadības centra akcija, bet par tādu tika pārvērsta pavisam citas idejas realizācijas centra sākta akcija. Tādēļ bija stihiska darbība, kuru pārtvēra un savās interesēs novadīja spēki, kuriem ne ar Latviju, ne ar tās neatkarību, ne ar kādu citu neatkarību nekāda sakara nav.

Tieši tāpat Ziemeļāfrikā notiekošais nav šajās tautās sagatavots un tur vadīts. Šīm tautām vispār nekādas teikšanas un kontroles pār tur notiekošo nav. Viņām tā ir kā smilšu vētra. Starp tās dalībniekiem nekādas vienotības un saskaņotības nav. Tur nav nekādas pārdomātas rīcības, programmas un plānu. Tur nav nekādu „par”. Tur ir viens liels aizkaitinātu ziloņu bara „PRET”. Ar „pret” neko labu iegūt nevar (Latvijas piemērs). Ar „pret” tikai zaudē to, kas ir bijis (Latvijas piemērs).

Pie labāka nonāk ar darbību „par”. Ziemeļāfrikā tādas nav. Ziemeļāfrikā tie, „kam nav” ir pret to, „ka nav” un pret tiem, „kam ir”. „Pret, ka nav” noved pie tā, „ka vajag” un „no tiem, kam ir”. Tādā vidē ļoti viegli ielikt programmu – „vajag no tiem, kam ir”, un, ja tie, kuri ir pret „tiem, kam ir”, ir iemācījušies atbrīvoties no likuma žņaugiem un vardarbīgi būt „pret”, tad viņi paši labprātīgi pie likuma ievērošanas un būšanas „par” neatgriezīsies. Tas ir tikai laika jautājums, kad visi tie, kas katrs atsevišķi ir bijuši „pret”, pagriezīsies pret „tiem, kam ir” uz to pusi „kur ir” – uz Eiropu. Eiropa to pārpārēm būs pelnījusi.

***

Lietu būtība paliek tā pati arī tad, ja mēs tās atsakāmies redzēt, neredzam, redzam izkropļoti vai maskējam. Ja mēs vardarbības upuri nosaucam par „vardarbībā iesaistīto”, tad tas nemazina viņa ciešanas, bet maldina par viņa lomu šajā vardarbībā, kas var mainīties plašā spektrā no tieša izpildītāja (dažādās pakāpēs) līdz lieciniekam vai sagatavotājam (ar dažādām lomām). Tāpat tas var būt arī cietušā aizstāvis vai nejaušs garāmgājējs, kuru kādā veidā skar šis notikums. Vardarbība ir process, kurā var būt daudz iesaistīto pušu, katra ar savu lomu.

Tāpat, ja mēs agresoru saucam par „vardarbībā iesaistīto pusi”, mēs nemazinām viņa vainu pēc būtības, bet neatklājam citiem viņa īsto lomu šajā notikumā, un tā varam radīt maldīgu iespaidu. Ja kāds bruņotu kaujas vienību uzbrukumu dalībniekus sauc par „protestētājiem”, tad viņš gan ataino to, ka tie ir cīnītāji „pret”, bet tajā pašā laikā manipulē ar klausītāju un maldina viņu attiecībā uz šo „pret” darbību likumību, patieso mērķi un darbību raksturu, kā arī mērogiem. Šajā gadījumā tieši nelikumība, mērķi, raksturs un mērogi ir noteicošie, jo vienā gadījumā, Pabrika kungs, tā ir manifestācija ar Rēriha miera karogu priekšgalā, bet otrā – tās ir motorizētas labi bruņotu kaujinieku vienībasTo slēpjot, manipulators kļūst par meli.

Tur, kur ir meli, tur ir noziegums un nozieguma slēpšana. Melu tēvs (Nobela miera prēmija) Obama vēl šodien saka, ka „Amerika neplāno sauszemes operācijas Lībijā”, bet tai pašā laikā uz turieni ir nosūtīti 4 tūkstoši jūras kājnieku, ar ievirzi karam līdz nākošā gada sākumam. Specvienības un CIP struktūras uz Lībijas zemes karo jau 2 nedēļas.

Tur, kur ir vieni meli, tur ir arī citi. Tika stāstīts par pārliecīgu spēku un aviācijas pielietojumu pret civiliedzīvotājiem. Civiliedzīvotāji nesagrābj ieroču noliktavas un nav bruņoti ar smagajiem ložmetējiem, zenītlielgabaliem, raķetēm un automātiskajiem ieročiem. Civiliedzīvotāji nešauj uz valdības karaspēku.

Nākošajā rītā pēc pirmās uzbrukuma nakts Latvijas pirmajā radio melu ruporā salda balstiņa nočivināja par 10-12 izšautām „Tomahawk” spārnotajām raķetēm, kaut gan tika izšautas 140. Tika veikti pāri par 180 izlidojumi no Itālijas. Bija sākts pilna mēroga karš ar mērķi gāzt Likumīgo un starptautiski atzīto Lībijas valdību.

Nedēļu vēlāk, runājot par Sīriju, mēs dzirdam par 20 nogalinātajiem protestētājiem, kaut gan to bija 120. 120 vienā dienā un nekādu uzlidojumu, nekādu sankciju, nekādu „lidojumu aizliegumu” – nekā!

Būtu labi, ja cienījamie Latvijas tautas vārdā runājošie „atbalstītāji” vismaz būtu saskaņojuši savu runājamo ar sava režīma līderiem. Vēl vakar cienījamā Klintones kundze pilnīgi skaidrā un viennozīmīgi saprotamā paziņojumā deklarēja ASV pozīciju – „ASV mērķis ir panākt Muammara Kadafi aiziešanu(gāšanu)”. Sarkozī lietišķi runā par „karu ar Lībiju”, bet Lielbritānijas premjers atklāti iestājas par Kadafi fizisku iznīcināšanu (slepkavību).

Nu nav tur, Pabrika kungs, nekādu iedzīvotāju aizstāvju, nu nav. Ir militārs uzbrukums suverēnai valstij, ar nolūku fiziski iznīcināt tur esošo valdību. Ir noziedzīgs uzbrukums, kuru savās interesēs īsteno bīstamu bruņotu noziedznieku banda. Tas, ka viņu ir tik daudz un ka viņi ir tik labi bruņoti, un sēž tik „augstos krēslos” un ka viņiem ir tik daudz piekritēju un piebalsotāju, nozīmē tikai to, ka mēs esam tādā pasaulē, kurā var iznīcināt katru valsti un tās valdību, ja tā ir apnikusi.

Tas nav kādas valstu „alianses” karš pret Lībiju. Tas ir nelikumības – (noziedzības) „papīra” alianses karš pret likumību. Tas ir labi bruņotas un organizētas noziedzības karš pret Likuma veidotu un uzturētu, likumu organizētu pasauli. Tieši tāpat, kā „11.septembris”, izmantojot terorisma tēlu, bija solis šī terorisma izplatīšanai pasaulē, tā „Lībijas zona” ir nākošais solis tajā pašā virzienā – organizētās noziedzības karā par varu pasaulē.

Šeit varētu uzskaitīt veselu rindu melu, bet tas vairs nav vajadzīgs. Tas nav vajadzīgs tāpēc, ka laiks jau ir atmaskojis šos melus. Laiks ir atmaskojis to, ka karam pret Lībiju nav nekāda sakara ar kādu „nevienlīdzīgi viegli bruņotu protestējošu civiliedzīvotāju” aizsardzību. Nav pat vajadzības stāstīt to, ka neviena Lībijas armijas lidmašīna nevienu bumbu nav nometusi uz lībiešiem, bet tika mēģināts iznīcināt karaspēka nekontrolētās un neviena neapsargātās ieroču noliktavas, lai tur esošais nenonāktu dumpinieku, noziedznieku un teroristu rokās, kā to prasa Veselais Saprāts un Kadafi parakstītās vienošanās šajā jomā par terorisma draudu novēršanu.

Ir vērts pieminēt tikai vienu. Nedēļu pēc masveida uzlidojumiem un apšaudēm ar „Tomahaukiem” tā pati saldā balstiņa tajā pašā pirmajā melu ruporā saldi čivina par „tukšiem zārkiem”, kuri esot izrakti kapsētā pārbaudei. Es varētu minēt veselu rindu iemeslu, kāpēc tādu pārbaužu nevar būt Lībijā!

– Kurš gan tur – pie melu ziņu izdomāšanas ir tik dumjš, kurš domā, ka kaut kas tāds ir ticams?

– Vai arī patiešām nekā cita vairs nav ko teikt?

Tomēr – visu šo melu atmaskošana nav vajadzīga, jo – vēl aizvien kādam (pēc vecā scenārija), runājot par „aizsardzību” un „bezlidojumu zonu”, citi – ASV, Lielbritānijas un NATO vadība jau skaidri un gaiši ir pateikusi – viņu mērķis ir likvidēt likumīgo Lībijas valdību. Ir tāda murgaina aina – vieni jau laupa un izvaro, bet otri vēl stāsta, ka „nejaušie garāmgājēji sniedz palīdzību nama saimniekiem vērtīgu priekšmetu pārvietošanā un seksuālo problēmu risināšanā”. Viņi jebko, kas tas nav, nosauks jebkurā citā vārdā („budžeta konsolidācija”!), bet turpinās darīt to, kam nav nekāda sakara ar teikto un solīto. Tāpat kā „budžeta konsolidāciju” un „miera misiju”, viņi tagad ir atraduši „lidojumu aizliegumu zonu”.

„Viens likums visiem” – vai tā ir, cienītie labi ģērbtie kungi un dāmas?

Ja tā ir, tad, rīkojoties Jūsu ierādītajā un pielietotajā darbības un vārdu lietojumu veidā, jebkurš slepkava var paziņot, ka viņš nevienu nav slepkavojis – ka viņa rīcība ir tikai „lidojumu aizlieguma zonas” ieviešana un kontrole. Arī aizliegto nāvessodu var izpildīt sakot, ka tā ir „lidojumu aizliegumu īstenošana”.

– Un kāpēc gan tādu „lidojumu aizliegumu” neieviest pret visiem, kuriem atņem iztikas līdzekļus?

Ja nav nemainīgas vārdu un darbības nozīmes sakarības, tad tāda ir jārada vai arī esošā jāatgriež likuma pildīšanas laukā. Cita ceļa nav. Cits ceļš ir noziedzības ceļš.

Pie likuma, pie Likuma, labi ģērbtie kungi un dāmas!

Pie likuma, jo pretējā gadījumā jūs pievienojaties noziedzīgajai pasaulei.

To ir vērts atcerēties. Valsts vara un šai varai pakļautie sazinās ar vārdu palīdzību. Tad, kad šie vārdi nenes reālo darbību jēgu, zūd saziņas jēga. Nav vērts klausīties meļa vārdos un nav vērts par likumīgu uzskatīt varu, kura nerīkojas pašas izdoto un akceptēto likumu robežās. Tad ir jāpieņem, ka „vada otrā galā” neviena nav. Nav ar ko runāt. Nav ko uzklausīt. Nav likumīgās varas, jo likumīgā vara nepārkāpj likumu un likumīgā vara nemelo.

Kas melo, tas zog!

Kas zog, tas ir noziedznieks!

Noziedznieki nedrīkst (vai tomēr var?) būt valdībā!

– Kas jūs īsti esat – cienītie labi ģērbtie kungi un dāmas?

***

Ir tāda sakarība – tie, kuri neprot strādāt, māca kā jāstrādā. Tie, kuri neprot mācīt, māca kā jāmāca, bet tie, kuri neprot ne to, ne citu, iet par ministriem – vadīt darbu un mācīšanu. Tie, kuri nezina, kas ir kamielis, runā par to, ka dāvinās tam slēpes. Daniel, Jūsu vidē daudz runā par demokrātiju, lielās ar demokrātijas iekarojumiem un celtniecību. Jūs domājat, ka dažreiz ejot uz to, ko Jūs par vēlēšanām saucat, Jūs esat demokrātiskā procesā. Jūs ceļot demokrātiju. Interesanti, pēc kā izskatīsies tas, ko Jūs ceļat. Es domāju, ka pēc sliktākā, kādu var samontēt paņemot sliktāko no visām sabiedriskām konstrukcijām – noziedzības pasauli. To, kas ir populārākais Jūs „daiļliteratūras”, kino un datorspēļu saturs tādā ietērpā, kāda ir Jūsu modernā (ah, piedodiet – Jūsdienīgā) māksla.

Demokrātiju nevar uzcelt ārpus sevis. Demokrātiju nevar uzdāvināt. Par demokrātiju nevar cīnīties. Demokrātiju nevar aizstāvēt. Demokrātiju nevar atņemt. Demokrātija nav izmērāma, apkopjama un papildināma. Demokrātija izriet no demokrātiska Cilvēka dabas. Jums liekas – kas nu tur liels – sanāk kopā, nobalso un gaida, kas būs. Tomēr tā nu nav vis. Vienā gadījumā tā ir zagļu saiešana, otrā demokrātija, bet trešajā – tajā, kurā negaida, bet iet pie darba – tā ir Brīvu Cilvēku sadraudzība. Demokrātija ir tad, kad kopā sanāk vergturi, lai izlemtu kā racionālāk izmantot vergu darbu un verdzības nestos ienākumus.

To, kas šis pasākums ir, nenosaka pati balsošana (tās esamības fakts), bet tās dalībnieku iekšējā daba. Tad, kad kopā sanāk zagļi, demokrātija nenotiek. Lai tā būtu demokrātija, ir vajadzīga iekšēja, no zagļu dabas atšķirīga dvēseles konstrukcija. Vergturim tā ir elementāra atbildības sajūta, kādas nav zaglim. Brīvu Cilvēku, savukārt, no vergtura atdala viņa darba prieks, kā nav vergturim. Līdz ar to – tur, kur ir atbildība un darba prieks, tur ir Brīvu Cilvēku sadraudzība. Tur, kur nav darba prieka – tur ir demokrātija, bet tur, kur nav nekā – tur, kur ir postīšana sagrābšanas alkās – tur ir zagļu saiets.

– Kādēļ Brīvajam vajadzīga demokrātija – kur viņš to liks?

– Kādēļ zaglim vajadzīga demokrātija – viņam nav ar ko to lietot.

– Kāpēc Jūs spriedelējat par demokrātiju, ja visa Jūsu izpratne par to līdzinās piekrastes pirātismam. Naktī ar vējlukturi pastaigājaties pa pludmali, bet no rīta tur uzlasāt noslīkušo jūrnieku zābakus.

– Ko Jūs varat uzcelt – lielāku vējlukturi?

Jūs nēsājaties ar savu vējlukturi un gribat visus ar tādiem apdāvināt.

– Kādēļ kamielim vajadzīgas Jūsu slēpes?

– Ko viņš ar tām darīs?

– Vai Jūs zināt, kas ir kamielis?

Liekas, ka Jūs nezināt pat to, kas ir slēpes, jo pretējā gadījumā Jūs nedarītu to, ko tagad darāt. Jūs nesat svešas slēpes uz turieni, kur Jums liks ar tām darīt to, ko Jūs noteikti negribat un negribēsiet darīt. Jums, tāpat kā kamielim, slēpes nav vajadzīgas. Vienu reizi jau Gulagā paslēpojāt.

– Vai gribat zināt kā tuksnesī Saule lec?

***

Pabrika kungs! Nu pasakiet mums, ka Jums apsolīts gabaliņš no Kadafi zelta, ka sievai jaunu somiņu vajag, ka ministrijas sekretariātam citu ideju nebija! Sakiet, ka Jums tāds darbs! Sakiet, ka Jums savas pusdienas jānopelna un ka Jums arī gribas ēst! Mēs sapratīsim. Bet nestāstiet mums tās muļķības par „dziesmoto revolūciju” un tautu tiesībām uz brīvi izvēlētu demokrātisku dzīvi! Neapkaunojiet mūs ar domu, ka Latvijai atkal ir viens ministrs, kurš runā tik šausmīgas muļķības!

Tā sabiedrisko attiecību forma, kuru anglosakši par moderno demokrātiju sauc, der tikai viņiem. Tikai esot atsevišķā kontinentā ar tā dabas resursiem un anglosaksisko vēsturi, kurā neatņemamu dalību ņem ietekmīgākās un bagātākās Jūdu dzimtas, tikai ar tādu armiju, aviāciju un floti bruņotai valstij, kurai ir tāda attieksme pret citām valstīm, tikai ar tādu mentalitāti apveltītiem (nu, kā lai viņus īsti sauc?) der tas, ko viņi sauc par demokrātiju.

Citiem tā neder – pat Latviešiem tā neko labu nav atnesusi. Pietiek tikai no augšminētā komplekta kaut ko izņemt un tur vairs nav tā, kā ir Amerikā. Katru koku būs pazīt pēc augļiem un tā, kā tas kuplo. Tur, kur Cilvēkam ir labi, viņš ir dzīvespriecīgs, aktīvs, ar dzīvi apmierināts, labi aug un vairojas. Tas tad arī ir sabiedriskās iekārtas un Cilvēka saderīguma rādītājs. Katram pēc viņa dabas der tas, kas viņam nāk par labu.

Latvieši nevairojas. Eiropā arī veči vien. Turki aug. Ēģiptē dzimstības lavīna. Lībijā arī bērni dzimst un tauta vairojas, neskatoties uz visu to, ko par šīszemes iekārtu citi runā. Āfrikā karo, mirst badā un slimībās, bet dzimstība nemazinās.

Tad jau iznāk, ka tiem tur – Āfrikā, nu tur, kur viņi tagad dumpojas, ir labāka un viņiem derīgāka iekārta, nekā te Eiropā eiropiešiem. Eiropieši ta’ neaug! Eiropieši ta’ mazumā iet! No Latvijas vispār bēg prom… Tas nozīmē, ka eiropietim „demokrātija” ne-e-e-der!

Ieveda „demokrātiju” Irākā.

– Kas tur iznāk?

Huseina režīms, smagi apspiežot savus nesamierināmos šiītus, sunnītus un kurdus, esot mierā turējis. Tā viņus mierā turot, esot pārdesmit tūkstošus arī ar stingru roku noguldījis, bet tajos gados, kad viņi nu brīvībā un „demokrātijā” laisti, jau 120 000 gājuši bojā. Nāvīga lieta tā „demokrātija”.

Ieveda „demokrātiju” Afganistānā.

– Kas tur aug?

Narkotikas. Vardarbība. Sēj un sēj to „demokrātiju”, bet nekas vairāk par nezālēm tur nesanāk. Vai nu tā sēkla nav tā īstā, vai tā zeme nekur neder. Tomēr tad paliek jautājums:

– Vai tad „demokratizātori” nesaprot, ka viņu sēkla tur neder, kur viņu kaisa?

Vai arī viņi to patiešām nesaprot, un tad mums ir problēma, jo tā jau viņi savā tuvredzībā no lidmašīnām „demokrātijas” vietā var sākt bumbas mest!

Pabrika kungs! Jūs tur tā tuvāk viņiem esat. Nu pasakiet viņiem, lai viņi tur tā uzmanīgāk to „demokrātiju” pār Lībiju kaisa! Ka nenokrīt vēl kāda bumba! Jā, un pajautājiet, lūdzu

– kāpēc tie aliansieši nebrauca uz Etiopiju, Eritreju un citām tām vietām Āfrikā, kur melnie brāļi viens otru pa pusmiljonam dažos mēnešos kāva nost?

– Vai ta’ viņiem mūsu atbalsts un aizsardzība nebija vajadzīga?

– Un ko ta’ Lībijā bumbos, kad Kadafi pretinieki Kadafi piekritējus šaus nost?

– Vai ta’ tad tagad glābtajiem vēl palīdzēs vai vairs ne?

– Kuri tad tā tauta būs?

– Vai varbūt tad visus sitīs nost, lai „miers un bērziņš”?

– Cik orķestriem, arī Latvijas Nacionālajam Simfoniskajam orķestrim, var nopirkt instrumentus par to naudu, kuru alianse tērē viena Kadafi atbalstītāja (arī Lībieša) nogalināšanai?

Ministra kungs!

– Kā tieši stabilitāte Lībijā apdraud Latviju?

– Ko tieši iegūs Latvija, likvidējot Lībijas valsti un tās vadītāju Muammaru Kadafi?

– Vai man to vajag?

– Vai pēc desmit gadiem Jūs teiksiet, ka tas bija tā visa vērts?

Pabrika kungs! Būtu interesanti zināt!

Visa notiekošā sakarā ir trīs būtiski jautājumi:

– Kas ir „lidojumu aizliegumu zona”?

– Kādēļ uzbrukumam izraudzīta Lībija?

– Kādi ir tālākie noziedzīgās alianses plāni?

„Lidojumu aizliegumu zona” savā idejā ir tiesisks veids kā ierobežot kādas valsts bruņoto spēku izmantošanu pret tās civiliedzīvotājiem bruņotu konfliktu gadījumā. „Lidojumu aizliegumu zona” savā būtībā līdzsvaro trīs atšķirīgas vajadzības.

No vienas puses tā ir vajadzība pasargāt neaizsargātus civiliedzīvotājus bruņotu konfliktu gadījumā.

No otras puses tā ir vajadzība atstāt kontrolējamās valsts rīcībā iespēju saglabāt savu suverenitāti, drošību un neatkarību, valstisko rīcībspēju – brīvību ar karadarbību nesaistītajās jomās.

No trešās puses tā ir vajadzība ar minimāliem līdzekļiem panākt maksimālu efektu – minimizēt kontrolētāja klātbūtni un iejaukšanos valsts iekšējās lietās un dzīvē.

„Ar lielgabalu pa zvirbuļiem nešauj”. Katru ieroci lieto pret tam piemērotu mērķi. Jo lieljaudīgāks ierocis, jo lielāki tā mērķi un uzdevumi. Ja gaisā paceļ lidmašīnu, tad tai ir nopietni uzdevumi un paredzēti ievērojami postījumi. Salīdzinājumā ar citiem ieroču veidiem tieši aviācija ir visneprecīzākais un pēc jaudas, masveidīgi lietots, postošākais ierocis. Tieši aviācijas uzlidojumu blakusefektu dēļ to pielietošana tiek ierobežota.

Tomēr tāda ierobežošana nekādā gadījumā nav un nevar būt saistīta ar šīs valsts tiesību ierobežojumu citās jomās. Ierobežojumi nav un nevar būt vērsti uz valsts iedzīvotāju dzīves apstākļu pasliktināšanu – tātad, nevar: 1) tos apdraudēt; 2) traucēt valsts institūciju darbu; 3) bojāt infrastruktūru, sabiedriskās celtnes, ražošanas līdzekļus, zemi, ar valsts aizsardzību saistītos objektus un spēkus. Var taču gadīties, ka nesaskaņas valstī izmanto kādi ārēji spēki, pret kuriem valstij ir jāaizstāvas. Uz to tai ir tiesības.

Tāpat tāda lidojumu kontrole noteiktā teritorijā (bet ne visā valstī) neatceļ valsts tiesības kontrolēt lidmašīnas kontrolētājas pārvietošanos un darbību, bet gadījumos, kad kontrolētājs pats pārkāpj viņam uzliktos ierobežojumus, vērsties pret kontrolētāju ar visiem vajadzīgajiem līdzekļiem. Tas nozīmē divas lietas.

Pirmā ir tā, ka lidojumu aizliegums attiecas tikai uz kara aviācijas lidmašīnām noteiktā zonā un darbībā. Tas ir – ja lidmašīna tur lido, tad tā pārkāpj aizliegumu un ir pārkāpēja, bet, ja tā ir uz zemes, tā tur var un drīkst būt, un tā neko nepārkāpj. Lidojumu aizliegums attiecas tikai un vienīgi uz gaisā lidojošiem objektiem, kurus var izmantot militāriem mērķiem. Tātad, tas neattiecas un nevar attiekties ne uz ko, kas ir uz zemes, zem zemes, uz ūdens vai zem ūdens.

Otrā ir tā, ka tai pat laikā kontrolētajai valstij ir tiesības paturēt kontrolē kontrolētāja lidmašīnas, tēmēt uz tām savas pretgaisa iekārtas, jo uz tās pleciem aizvien vēl ir visas valsts tiesības un pienākumi. Arī tie, kas ir saistīti ar savas valsts iedzīvotāju aizsardzību un terorisma apkarošanu. Lidojumu aizliegumam nav mērķa vājināt valsti vai iedragāt tās autoritāti veidā, kas var pasliktināt tās iedzīvotāju dzīvi. Lidojumu aizliegumam nav un nedrīkst būt postošs raksturs.

Jebkura svešu spēku klātbūtne valstī tās iedzīvotājiem ir dzīves apgrūtinājums. Tāpēc, lai minimizētu šādu apgrūtinājumu un konfliktu rašanās iespēju, ir izvēlēta metode, kura sankcijās neiesaista (neapgrūtina) valstī esošus resursus, infrastruktūru un tiesības. Nevienam nav tiesību iejaukties valsts iekšējās lietās, tāpēc lidojuma aizlieguma zonā esošās kontrolētājas lidmašīnas nedrīkst tikt izmantotas dumpinieku atbalstam. Uz to tām nav tiesību.

Lībijā mēs redzam tieši visu pretējo. Tiek apšaudīti un bombardēti sauszemes un jūras karabāzes objekti – noliktavas, vadības centri, infrastruktūra, kuģi, pretgaisa aizsardzības iekārtas un valsts iestāžu ēkas pilsētās. Notiek uzlidojumi valdības karaspēka kolonnām, atsevišķiem tankiem un artilērijai kaujas pozīcijās. Tas ir – „papīra” alianse iesaistījusies, bet pēc būtības izmanto dumpja esamības faktu karam dumpinieku pusē pret likumīgo Lībijas valdību, ar mērķi to gāzt. Tas ir pilna mēroga uzbrukums. Tiek apšaudīti jūras kara kuģi piestātnēs savā bāzē, kas nekādā veidā nav iesaistīti cīņās ar dumpiniekiem.

Tagad var atbildēt uz otro jautājumu. Atbilde ir vienkārša.

Ideoloģija. Haoss. Zelts. Nauda.

Tas ir ģeopolitiskas spēles, finansu sistēmas aizsardzības solis un laupīšanas iebrukums. Tas ir uzbrukums „Trešajai iespējai” – ideoloģijai, kura var radīt jauna tipa valsti un sabiedrību, ideoloģijai, kura var radīt jaunu ekonomisko sistēmu – sistēmu, kura ir brīva no kapitālisma un sociālisma trūkumiem, iekšējām pretrunām un nelīdzsvarotības. Savulaik Muammars Kadafi uzrakstīja „Zaļo grāmatu”, kas ir tikpat revolucionārs un filosofiski tālredzīgs darbs, kāds savā jomā ir Kārļa Marksa „Kapitāls”.

„Kapitāls” runā par kapitālisma būtībā slēptajām problēmām un to dabu. „Zaļā grāmata” runā par normālas Brīva Cilvēka cienīgas dzīves iespējamību un to apraksta. Visiem tiem, kuri grib meklēt un meklē „trešo ceļu” izejai no globālās krīzes, ir jāizlasa „Zaļā grāmata”. Tās ir durvis uz nākotni. „Papīra” alianse šīs durvis grib aizvērt. Lieta tā, ka šī grāmata ir uzrakstīta un pielietota praksē. Ir valsts, kura ar to dzīvo. Ir šīs valsts panākumi. Ir dadzis acī „papīra” aliansei. Tur, kur Vidusjūras vienā krastā samilzt Eurosavienības problēmas, otrā krastā veidojas tā sabiedrība un vide, uz kuras fona visiem pamazām kļūst skaidrs, kāpēc Eurosavienībai tādas problēmas ir. „Zaļās grāmatas” ideoloģija pierāda sevi.

Pie tam, pierāda smagos apstākļos. Kolonizatoru noplicināta zeme, klimats, anglosakšu uzbrukumi un cilšu nesaskaņas. Lībija nav arābu valsts. To apdzīvo berberi – mežonīgi tuksneša ļaudis. Viņu sabiedrisko attiecību sistēma ir cilts iekārta. Tās kopumā tie dzīvo. Lai valsts rīkotos cilts teritorijā, ar to ir „jāsarunā”. Ciltis savā starpā nesaprotas – ir saglabājies gadsimtos uzkrātais tuksneša karotāju antagonisms. Lai saturētu dažādos, visai atšķirīgos valsts rajonus un ciltis kopā, lai neļautu ciltīm sakauties un apkaut vienai otru, ir vajadzīgs spēcīgs represīvais aparāts, represijas, uz represijām spējīga dzelzs roka un to visu līdzsvarojoša Ideja – iespēja veidot labāku dzīvi un šīs dzīves veidošana. Reāla sajūta par to, ka šī dzīve notiek. Par to, ka „Zaļā grāmata” ir arī dzīve, kuru var dzīvot tādos apstākļos. Tā kā „demokrātiskajai pasaulei” nekā nav ko likt tai pretī, tad „papīra” aliansei neatliek nekas cits, kā vien iznīcināt šīs ideoloģijas radīto valsti.

„Papīra” alianse cenšas aizvērt durvis, pa kurām no tirgus ekonomikas varētu „aizbēgt” tās nekontrolētie ārpus „zelta miljarda” esošie Zemes iedzīvotāji. „Papīra” alianse saprot, ka „Zaļās grāmatas” ideoloģija pārvelk treknu svītru viņu „Zelta miljarda” ideoloģijai. Izrādās, ka šī viena miljarda vārdā neviens nav jāupurē, neviens nav jānogalina, nav jādemoralizē, nav jāsarīda un nav jāindē ar narkotikām. Bet tieši to „alianse” nevar pieļaut. Tai ir jāturpina upurēt, nogalināt, demoralizēt, rīdīt un indēt. Tā dēļ tā ir radīta un tiek uzturēta, bet tad, kad vajag – lieto arī zobus.

Jau ilgāku laiku Lībijas tautas tiešās pašpārvaldes valsts vadītājs Muammars Kadafi strādāja pie grandioza projekta, kurš izdošanās gadījumā pilnīgi izmainītu Zemes nākotni – pie Āfrikas un Arābu valstu apvienošanas projekta. Viņš gribēja izveidot Āfrikas valstu federāciju – pēc būtības vienotu valsti. Kadafi ieguva praktiski visu Āfrikas un Arābu valstu piekrišanu. Viņa plāns paredzēja cilšu nesaskaņu noregulējumu, pārbaudītas ekonomiskās iekārtas un Āfrikai derīgas sabiedrisko attiecību sistēmas ieviešanu, kā arī valūtas sistēmas reformu, kura atņemtu „papīra” aliansei tās iespējas manipulāciju ceļā izsūkt citu valstu finansu resursus.

Viņš piedāvāja atgriezties pie zelta naudas aprites sistēmas un likvidēt tagad pastāvošo nevērtīgo papīra naudu. Tas atjaunotu preču un pakalpojumu reālo vērtību, neļautu spekulēt ar neesošas naudas kredītiem un iedzīvoties uz mazāk attīstīto zemju finansu nestabilitātes rēķina. Neļautu ASV drukāt savas papīrnaudas tonnas, par kurām iepērk reālās vērtības citās zemēs.„Papīra” alianse ir starptautiskā banku un papīra naudas sistēma.

Ja viņa reforma izdotos, tas vienā mirklī atņemtu ASV (Melu valstībai) tās ekonomiskās intervences ieroci – papīra naudu, un noliktu viņu tās reālajā stāvoklī citu valstu vidū – praktiski tai būtu jābankrotē, tāpat kā lielākajai daļai tā saukto „attīstīto valstu” – „papīra” aliansei un tās partneriem – Ķīnai un Krievijai, kurām ir milzīgi papīra dolāru uzkrājumi.

Āfrikas valstu federācijas plāns paredzēja darba vietu radīšanu, derīgo izrakteņu racionālu un ekonomiski izdevīgu izmantošanu. Zemes apsaimniekošanu un pilnīgu pašapgādi ar pārtiku. Kadafi plāns bija vērsts uz to, lai noturētu Arābu un Āfrikas tautas viņu zemēs un novērstu to migrāciju uz Eiropu. Tas pilnībā atņemtu „Zelta miljarda” projektam tā jēgu, bet tā darbību pavērstu pret pašiem tā izstrādātājiem.

Divas fundamentālas lietas – Kadafi cīņa pret papīra naudu – „papīra” alianses ekonomiskās kundzības pamatu, un „Zelta miljarda” projekta izgāšana – „melnā cunami” apturēšana ir galvenie iemesli, kādēļ „papīra” alianse uzbrūk Lībijai un grib nogalināt savu galveno ienaidnieku – Muammaru Kadafi.

Uzbrukums Lībijai bija nobriedis un izplānots. Melu rupora saldā balstiņa par to klusē, bet vēl nebija nekādu rezolūciju, nekāda īsta dumpja, vēl „protestētāji” tā īsti nebija sapratuši, pret ko viņi īsti ir, bet Lībijā jau darbojās Lielbritānijas speciālo uzdevumu vienības (SAS). Paši „protestētāji” pārpratuma dēļ tādas noķēra „savās teritorijās”. Viņi sagatavoja uzlidojumu mērķu koordinātes, veica izlūkošanu un uzbrukumu koordināciju. Viņi atbalstīja dumpinieku morālos iedvesmotājus, atvēra armijas atstātās un mīnētās noliktavas un sākotnēji apmācīja un ievirzīja dumpiniekus. „Papīra” alianse radīja dumpi un tās kaujiniekus gan kā sauszemes operācijas pirmā posma – desanta placdarma veidotājus gan kā ieganstu uzbrukumam.

Vēl nebija nekādu rezolūciju, bet „papīra” alianses bankas jau slēdza Lībijas un Kadafi kontus, jau izlaupīja Lībijas tautas („aizstāvamo”) naudu. Visi redz un saprot Lībijas naftas vērtību, bet maz kurš zina, ka Lībijas valsts kasē ir apmēram 140 tonnas zelta un milzīgas (apmēram 100 000 000 000 dolāru) valūtas rezerves. Lūk, to vajag „papīra” aliansei. Tādēļ uzbrukums notika tiklīdz tas bija tehniski sagatavots. Visa tā runāšana un diskusijas ANO bija tikai „dūmu aizsegs” pirms kara, lai saistītu citu valstu uzmanību un atturētu tās no iespējamām darbībām savu interešu Lībijā aizsardzības. Un viņas uz to iekrita! Nabaga Pan Ge Muns ANO tribīnē vēl aizvien runā kādu vecu scenāriju tekstus, par ko izpelnās pat ANO valstu izsmieklu.

Lībija, Sīrija, Irāna un Turcija veido „Ziemeļāfrikas vaļņa” mugurkaulu. „Ziemeļāfrikas valstu valnis” aiztur Āfrikas migrācijas vilni apmēram 500 miljonu lielu melno Āfrikas iedzīvotāju „cunami”, kurš ir gatavs doties uz Eiropu, tiklīdz šis valnis būs sabrucis. Ja dumpiniekiem izdosies panākt savu, tad šis valnis pavērsies un tam pievienosies arī tie arābu miljoni, kuri būs nonākuši dumpja radītajā badā un postā.

Lībija bija pirmā valsts, kura bija spējīga kontrolēt situāciju savā teritorijā, tādēļ to iznīcina arī kā iebiedējumu citām. Nākošā būs Sīrija, pēc tam Irāna.

Irānu iznīcinās divu iemeslu dēļ. Tā ir gāze un narkotikas. ASV (NATO) iebrukums Afganistānā tika ieplānots tā, lai šo teritoriju pārvērstu par lielāko heroīna ražotni pasaulē. Šī ražošana tur ir uzņēmusi apgriezienus, ir uzkrājumi un transporta infrastruktūra, bet ierobežoti izplatības ceļi. Irāna ir dabiskais aizsargvalnis heroīna transportam uz Eiropu. Tiklīdz „Irānas aizsprosts” būs likvidēts, tā Afganistānas heroīns netraucēti pārpludinās Eiropu – arī Latviju. „Papīra” alianses vietējā radio un TV tam jūsu bērnus jau ir sagatavojusi – patērētājs jau ir gatavs – tūlīt būs arī piedāvājums.

„Zelta miljarda” projekta ietvaros „papīra” aliansei ir jātiek galā ar Āfrikas „melnajiem”, arābiem un europiešiem. Nojaucot „arābu valni”, Europu nostāda bezcerīga kara stāvoklī. No vienas puses – nemitīgu karu apstākļos auguši nēģeru miljoni un arābi, no otras – labi bruņota armija, bet narkotiku demoralizēta populācija. Tas ir tāds karš, kurā uzvarētāju nav, toties ir daudz upuru. Europas iekarojums nēģeriem un arābiem neko nedos. Tieši otrādi – šeit ienākuši, viņi būs tukšā maisā.

Šo pašu vilni „papīra” alianse pavērsīs pret Krieviju. Ķīna un Indija piebeigs pašas sevi pārliecīgās ekonomiskās aktivitātes dēļ. Demoralizācija, atkritumi un klimats darīs savu. Ir Indijas un Pakistānas kodolkonflikta scenārijs, kuram vienmēr var „piepalīdzēt” sākties. Ir paklausīga Dienvidkoreja.

Tomēr vispirms bija jānosargā savi „papīri” un jāizraisa melnais Āfrikas cunami. Pie tā tiek strādāts. Lidmašīnas lido. Bumbas krīt. Dumpinieki uzbrūk. Viss notiek. Kadafi vīri sadeg savos tankos, aizstāvot Latviešu demokrātiskās tiesības strādāt Vācijā.

Pauls Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija

28.03.2011.

Madonas pagastā cels Saules pilsētu. Kam? Vai izredzētajiem?

Kad nauda „ sapelnīta”, sievas nomainītas, mājas kāpās uzbūvētas, mašīnas sagādātas un ārzemes izbraukātas, Lielie sāk īstenot savas fantāzijas tepat, pašu zemītē: Daugavas kanāls, apsildāmie storu dīķi, slieku audzētavas  Arābu Emirātiem, tagad arī – eko pilsēta. Saules pilsēta! Saules pilsētas nosaukums vien jau asociējas ar utopiju, bet Madonas pagasta pasaulslavenais pagastvecis Ceļapīters sajūsmā esot izsaucies – vienalga, ko viņi te darīs, kaut atomstaciju cels, lai tikai nāk!!!

Tad nu viņi NĀK – baņķieris Belokoņs, Repšes sieva  Rūta Raginska-Repše un bijušais ārlietu ministrs Aivis Ronis kopā ar savu megaprojekts par jaunas eko pilsētas celtniecību!

Starp Madonu un Vecpiebalgu Belokoņa ģimene par vienu miljonu latu iegādājusies 800 hektārus zemes. Zemes darījumus kārtot izlīdzējusi baņķiera laba drauga un biznesa partnera eksministra Einara Repšes sieva Rūta Raginska-Repše. Un pie megaprojekta šūpuļa stāvējis arī bijušais ārlietu ministrs Aivis Ronis.
Vidzemes plašumos, kur pagaidām ir neskarti meža biezokņi un neapstrādāti lauki, pēc 10-20 gadiem būšot jauna pilsēta. Tās aptuveni 6000 iedzīvotāji
dzīvos, ēdīs, pārvietosies un strādās zaļi.
Starp Vecpiebalgu un Madonu gada laikā no aptuveni 30 zemniekiem par miljonu latu atpirktas zemes 800 hektāru platībā. Zaļajām idejām baņķieri pievērsis
Lielbritānijas troņmantnieks princis Čārlzs. Pirms gada ar viņu un naftas šeihu lielvalsts Kuveitas karaliskās ģimenes princesi Fadiju Belokoņs nodibināja firmu.

Einara Repšes sieva Latvijā meklēja īpašumus. Vai ekopilsēta, kas pēc apjomiem būšot otra Madona, ir arī britu prinča bizness, vietējā Liezēres pagastmājā nezina un ieceri dēvē par pasaku. Lai pie milzu īpašuma tiktu, darījumus rīdziniekiem kārtot palīdzējis Vecpiebalgas deputāts Valdis Cīrulis. Tieši viņš pārliecinājis Belokoņu, ka jaunā pilsēta jāceļ šeit.
Pirms mēneša Belokoņs un Rūta Reginska-Repše savu ideju klusu prezentēja Madonas novada domē – pieteikušies, ka ir lielākie šīs puses zemju
īpašnieki. Pagaidām no pašvaldības neko konkrētu neprasa. Mērs Andrejs Ceļapīters ir priecīgs par neticamo veiksmi.

Ekopilsētas īpašnieks ir uzņēmums “HERCOGISTE”

Hercogistes apmēriem līdzvērtīgais projekts pieder Valērija Belokoņa ģimenes locekļiem. Par tās vadītāju kopš šā gada kļuvis Deivids Holahans. Iepriekš
viņš dienējis ASV armijā un pēdējos gadus bijis militārais atašejs ASV vēstniecībā Latvijā.
Ekopilsētas projektu gatavo cita firma – TERRA LIBRE. Tajā bez Belokoņa akcijas sadalītas starp vairākām baņķiera uzticamības personām. Starp tām
arī bijušais ārlietu ministrs Aivis Ronis un Rūta Raginska-Repše.
Bijušais ārlietu ministrs Ronis gan pēc īslaicīgās politiķa karjeras biznesa projektā nav atgriezies un tikai saglabājis pāris firmas akciju.

Paša spēkiem ekopilsētas ideju Belokoņam un partneriem pacelt nav pa spēkam

Nekustamo īpašumu nozares cilvēki rēķina, ka tas varot izmaksāt pat vairākus miljardus. Vai lielās naudas plānots atrast Belokoņa partneru prinča Čārlza un Kuveitas princeses kabatās, projekta veidotāji neatklāj. Viņi sola, ka solīto izpildīs. Tāpat kā nepieļauj, ka zaļā pilsēta būs tik dārga, ka tajā varēs atļauties dzīvot tikai ārzemnieki. Skeptiski ir gan nekustamo īpašumu
attīstītāji, gan vides ministrs, kuram gluži otrādi – par šādu ieceri būtu jāpriecājas.

RAIMONDS VĒJONIS, vides un pašvaldību lietu ministrs (ZZS): “No vienas puses, tas ir pozitīvi, no otras puses, manuprāt, tas varētu būt ļoti dārgs projekts.”

EDGARS ŠĪNS, Nekustamo īpašumu kompānijas LATIO valdes priekšsēdētājs: “Viņš pēc kaut kādas finanšu ietilpības un tā kā atstās iespaidu uz kaut kādu
iekšējo pieprasījumu Latvijā, ir varbūt tikpat vērtīgs kā
atomelektrostacija. Par to, vai izdosies, – laiks rādīs.”

INSTINKTI

Profesors Viktors Doļņiks, Zooloģijas institūta galvenais zinātniskais darbinieks; Krievijas ornitologu biedrības vice-prezidents; ASV, Vācijas un Nīderlandes ornitologu biedrību goda viesis, netic dievam. Viņa Dievs – dabīgā atlase. Viņa Bībele – iedzimtie dzīvnieku instinkti, kuri izskaidro cilvēka uzvedību daudz loģiskāk un detalizētāk, nekā Vecā un Jaunā Derība kopā.

KĀPĒC PĒRTIĶIEM BAIL NO ĢĒRBOŅIEM?

Vai mēs uzvedamies tāpat kā dzīvnieki?

Par 90%. To saka ģenētika un apstiprina bioloģija. Tai pašā laikā mēs sastāvam gan no jaunām programmām, gan vecām, kuras sen ir kļuvušas nevajadzīgas. Tās nekur nav pazudušas, bet glabājas dziļi zemapziņā,
atavisma veidā, un bieži paskaidro to, kas mums šķiet neizskaidrojams.

Piemēram?

Piemēram, mūžīgo tēvu un dēlu problēmu. Pusaudžos, 14-15 gadu vecumā, it kā velns iemiesojas – sāk runāt pretī vecākiem, kļūst bezkaunīgi un rīkojās tā,
ka vecāki saķer galvu.
Etologam šāda uzvedība ir saprotama. Daudziem dzīvniekiem iniciatīva ģimenes izjaukšanai ir uz jauno pleciem. Kad pienāk laiks, instinkti uzspiež tādu
uzvedību, kura ir nepieņemama pieaugušajiem: paaugušies dzīvnieki pēkšņi pret tēvu sāk izturēties kā sveši pieauguši tēviņi, kaitinot un pat draudot
viņam. Sadursmes atkārtojas un ģimene izjūk, jo vecāki vairs neatpazīst savus bērnus, bet bērni – savus vecākus. Cilvēku bērniem ieslēdzas tieši tā pati programma! Bet mūsu bērni 14-15 gados vēl ir pārāk atkarīgi no vecākiem gan juridiski, gan morāli, gan materiāli. Tas pastiprina konfliktu, jo dabas ieliktā programma nenostrādā līdz galam. Ja vecāki saprastu šo situāciju,
tad pārdzīvotu šo periodu vieglāk.
Visiem mūsu ieradumiem, paražām un morālei ir dzīvnieku instinktīvā uzvedība. Kāpēc bērniem patīk šūpoles un dažādas atrakcijas, saistītas ar lidošanu, griešanos, pagriezieniem? Tāpēc, ka mūsu tālie senči dzīvoja kokos un brahiacijas programma – māka iešūpoties un lidot no zara uz zaru – nekur no mūsu smadzenēm nav pazudusi. Šī paša iemesla dēļ cilvēki ik pa laikam sapņo, ka krīt bezdibenī. Tas ir brahiatora pats šausmīgākais sapnis! Bet tas, ka mēs slīkstam – šis murgs mūs nebiedē. Nav nekāds brīnums: šī programma pērtiķiem, kuri no sākuma dzīvoja mežā, bet pēc tam savannā, nebija aktuāla. Starp citu, tādēļ, mums – atšķirībā no daudziem dzīvniekiem – nav iedzimtas spējas peldēt.
Lūk, vēl piemērs – jūs nekad neesat aizdomājušies, kāpēc cilvēki izmisumā plēš sev matus uz galvas? Pērtiķa mazulis kopš dzimšanas karājas mātes vilnā ieķēries, jūtoties drošībā. Eksperimentu laikā, kad mātei mazuli atņēma, viņš krīt panikā, sāka kliegt un ieķērās pats savā vilnā: mammas nav, bet instinkts – ieķerties, nostrādā. Uz cilvēka ķermeņa vilnas nav. Tāpēc stresa situācijā viņš ieķeras tajā vilnā, kura vēl ir palikusi – matos.

Vai jūs neizbrīna tas, ka cilvēki, tik atšķirīgi gaumes ziņā, vienmēr ir vienoti divās lietās?  Visiem liekas smieklīgi un neglīti pērtiķi, bet apburoši brīnišķīgi – kaķu dzimtas dzīvnieki. Šeit darbojas divas dažādas instinktu programmas. Pirmā programma – tuvu sugu etoloģiskā izolācija, kura neļāva tām savstarpēji krustoties. Piemēram, parastā kaija un mazā kaija –  ārēji ir ļoti līdzīgas. Viņas pašas viena otru sajauktu, ja daba nebūtu pateikusi viņām priekšā dažādas uzvedības manieres. Parastā kaija, satiekot citu, sveicina turot galvu taisni, bet mazā – paceļot knābi uz augšu. Parastā – nostājas blakus otrai paralēli, bet mazā – perpendikulāri utt. Kad pārī to dara divas dažādu sugu kaijas, izskatās, ka tās izmēdī  viena otru. Tas ir dabas izdomāts – vienas sugas karikatūrās darbības citai sugai izraisa nepatiku. Paroles nesakrita, krustošanās nav iespējama. Tieši tāpēc mums pērtiķi šķiet ērmoti. Nostrādā tā pati programma: mazas atšķirības – ir smieklīgas un nepieņemamas.

Bet kāpēc mums visiem patīk kaķu dzimtas dzīvnieki?

Šeit darbojas cita programma. Paši briesmīgākie plēsoņas virszemes primātiem ir tīģeris, leopards, pēc viņiem arī citi kaķu dzimtas dzīvnieki. Viņu ādas krāsa –
dzeltena āda ar melniem plankumiem vai svītrām – visvairāk piesaista mūsu uzmanību ( to veiksmīgi izmanto reklāmā un ceļa zīmēs). Plēsoņa ir
briesmīgs, tas ir skaidrs. Bet vai viņš ir pretīgs? Nē. Viņš ir apburoši skaists – tā nostrādā programma. Tā mums liek, ieraugot plēsoņu no droša attāluma, nebūt vienaldzīgam, bet uzmanīgi novērot to un pamatīgi izpētīt ienaidnieku. Tāpēc mēs nenovēršam no saviem bijušajiem aprijējiem, acis.

Viens no veidiem, kā apmānīt nāvi – noslēgt ar to savienību. Padarīt to, kas tev draud, par savu aizstāvi. Paskatieties uz aristokrātu dzimtas ģerboņiem.
Tie atspoguļo visas pērtiķu bailes. Kas tajos ir attēlots? Parasti – lauvas. Vēl arī ērgļi un čūskas. Nav nekāds brīnums: pēc kaķu dzimtas dzīvniekiem mūsu senči – vēl senākā sīku, koka, pērtiķu līmenī – visvairāk baidījās  no
plēsīgajiem putniem un čūskām.  Tāpēc šie trīs veidi arī kļuva par pašiem izplatītākiem dievināšanas objektiem. Vai jūs esat kādreiz redzējuši ģerboni, kurā ir attēloti taurenis, kanārijputniņš vai krupis? Nē. Toties
ģerbonī var ieraudzīt himeru – vienā aizbildņa ķermenī saliktas dažādu dzīvnieku ķermeņa daļas. Himerā vienmēr ir daļa no lauvas, ērgļa un čūskas.
Paskatieties uz grifonu  – tas taču ir etoloģiski tīra himera, kurš iemieso uzreiz trīs iedzimtus primātu ienaidniekus. Pats sarežģītākais cilvēces
kults visbiežāk izskaidrojas etoloģiski vienkārši. Piemēram, acs – masonu un Ēģiptes priesteru iemīļotais simbols. To var nosaukt – Visuredzošā acs vai
Gora acs, pielikt klāt mistiku un pietīt filozofiju. Bet etologs vienkārši atgādinās, ka mežonīgajā dabā apaļa  acs, kura skatās tumsā – vienmēr ir briesmu simbols. Ne jau velti acs – pats izplatītākais zīmējums uz tauriņa
spārniem, tas ir dots viņai, lai uz mirkli paralizētu putnu un paspētu aizlidot. Šo simbolu izmanto pat indīgās čūskas: biedējot kobra saslienas, saplacina kaklu un parāda uz tā divas apaļas acis, bet cita čūska izveido
aci no astes. Mūsos, kā jebkurā dzīvniekā, sēž ģenētiska programma ” visur meklē aci, baidies no acs”. Lūk, no kurienes saknes dziļi konspirētajam masonu simbolam.

Nevar izprast cilvēku, neizpētot viņa ģenētiskās saknes. Tas ir tas pats, kas mēģināt saprast cilvēces vēsturi pētot šodienas, vakardienas un aizvakardienas avīzes. Bioloģijai ir cits laika mērogs.

DARBS NEIZVEIDOJA NO PĒRTIĶA CILVĒKU

Ir zināms, ka jau 1956. gadā Jūs noliedzāt slaveno Engelsa apgalvojumu par darbu, kurš no pērtiķa izveidoja cilvēku. Pēc tam Jums uzstājīgi ieteica
aizmirst par primātiem un pievērsties putniem. Vai Jūs joprojām nepiekrītiet Engelsam?

Kā gan es varu viņam piekrist? Lapsene, zemē iedējot olas, atrod akmeni un ar tā palīdzību notrombē zemi. Kalāns – jūras ūdris – akmeni izmanto kā ieroci, lai atvērtu gliemežvākus. Bet šis darbs nepadara viņus par
cilvēkiem. Un kā strādā skudras – lapu griezējas! Izgriežot no lapām akurātas plāksnītes, viņas aiznes tās uz skudru pūzni un tur, īpašās galerijās, siltās un mitrās, būtībā – siltumnīcās, uz lapām audzē sēnes, kuras ēd. Tāpat arī bebri, kuri darba procesa laikā parāda sevi kā malkas cirtēji, plostnieki, zemes racēji, hidroceltnieki un hidrologi. Speciālisti, izskatot bebru meliorācijas plānus, saka, ka katru reizi, atkarībā no zemes reljefa un grunts – dzīvnieki atrod jaunus, netriviālus un optimālus
risinājumus. Tie prasa gan zināšanas, gan arī dziļas radošās pārmaiņas. Bet arī tas nepadarīja bebrus par cilvēkiem.

Ja ne darbs, kas tad padarīja pērtiķi par cilvēku? Varbūt staigāšana uz divām kājām?

Šis kļūdainais iespaids ilgi noturējās: cilvēks tāpēc arī sāka staigāt uz divām kājām, lai atbrīvotu rokas priekš vāles un akmens vesera. 1974.gadā paleontologs H.Džohansons atrada Āfrikā, Afāras ieplakā

cilvēkveidīgas būtnes skeletu, Afāras australopiteku. Savā vidē paleontologi to nosauca par Lūsiju. Tā bija ne tikai sensācija, tā bija revolūcija. Tika noskaidrots, ka
Lūsija, kura dzīvoja pirms trīs miljonuiem gadu, staigāja uz divām kājām. Un nevis kaut kā, bet pilnībā iztaisnojusies – tas bija vienīgais viņas pārvietošanās veids. Viņas smadzeņu apjoms nebija lielāks kā mūsdienu cilvēkveidīgajiem pērtiķiem – gorillām vai šimpanzēm. Un nekādus  darba rīkus viņa neizgatavoja. No šī divkājainā pērtiķa izveidojās vesels atzars
citu australopiteku. Tie visi  staigāja uz divām kājām, bet  darba rīkus neizgatavoja. Savu ceļu uz Zemes viņi uzsāka 8-10 miljons gadu atpakaļ.
Tāpēc zinātniekiem nācās atteikties no domas, ka cilvēks sāka staigāt uz divām kājām, lai varētu strādāt. Runa – lūk, kas cilvēku padarīja saprātīgu.

Bet dzīvniekiem arī ir valoda.

Nevajag jaukt runu ar valodu. Valoda –  tā ir jebkura signālu sistēma. Dažreiz ļoti sarežģīta, kā bitēm un skudrām. Bet tai nav galvenā – spējas izteikt konkrētu abstraktu domu. Kāpēc viena no cilvēka sugām līdz tam
aizdomājās, tā ir liela mīkla. Jo ir sanācis tā, ka: kādu laiku mūsu senči runāja valodā, kas nav sarežģītāka, kā papagaiļiem. Pēkšņi uzradās cilvēka suga, kura kaut kādā dīvainā veidā sāka izmantot sekundārus signālus, tas ir
apguva runu. Es jums teikšu, tas tiešām ir brīnums. Parādījās instruments, ar kura palīdzību mēs ieguvām iespēju piepildīt savu galvu ar zināšanām – ne
tikai ar savām, bet arī ar svešām. Kļuva iespējams nodot lielus informācijas apjomus no paaudzes uz paaudzi. Tā cilvēka suga, kas to izgudroja, uzreiz paveica gigantisku lēcienu attīstībā un atrāvās no citām radniecīgām sugām.

Ko nozīmē ” viena no cilvēka sugām”? Cilvēks – tas arī ir cilvēks.

Cilvēces vēsture – nav tā precīzā shēma, kura uzzīmēta skolas bioloģijas grāmatā, bet ilgs, līkumains un daudzējādā ziņā nejaušs ceļš, kurš kaut kādu
iemeslu dēļ izcēla vienu līniju no cilvēkveidīgo vides pāri visām citām. Paralēli daudzas citas līnijas arī sāka iet pa šo ceļu, bet tika izbrāķētas dabiskajā atlasē. Pirmais to saprata Darvins. Bija, piemēram, viena no taisni stāvošo cilvēku sugām, kura pusmiljona gadu laikā darināja vienus un tos pašus akmens ieročus, necik tos nepilnveidojot. Tā saucamā ašelas tehnika. Miljons gadu atpakaļ, ašelas tehnikas pārzinātāji, pārcēlās no
austrumu Āfrikas uz citām teritorijām – to mirstīgās atliekas ir atrastas gan Marokā, gan Taizemē, gan Ķīnā, gan Javas salās. Un visur viņi izgatavoja vienus un tos pašus ieročus, neuzlabojot tehniku. Dabiskā atlase izbrāķēja tos 500 tūkstošus gadus atpakaļ un tie izmira.

Bija neandertālieši, kuri izskatījās spēcīgāki un masīvāki par mūsdienu cilvēku,  viņu smadzenes svēra ne mazāk par mūsējām. Viņi izdarīja ļoti daudz, lai kļūtu par cilvēkiem – apguva uguni, medīja lielus dzīvniekus, radīja pirmos mākslas darbu un pat reliģijas aizmetņus. Kas kļuva par izšķirošo: neizturot konkurenci ar saprātīgo cilvēku, neandertālieši izmira. Tie nav mūsu senči – viņu DNK nesakrīt ar mūsējo. Šī
ir viena no cilvēku sugām, kuru daba izbrāķēja.

DZIMTENES MĪLESTĪBA – KATRA PAVIĀNA SVĒTS PIENĀKUMS

Vai jūs, kā darvinisma piekritēju, nemulsina tas, ka biologi joprojām nav atraduši starpposmu?

Nemaz nemulsina. Tāpēc, ka etoloģija visu paskaidro pat bez pārejas posma. Paskatieties, kā karo pērtiķi – jums pazudīs šaubas, no kā cēlies cilvēks. Piemēram, paviāni – viņi, kā arī cilvēka senči, dzīvoja savannā. Paviānu
bars pārgājiena ierindā – tā ir kopija cilvēku kājnieku pirmskaujas kārtībai. Centrā, kur ir droši, iet dominanti – bara patriarhi, tiem apkārt mātītes ar mazuļiem. Pašā priekšā iet kaujas avangards – subdominanti, jaunie tēviņi. Aizmugurē – aizsegums no trešā ranga tēviņiem, kuri ir vājāki.  Ja kaut kas notiks, kurš saņems pirmo triecienu? Bērnu karš – primātu sugas pazīme! Neviens cits dzīvnieks tā nedara. Pie bizoniem par visu baru sitās tikai pieredzējuši buļļi, mežacūkām – sirmie vepri ar
dzeltenajiem ilkņiem u.t.t. Un tikai cilvēki un pērtiķi sūta kaujā jauniešus. Pie mums karadienestā iesauc no 18 gadiem. Jūs piekrītat, ka viņus ir grūti nosaukt par pieredzējušiem tēviņiem?

Bet mums un dzīvniekiem ir dažādi motīvi karam.

Es tā neteiktu! Ja jūs runājat par dzimtenes aizsardzību, kad katrs etologs apstiprinās: dzimtenes mīlestība – tīri dzīvnieciskas jūtas. Pieķeršanās vietai, kur tu esi izaudzis, ir raksturīga visiem teritoriālajiem
dzīvniekiem, bet primāti – tieši tādi arī ir. Sava bara teritorijas aizsardzība – katra paviāna, babuīna vai makakas  svēts pienākums. Interesanti, ka zvērs, kurš ielauzies svešā teritorijā, instinktīvi jūtas vainīgs. Tas viņu stindzina, jo dzīvnieku pasaulē svešinieku, pat ja
tas ir ļoti spēcīgs, vairumā gadījumu uzvar teritorijas saimnieks. Cilvēkiem šis noteikums arī darbojas. Sporta statistika sen ir pamanījusi: ciemiņi parasti zaudē spēli laukuma saimniekiem. Nav nekāds brīnums: viņi ir
pārkāpuši teritorijas likumu.

Sanāk, ka dzīvniekiem ir morāle?

Protams, ka ir. Tā ir iedzimto aizliegumu kopums, aizliedzot noteiktos gadījumos izpildīt parastās programmas. Turklāt darbojas šāds likums:
stipram dzīvniekam – stipra morāle, vājam dzīvniekam – vāja morāle. Jo spēcīgāk bruņots dzīvnieks, jo vairāk viņam ir iedzimto aizliegumu un jo precīzāk tie tiek ievēroti. Piemēram, tādiem stipriem dzīvniekiem, kā lācis, lauva, alnis vai indīgā čūska, pats pirmais aizliegums – nogalināt sev līdzīgo. Diviem odzes tēviņiem – tās ir sacensības, kurš izstiepsies
augstāk. Vienlaicīgi viņi cenšas nogrūst viens otru, tādējādi pazemojot. Bet galvenais viņu ierocis – mute ar indes zobu – aizliegts. Odzes tēviņi ir tik pārliecināti par noteikumu ievērošanu cīņas laikā, ka var pagriezt pakausi pretiniekam, nebaidoties no kodiena. Lauvas kroņa sitiens – sāna sitiens ar ķepu pa mugurkaulu. Ar to lauva viegli salauž muguru vērsim, bet ar līkajiem
nagiem viņš vēl ievelk milzīgu rētu sānā. Bet ja lauva cīnās ar citu lauvu – neviens no viņiem nepielieto savu nāvējošo sitienu.  Viņi vienkārši sit viens otru ar nagiem pa ausīm: tas ir sāpīgi, bet nav nāvējoši. Briedis
aizsargājoties ir spējīgs savam ienaidniekam uzšķērst sānu. Tomēr cīņā ar citu briedi, tas sitīs tikai pa ragiem. Vai arī, saāķējot ar viņu ragus, centīsies piespiest to atkāpties. Kaujas troksnis ir dzirdams visā mežā,
bet sāncenši paliek dzīvi.

Bet balodis noknābs citu balodi – vienkārši. Kā vāji bruņotai radībai, viņam ir vāja morāle: gandrīz nav iedzimto aizliegumu. Tāds pats, vāji bruņots –
pēc dabas – dzīvnieks ir cilvēks. Tāpēc viņam nav iedzimto aizliegumu kautiņā. Dabiskā atlase pieņēma, ka tie nav vajadzīgi: ar plikām rokām var
uzsist aci pretiniekam, vai salauzt roku, bet ir grūti nogalināt. Daba taču nevarēja uzminēt, ka cilvēks izgudros ieročus – un kļūs par vienu no vislabāk  apbruņotajām radībām uz Zemes, kurš nogalinās sev līdzīgos.
Slikti, kad saprāts nav ierobežots ar instinktu.

Starp citu, tas nezināmais psihologs, kurš nodiktēja Bībeli, daudzus gadsimtus atpakaļ, droši, ka zināja par cilvēka dzīvniecisko izcelsmi. Un tāpēc noformulēja vienu no svarīgākajām baušļiem: ” Ja tev sit pa vienu
vaigu – pagriez otru”.

Klausieties, daudzi filozofi un teologi nevar to viennozīmīgi izskaidrot!…

Filozofi nevar, bet vilks var. Vai zināt, ko dara jebkurš stiprs dzīvnieks, kurš ir zaudējis cīņā? Vilks, lauva vai briedis pēkšņi atlec no uzvarētāja un nostājas pret to ar sānu, pašā ērtākajā pozā nāvējošajam sitienam. Kāpēc? Tā dabiskā atlase atrada spīdošu risinājumu, kā apstādināt cīņas karstumā dzīvnieku un nedot viņam iespēju pārkāpt iedzimto aizliegumu. Lūk, mans neaizsargātais sāns, tev atliek izdarīt tikai vienu sitienu. Bet tieši to  uzvarētājs nevar izdarīt un mirklī atdziest. Cilvēkiem arī ir šī instinktīvā programma – plēst uz sevis kreklu, atkailināt krūtis, atsegt sirds rajonu un kliegt: “Šauj!” Dažreiz nostrādā. Bet reti. Jo mūsu morāle
joprojām ir vāja dzīvnieka morāle, maitēdāju un līķēdāju.

Nevaru klusēt! Ja jau jūs, kā pats apgalvojat, rakņājaties savos instinktos, tad katrs trešais atklās sevī mednieka instinktu. Kādi maitēdāji? Mēs esam
plēsoņas
!

Cilvēks uzsāka savas gaitas uz zemes, aizņemot vienīgo ekoloģisko nišu – savācēja nišu. Mednieka nišā tas ielēca daudz vēlāk, izveidojot ieročus – daba to absolūti nebija paredzējusi. Beigtas zivis, atliekas no plēsoņu galda,
moluski, pumpuri, jaundzinumi, ogas, rieksti, tārpi, kukaiņi – lūk, kāda ir savācēja ēdienkarte. Tas dod par sevi ziņu vēl šodien, mūsu nosliecē ēst
sasmakušus produktus. Katrai tautai virtuvē ir ēdiens, kura pagatavošanā tiek izmantoti sasmakuši vai saskābuši produkti. Frančiem – rokforas siers,
islandiešiem – sasmakusi vaļu gaļa, ķīniešiem – sasmakušas olas, krieviem – skābi kāposti… Parādiet man plēsoņu, kurš ēdīs ēdienu ar puvuma smaku!
Kādi mēs plēsoņas? Plēsoņu nevajag apmācīt medībām. Lūsis instinktīvi zina, kā tam lekt no koka uz upuri, kur kost, lai nogalinātu uzreiz un droši. Lauvai nevajag mācīt tās nāvējošo sitienu, ar kuru tā pārlauž sprandu. Tikko
piedzimis pitons jau zina, kā žņaugt. Bet cilvēks instinktīvi, nedomājot, zina tikai to, ko visi savācēji: vākšanu.

Starp citu, Āfrikas savannā līķu ēšana  nav trula nodarbošanās. Pārāk daudz konkurentu, kuri spējīgi atrast līķi ātrāk par cilvēku. Ja ar savākšanu var
nodarboties pa vienam, tad līķēšana ir kolektīva nodarbošanās. Pieskriet līķim vajag barā, to ielenkt aplī, ātri sadalīt un aiznest. Ziņa par līķa parādīšanos bija negaidīta – grupas dalībniekiem bija jāuztur sakari lielā
attālumā un jānodod sarežģīta informāciju.

PRIMĀTI UN SOCIĀLISMS
Ir zināms, ka vara sabojā cilvēku. Šī īpašība ir tikai mūsu, cilvēku?

Etologi veica eksperimentu. Izvēlējās vistu kūtī pašu bailīgāko gaili un pielīmēja viņam lielu porolona sarkanu seksti. Un tavu brīnumu! Viņu ne tikai pēkšņi pārstāja knābāt citi gaiļi, bet sāka izrādīt cieņu, sāka pieglaimoties viņam. Kāpēc tas notika?  Tas notika tāpēc, ka gaiļiem sekstes lielums liecina par viņa testosteronu līmeni, kā arī par agresivitātes līmeni. Agresīvs gailis vienmēr ir dominants. No sākuma porolona sekstes
īpašnieks nobrīnījās, kāpēc neviens viņu neapbižo. Tad ātri atguvās un kļuva bezkaunīgs. Kādreizējais vistu kūts atbira sāka knābāt un pazemot bijušos ienaidniekus, turklāt darīja to daudz rupjāk un cietsirdīgāk, nekā to darīja parastie, dabīgie dominanti.  Viss kā pie cilvēkiem – “sešinieks”, pārvērsts par “noteicēju”, parāda sevi kā īstu sadistu.

Cilvēks nevar ar pielīmētu seksti  iegūtu cieņu…

Mums ir citas regālijas, kuras runā par nesēja varas pakāpi ( līdz ar to arī par agresiju). Uzvelciet gļēvulim ģenerāļa mundieri – un viņu sāks godāt kā svarīgu personu. Starp citu, cepures karavīriem ar augstu virsu ir šūtas precīzi atbilstošas dzīvnieku instinktiem. Dzīvnieku pasaulē viss ir ļoti konkrēti: kurš ir garāks, tas arī ir stiprāks. Tieši tāpēc gorillu vadonis vienmēr sēž augstāk par pārējo baru. Viņa vilna saceļas stāvus, ja viņš ir
nikns, lai iegūtu pēc iespējas lielākus apjomus.  Jau  iepriekš minētajā eksperimentā ar gaili, zinātnieki rīkojās arī otrādāk: īstiem dominantiem aizlīmēja sekstes. Neskatoties uz savu kvalitāti, tie uzreiz nokļuva
padibenē. Teikšu vairāk!  Izmainot dominantam gailim sekstes izmēru, var dozēti mainīt viņa varas apjomu. Jo vairāk eksperimentatori dod putnam varu, jo agresīvāk tas uzvedas un jo vairāk tas terorizē padotos. Pielasot sekstes pēc izmēra, līdzīgi kā zvaigznes uz uzplečiem, etologi var nedēļas laikā izveidot vistu kūtī dzīvu armijas struktūras modeli vai baznīcas hierarhijas modeli un modelēt tās evolūciju.

Ja mēs runājam par agresiju… Kā tas ir sanācis, ka cilvēki agresīvus nolūkus apzīmē ar seksuāliem terminiem, kaut gan tiem nav nekāda sakara ar seksu?

Jūs par neķītriem lamu vārdiem? Šī lingvistiskā mīkla ir pilnīgi skaidra etologiem. Vīriešu sabiedrībai tik raksturīgie draudi par sodu ar dzimumaktu ir no primātu pasaules. Tāds nu  kuriozs notika evolūcijas laikā, ka
daudziem bara  pērtiķiem pavisam nejauši izrādījās ārēji ļoti līdzīgas divas, pēc būtības ļoti atšķirīgas pozas. Tā poza, kurā četrāpus pārojās mātīte – balsts poza. Un poza, kurā padotais nostājas dominanta priekšā konflikta situācijā – vainīgā poza. Šīs divas pozas ir tik līdzīgas, ka arī paši pērtiķi tās viegli sajauc. Bieži, kad vājākais tēviņš nostājas pakļautā pozā dominanta priekšā, tas atbild attēlojot pārošanos. Pirmajam tas
izskatās kā sods. Mātītes – pati pazemotākā daļa pērtiķu sabiedrībā, tās kotējas viszemāk. Parasta aina: paviāns – dominants, sēž paaugstinājumā un
vada savu baru ar mīmikas un žestu palīdzību, piedraud ar dūri (pārtrauc, citādi piekaušu!) vai rādot ar pirkstu uz vainīgo, sit ar roku pa saviem dzimumorgāniem ( skaties, šedēsi pazemošanas pozā!). Visi šie žesti ir arī mūsdienu vīriešiem. Un tie visi nozīmē ranga pārākumu. Bet cilvēks pārvalda arī sarunu valodu. To arī sāka pielietot ar to pašu mērķi. Tieši šī iemesla dēļ vīrieši var apieties tikai ar neķītriem lamu vārdiem.

Paviāns, kurš pārvalda savu baru no paaugstinājuma, – kas tas ir, monarhija?

Nē, monarhija visdrīzāk ir gorillām. Tur vienmēr baru pārvalda vecākais tēviņš ar sirmu muguru. Es, tiesa, nosauktu to par patvaldību, nevis par monarhiju, jo viņš nenodod savu varu pēcnācējiem. Viņš valda viegli, bez
vētrām un revolūcijām, tāpēc, ka pārējie tēviņi draudzīgas apvienības neveido, visi atrodas viens otra hierarhiskajā pakļautībā. Vispār pie primātiem var atrast visas varas formas, kuras ir cilvēkiem. Paviāniem,
augstumā sēž nevis viens, bet vairāki veci paviāni ar sirmām krēpēm. Kaut kad jaunībā viņi ilgi un neatlaidīgi cīnījās par dominēšanu savā vecuma grupā un jau sen secināja, ka viens otram nepiekāpsies. Izveidojot
apvienību, viņi kolektīvi cīnījās par katru jaunu pakāpi barā. Tagad viņu galvenā problēma – noturēt spiedienu no spēkā pieaugušajiem subdominantiem.
Pa vienam viņi to nevar paveikt, tādēļ arī turas kopā.

Tieši kā padomju Politbirojs.

Tā arī ir. Skatoties no cilvēku uzvedības viedokļa, tas izskatās pārdomāti un pat viltīgi. Īstenībā tā ir instinktīva viltība. Paļaujoties uz to, dažiem izdevās saglabāt varu, pat esot vecuma marasma stāvoklī… Bet nu atgriezīsimies pie pērtiķiem. Makakiem – pie varas ir paši sliktākie. Cīņa par dominēšanu nav tik nežēlīga, bet tikai tāpēc, ka viņu dominantiem nav vajadzīgi sabiedrotie. Lieta tāda, ka makakiem ir viena ļoti slikta
instinktīvā programma – tiklīdz dominants sāk sodīt kādu no padotajiem, tā visi pārējie steidzas viņam palīgā. Kliedz, met ar kallu nosodītajam. Tā ir pāradresētā agresija, kura ir uzkrājusies, baidoties no dominanta.  Tā
vienmēr tiek pāradresēta uz kādu, kurš ir vājāks. Tā kā makaku dominantam vajag tikai parādīt vainīgo, pārējais bars viņu sodīs.

Kādas pazīstamas ainas! Vai nav kādi pērtiķi, kas ceļ komunismu?

Bija tādas aizdomas dažiem 19 gadsimta domātājiem, kad par pērtiķu dzīvi gandrīz nekas nebija zināms. Toreiz kāds ieminējās, ka primāti dalās ar ēdienu. Ahā, iesaucās domātāji, tas taču ir cilvēka senču taisnīgas sadales
sabiedrības modelis. Īstenībā, bara hierarhijas augšā esošie pērtiķi nekad neatdod savām rokām iegūto,  citam pērtiķim. Viņi atdod tikai to, ko ir atņēmuši citam – ko nevar apēst, nākas vai nu izmest vai nu atdāvināt.
Pērtiķu vadoņi apdāvina savus ” pakalpiņus”, vairākas reizes iedodot un atņemot vienu un to pašu dāvanu. Tās nav rūpes par tuvāko, bet gan veids, kā likt sajust savu pārākumu. Etologi veica šādu eksperimentu. Iemācīja, aplokā dzīvojošiem paviāniem  atvērt aizslēdzamu lādi. Dominanti uzreiz pārstāja dalīties un sāka visu krāt lādē. Izdalīja visiem paviāniem pa lādei. Dominants uzreiz visas lādes savāca sev.

Otrs eksperiments ir vēl labāks. Pērtiķus iemācīja, raustot kloķi, nopelnīt žetonus, ar kuru palīdzību var automātā saņemt to, kas aizlikts aiz stikla. Sabiedrība uzreiz noslāņojās. Vieni pelnīja žetonus, citi diedelēja pie
automāta. Dominanti aplaupīja gan vienus, gan otrus, kā arī ātri aptvēra, ka atņemt žetonus, kurus var paslēpt aiz vaiga, ir izdevīgāk, nekā produktus no automāta. Darbarūķi sākumā sadalījās divos veidos: vieni cītīgi strādāja un krāja žetonus, tērēja ekonomiski. Citi – kā nopelnīja žetonu, tā uzreiz izņēma produktus un apēda. Pēc kāda laika darbarūķi – krājēji, kurus aplaupīja dominanti, krita izmisumā un arī sāka strādāt tikai tik daudz, lai nopelnītu vienu žetonu un uzreiz to izmantoja. Šie un citi pētnieki pierādīja, ka primāti komunismu neceļ. Viņi vienmēr ceļ vienu un to pašu: reālu sociālismu.

Citiem vārdiem sakot – cilvēkiem komunisma nav, jo tā nav arī dzīvniekiem?

Tāpēc, ka tā nav primātiem, kuru instinktīvās programmas ir pārņēmis cilvēks. Bet dzīvnieku pasaulē komunisms ir! Tur patiešām īstenojas lozungs
– “No katra pēc spējām, katram – pēc vajadzības”. Tieši šādā sistēmā dzīvo termīti, lapsenes, bites un skudras – sabiedrības dzīvnieki. Ja starp skudrām parādītos kāds indivīds, kurš ieteiktu brīvo uzņēmējdarbību, viņa
ideja noteikti tiktu noraidīta. Par ko viņu uzskatītu pārējās skudras? Par utopistu!

Rodas jautājums: kāpēc mums no visām programmām tika tās pašas sliktākās?

Atbildi atrada ģenētiķis Davidenkovs jau 1940. gada beigās. Bioloģiskā evolūcija no pērtiķa uz cilvēku pēdējā etapā bija ļoti strauja un nebūt ne  taisna. Dabiskā atlase risināja daudz jaunus uzdevumus, pat tādus, kas
bija uzrakstīti tikai melnrakstā. Ja cilvēks joprojām evolucionētu, kā parasts bioloģisks veids, visi risinājumi galu galā tiktu atrasti, noslīpēti, viss liekais aizvākts. Bet bioloģiskās evolūcijas laikā notika kas neparedzams. Iemācoties runāt, cilvēks apstādināja dabisko atlasi. Tā
rezultātā, palika neatrisinātas pretrunas starp daudziem instinktiem, kuri atrodas pamatā uzvedībai ģimenē, sabiedrībā un dzimumattiecībās.  Mūsu
problēma ir tā, ka mēs pārāk ātri kļuvām par cilvēkiem.

Žurnāls “Patrons”, oktobris 2008

Arvīds Ulme

Garīgā kodolkatastrofa

un

Zaļā Grāmata

Viss tas, kas notiek fiziskajā  pasaulē ir tikai sekas procesiem garīgajā sfērā; Doma rada tēlu, tālāk tas izpaužas vārdā un vārds ierosina gribu. Savukārt griba – darbību… Darbība – pretdarbību…

Notikumi Japānas atomelektrostacijās ir tikai sekas nesalīdzināmi traģiskākajiem notikumiem mūsdienu cilvēces garīgajā sfērā. Būtībā tā ir „garīgās kodolkatastrofas” izpausme fiziskajā pasaulē… Ikviens notikums- vai nu tā ir maiga vēja pūsma, orkāns vai cunami… vispirms notiek garīgajā, citiem vārdiem sakot- smalkajā pasaulē.

Arī simbols, kas ir pazīstams ar vārdu- Apokalipse, apzīmē nevis fiziskās, bet gan garīgās pasaules „kodolkatastrofu”. Tā notiek tad, kad sāk zust līdzsvars starp labo un ļauno, kad ļaunais pāraug pāri labajam. Līdz ar līdzsvara zaudēšanu zūd arī paša cilvēka izvēles brīvība. Un kad cilvēkiem zūd šī brīvība, viņi it kā brīvprātīgi izvēlās ļauno un līdz ar to viņus nekas nevar glābt. Un cilvēks garīgi mirst…

2. Cilvēces noziegums pret cilvēcību

Lībijas bombardēšana pierāda šīs patērētāju civilizācijas norietu. Es nezinu mūsu karu sakropļotajā vēsturē vēl lielāku noziegumu kā šīs nelielās plaukstošās valstiņas neiedomājami cinisku iznīcināšanu. Tas vairs nav mums zināmie noziegumi pret cilvēci, bet gan pirmais vispārējais – cilvēces noziegums pret cilvēcību.

Faktiski visa pasaule! no austrumiem līdz rietumiem, musulmaņi un  kristieši ASV un  Ķīna, Arābu valstis, un Krievija… pat Dieva sargātā Šveice… burtiski pāris dienās (!!!) vienprātīgi apvienojās šajā kaunpilnajā karā, pat sevišķi necenšoties pasaules sabiedriskai domai kaut kā attaisnoties. Viņi  no lidmašīnām, kara kuģiem un pat zemūdenēm (!)  ar raķetēm un bumbām sāka iznīcināt pilsētas, „lai novērstu civiliedzīvotāju upurus…” Sevišķi tās pilsētās, kur vairs nekādi draudi civiliedzīvotājiem nebija, jo tās jau bija atbrīvotas no bruņotajām bandām, un vēl pēc pāris dienām  Lībijā atkal iestātos miers, jo vardarbīgais valsts apvērsuma mēģinājums jau būtu likvidēts.

3. Cilvēce ir pārkāpusi Līdzsvara  likumu.

Es klausījos ziņas un neticēju savām ausīm… Kas notiek? Kāpēc tāda totāla gandrīz visas pasaules valstu vareno nerēķināšanās ar elementārajām jebkuras valsts starptautiskajām tiesībām un  pamatprincipiem.

Šoreiz tas nebija kārtējais „naftas karš”, kur starptautiskā sabiedrība rūpīgi tiek sagatavota ar dažādiem meliem par, piem., slepenu ķīmisko ieroču ražotnes iznīcināšanu u.t.t.

Šoreiz tas vairs nebija vajadzīgs. Jo šīs Pasaules varenie (arī Latvijā…) jūtās tik vareni, ka viņiem jau nu gan nav no kā baidīties. Un, patiesi, tā tas arī ir! Viņiem vairs nav no kā baidīties… Līdzsvars ir zudis…

Kā redzam, „šis pasaules varenajiem” tās starptautiskās tiesības ir tikai „uz papīra”. Tā ir tikai– fikcija.

Bet kur ir pazudis pretspēks Ļaunajam? Kur  neatkarīgā un brīvā prese ar savu neatkarīgo  žurnālistu armiju, kur ir pasaules sabiedriskā doma, kur ir tās  tūkstošiem cilvēktiesību, bērnu tiesību, sieviešu tiesību…u.t.t. sabiedriskās organizācijas? Kur ir vides aizsardzības organizāciju protesti, jo ikviens karš pirmkārt ir ekoloģiskā katastrofa.. Kur ir tā saucamo demokrātisko valstu humānisma nesēji, mākslinieki, dzejnieki, radošo profesiju pārstāvji, kur ir studentija… kur inteliģence, kur…??? Un visbeidzot, kur ir Baznīca… Kur? Vai arī tikai – „uz papīra”?

Viņi ir. Viņi ir visur- gan Austrumu, gan Rietumu zemēs, gan Rīgā, Pekinā, Parīzē, Ņujorkā, Londonā un Maskavā… Viņi ir visur! Bet viņi nedzird…

Tā ir pirmā „Garīgās Apokalipses” zīme.

4. Nocirstās ausis.

Šī traģiskā Zīme ir mums precīzi uzrādīta Latvju senrakstos. Varoņteikā „Lāčplēsis”: tautas brīvības nesēja un aizstāvja Lāčplēša spēks, kā zināms bija – ausīs. Kāpēc tieši ausīs? Ausis dod mums spēju dzirdēt. „Kam ausis  ir dzirdēt- tas lai dzird!” lasām Jaunajā Derībā…

Dzirdēt Patiesību. Jo tikai „Patiesība mūs dara brīvus”. No kā tā Patiesība mūs atbrīvos? Brīvus no meliem, t.i., no „Melnā Bruņinieka”. Melnais Bruņinieks zina, ka Patiesībā slēpjas mūžam neuzvarams Spēks un vienīgais veids kā tikt galā ar to mūžam neuzvaramo Patiesību ir – panākt, lai to nesadzird.

Un to var izdarīt ļoti vienkārši; ar diviem veikliem cirtieniem… nocērtot ausis. Zīmīgi, ka ausis nevar nocirst ar vienu cirtienu. Kas zina atbilstības zinātnes un simbolu principus, tie saprot, ka mūsu tautas senrakstā ar to ir norādīts, ka tikai ar meliem vien nevar „izsmērēt” Patiesību, vēl ir vajadzīgs otrs cirtiens, lai nocirstu otru ausi – līdzcietību.

Līdzcietīga dvēsele spēj sadzirdēt ciešanas un sāpes un tieši šī spēja dod spēku palīdzēt, aizstāvēt un glābt nežēlojot pat savu dzīvību. Bez līdzcietības cilvēks kļūst garīgi kurls, t.i., vienaldzīgs. Tāpēc vienaldzība ir garīgās nāves, tātad Apokalipses zīme.

Garīgās Apokalipses Zīme ir ne jau kārtējā naftas kara izraisītās ciešanas, šausmas un nāves, bet gan tieši visas pasaules valstu sabiedrības katastrofālā vienaldzība!

4.  No meliem dzimst vardarbība.

No meliem dzimst vardarbība un vienīgais ceļš uz mieru ir Patiesības ceļš, tā  vardarbības un melu kopsakarību formulēja Mahātma Gandijs.

Vienaldzība kā nežēlības mājvieta savā būtībā sevi glabā pašiznīcinošu enerģiju. Tas attiecas ne tikai uz katru individuāli, bet arī uz tautu un cilvēci kopumā. Klusējošā vairākuma gļēvās piekrišanas dēļ pasaulē var plosīties un plosās vardarbība un ne tikai Lībijā, bet nu jau arī Apvienotā Nāciju Organizācijā. ANO ar šo iesaistīšanos ciniskās vardarbības atbalstītājos, ir sevi pašiznīcinājis. Tas ir skumji… nē, tas ir traģiski, jo mūsu patvērums ir izpostīts… Labais ir kļuvis ļauns un  nederīgs. “Ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? — tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama.”

Sāls ir kļuvusi nelietīga… NATO valstu karavīri iznīcina nevainīgas dzīvības… Dzīvības, kas nevienam nav pāri darījušas, nedz veduši postā, nedz pievīluši… NATO  izlietās asinis Tripoles ielās vēl nebija nožuvušas, kad ziņās lasām, ka naftas cenu pieaugums sasniedzis rekordu… Te nu bija demokrātijas un civiliedzīvotāju intereses. Āža kāja nemaz netaisās slēpties. Jo ir iestājies Viņa laikmets. Šveices iznīcinātāji Lībijā faktiski iznīcina savu valsti un Šveice vairs nav aizsargāta, bet gan lāstiem nolēmēta. Tāpat kā Latvijas karavīri Irākā, kas tur iekļuva melu rezultātā, ir ne tikai mūsu sarkanbaltsarkano karogu izsmērējuši viņu asiņainā naftā, bet arī brīvības ideālu. Tādā veidā – „labais kļuva ļauns”. Un Līdzsvars ir zudis. Ir zudis pamats.

Vēl mūsu likteņupes Daugavas dzelmē Lāčplēsis (ar nocirstām ausīm) tomēr cīnās ar Melno Bruņinieku. Vēl mums ir cerība, ka viņš to „vienu pašu zemē grūdīs, noslīcinās atvarā; tad zels tautai jauni laiki, tad nāks viņu brīvība!”

Brīvība no meliem. Un to var panākt tikai vienā veidā; liecināt, iestāties un aizstāvēt Patiesību. Nu tad sāksim! Sāksim, piem., noskaidrot patiesību par Lībiju, tās iedzīvotājiem, dzīvi un ideāliem.

5. Patiesība par Lībiju.

Lai arī ko pasaules vareno melu bruņinieki – masu informācijas līdzekļi (vai garīgā nozīmē: masu iznīcināšanas līdzekļi) mums necenstos iegalvot, viņi nu nekādi nevar noliegt vispārzināmos faktus par Lībijas iedzīvotāju dzīvi un par Muammāra Kadāfī. Jo šodien pietiek  pieslēgties caur Internetu neatkarīgiem avotiem un ikvienam viss būs skaidrs un man tur nebūs neko piebilst, nedz atņemt.

Uzzināsiet, ka Lībijā ir sociāla valsts, ka tur ir bezmaksas medicīna un bezmaksas izglītība.Uzzināsiet, ka … „Lībiju droši var nosaukt par jauniešu un optimisma zemi, jo gandrīz puse iedzīvotāju ir jaunāki par 15 gadiem. Ģimenēs daudz bērnu. Lībijā valda īsts izglītības kults. Kāda jauniete man skaidroja – Korānā ir teikts, ka Dievs vairāk mīl gudros un izglītotos. Izglītība ir bezmaksas un ļoti vispusīga.Ja 60.gados – pirms revolūcijas – valstī bija viena universitāte, tad pašlaik augstskolu skaits tuvojas 50. Jaunieši labprāt izmanto visus pasaules tehnoloģijas sasniegumus. Viņiem ir mobilie sakari, Internets, pie katras mājas redzamas satelītprogrammu uztveršanas antenas, jaunieši apgūst svešvalodas (pārsvarā angļu vai franču). Tomēr vienlaikus lībieši saglabā visas tēvu tradīcijas un ievēro tradicionālās sadzīves normas.

Lībiešus vēl nav skāris patēriņa kults, tāpēc viņi sevi neapkrauj ar spožām mantiņām. Svarīga vērtība, protams, ir māja. Lībijā ir likums, kas aizliedz celt mājas izīrēšanai. Kur cilvēks dzīvo, tā arī ir viņa māja, ko neviens cits nedrīkst apgrūtināt ar kaut kādām saistībām. Visas ceļmalas Lībijā aizņemtas ar jaunuzceltām vai celšanas stadijā esošām divstāvu vai trīsstāvu mājām.” (Jānis Kučinskis. (pēc vizītes Lībijā).

Uzzināsiet par valsts atbalstu programmu māmiņām, kas tur ir desmitiem un pat vairāk kā simts reizes lielāka kā mūsu izmirstošajā valstī. Ka ikvienam, kas precas valsts dod desmitiem tūkstošus savas mājas celšanai u.t.t, u.t.t…

Uzzināsiet, ka tur, atšķirībā no citām arābu valstīm nav graustu pilsētas, nedz nabadzības sērga, nav Islāma fundamentālisma, nedz teroristu centri…

Uzzināsiet to, ko zina visu valstu ārlietu resori un konsulārie dienesti arī mūsu valdībiņa un SAABiņš, un Saeimas Ārlietu komisijas deputātiņi, kā arī  klusējošie, bez ausīm un bez sirdsapziņas palikušie žurnālistiņi…

Un, jo vairāk uzzināsiet, jo vairāk sapratīsiet šī kara patieso iemeslu. Un redzēsiet, ka tas nav vienkārši tikai kārtējais naftas karš.

Tas ir ideoloģisks karš!!! Karš pret Muammāra Kadāfī – ZAĻO GRĀMATU

6. Zaļā Grāmata.

Grāmata, kas tik ļoti nepatīk kapitālistiem, komunistiem, fundamentālistiem, tā saucamajai –  pilsoniskai (nocirsto ausu) sabiedrībai, laupītāju bankām,  transnacionālām korporācijām un naftas koncerniem! Alkohola, narkotikas, spēļu elles un sexindustrijām. Nu nevienam.

Es te daudz nekomentēšu šīs nelielās grāmatas saturu, jo ikviens var atlicināt dažas minūtes, un iepazīties ar šo grāmatu Internetā arī latviešu valodā.

Uz pāris desmit lapām Muammāra Kadāfī ir izklāstījis savas atziņas, kas radušās meklējot trešo ceļu, starp kapitālismu un komunismu, meklējot izeju no posta, nabadzības, verdzības un vardarbības plosītās pasaules.

Viņš tur uzrāda un nodefinē ceļu pa kuru ir jāiet cilvēcei, lai uz visiem laikiem atbrīvotos no tirānijas un diktatūras? „Jaunās sociālistiskās sistēmas mērķis ir radīt laimīgu sabiedrību. Laimīgu savā brīvībā.”(Muammāra Kadāfī Zaļā grāmata, 1.daļa). Un tās pamats ir-  ĢIMENE. „Sabiedrība, kurā kaut kādu apstākļu dēļ pastāv draudi ģimenes vienotībai un tās pastāvēšanai, atgādina plantāciju, kurā augi var tikt izrauti ar saknēm, nokalst aiz valgmes trūkuma un aiziet bojā no sausuma vai vienkārši novīst. Cilvēku sabiedrībā ir līdzīga ziedošam dārzam vai koptai druvai, kur augi attīstās dabīgi, zied, aizmetas un dod augļus.

Ziedoša ir sabiedrība, kurā plaukst ģimene, kur cilvēks brīvi attīstās ģimenē, ar kuru ir saistīts ciešām saitēm…” (Muammāra Kadāfī Zaļā grāmata, 3. daļa)

Izlasiet šo citātu vēlreiz un sapratīsiet kāpēc tā ir Zaļā grāmata. Vai var pateikt vēl zaļāk?Kamēr Muammāra Kadafī ideāls par laimīgo sabiedrību, kuras pamats ir ģimene ir tikai Zaļā Grāmatā, šīs pasaules varenos īpaši neuztrauca, bet kad šie ideāli pakāpeniski sāk piepildīties dzīvē, Zaļā Grāmata viņiem kļuva bīstama.

Piemērs var kļūt lipīgs. Pēc augļiem spriež par koka vērtību. Iepazīstieties, ieklausieties, salīdziniet. Bez šaubām, Muammāra Kadāfī to rakstīja konkrēti domājot par Arābu valstu  iedzīvotāju to cilšu īpatnībām un  to tradīcijām.

ASV kā dolāru drukātāju valstij visvairāk gan nepatīk, ka Muammāra Kadāfī vienreiz grib Pārtraukt Āfrikas dzīvības resursu masveida izlaupīšanu. Pārtraukt to, ka par vienu vagonu sadrukātu papīru izved miljoniem vagonus ar Āfrikas dabas resursiem. Muammāra Kadāfī uzskata, ka naudai jābūt segtai ar  zeltu. Kā zināms ASV ārējais parāds oficiāli ir mērāms nevis miljardos , bet triljonos… Ja būtu trīs Āfrikas, arī tad viņiem būtu par maz. Atdodiet viņiem visu planētu!

Muammāra Kadāfī savā Zaļajā grāmatā arī norāda, ka lai sasniegtu šo mērķi; radīt laimīgu sabiedrību, ir nepieciešams panākt, lai varas instrumentus reāli arī atdotu tautai, nevis partijām. Jo …”viņu (partiju) mērķis ir savas programmas īstenošanas vārdā saņemt varu savās rokās. No patiesas demokrātijas viedokļa nav pieļaujams, ka viena partija valdītu pār visu tautu, jo tauta ir interešu, raksturu, teritoriju un uzskatu daudzveidība…” (Muammāra Kadāfī Zaļā grāmata, 1. daļa)

Un tomēr mēs tur atradīsim arī rietumzemju domātāju atziņas; Gan tēzes no Rūdolfa Šteinera  Trīsdaļīgās sabiedrības principiem, gan mūsdienu zaļās ekonomikas pamatlicēja Ernests Fridrihs Šūmahera idejas u.c.

Vienkārši izlasiet! Un neklusējiet!

7. Patērē un mirsti...

Man draugi mierinās, lai nepārdzīvoju, gan jau arī Lībijā tās šausmas rimsies un patiesība tomēr uzvarēs… Jā, bet es šeit nerunāju tik daudz par Lībiju, bet par mums . Un arī par to, ka patiesība uzvarēs es ne mirkli nešaubos. Bet par kādu cenu?. Par mūsu, vai mūsu bērnu fiziski un garīgi saindēto nākotni? Tāds ir jautājums! Kas būs nākošais… pēc Lībijas?

Arī, piem. ĢMO pasaules vareno (naudas) noziegumi pret cilvēci reiz rimsies, bet, ja klusēsim, tad tikai tad, kad ĢMO pārtikas izraisīto slimību un nāves skarto miljoni sāks kliegt pret debesīm. Tik skaļi, ka pat tie – ar „nocirstām ausīm” varēs sadzirdēt…

Arī atomelektrostacijas savā būtībā ir  karš pret cilvēci. Ne tikai to kodolkatastrofas draudu dēļ, bet jo vairāk iznīcinātās dzīves vides, iznīcinātās nākotnes dēļ. Lai liktu šai milzu enerģijai strādāt, vajag milzīgas ražotnes un tām vajag milzīgus resursus; no zemes, ūdens, uguns, gaisa un koka … Piecas stihijas – dzīvības mājas.

Tāpat, kā nevar pēkšņi apturēt bojāto AES, tieši tāpat nevar apturēt ražošanu. Tas draud ar krīzi, bezdarbu, badu… Tāpēc tik jāražo tālāk un , kā likums, arvien vairāk un vairāk.. Galvenais, lai būtu patērētājs…

Bet cik ilgi? Ar katru sekundi samazinās dabas resursi un ar katru sekundi palielinās zemes iedzīvotāju skaits. Tā turpināt ir vienkārši neprāts!

Tieši no tā cilvēci grib pasargāt Muammāra Kadāfī Zaļā grāmata. Bez šaubām, to visu pilnīgi labi saprot arī citu valstu tautsaimnieki un ekonomisti visā pasaulē. Zina, saprot, bet klusē. Klusējoša piekrišana paši savas nākotnes izpostīšanai. Ja arī mēs klusēsim, tad… akmeņi kliegs.

Zemestrīce ir –akmeņu kliedziens!!!

P.S. Tas gan būtu jauki, ja mēs vienreiz noticētu, saņemtos un kādam no tiem ar „nocirstām ausīm” uzrakstītu vēstuli (jo acis, cerams, tiem vēl ir vietā…).  Nu uzrakstītu, lai viņi neatbalsta Lībijas iznīcināšanu. Un ziniet, tad Lībijā karš beigtos!!! Un ne tikai Lībijā.

Ja cilvēki patiešām zinātu kāds Patiesībai ir spēks, viņi runātu tikai patiesību. Viņi to aizstāvētu un mīlētu. Viņi dzīvotu patiesībā un nekad vairs nemirtu. Tas ir Mūžīgās Dzīvības noslēpums un tādā veidā Pastarā (pēdējā) diena kļūst par Sākumu jaunai Dienai.

Neizaiciniet Daugavu!

Dainis Īvāns

Tumsonība ir neizdeldējama. Vismaz daļā sabiedrības. Aizkraukles rajona laikraksta “Staburags” 31. marta raksta „Labāk būtu HES” autors Jānis Krumbergs vēlas no miroņiem celt Daugavpils HES, ko „vecajos labajos laikos” norakuši „muldoņas un demagogi”. Viņu neapmierina arī par „Briseles grāmatvedi” apsaukātais ministru prezidents, kurš liktenīgo kļūmi nesteidzoties labot.

Jāsaka, vai mazums veidu, kā primitīvi izgāzt nepatiku pret „pastāvošo iekārtu”! Tomēr vērts vismaz tiem „Staburaga” lasītājiem, kas priekš 25 gadiem nebija dzimuši, atgādināt, par ko īsti J.Krumbergs šķendējies.

1986. gada beigās un līdz 1987. gada vidum Latvijā patiešām notika totalitārajā Padomju Savienībā nepieredzēta tautas kampaņa pret aizsākto „komunisma jaunceltni” – Daugavpils hidroelektrostaciju. Ne tik daudz pret ekonomiski un enerģētiski nejēdzīgo būvi, cik par pēdējā dzīvā likteņupes posma Augšdaugavas glābšanu. Toreiz daudzi atminējās, kā 1959. gadā neizdevās novērst nacionālās svētvietas – Kokneses kanjona iznīcināšanu V.I.Ļeņina Pļaviņu hidroelektrostacijas uzplūdinājumā. Zinātniekus, ekonomistus, enerģētiķus, dzejniekus un rakstniekus, kas tam pretojās, komunisti ierakstīja „valsts ienaidniekos” un represēja. Žurnālistei Verai Kacenai nācās mainīt profesiju. Daudz asaru lija apraudot Staburagu.

Arī pēc Daiņa Īvāna un Artūra Snipa 1986. gada oktobra pētījuma laikrakstā „Literatūra un Māksla” „Par Daugavas likteni domājot” sekoja cenzūras aizliegums šo tēmu plašas saziņas līdzekļos turpināt. Tomēr laiki jau bija citi. Tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju protesta paraksti kļuva par pirmo spontāno referendumu komunistiskā režīma valstīs un pierādīja, ka cilvēki tomēr spēj ietekmēt varu, kas ar sabiedrības viedokli agrāk nerēķinājās. 1987. gada pavasarī akadēmiķa Trjošņikova (viņa vārdā, starp citu, šī gada 29. martā Krievijā nosaukts jauns arktisko pētījumu kuģis) vadībā Rīgā notika PSRS Biosfēras padomes sēde. Tajā ievērojamākie Krievijas, Baltkrievijas un Latvijas zinātnieki pieprasīja nekavējoties pārtraukt Daugavai nāvējošā ceturtā aizdambējuma celtniecību, tāpat kā Krievijā apturēt „gadsimta projektu” – Sibīrijas upju pagriešanu uz dienvidiem.

Šķiet, kopš tā brīža jautājums par Daugavas tālāku tehnokrātisku apguvi izsmelts, ja vien dažādi likteņupes vaņģotāji ik brīdi un sātaniskā neatlaidībā veco HES projektu nemēģinātu iesmērēt katrai nākamai paaudzei. Viens iedomājas tā noslīcināt lielas naudas summas. Otrs grib bez darba nokļūt Lejputrijā. Trešo tracina nepiedienīgi dzīva un tīra upe. Ceturtais izrādās tāds pragmatiķis, ka nenomierināsies, līdz kaimiņa, ja ne savā artērijā iebūvēs turbīnu, kas ražos strāvu kaut oda patēriņam. Nekas, ja tromboze nogalē cilvēkus tāpat kā līdzenuma upes. Sak, vienreiz dzīvojam, biedrīši!?

Maz ticams, ka pēcnācēji priecāsies par visu, ko būsim izcirtuši, izsmēluši, noēduši, degradējuši, piesārņojuši un apbūvējuši. V.I.Ļeņina Pļaviņu HES pastāvēšanas gados saražotā enerģija neatjaunos Kokneses kanjonā bojā gājušos floras un faunas retumus, nedz nodrošinās vērtīgo Daugavas zivju sugu (zušu, nēģu, lašu, Daugavas vimbu) agrāko produktivitāti, kas kopš upes aizsprostošanas saskaņā ar hidrobioloģisko statistiku samazinājusies nieka 2000 reižu. Nav gan jēgas par to polemizēt ar tādiem ļaudīm, kā čaklais „ekskavatorists un buldozerists” J. Krumbergs, kurš, kā liecina citas viņa korespondences „Staburagam”, vislabprātāk izšautu arī „kaitīgos” vilkus, lūšus un bebrus, bet palikušajos purvājos, kas daudzām dzīvām radībām ir pēdējais patvērums šai pasaulē, ierīkotu kūdras lielveikalus vai monokultūru tīrumus.

Par laimi, daudzi cilvēki tomēr domā par nākotni un saudzē zemi, ko atstāsim mazbērniem. Vismaz Daugavpils HES vajadzībām iecerētā ieleja dabas parka „Daugavas loki” teritorijā šopavasar ar UNESCO Latvijas Nacionālās asamblejas lēmumu iekļauta pasaules dabas un kultūrvēsturisko dārgumu nacionālajā sarakstā. Latvijas pasts, cik zinu, par godu pirms 25 gadiem notikušajai Augšdaugavas glābšanas kampaņai rudenī izdos Daugavai veltītu pastmarku. Daugavpils novada dome ar ES fondu atbalstu, izvērsdama izcilā ielejas posma popularizēšanu, tikko laidusi tautās albūmu „Dzīvības loki. AugšDaugava”, kurā iekļauti arī upju māmuliņas augstākajā Ververu kraujā bojāgājušā režisora Kristapa Streiča nepabeigtie filmējumi.

Daugava un vide, kurā mītam, ir mūsu liktenis. Nevajadzētu to bezkaunīgi izaicināt, Krumberga kungs!

Jums patīk kritalas, mums – tukšums!

Dainis Īvāns

31. martā viesu mājā „Gaiziņstars” notika Vestienas aizsargājamo ainavu apvidus dabas aizsardzības plāna pēdējās redakcijas apriešana.

Dokumenta izstrādātāji – Vestienas Aizsargājamo ainavu apvidus attīstības padome (VAAAAP), uzraudzītāji – Vides un Reģionālās attīstības ministrija (VARAM), kā arī potenciālie ieguvēji – Madonas un Ērgļu pašvaldību pārstāvji ilgi mēģināja vienoties, bet, šķiet, tā arī nevienojās par galvenajiem pagaidām unikālās teritorijas pastāvēšanas principiem.

Šādu pašvaldībām nepieciešamu vides attīstības plānu Latvijā jau ir pāri pussimtam. Nav dzirdēts, ka jel kādā citā novadā amatpersonas pret vietējo dabas bagātību apzināšanu un speciālistu ieteikumiem to saudzēšanā, būtu izturējušies tik neieinteresēti un naidīgi kā „Gaiziņstarā” sanākušie Vestienas un Bērzaunes pagastu pārvalžu vadītāji kopā ar Madonas domes pārstāvi. Novada varasvīru pārsteidzošo agresivitāti pret apspriežamo attīstības programmu manāmi iedvesmoja Gunāra Ķirsona uzņēmumu pārstāve, kura, izskatījās, ne tikai pārnestā, bet tiešā nozīmē pieradusi durvis spert ar kāju. Vai viņi to uzskatīja par apdraudējumu labai Latvijai, vai labai personīgai iztikšanai, grūti spriest. Dāmas un treju kungu vēlme, spriežot pēc paštaisniem, uzstājīgiem komentāriem, bija jau tā ilgās ņurcīšanas gaitā noliesējušā, bezzobainā dabas aizsardzības plāna galīga izgāšana.

Jebšu saprātīgs un izglītots cilvēks saprastu, ka novada interesēs labāk pieņemt tādu, nekā nekādu dokumentu, „Lido” sieva un vietējie priekšnieki pret saprātīgu liegumu vai ierobežojumu piedāvājumiem Gaiziņkalna dabas parkā VAAAAP un VARAM speciālistiem nenogurdami blieza pretī visai pašraksturojošus domu graudus: „A kas mums par labumu? Dabas aizsardzība ir absurds! Jums patīk kritalas, mums patīk tukšums! Nesaprotu, priekš kam tas vajadzīgs!? Jūs bijāt muļķības ierakstījuši! Ko eksperti iedomājas! Nav zinātniska pamatojuma! Nav metodikas! Nevajag! Kāpēc ierakstīts – „ainavisks ceļš” – lai nevarētu to asfaltēt? Plānoto liegumu procentu izņemt!!!” utt.

Bezjēdzīgi izcelt katra domu grauda autoru zinot, ka tādi vienkārši nepaplašināti teikumi bija oponentu redzamā „argumentācija”. Dievs vien zina par neredzamo un noklusēto. Katrā ziņā, visai bieži labas saimniekošanas jēdzieni tika jaukti ar krietnas izsaimniekošanas ieradumiem, bet Bērzaunes priekšstāvis, izsacīdamies pret aizsargājamās teritorijas konsultatīvās padomes veidošanu gluži vai līdzinājās caram Aleksandram I, brīdī, kad tam 1809. gadā piedāvāja sasaukt Krievijas Valsts domi un ieviest demokrātiju: „Bet kas atliks mums (man), ja būs (pa)dome!?”

Savukārt G.Ķirsona sūtnes čalošanu par kaut kā „sakārtošanu” ja visādi noteikumi un likumi „netraucētu”, šai dienā krāšņi ilustrēja tikko no sniega izlīdušās, „Lido” gadiem nenovāktās grants un akmeņu čupas Gaiziņa pusrakto dīķu apkaimē.

Rezumējumu, šķiet, ar žāvainu izteiksmīgumu, kas pārējos sanāksmes dalībniekus vai kaunināja – kā esat man apnikuši! – vēlāk pauda Madonas domes uzticības persona. Viņu dokuments „nepārliecinot”, tāpat kā acīmredzot nepārliecināšot 17 novada deputātus. Kāpēc, neuzzināju vai nespēju saprast.

Var tikai apbrīnot sapulces vadītāja Jura Jātnieka solīdo un gudro savaldību. Kā atzinās novērotāja no Vides aizsardzība kluba, viņa sen būtu piecēlusies un, novēlēdama plāna kapračiem palikt tai ne visai smaržīgajā substancē, kur viņi mīt, aizietu.

Kopumā notiekošo klausīties bija bezgala skumji. Nākamgad apritēs 100 gadi kopš valstiskas dabas aizsardzības sākumiem Latvijas teritorijā. Baltiešu zinātnieki, ierēdņi un pilsoņi 1912. gadā Moricsalā dibināja pirmo dabas aizsardzības rezervātu, nerēķinot, ko iegūs naudā vai graudā. Toreiz tas šķita pašsaprotami. Bet tad laikam arī nebija tik viegli, iespējams, vispārējās vēlēšanās pie teikšanas nākt mantkārīgiem nejēgām.

Vai vispārējā vides saudzēšanas izpratnē, salīdzinot ar simts gadiem pagātnē, esam slīdējuši atpakaļ?

Pēc tā, ko 31. martā redzēju „Gaiziņstarā”, jā. Tomēr, kā minēju, neko līdzīgos pasākumos neesmu pieredzējis citur valstī. Ērgļu novada pārstāvji, kā novēroju, madoniešu un ķirsonietes sarīkotajā plāna obstrukcijā nepiedalījās.

Tai pašā laikā Latvijā pazīstu privātpersonas, kuras šais laikos „bezjēdzīgi” iegādājas zemi, lai kāds cits to nenoskalpētu vai neizcirstu. Mums netrūkst cilvēku, kas ziedo, nevis kampj. Piemēram? Piemēram, Antons Benjamiņš. Viņš Matīšos lielās platībās stāda kokus un veido „Jāņa parku izcirstajiem mežiem”. Krāslavas „Klajumu” saimniece Ilze Stabulniece  neatlaidīgi palielina savas neaizskaramās dabas teritorijas Augšdaugavā, Vilis Vītols  Latvijai devis „Likteņdārzu”.

Arī viena 31. marta apspriedes dalībniece izrādīja tikai prieku par vides aizsardzības statusu savā zemē Vestienas ainavu apvidū, jo tas pretēji Madonas novada nezinīšu viedokļiem, nes arī saimniecisku veiksmi.

Kāda cita uz „Gaiziņstara” apspriedi nākusī kundze, kas uztraucās, ka dabas taupīšanas noteikumi viņai neļaušot savu 100 metru joslā pie ezera īstenot sapni par māju, iebilda pret nepietiekamu informētību, bet ne plāna būtību. Tā laikam vajadzētu būt. Bail iedomāties, kas notiktu, ja visā Latvijā ļaudis, kas var un grib, apbūvētu krastmalas, retu puķu pļavas pārvērzdami plastmasas mauriņos. Tad ātri degradētos gan ezeri, gan zustu vēlme tiem tuvoties.

Tāpēc jau vajadzīgi plāni un konsultatīvās padomes, lai kopīgi vienotos par droši nākotni. Cita lieta, ka valsts pienākums no īpašniekiem, kas nav mierā ar dabas vērtībām un saudzības režīmu privātajā gabalā, to sabiedrības interesēs atpirkt vai kompensēt. Tas gan nav apspriestā dokumenta uzdevums.

Taču jautājums par Vestienas aizsargājamā ainavu apvidus un Gaiziņkalna dabas parka likteni joprojām atklāts. Šīs nacionālās vērtības, kā apliecināja 31. marta sanāksme, nav drošās un uzticamās rokās. Latviešus apkaunojošais Gaiziņa skatu tornis baksta debesis kā bakstījis. Privātīpašnieki nevar vienoties. Pagastu pārvaldnieki to uzskata par „valsts problēmu” un reizē nevēlas, lai valsts viņiem kaut ko dotu, ņemtu vai noteiktu. Pašvaldību tiesības noteikt sankcijas par neestētisku, cilvēkus apdraudošu objektu atrašanos aizsargājamā teritorijā līdz pat tiesībām par saviem līdzekļiem monstru nojaukt un piedzīt kompensāciju, nav izmantotas.

Tiesa,  „Lido” plintniece sanāksmes gaitā  izteica arī vienu cerīgu domu. Piebalsodama pagastu runasvīriem, kas sūkstījās, ka tikai valsts nejēdzību, likumu un „attīstības” ierobežojumu (protams, arī dabas aizsardzības) dēļ, vietējie iedzīvotāji mūkot no Madonas novada, viņa draudēja, ka pati un, iespējams, pat šamējās boss, neredzēdami še sava labuma nākotnes, jau „skatoties uz ārzemēm”. Labi ja tādus tur kāds gaidītu. Varbūt palikušie nākotni beidzot ieraudzītu.

Māra Grīnberga

Iedzīvotāji saka NĒ dambja būvniecībai Jēkabpilī

„Nevajag vairs nekādu termiņa pagarinājumu, nekādu pārdomu laiku! Mēs esam „pret”!”   sabiedriskās apspriešanas sanāksmē par Daugavas aizsargdambja pagarināšanu sacīja Pļaviņu ielas iedzīvotāji Jēkabpilī.

Viņi protestēja pret pašvaldības ieceri Daugavas aizsargdambju rekonstrukcijas 3.kārtu –  izbūvēt dambi arī pie Bebru ielas mikrorajona, tādējādi liedzot pieeju upei un iznīcinot pēdējo neskarto ainavu un pludmali Jēkabpils pilsētas teritorijā, Daugavas kreisajā krastā.

Līdz šim rekonstruēts aizsargdambis Daugavas kreisajā un labajā krastā – attiecīgi 3,8 km un 1,1 km garumā, uzbūvējot to 600 līdz 800 centimetru augstumā, 150 metru garumā rekonstruēts betona aizsargdambis. Savukārt projekta 3.kārtā paredzēts aizsargdambi pagarināt un izbūvēt to no Zvejnieku ielas līdz Mežrūpnieku un Bebru ielai, kur tas savienosies ar nākotnē paredzēto jaunbūvējamo tiltu.

Sabiedriskā apspriešana sākās 7. martā un kādā no tuvākajām domes sēdēm bija paredzēts deputātu balsojums par šīs būvniecības ieceres apstiprināšanu. Kā informēja pilsētas galvenā arhitekte Ineta Buka, līdz 22.martam bija saņemti divi iedzīvotāju iesniegumi, no kuriem viens pauda negatīvu attieksmi pret šādu projektu, otrā bija dažādi ieteikumi. Uz sanāksmi bija ieradies diezgan kupls skaits iedzīvotāju, kuri atzina, ka par šo sabiedrisko apspriešanu informācijas bijis visai maz un par to uzzinājuši pēdējā brīdī.

Pilsētas mērs Leonīds Salcevičs dambja pagarinājuma būvniecību pamatoja ar to, ka jāpanāk pēc iespējas lielāka drošība: „Nostiprinot un paaugstinot dambi Pļaviņu ielā, esam izdarījuši lielu darbu, tomēr es uzskatu, ka iesāktais jāturpina, jo ne visas pilsētas teritorijas ir pasargātas no applūšanas. Kaut arī plūdi tās apdraudētu tikai reizi 100 gados, risks ir vienmēr, un mums jādomā, lai mūsu bērni un mazbērni justos droši. Otrās kārtas darbu izmaksas bija mazākas, tādēļ Vides ministrija ietaupīto naudu atļāva novirzīt 3.kārtas darbiem.”

Pļaviņu ielas iedzīvotājs, Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības fakultātes 5.kursa students Mārcis Lukšēvics bija sagatavojis izsmeļošu prezentāciju publiskajai apspriešanai pret projektu “Jēkabpils aizsargdambja rekonstrukcijas un labiekārtošanas 3.etaps Pļaviņu ielā Jēkabpils pilsētā” un ar to iepazīstināja sapulces dalībniekus. Kā norāda M.Lukšēvics, viedoklis veidojies, ņemot vērā drošības, vides, līdzekļu izlietojuma un projekta virzības aspektu.

Viņa veiktā aptauja liecina, ka pret šo projektu ir gandrīz visi līdzās paredzētajam dambim esošo māju un zemes gabalu īpašnieki. Tā, piemēram, no Pļaviņu ielas 18.mājas sešu dzīvokļu iemītniekiem par dambja būvniecību ir tikai viena dzīvokļa iedzīvotāji. Pļaviņu ielā 15 „pret” dambja pagarināšanu ir visi iemītnieki.

Ko aizsargās jaunbūvējamais dambis? Šajā teritorijā pie bijušās mežrūpniecības saimniecības kantora ēkas nav ne kultūrvēsturisku pieminekļu, ne lielu ražošanas uzņēmumu, ne tiltu, lielceļu un dzelzceļa, bet ir aptuveni 200 iedzīvotāju. Viņiem ir sava pieredze par to, kā plūdi apdraud šo platību, liecina M.Lukšēvica apkopotie dati.

Nacionālā programma „Vides risku samazināšana”, kas tapusi, izvērtējot visus riskus, valsts atbalstu esošo aizsargdambju un pārgāžu rekonstrukcijai, bet par neatbalstāmām darbībām tajā atzīta jaunu hidrotehnisko būvju, tajā skaitā jaunu dambju būvniecība.

Cilvēki, kuri šajā vietā pie Daugavas nodzīvojuši 50 un vairāk gadu, apgalvo, ka pat visdraudīgāko plūdu laikā, piemēram, 1981.gadā, lielākajā daļā māju ūdens nav sasniedzis pirmā stāva grīdas līmeni, bet viena no ilggadējām iedzīvotājām Dace Peilāne stāstījusi, ka ūdens tikai vienreiz ienācis mājas pagalmā, bet pēc 15 minūtēm jau aizplūdis. Ūdens neappludina tuvumā esošos zemes gabalus, neapdraud mājas, tādējādi nerada nekādus zaudējumus iedzīvotājiem. Jau minētajā 1981.gadā plūdi šai teritorijai nenodarīja nekādus postījumus, bet no lielākiem plūdiem nepasargātu arī jauns dambis, apkopojot viedokļus, secina M.Lukšēvics.

Sapulcē Pļaviņu ielas iedzīvotāji kā vienu no galvenajiem argumentiem pret dambja būvniecību uzsvēra, ka šī ir vienīgā teritorija, kur ir netraucēta pieeja Daugavai, jo pārējā Pļaviņu ielas daļā, kur veikta rekonstrukcija, tā ir apgrūtināta un pat bīstama – dambis ir ļoti stāvs, pie upes var tikt vienīgi pa atsevišķās vietās atstātām „lūkām”. Atrasties aiz margām, ja dambja slīpums Daugavas pusē ir 40 procentu, ir bīstami. Arī iecienītā smilšainā pludmale kreisajā krastā pie tilta pagājušajā gadā tika betonēta, tādējādi kreisajā krastā palikusi tikai pludmale un peldvieta pie Bebru ielas mikrorajona.

„Kā būs, ja šeit uzbērs augstu dambi līdz pašam upes krastam? Mēs dzīvojam pie Daugavas, bet pie tās netiksim klāt, to pat nevarēsim redzēt. Vai labāk nebūtu pāri palikušos līdzekļus ieguldīt rekonstruētā dambja labiekārtošanā?” jautā iedzīvotāji. Viņi norāda, ka skaistā ainava būs iznīcināta, iznīcināts arī viņu gadiem ilgi ieguldītais darbs piekrastes uzkopšanā.

„Cilvēki nevēlas šo projektu vides degradācijas dēļ,” secina M.Lukšēvics.

Viņš arī norāda, ka vairāki fakti saistībā ar šo projektu šķiet šaubīgi, piemēram, tas, ka projekta nosaukumā minēti vārdi „aizsargdambja rekonstrukcija”, bet Zemesgrāmatā ar kadastra numuru 56010020168 nav reģistrēts neviens esošs aizsargdambis. Tāpat viņš aizrāda, ka par šo projektu atbildīgs ir Pilsētsaimniecības departamenta direktors Raits Sirmovičs, kurš to ne tikai virza, bet arī pārbauda tā izpildi, tādējādi kontrolējot pats sevi. Mārcis Lukšēvics aicināja divus deputātus nepiedalīties balsojumā, kad tiks lemts par šo projektu, jo abi ir ieinteresētās personas: vienam no viņiem piederot grants karjers, otrs veicis otrās kārtas rekonstrukciju.

Diemžēl iztaujāt Raitu Sirmoviču nebija iespējams, jo viņš bija devies atvaļinājumā un sanāksmē nepiedalījās. Savukārt domes priekšsēdētājs Leonīds Salcevičs izteicās, ka M.Lukšēvics rīkojas nekorekti, aicinot deputātus nepiedalīties balsojumā. Viņš uzsvēra: „Vai mēs šo naudu atdosim citiem, kuri ar prieku to pieņemtu? Nē, es uzskatu, ka iespēja ir jāizmanto.”

Tādējādi sabiedriskā apspriešana netiks pagarināta un noslēgsies 4.aprīlī, kā bija paredzēts. Savukārt domes darbiniekiem uzdots mēneša laikā sagatavot visu nepieciešamo dokumentāciju nākamajai sapulcei, kur pašvaldība sniegtu daudz konkrētākus paskaidrojumus par šo projektu. Līdz ar to balsojums par šo būvniecības ieceri pagaidām deputātu balsojumam netiks piedāvāts.

Taču situācija vēl nav atrisināta: kaut arī iedzīvotāji savu viedokli jau izteikuši, pašvaldības vadība savukārt tik un tā vēlas panākt projekta īstenošanu. Aizsargdambju rekonstrukcijas projekta kopējās būvniecības izmaksas ir 1 349 428,63 lati, no kura pašvaldības līdzfinansējums ir 216 920,12 latu.

Iedzīvotāji aicināti līdz 4.aprīlim aktīvi iesaistīties šīs ieceres izvērtēšanā un izteikt savu viedokli. Anketas pieejamas gan domē, gan pašvaldības mājas lapā.

Krasts un pludmale pie viesnīcas “Daugavkrasti”. PLudmales vairs
nebūs, ja šeit, kā paredzēts uzbērs dambi.

Arī šeit vēl pagaidām ir pludmale…

Pieeja pie Daugavas tajās vietās, kur izbūvēta betonētā
barjera, iespējama tikai pa šādām “lūkām”. Aiz margām
atrasties ir bīstami, jo tūlīt aiz tām sākas stāva nogāze
apmēram 40 grādu slīpumā.

Dambja būvniecība pagājušajā rudenī

Kas īsti ir atomreaktors – kā tas darbojas, kādi un cik ir radiokatīvie atkritumi, kas īsti jādara Latvijai?

Japānas ēnā – vai atomreaktors glābs Latvijas elektroapgādi?

Paulis Barons,

Pašvaldību savienības Enerģētikas eksperts

Kodolreaktoros no urāna izkvēlinot plutoniju atombumbu ražošanai, izdalās milzums enerģijas siltuma veidā. Ar to iztvaicē ūdeni, ar tvaika turbīnu griež ģeneratoru un ražo elektrību. Tā darbojas kodolspēkstacija.

1942.gada 2.decembrī itāļu izcelsmes zinātnieks Enriko Fermi Čikāgas stadiona tribīnēs iekārtotā laboratorijā pirmo reizi organizēja vadāmu kodolreakciju. Kā jau
bieži gadās, šo zinātnes sasniegumu steigšus izmantoja cilvēku masveida nokaušanas akcijām – jau pēc trim gadiem Japāna piedzīvoja pirmo atombumbu
“veiksmīgu” pielietojumu. Uzreiz bojā gāja ap 80 tūkstoši cilvēku (tūkstoši pēc ilgas mocīšanās mira vēlāk), pilnīgi tika iznīcinātas divas lielas pilsētas, Japāna kapitulēja un vēl pus gadsimtu tupināja apmirt šo košo izrādi pārdzīvojušie.

Tik dūšīgi rezultāti tikai paātrināja atomenerģētikas attīstību. Strauji attīstījās urāna ieguve, bagātināšana, attīrīšana un pārvēršana atomieročos.

Masveida apkaušanas un iznīcināšanas tehnoloģiju apgūšanā steigšus iesaistījās citas valstis un vispirms Padomju Savienība. Nežēlojot resursus un ļaudis, tika apgūtas urāna raktuves, iekārtotas rūdas bagātināšanas
fabrikas, būvēti reaktori, ražotas atombumbas, tās izmēģinātas atmosfērā, ūdenī un pazemē, pasaule piesārņota ar radioaktīvām vielām, lai tik iegūtu
pārsvaru pār iedomāto naidnieku pārkaušanas spējā (overkill). Lai kaut kā maskētu šo kauslīgo tieksmi, ASV prezidents Duaits Eizenhauers (bijušais ģenerālis) izdvesa saukli – “atoms mieram”, kuru pārķēra arī padomju propagandas aģenti.

Tolaik visus izdevumus (kodoldegviela, visi pētījumi, spēkstaciju izbūve utt. ) sedza no aizsardzības budžeta; militāristiem interesēja tikai iegūstamais plutonijs; tā radās un vēl joprojām dzīvs ir mīts par lēto elektroenerģiju – blakusproduktu no kodolstacijām. Kad pirms 22 gadiem viens šāds švaki būvēts un uzraudzīts reaktors Černobiļā uzsprāga un padarīja dzīvošanai nederīgu veselu reģionu, aprimās ticība šādu objektu drošībai; vismaz Eiropā mitējās būvēt šādas spēkstacijas. Tomēr vēl joprojām šo jomu stipri dotē no valstu
budžetiem. Pasaulē darbojas 443 kodolspēkstacijas ar kopējo jaudu 370000 MW;
Eiropā centīgākā šajā sektorā ir Francija, kur vēl šodien 3/4 elektrības ražo atomstacijās.

Doma, ka ar atomieročiem varēs “naidnieku” pilnīgi sakaut, pašam paliekot dzīvam un veselam, iznīka, apjaušot tās pašnāvniecisko būtību. Tā pieņemama
tikai tiem, kas organizē teroristus pašnāvniekus. Diemžēl šāda pašnāvnieku paaudze izaugusi arābu bēgļu nometnēs.

Tāpat izgaisa sapnis par kodolenerģētikas varenību un nekaitīgumu. Tostarp negadījumu un avāriju radiācijas riski saglabājas tāpat kā pastāv nesankcionētas kodolieroču izmantošanas risks. To papildina terorisms, kas izvērties par konkrētu draudu īpaši pēc 2001.gada septembra.

Tehnika un to apkalpojošais personāls nevar garantēt absolūti drošu atomreaktoru un kodolieroču klātbūtni. Tehnika noveco un bojājas, personāla vidū var uzrasties kāds psihiski nelīdzsvarots “dullais” vai narkotiku
pasmeķējis, kas rīkojas neadekvāti un tad …

Piemēri:

Čeļabinska 1957, Harisbrga 1979, Černobiļa 1986, Paks (Ungārija) 2003. un simtiem citi t.s. “sīki negadījumi” un to upuri, kuri plašākaisabiedrībai paliek nezināmi.

Kur vien cilvēki strādā, tie var pieļaut kļūdas.

Kodolenerģētika nav ilgtspējīga, tās resursi nav neierobežoti, bet šīs nozares radītie radioaktīvie atkritumi gan. Tie nemitīgi uzkrājas un ir jāizolē no biosfēras, kurā mēs visi dzīvojam uz tik ilgu laiku, kas pārsniedz prātam aptveramu periodu – simtiem tūkstošu gadu. Šo atkritumu daudzums mērāms tūkstošos tonnu un tas nemitīgi pieaug. Uz Zemes nav vietas, kur šos atkritumus apglabāt.

Radioaktīvie atkritumi rodas visā kodolmateriālu ieguves – apstrādes – izmantošanas ciklā.

Ieguve

Vienīgā izejmateriāla urāna saturs rūdā ir tikai 0,1..0,2 %. Rūda jāizrok, jāsasmalcina, jāatdala urānu saturošā daļa no tukšajiem iežiem, jābagātina.
Miljoniem tonnu tukšo iežu ar zemu radiācijas līmeni, kas arī izdala radona gāzi un piesārņo notekūdeņus ar indīgām un radioaktīvām vielām, krājas kaudzēs. Milzīgi duļķainu raktuvju ūdeņu daudzumi nosēdināmi, ierobežojami un attīrāmi.

Piemēri: Vācijā pie Cvikau (Zvickau) uzbērts ap 50 miljonu tonnu kalns, pie Zēlingštates (Seelingstadt) – ap 90 milj. t..

Lai tādu daudzumu aizvestu (kurp!?) vajadzētu 20000/36000 vilcienu sastāvu.

Tas jau it kā tālu no Latvijas, bet tās nav vienīgās raktuves un tas pamazām vien izplatās ar importa precēm pa visu pasauli.

Bagātināšana

No urāna rūdas atdalīto derīgo sastāvdaļu ķīmiski un mehāniski apstrādā ilgā un sarežģītā tehnoloģiskā procesā. Iegūstamais materiāls – kodoldegviela
reaktoriem un militāriem nolūkiem. Tajā rodas daudz dažādu radioaktīvu un indīgu vielu – gan cietu, gan pulverveida, gan šķidru, kas uzglabājamas
atsevišķi. Kur paliek militāristu rīcībā esošie materiāli un to speciālās apstrādes atkritumi, nav zināms, bet tie jau no zemes virsas nepazūd.
Piemēram, padomju flotē mucas ar šādiem atkritumiem izgāza jūrā, un kad tās negribēja nogrimt, tās sašāva ar ložmetēju. Darīts.

Izrādās, tas var būt arī ienesīgs bizness. Sicīlijas mafija (Ndrangheta mafija, kuras gada apgrozījums ir ap 50 miljardu USD) salīga nogādāt 600 mucas ar indīgām un radioaktīvām vielām uz Somāliju apglabāšanai (nost no
acīm). Šajā kuģī satilpa tikai 500 mucas, pārējās nogremdēja turpat netālu no Itālijas krastiem. Kur un kas īsti notiek ar šādiem atkritumiem, nav skaidrs. Citas ievieto grimstošos konteineros, citas nogrimst reizē ar
“negadījumā” bojā gājušo kuģi. Tad nav jābrīnās, ka pēc vētrām Somālijas piekrastes cilšu iedzīvotājiem bieži rodas mutes asiņošana, ādas iekaisumi un elpošanas ceļu problēmas.

Ko ar šādiem materiāliem dara radikālo musulmaņu darboņi, arī nav zināms.
Tas dažus satrauc.

Izmantošana

Kopš idejas par kodolenerģijas lietošanu vienmēr militārā un civilā joma saaugusi kopā kā Siāmas dvīņi. Kā izmantot kodolieročus, labāk nedomāt. Šāda
doma var būt Zemes civilizācijai pēdējā.

Enerģētiskās neatkarības vārdā, spriežot par iespējām būvēt atomstaciju Lietuvā, Karaļaučos, Polijā vai citur Baltijā, runasvīri spriež tikai par iespējamo jaunas jaudas ģenerēšanas rezerves radīšanu (brangu ienākumu avots
šāda objekta būvētājiem un elektrības ražotājiem), neiedziļinoties tehnoloģiskos procesos, vides un veselības aizsardzības problēmās un neizvērtējot sabotāžas un terorisma riskus, ekonomiskās un politiskās sekas.
Kodoldegviela arī ir importējama, resursu un to piegādātāju loks ir ļoti ierobežots un cenas strauji aug.

Viens no argumentiem atomstacijas būvniecībai ir tāds, ka tās neradot CO2 un citus “parastos” izmešus, kas sekmē globālo silšanu.

Ir bīstami dot tiesības īslaicīgi pie varas esošam premjeram parakstīt neskaidru nodomu protokolus par dalību ļoti dārgos projektos ar nenoteiktu saturu, kuru īstenošana varbūt sāksies pēc desmit gadiem un kuru nelāgās ietekmes izstiepsies visa gadsimta garumā.

Civilām vajadzībām izmanto atomreaktorā radušos siltumu, lai ražotu elektrību. Atomreaktorā ievietotā “degviela”- kvēlstieņi, kas daļēji sastāv no urāna, sakarst, to dzesējošā viela (gāze, sālis, ūdens vai šķidrs metāls)
karsē ūdeni, tas iztvaiko, tvaiks dzen turbīnu, kas griež ģeneratoru, kas beidzot ražo elektrību. It kā vienkārši, bet īstenībā tāda atomstacija ir ārkārtīgi sarežģīts tehnoloģisks komplekss, jo tur darbojas augstas
temperatūras, spiedieni un jaudas, procesi norit augstas radiācijas apstākļos bez cilvēku klātbūtnes ar nemitīgu kontroli un daudzveidīgiem drošības pasākumiem. Personāls atrodas attālinātā vietā.

Kad kvēlstieņi reaktorā daļēji izstrādājušies, tos noliek drošā vietā nomierināties ( dažus gadus atkvēloties). Pasaulē šādi izstrādāti, bet vēl stipri radioaktīvi stieņi sakrājas ap 10000 tonnu gadā. Pēc tam tos transportē uz īpašām pārstrādes rūpnīcām (tādas pasaulē ir tikai nedaudzas), kur no tiem atdala urānu, kodolreakcijās radušos plutoniju un citus radionukleīdus. Atdalītais plutonijs ir izejviela kodolieroču ražošanai.

Turpat ražo arī jaunus stieņus, pievienojot daļu “svaiga” urāna, kas iegūts no rūdas, daļu no demontētiem atomieročiem. Dažreiz urāna vietā veido šo metālu oksīdu maisījumu (MOX), pievienojot līdz 5% plutonija.

Visas šīs operācijas norit augstas radiācijas apstākļos, radot daudz dažādu kaitīgu atkritumu, kas jāapzina, jāizolē, jātransportē, jāapglabā lai nekļūtu bīstamas videi un nepieejamas teroristiem.

Šī ir tā slepenā vieta, kur nav izsekojams, vai tur veido kvēlstieņus civiliem atomreaktoriem, vai arī uzkrāj plutoniju un ražo materiālus atomieročiem.
Vai mums jāsatraucas, ja tas notiek kaut kur tālumā? Tikai līdz kārtējai avārijai vai teroristu akcijai, tad jau manīs, pasaule ir maza, vai ne?
Runa par globālo silšanu un CO2 emisijām atomenerģētikā ir atsevišķa raksta vērta.

Latvija līdz šim importē gandrīz pusi no nepieciešamās elektroenerģijas.
Turpmāk (pēc modē nākušās krīzes) tās pietrūks un tās cenas celsies. Ar taupīšanu un energoefektivitātes pasākumiem nepietikšot. Tad nu valdības lems, vai būvēt jaunas lieljaudas elektrostacijas vai iztikt ar citiem
enerģijas avotiem. Mūsējie pēc gadiem ilgas stomīšanās sludinās konkursu elektrības ražošanai no gāzes, šķidrās gāzes vai oglēm ar biomasas “piešprici” un ar valsts atbalstu (no kāda budžeta?).

Tomēr kaut kur pavīd arī doma – a varbūt tomēr uzraut savu mazu atomstacijiņu, tādu nekaitīgu, tīru, klusu, bez CO2 izmešiem, nu tādu pa lēto. Padomnieki (viņi arī lobējošās atomnozares speciālisti, kam nav cita
darba) mēģina pārliecināt, cik tas būtu jauki.

Runas par to velkas no padomju laikiem, kad “atoms mieram” bija topā.
Šāda domāšana ir visā Centrāleiropā un to uzkurina šīs nozares ražotnes, pie tam kā allaž, “katra cilts grib savu ugunskuru”. Par savu atomstaciju mūsu apkārtnē spriež bulgāri, slovēņi, poļi, lietuvieši, ungāri, rumāņi, slovāki
un igauņi. Naudas nevienam nav, prasmes un pieredzes ne tik.

Somi jau būvē (vienīgie Eiropā), vai ta mēs sliktāki, ko?
Naudas gan tagad nav nekur pasaulē, neviens arī neaizdos tādas summas un “uz krīta” neviens nebūvēs. Nav arī pasaulē šādu atomstaciju ražošanas
jaudas, kopš Černobiļas Eiropā tādas nebūvē, speciālisti pa to laiku jau novecojuši un apmiruši. Vienīgie franči un japāņi saglabājuši piemērotas tehnoloģijas atomstaciju būvēšanai, bet arī tur jāstāv rindā, kapacitāte ir
ierobežota, pieredzējušu speciālistu maz, sen nekas tāds nav būvēts.
Sameklēt biznesa partnerus, kas sola visādus labumus, nav grūti. Sajutuši iespējamas peļņas smaku, apkārt trinas gan Eiropas, gan starptautiski enerģētikas milži, bet piesardzīgi, jo iespējamie klienti nav tie turīgākie.

Somiem jau arī neiet “uz urrā”, būvējot savu Olkiluoto 3. Sākumā franču AREVA solīja staciju uzbūvēt 4 gados un palaist 2010.gadā, tad drīz vien termiņu pagarināja par 18 mēnešiem. Tad izrādījās, ka pamatu betonējums
neatbilst prasībām, tad salīgtie poļu metinātāji neiekļāvās termiņos un kvalitātē un arī citas likstas liek domāt, ka termiņi un arī izmaksas visdrīzāk būs jāpalielina.

Izmaksas.

Šodienas cenās jaunas atomstacijas izmaksas lēš no 6000 līdz 9000 USD par katru jaudas kW (ASV firmu vērtējums ), angļi saka ap 10000 USD/kW, somu
piemērs rāda vēl augstākas cenas.

Tas tikai par spēkstaciju, nerēķinot nepieciešamo elektrotīklu u.c. infrastruktūras atbilstošu pārbūvi. Ekspluatācijas izmaksas ietver urāna un kvēlstieņu izgatavošanas izmaksas + atkritumu apglabāšanas izmaksas kopā ap o,o3 USD/kWh. Šeit nav ietvertas izmaksas, kas jārezervē šīs spēkstacijas vietas atjaunošanai, kad tā beigs darbu (pēc 30 – 40 gadiem); šī summa jaušama, vērojot Ignalinas atomstacijas slēgšanas izmaksas, ko tā saņem no ES. Katrs pats var sarēķināt, cik maksās šādas stacijas ražotā enerģija un apdomāt, vai Latvija var un vai vajag uzņemties šādas saistības papildus savam nule iznabagotajiem ekonomikas atžirdzināšanas aizņēmumiem un, vai kāds maz aizdotu nabagiem šādas naudas videi bīstamu pasākumu īstenošanai. Tad jau pat mūsu mazbērni to nespēs atdarīt, ja vien viņi šo piesārņojumu pārcietīs.

Bet varbūt Dievs ir uzsūtījis šo krīzi, lai mūsu reģionu glābtu no lēnas radioaktīvas pašiznīcināšanās?

Ģenētiski modificēto (ĢM) un konvencionālo kultūraugu līdzāspastāvēšanas izmaksas ir daudz augstākas nekā sākotnēji domāts un var paaugstināt pārtikas cenas, brīdina Eiropas Zemes draugi.

Jaunais pētījums “Ģenētiski modificēto organismu (ĢMO) sociālekonomiskās ietekmes izvērtējums” atklāj ĢM kultūraugu audzēšanas slēptās izmaksas, kas tiek negodīgi uzspiestas konvencionālās un bioloģiskās lauksaimniecības sektoram, tādējādi radot ĢM piesārņojuma un pārtikas cenu kāpuma risku. ĢMO
sociālekonomiskās ietekmes izvērtējums nāk klajā brīdī, kad ĢM audzēšana Eiropā ir gan valdību, gan sabiedrības uzmanības lokā.

Eiropas Zemes draugu pārtikas kampaņu vadītāja Mute Šimfa (Mute Schimpf): “Diskutējot par ĢM kultūraugu audzēšanu Eiropā, ir jāņem vērā patiesās vides un ekonomiskās izmaksas. Atbildība par ĢM kultūraugu piesārņojuma radītajiem zaudējumiem jāpieprasa no pašas biotehnoloģiju industrijas – šīs izmaksas nedrīkst būt negodīgi uzspiestas zemniekiem, patērētājiem un
nodokļu maksātājiem.”

Eiropas politika paļaujas uz pieņēmumu, ka no ĢM brīvie pārtikas industrijas spēlētāji maksā par visu, lai nodrošinātu savu „Brīvs no ĢMO” statusu.
Oficiālā ES pētījumā secināts, ka ĢM produkcijas nodalīšana no pārējiem produktiem varētu palielināt produktu izmaksas par 13% , bet patiesie skaitļi ir krietni lielāki. Eiropas Zemes draugu jaunais pētījums atklāj, ka
ES pētījumā nav iekļautas galvenās ĢM produkcijas nodalīšanas izmaksas.

Izmaksas, kas rodas, lai nodrošinātu ĢM un konvencionālās produkcijas nodalīšanu, ieskaitot uzraudzību un kontroli, daudzkārt pārsniedz jebkādu
prognozēto ekonomisko ieguvumu no zemākām ražošanas izmaksām.

Biotehnoloģiju kompānijām, tirgotājiem un citiem ĢMO lietotājiem ir jāuzņemas atbildība par sajaukšanās novēršanu, lai nodrošinātu, ka konvencionālie un bioloģiskie tirgi Eiropā var attīstīties bez negodīgā
finansiālā sloga.

Mute Šimfa: “99.9 procenti Eiropas zemes ir brīva no ĢMO un plašā pretestība ģenētiski modificētiem kultūraugiem un pārtikai Eiropā turpina pieaugt. ĢM kultūraugi kavēs, nevis palīdzēs pārtikas nodrošināšanu
augošajam pasaules iedzīvotāju skaitam. Lēmuma pieņēmējiem jāpieprasa apturēt turpmāku ĢM kultūraugu audzēšanu Eiropā, lai nodrošinātu lauku
ekonomiku un zaļākas lauksaimniecības attīstību.”

Eiropas Zemes draugi aicina apturēt ĢMO kultūraugu audzēšana atļauju izskatīšanu līdz ĢMO sociālekonomisko ietekmju izvērtējums ir iekļauts ES
atļauju izsniegšanas sistēmā, papildus striktiem un obligātiem pret-sajaukšanās pasākumiem visās Eiropas valstīs. Visas izmaksas, lai novērstu ĢM sajaukšanos ir jāsedz piesārņotājiem.

Pētījums pieejams:
http://www.zemesdraugi.lv/lv/jaunumi/izvertetas-genetiski-modificeto-kulturaugu-lietosanas-sociali-ekonomiskas-sekas

Papildus informācija:
Jānis Ulme, Latvijas Zemes draugi padomes loceklis

janis.ulme@zemesdraugi.lv Mob. 22552423

***

The socio-economic effects of GMOs – Hidden costs for the food chain’
http://www.foeeurope.org/download/Socio_economic_effects_gmos_FoEEbriefing_Mar2011.pdf

Co-Extra, 2009. Outcomes of Co.Extra.
http://www.coextra.eu/pdf/report1472.pdf

The costs incurred during harvesting of maize could be over 40 times higher than the current EU figure; and the cost of drying maize during processing up to 34% higher.
http://www.foeeurope.org/download/Socio_economic_effects_gmos_FoEEbriefing_Mar2011.pdf

ANO ziņojums:

Ekoloģiskā lauksaimniecība 10 gadu laikā var dubultot saražoto pārtikas apjomu

Ženēva, 08.03.2011. Jaunais ANO ziņojums* atklāj, ka mazās lauksaimniecības kritiskajos reģionos, lietojot ekoloģiskas saimniekošanas metodes, var 10 gadu laikā dubultot saražoto pārtikas apjomu.  Ziņojums aicina fundamentāli pārorientēties uz ekoloģisko lauksaimniecību kā veidu, lai palielinātu pārtikas apjomu un uzlabotu situāciju nabadzīgajos rajonos.

„Lai 2050.gadā pabarotu 9 miljonus cilvēku, mums steidzami jāievieš pašas efektīvākās pieejamās lauksaimniecības metodes,” saka ANO Īpašais ziņotājs par tiesībām un pārtiku, ziņojuma autors Olivjē De Šuters (Olivier De Schutter)**. „Šodienas zinātniskie pierādījumi demonstrē, ka ekoloģiskās lauksaimniecības metodes pārspēj mākslīgo mēslojumu izmantošanu, lai palielinātu saražotās pārtikas apjomu nabadzīgajos rajonos, it īpaši lauksaimniecībai nelabvēlīgās vidēs.”

Agroekoloģija izmanto ekoloģiskās zinātnes lauksaimniecības sistēmu izstrādei, kas varētu atrisināt pārtikas krīzi un risināt klimata izmaiņas un nabadzības problēmas. Ekoloģiskā lauksaimniecība uzlabo augsnes auglību un aizsargā augus no kaitēkļiem paļaujoties uz dabisku vidi, kā labvēlīgi koki, augi, dzīvnieku un kukaiņi.

„Uz šo brīdi ekoloģiskās lauksaimniecības projekti ir sasnieguši vidēji 80% ražas pieaugumu 57 attīstības valstīs, ar vidējo pieaugumu 116% visos Āfrikas projektos”, saka De Šuters. „Jaunākie projekti 20 Āfrikas valstīs rāda ražas dubultošanos 3-10 gadu laika periodā.”

„Konvencionālā lauksaimniecība balstās uz dārgiem ieguldījumiem, veicina klimata pārmaiņas un nav elastīga attiecībā pret straujām klimata pārmaiņām. Šodien tā vienkārši vairs nav labākā izvēle,” uzsver De Šuters. „Liela daļa zinātnieku atzīst ekoloģiskās lauksaimniecības pozitīvo ietekmi uz pārtikas nodrošināšanu, nabadzības samazināšanu un klimata izmaiņu mīkstināšanu – un tas ir tas, kas ir vajadzīgs ierobežotu resursu pasaulē. Malāvija, kas pirms dažiem gadiem uzsāka liela apjoma mākslīgā mēslojuma subsīdiju programmu, tagad ievieš ekoloģisko lauksaimniecību, no kā iegūst vairāk kā 1,3 miljoni pasaules nabadzīgāko cilvēku, jo kukurūzas ražas palielinājušās no 1 tonnas no hektāra līdz 2-3 tonnām no hektāra.”

Ziņojums arī atklāj, ka projekti Indonēzijā, Vjetnamā un Bangladešā uzrādīja līdz pat 92% samazinājumu insekticīdu lietošanā rīsu audzēšanai, tādējādi nabadzīgajiem zemniekiem ļaujot būtiski ietaupīt līdzekļus. „Parādījās zināšanas par pesticīdu un mākslīgā mēslojuma aizvietošanu. Šis bija veiksmes iemesls, un līdzīgi rezultāti ir arī citās Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas valstīs,” norāda neatkarīgais eksperts.

„Ekoloģiskā lauksaimniecība sāk nostiprināties arī attīstītajās valstīs, tādās kā ASV, Vācija vai Francija. Taču, neskatoties uz tās iespaidīgo potenciālo pārtikas nodrošināšanai visiem, tā vēl joprojām ir politiski nepietiekami atbalstīta un rezultātā knapi iziet ārpus eksperimentālās izmantošanas.”

Ziņojums iesaka vairākus pasākumus, ko valstīm vajadzētu ieviest, lai paplašinātu ekoloģiskās lauksaimniecības prakses.

„Ekoloģiskā lauksaimniecība ir zināšanu intensīva pieeja. Tai nepieciešama lauksaimniecības pētījumus atbalstoša politika. Valstīm un donoriem ir jāspēlē galvenā loma. Privātās kompānijas neinvestēs laiku un naudu praksēs, kuras nevar patentēt un kuras neatver tirgus lauksaimniecības ķīmijai un uzlabotām sēklām.”

ANO Īpašais ziņotājs par tiesībām uz pārtiku arī mudina valstis atbalstīt mazo lauksaimnieku organizācijas, kuras demonstrē labākās iespējas izplatīt ekoloģiskās lauksaimniecības prakses savu biedru vidū. „Sociālo organizāciju stiprināšana ir pierādījusi sevi par tikpat efektīvu kā minerālmēslu izdalīšana. Sīkzemnieki un zinātnieki var radīt inovatīvas prakses, ja sadarbojas,” skaidro De Šuters.

„Ar industriālo lauksaimniecību lielās platībās mēs neatrisināsim badu un neapstādināsim klimata pārmaiņas. Risinājums slēpjas mazo lauksaimnieku zināšanu un eksperimentēšanas atbalstīšanā, tādējādi palielinot mazo saimniecību ienākumus, kas sekmē lauku apvidu attīstību.”

“Ja iesaistītās puses atbalstīs šajā ziņojumā ieteiktos pasākumus, tad mēs varam sagaidīt dažos nabadzīgajos reģionos pārtikas apjoma dubultošanos 5-10 gadu laikā,” apgalvo De Šuters. „Tas vai mums izdosies šī pāreja, būs atkarīgs no mūsu spējas ātrāk mācīties no jaunākajām inovācijām. Mums ir jārīkojas ātri, ja gribam izvairīties no atkārtotām pārtikas un klimata katastrofām 21. gadsimtā.”

***

(*) Ziņojums “Agro-ekoloģija un tiesības uz pārtiku”. Angļu un krievu valodā: http://www.srfood.org un http://www2.ohchr.org/english/issues/food/annual.htm

(**) Olivjē De Šuteru (Olivier De Schutter) par Īpašo ziņotāju par tiesībām uz pārtiku Apvienoto Nāciju Cilvēktiesību Padome iecēla 2008.gada maijā. Viņš ir neatkarīgs no valdībām vai organizācijām. Vairāk par Īpašā ziņotāja mandātu un darbu: http://www.srfood.org vai http://www2.ohchr.org/english/issues/food/index.htm

Vides aizsardzības klubs iebilst pret Mazā Arkādijas parka apbūvi

Rīga, 10.marts, LETA. Vides aizsardzības klubs iebilst pret būvniecības ieceri, kas paredz aizbūvēt zaļo zonu Mazajā Nometņu ielā jeb tā saukto Mazo
Arkādijas parku.

Kā aģentūru LETA informēja Vides aizsardzības kluba viceprezidente Elita Kalniņa, vides organizācija uzskata par absolūti nepieļaujamu jaunu ēku būvniecību šajā vietā, jo blakus jau ir tukšas dzīvojamās mājas, gan iesākti būvprojekti.

“Galvenais iebildums ir par to, ka būvniecība iecerēta parka teritorijā, jo līdz ar to parka vairs nebūs. Rīgai ir jāsāk apzināt visi tie dzīvokļi, kuri jau gadiem stāv tukši, veicinot to apdzīvošanu, nevis jābūvē jaunas ēkas.
Līdz šim šajā parkā neko būvēt nevarēja, tādēļ būs interesanti uzzināt, kas tagad ir mainījies, ka tiek plānota apbūve,” sacīja Kalniņa.

Neskatoties uz to, ka Kalniņa regulāri iepazīstas ar aktuālo informāciju Rīgas domes pilsētas attīstības departamenta mājaslapā, šoreiz paziņojums par būvniecības ieceri norādīts ļoti neitrāli, vēstot vien par dzīvojamo ēku būvniecības apspriešanu, tādēļ pirmajā reizē izlasot nav saprotams, ka iecerētā būvniecība ir saistīta ar parku.

Jau ziņots, ka šovakar Pārdaugavas izpilddirekcijā notiek sabiedriskā apspriešana. Atsauksmes par būvniecības ieceri iesniedzamas līdz 25.martam, bet pēc publiskās apspriešanas rezultātu apkopošanas Rīgas pilsētas būvvalde jautājumu virzīs izskatīšanai Rīgas domes sēdē. Vides aizsardzības klubs aicina rīdziniekus un it sevišķi Pārdaugavas iedzīvotājus, būt aktīviem un
piedalīties šī projekta apspriešanā.

Āgenskalna iedzīvotāji ir sašutuši par būvniecības ieceri, kas paredz aizbūvēt zaļo zonu Mazajā Nometņu ielā jeb tā saukto Mazo Arkādijas parku, uzbūvējot tur divas daudzstāvu dzīvojamās mājas, biroju ēku un pazemes
stāvvietu 100 automašīnām.

SIA “Grantex” plāno Mazajā Nometņu ielā būvēt divus dzīvojamos namus un biroju ēku. Sabiedriskajai apspriešanai nodotie vizuālie materiāli liecina,
ka nelielā parka teritorija tiks pilnībā aizbūvēta, bet pret to kategoriski iebilst vairāki Āgenskalna iedzīvotāji.

Parka teritorija ir privāta zeme, kuras īpašnieks ir Andrejs Blažko. Līdz 2009.gada oktobrim viņš bija arī 50% “Grantex” daļu īpašnieks, bet patlaban
šis uzņēmums pilnībā pieder ar Latvijas Zaļo partiju (LZP) saistītajam Reinim Raznačam. Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) mājaslapā atrodamā informācija liecina, ka Raznačs 2009.gadā kandidējis Ikšķiles novada domes vēlēšanās no LZP saraksta. Viņam arī iepriekš piederējuši īpašumi, kur vides aizsardzības prasību dēļ noteikti dažādi saimnieciskās darbības ierobežojumi, bet tos izdevies pārdot.

Apbūves projektam veikts arī ietekmes uz vidi novērtējums. Tā autori – SIA “Interbaltija” speciālisti – apgalvo, ka parka aizbūvēšana apkārtējo īpašumu
vērtību nemazinās.

“Tas ir zemes gabals ar sarežģītu vēsturi, bet tur vienmēr ir bijis parks, pilnībā apzaļumota teritorija. Mums visvairāk rūp, ka ar šo projektu lielā mērā varētu tikt izmainīta Pārdaugavas seja. Spriežot pēc vizualizācijas
internetā un paziņojumā, stilistiski šīs trīs ēkas un stāvvieta nekādi neiekļaujas šajā vēsturiskajā vidē,” sarunā ar aģentūru LETA sacīja viena no
projekta pretiniecēm Ilze Gailīte-Holmberga, kura Āgenskalnā dzīvo jau daudzus gadus. Viņas skatījumā, apkārt ir daudz vecu māju un būvdarbi varētu
ēku stāvokli pasliktināt.

“Tas ir parks, zaļā zona, kur nekad nav bijusi nekāda apbūve, bet izskatās, ka Rīgas domes Apstādījumu saglabāšanas komisija jau ir pieņēmusi lēmumu un
šis projekts liks atteikties no zaļās zonas. Apbūves projekts tiek pamazām bīdīts uz priekšu. Būvniecības iecere jau ir izgājusi dendroloģisko inventarizāciju, kas atļauj šo parku iznīcināt. Jautājums ir izgājis arī
Rīgas domes Apstādījumu saglabāšanas komisiju,” piebilda režisors Askolds Saulītis, kurš arī aktīvi iestājas pret būvniecības ieceri.

Apstādījumu saglabāšanas komisijas priekšsēdētājs Vjačeslavs Stepaņenko (LPP/LC) pērn maijā izteica viedokli, ka Arkādijas parka apkārtni nepieciešams attīstīt, lai šo teritoriju varētu izmantot kultūras pasākumu rīkošanai un aktīvai atpūtai. Pie šāda viedokļa Stepaņenko nonāca pēc Mājokļu un vides komitejas izbraukuma sēdes uz Pārdaugavas parkiem, aplūkojot Arkādijas parku, Mazo Arkādijas parku, Māras dīķa apkārtni, Uzvaras parku, Dzegužkalnu un Nordeķu parku.

Jau decembrī viņš kā Apstādījumu saglabāšanas komisijas priekšsēdētājs parakstījis lēmumu, ar kuru atļauta 31 koka nociršana šajā teritorijā un “principiāli piekrists” būvniecībai.

Savukārt šodien Stepaņenko aģentūrai LETA atzina: “Apstādījumu saglabāšanas komisija lemj par koku ciršanu – kur ko atļaut vai neatļaut un, cik tas izmaksā cirtējam. Ja projekts būvvaldē ir apstiprināts, tad mēs tur neko nevaram iebilst vai protestēt.” Mazais Arkādijas parks ir privātīpašums, un Rīgas dome nevar aizliegt privātīpašniekam attīstīt projektu, skaidroja Stepaņenko.

Āgenskalna iedzīvotāji gatavojas šodien apmeklēt Rīgas Pārdaugavas izpilddirekciju, lai paustu savus iebildumus pret ieceri aizbūvēt parku. Saulītis, Gailīte-Holmberga un citi aktīvisti aicina kaimiņus aizpildīt sabiedriskās apspriešanas aptaujas anketas, vāc iedzīvotāju parakstus pret šo būvniecības ieceri un aicina arī citus iesaistīties. “Mēs esam diezgan liels pulciņš – jau 25 cilvēki -, kas piedalīsimies apspriešanā. Nākamās nedēļas laikā vāksim parakstus un iesniegsim Rīgas domei. Ja būs nepieciešams, darīsim ko vairāk, piemēram, vērsīsimies pie neatkarīgām institūcijām un, iespējams, pat tiesā,” sacīja Gailīte Holmberga.

Parka zemes īpašnieks Blažko plašāku sabiedrības uzmanību izpelnījās 2006.gadā, kad pēc Privatizācijas pabeigšanas likuma pieņemšanas viņam piederošā SIA “BMS tehnoloģija” pieteicās uz daudzu valsts un pašvaldības īpašumu un uzņēmumu, piemēram, Rīgas Centrāltirgus privatizāciju.
Lielākoties visi šie pieteikumi tika noraidīti.

Projekta pasūtītājs – “Grantex” īpašnieks Raznačs – arī ir saistīts ar “BMS tehnoloģija”. Savā deputāta kandidāta kartiņā viņš 2009.gadā norādījis, ka ir šīs firmas finanšu menedžeris.

Projekta ietekmes uz vidi novērtējumu veikusī “Interbaltija” pieder šo novērtējumu parakstījušajam Aināram Škaparam, bijušajam Valsts nekustamā
īpašuma aģentūras (VNĪA) ģenerāldirektoram Jānim Motem un Aivaram Balodim.

Kā ziņots, pirms vairākiem gadiem diskutabls daudzstāvu apbūves projekts citā zaļajā teritorijā netālu no Āgenskalna, nelielajā Gregora ielā, vēlāk
noveda pie apsūdzībām kukuļņemšanā, par ko piektdien gaidāms tiesas spriedums tā dēvētajā Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta amatpersonu lietā.
Aila Ādamsone
LETA

Vai bišu izmiršana draud arī Latvijā?

Ieva Puķe

Svarīgo augu apputeksnētāju – bišu, tauriņu, putnu – sugu izzušanai februāra sākumā uzmanību vērsa Eiropas Komisija.

Dzeņi, dzilnas, lielā skaitā savairojušās caunas un zīlītes, – bitenieks Jānis Vainovskis no Saldus novada Blīdenes uzskaita savu bišu saimju ienaidniekus ziemošanas periodā. Par putniem un grauzējiem, kuri caurumo stropus, viss skaidrs, bet ko bitēm var izdarīt mazās zīlītes? J. Vainovska 100 stropu, kuri novietoti aizvējā, krūmu ielokā, saulainajā ziemas dienā ir pievilinājuši veselu baru putniņu. Viltnieces pieklauvē bišu mājai, reaģējot uz troksni, pie skrejām izlien izlūkbites un… caps! – zīlītes pazūd krūmos ar laupījumu. Visa dravas mala nokaisīta mazo insektu atliekām. Ja saliktu kopā ziemas atbirumu, iznāktu vairāk nekā viena saime, noplāta rokas bitenieks. Izlūkgājienos gan ejot tikai tās bites, kas savu darba mūžu jau nodzīvojušas.

Savukārt, lai bites izmirtu tik mērķtiecīgi, kā tas patlaban notiek Amerikā un Spānijā, esot jāsakrīt vairākiem faktoriem, ko J. Vainovskis summē ar vārdu «globalizācija».

Aiziet gulēt ar vēdersāpēm

Vai pasaulē vērojamā bišu izmiršana jūtama arī Latvijā? J. Vainovskis saka: «Pamatotas aizdomas, ka līdz mums ir atnākusi mazo Indijas bišu slimība – nozmatoze. Ierosinātājs ir mikroorganisms, kas izraisa caureju. «Vietējā» caureja, kas var piemesties bitēm, ir pazīstama. Ja vēders sāp, tad ir skaidrs, ka jāaizskrien «uz krūmiem». Bet, ja vēders sāp pavisam citādāk, tad bite jau lido nevis «uz krūmiem», bet uz nomiršanu. Bitēm nav domāšanas, viņām ir instinkti. Viens signāls, ko tās neatpazīst un tās saprot, – ir beigas.»

Svarīgo augu apputeksnētāju – bišu, tauriņu, putnu – sugu izzušanai februāra sākumā uzmanību vērsa Eiropas Komisija. Šī organizācija Eiropas Parlamentam un Padomei ir iesniegusi paziņojumu par medus bišu veselību. «Salīdzinot ar citām dzīvnieku sugām, bitēm nav noteikta identifikācija, bišu saimju reģistrācija, slimību uzraudzības un apkarošanas prasības, kas apgrūtina bišu mirstības cēloņu noskaidrošanu. Nav noskaidrots arī, cik lielā mērā kultūraugi un savvaļas augi cieš no apputeksnēšanas trūkuma,» EK secinājumus atreferē Zemkopības ministrijā (ZM). Līdz 11. februārim ZM rīkoja biškopju aptauju, kā uzlabot un nosargāt medus bišu veselību Latvijā.

Lielākais drauds – cilvēks

«Bišu «slimību grāmatiņa» ir diezgan bieza,» nopūšas J. Vainovskis. Vispazīstamākā ir pagājušā gadsimta 70. gados no Tālajiem Austrumiem ienākusī varroze – sūcējparazīts, kas attīstās kopā ar jaunajām bitēm un grauž tajās caurumus. Dažādi parazīti bites apdraud visur pasaulē. Piemēram, Japānā ir sirseņi, kas iemanījušies līst stropos, lai tiktu pie periem un medus. Amerikā ir bišu vabolīte, kas dzīvo stropā, sabojā medu, ielien šūnās un padara to saturu rūgtu un nelietojamu.

«Latvijas lielākā problēma pagaidām ir «veselīgi» lauki, kur bites varētu droši lidot,» uzskata Saldus puses biškopis. Miglošana skar ne tikai bites. Tiek nomiglotas gan kamenes, gan dažādas vaboles, mārītes, mušiņas, kas ir neatņemama dabas ķēdes sastāvdaļa. «Diemžēl agroķīmiķi agresīvi grib pārdot savus līdzekļus, viņiem vajag apgrozījumu.» Bet «atsitienu» pirmie jūt bitenieki.

«Cilvēks ir vislielākais kaitnieks,» rezumē profesionālis. Bišu dzīves kvalitāti ietekmē gan lauksaimniecības kultūru vienveidība – milzīgi lauki, kas ir apsēti ar vienu un to pašu, bet nesniedz bišu uzturam nepieciešamās vielas, gan vides piesārņojums, gan satiksmes ātrums. «Piemēram, kāds nopērk Indijā medu, atved uz Eiropu, visu burciņu neizēd, izmet ārā. Izlido bites, atnes šo medu stropā – jauna slimība klāt!»

Sals nekaitē

Sals kamolā salipušajām bitēm ļaunu nedarot. Kaitēt var vējš, kas spēj izpūst visu viņu saražoto siltumu, un atkušņi, kad bitēm vairākkārt jāmaina dzīves režīms. Viņas pat nelaikā var sākt «perot» – audzināt jauno paaudzi un izsmelt visus barības un enerģijas resursus. Dravniekam tad operatīvi jāmēģina papildināt ēdamais – invertēts cukura sīrups. Pagājušajā ziemā daudziem J. Vainovska kolēģiem bites izmira, jo rudenī par daudz mielojās ar pašu sanesto, organismam smago lapu izsvīduma medu, kas bija parādījies netipiski vēlu. Pagājusī vasara savukārt bija saudzējoša bišu veselībai, bet nenesa veiksmi dravniekiem. No katras saimes J. Vainovskis labo gadu 60 kilogramu vietā saņēmis vien 30–40.

Izrādās, Latvijas vietējie kukaiņi nopietnākai medus ražošanai nemaz neder, – blīdenieks strādā ar Bakfāsta bitēm – dažādu rasu krustojumu. Stropi tiks siltināti tieši martā, kad, cerams, jau nedaudz sāks kust sniegs. «Lai ievāktu pūpolu medu, bez siltināšanas nav variantu! Nosiltinu, uzlieku speciāli sagatavotu medus telpu, un tad tikai atliek cerēt uz laika apstākļiem. Ja vismaz piecas dienas blīgznu un kārklu pūpolu ziedēšanas laikā ir jaukas, bitēm labvēlīgas, tad 10 kg no saimes ir iegūti!»

***

Latvijas biškopju ierosinājumi medus bišu veselības uzlabošanai Eiropas Savienībā (saīsināts)

– Izveidot vienotu bišu saimju reģistrācijas sistēmu, statistisko uzskaiti EUROSTATā, bišu infekcijas slimību apkarošanas principus.

– Turpināt finansiāli atbalstīt bioloģiskās daudzveidības uzturēšanu un saglabāšanu lauksaimniecībā izmantojamā zemē un mežā.

– Veikt pētījumus par cēloņiem, kas nelabvēlīgi ietekmē bišu veselību un izraisa bojāeju.

– Atbalstīt izturīgu medus bišu selekciju.

– Apkarot bišu slimības, piemēram, Amerikas peru puvi (kompensēt izmeklējumu veikšanu un bišu saimju likvidāciju!)

– Izveidot bišu veselības datu bāzi, kurā būtu dati par bišu saimju veselību, zudumiem un par augu aizsardzības līdzekļu izmantošanu lauku apstrādē.

– Izveidot kontroles programmu, kurā tiktu arī iestrādāta procedūra, pēc kuras veiktu bišu saimes apskati; paraugu ņemšanu un izmeklēšanu, ja novēro masveida medus bišu mirstību.

– Izveidot stingrākus augu aizsardzības līdzekļu lietošanas, kontroles un soda nosacījumus.

– Stingrāk kontrolēt bišu produktus no trešajām valstīm, lai ierobežotu kaitīgo organismu izplatību un sekmētu iekšējo ES tirgu.

Avots: Diena

Kumelīšu tēja – pārbaudīts

Laima Muktupāvela

Vistipiskāk, ka ārzemnieki brīnās par mūsu zināšanām. Zālīšu zinātāju latvieti nosauc par burvi vai raganu. Vēl pakacina, iedrošinot, ka inkvizīcija savulaik zālīšu spēku zinošo latvieti būtu droši uzrāvusi pie kāķa. Jūs pasmejaties un uzdzerat paša dārzā audzētu citronmelisas tēju “priekš tonusa”.

Šajā nedēļā visi, kuri kaut vai tikai amatieru līmenī lasām un lietojam zāļu tējas, sajutām, ka var tikt apdraudētas cilvēktiesības. Viens otram pārsūtīja aicinājumu par “Tradicionālo Ārstniecības Augu Produktu Direktīvas” (The Traditional Herbal Medicinal Directive) atcelšanu. Eiropas Komisija paredzēja, ka ar 2011. gada aprīli ES dalībvalstu iedzīvotājiem būs liegta pieeja pēc ārstniecības augu produktiem.

Kurš senču gudrībās vieds latvietis nesaceltos pret direktīvas diktātu, kas paģērētu ierobežot indivīda tiesības izvēlēties sev pieņemamāko veselības aprūpes metodi? Protams, ka visi, kuri apzinās, ka savvaļas zāļu un ārstniecības tēju audzēšana, vākšana un lietošana ir viena no latviešu nācijas īpašajām materiāli/nemateriālās kultūras iezīmēm, sāka rosīties. Latvietis sāka celt raganīgu troksni.

Taču, ja uzmanīgi palasa direktīvu, ja izburas cauri ierēdnieciskajai valodai, paveras cita aina. Eiroparlamentārieši runā par vienu ‘zāli’, latvieši – par citām ‘zālēm’. Juceklis radies homonīma ‘zāles’ tulkojuma dēļ. Latviešiem zāles “priekš veselības” aug pļavās, eiropiešiem zāles/medikamenti ir aptiekās un internetā.

Direktīvas galvenais mērķis ir pasargāt labticīgos pacientus, kuri medikamentus iepērk interneta vietnēs. Lai veikli darboņi balto mušmiri internetā nevar lietotājiem ieteikt kā medikamentu “priekš miera”. Direktīva nav pavēle aizliegt tautas tradīcijas turpināšanu. Tā nosaka, ka katrai dalībvalstij ar saviem nacionāliem likumiem divu gadu laikā būs jānodrošina, ka cilvēki inernetā var droši iegādāties medikamentus/’zāles’ bez riska, ka tās ir ražotas tur – nezin kur, un ir pat bīstamas veselībai.

Eiropa ļauj dzert zāļu tējas. Ka tik latviešu ierēdņi, sastādot nacionālos tiesību aktus, paši nepārcenšas.

Par sēklu pārdošanas aizliegumu Latvijā

Esmu zināmā saistībā ar dārzeņu sēklaudzēšanu Latvijā, un nedaudz zinu šo “virtuvi”. Velns nav tik melns kā to mālē. Patiesībā tas nav bijis atļauts jau arī iepriekš, jo pēc Sēklu aprites likuma sēklaudzēšanu var veikt tikai
tām šķirnēm, kas ir iekļautas Latvijas vai Eiropas augu šķirņu katalogā
(http://www.vaad.gov.lv/sakums/registri/augu-skirnes.aspx).

Jebkurš sēklaudzētājs var reģistrēt sevi interesējošo šķirni (tur gan ir nepieciešami zināmi līdzekļi, jo šķirnei ir jāveic atšķirības, viendabības un stabilitātes tests un šķirnes uzturēšana katalogā ik gadu izmaksā, ja
nemaldos, 9 Ls). Šobrīd dārzeņu šķirnes (vietējās!!!), kas ir katalogā, tiek uzturētas “Kurzemes sēklās” un Pūres DISā.

Tā ka aizliegums kā tāds, tas nav. Saskaņā ar šo direktīvu vienkārši tiek veikta šī tirgus legalizācija. Tātad tiek dota iespēja legāli tirgot šīs tā saucamās “amatieršķirnes”. Jā, tas prasa līdzekļus… Bet varbūt daļa no šīm
~200 tomātu šķirnes, pāri par 100 ķirbju un citu dārzeņu  šķirnēm ir Eiropas katalogā? Tad jau arī tās tirgot ir atļauts.

Līga Lepse

Pūres Dārzkopības pētījumu centrs

No šī gada 15. janvāra, ar Ministru kabineta noteikumiem, aizliegts tirgot pašaudzētas dārzeņu un citu augu sēklas.
Ja kādam interesē šī tēma, par to var izlasīt 28. janvāra  Neatkarīgajā Rīta avīzē, raksts pirmajā lapā.
Bet ja kādam ir idejas, kā saglabāt un izplatīt līdz šim pieejamās ~200 tomātu šķirnes, pāri par 100 ķirbju un citu dārzeņu sēklas, vai ir kāds cits problēmas risinājums, diskutēsim, meklēsim, darīsim.
Pagaidām vēl drīkst tirgot stādus no pašaudzētām, vai no tādiem audzētājiem, kā dārzniecība ” Neslinko” pirktajām sēklām, bet sagatavošanā ir arī regula
par stādu audzēšanu un izplatīšanu.

Autors: Zaiga Lanka

Sēklu banka katrās mājās.

Eva Millere

Pavasarī šķirojam sēklas un gatavojamies lielajai sēšanai. Ak, cik daudz sēklu mājās! Ieviešam kārtību un ar vieglu roku izmetam tās, kurām norādītais termiņš jau notecējis. Taču patiesībā termiņš norāda tikai ražotāja garantēto kvalitāti ar zināmu dīgstības procentu. Ir ļoti daudz
sēklu, kas savu dīgstību saglabā vēl gadiem ilgi.

Līdz 2 gadiem –  pastinaks, viengadīgās puķes.
Līdz 3 gadiem –  pētersīļi, dilles, līdz 50% dīgstība.
Līdz 4 gadiem –  burkāni, līdz 50% dīgstība.
3-4 gadi –  salāti, pipari un daudzi garšaugi, līdz 60% dīgstība.
4-5 gadi –  tomāti, kāposti, bietes un daudzgadīgās puķes, 60-80% dīgstība.
5-6 gadi –  zirņi, pupas, 80% un vairāk dīgstība.
6-8 gadi –  kabači, ķirbji, gurķi –  saglabā vairāk kā 80% dīgstamību.
8gadi un ilgāk –  zirņi un pupas, saglabā vairāk kā 80% dīgstamību.

Tīršķirnes sēklu iegūšanas process ir ļoti sarežģīts. Daudziem augiem raksturīga savstrpējā apputeksnēšanās, tādēļ audzējot jāievēro liela telpiskā izolācija. Atlasīt, attīrīt. Pie mums sēklas pagaidām nemaksā dārgi un
varbūt tāpēc nenovērtējam ieguldīto darbu. Līdz ar klimata izmaiņām kļūst aizvien grūtāk prognozēt augu nobriešanu, un un līdz ar to arī iegūt kvalitatīvu sēklas materiālu. Jau tagad mūsu pašu sēklu ražotāji atzīst, ka
veikalos nopērkamās sēklas tiek pasūtītas un audzētas daudz siltākā klimatā.

SIA “Kurzemes sēklas” agronoms Māris Grīnvalds stāsta:
Pašmāju ir tikai dažas šķirnes — tomāti ‘Jūrmala’ un ‘Condine uzlabotā’, kāļi ‘Dzeltenie ābolu vietējie’ un ‘Grīvas’ lauka gurķi.”
Mēs esam atkarīgi no sēklu piegādātāja. Vai esam padomājuši, kas notiks nākotnē, jo daudzi no mums ir aizmirsuši vai nezina, kā pavairot augus, kā iegūt un
pareizi uzglabāt sēklas. Bet galvenais, šīs zināšanas vajadzētu nodot mūsu bērniem, ja nu kas… Sēkla ir izdzīvošanas pamats un pats lielākais no
pasaules brīnumiem.

Kādēļ vajadzīga sēklu banka?
Latvijas gēnu bankā saglabāti 22 dārzeņu sēklu paraugi. Tikvien no visas Latvijas…
http://www.likumi.lv/doc.php?id=26329
<http://www.likumi.lv/doc.php?id=26329&from=off>

Sēklu bankā tiek glabāti dažādu iepriekšējos gados iegūtu šķirņu sēklu paraugi. Mūsdienu ģenētiskās metodes ļauj selekcionēt ar “atvērām acīm”.
Nolasot auga (sēklas) ģenētisko kodu var ieraudzīt piemēram, par sausumizsturību atbilstošo posmu. Tā var atlasīt un izvēlēties krustošanai (selekcijai) augus ar vajadzīgajām īpašībām. Rezultātā ir mazāk
neveiksmīgu krustojumu, darbs veicas daudz ātrāk un rezultāti ir noturīgāki. Agrāk tikai selekcionāra lielā pieredze ļāva ar “aizvērtām acīm”  uzminēt un
izvēlēties krustošanai vajadzīgos gēnus. Dažkārt tā bija vienkārši iesācēja veiksme.

Daudzas valstis, saprotot problēmas nopietnību, iegulda milzu līdzekļus un veido savas sēklu bankas. Arī mūžīgā sasalumā ir sēklu banka, kas tiks papildināta vēl daudzus, daudzus gadus. Jāatdzīst, ka neviena graudu
glabātuve vai sēklu banka nav 100% droša. Arī Irākas karā tika iznīcināta viena no lielākajām sēklu bankām pasaulē. Lai arī šajā lietā valstiskā līmenī tiek darīts daudz, patiesībā katram dārzkopim vajadzētu  uzņemties šo atbildību, šo augsto misiju saglabāt brīnumaino mantojumu – sēklas nākamajām paaudzēm.  Mēs redzam, cik cilvēks patiesībā ir vārgs katrā izdzīvošanas
spēlē un TV dabas katastrofā. Kas gan mēs būtu bez selekcionāru radītajiem miežiem, rudziem, augļiem un visām šīm dabas bagātībām. Vai mēs ikdienā to
apzināmies? Visdrīzāk, ka nē.

Lielās korporācijas guvušas peļņu, to sāk ieguldīt, uzpērkot vietējās sēklu un graudu ražošanas firmas, tā iegūstot monopolu. Sāk diktēt cenas veselos
reģionos un valstīs. Sāk noteikt kam, ko un cik pārdot daudzās pasaules valstīs. Tā ir patiesi vara.

Mums Latvijā ir paveicies, jo,  pateicoties augsta līmeņa speciālistiem un sava darba patriotiem, neskatoties uz visu, uz problēmām un līdzekļu trūkumu, joprojām daudzviet notiek selekcija, tiek saudzēts un klusi glabāts šis zelta mantojums.

Mazliet par selekciju
Ja kādreiz herbārija vākšana vai selekcija bija jauks hobijs, tad tagad ar to nodarbojas galvenokārt profesionāļi. Mūsdienu selekcija ir vērsta uz
rūpniecisko šķirņu ieguvi ar noteiktām īpašībām – augļu vienlaikus nogatavošanās, izturība transportējot u.c. , bet garša un aromāts kļuvusi par nenozīmīgu īpašību. Savukārt tieši vecās, aizmirstās un jau gandrīz
izzudušās amatieru šķirnes ir piemērotas mazdārziņiem un nelielām saimniecībām.

Tādēļ nevajadzētu tik ļoti dzīties pēc jaunumiem, atstājot novārtā visu veco, labo. Jāsaprot, ka tieši šīs šķirnes neviens cits nesaglabās kā tikai mēs paši. Tā ir mūsu tautas lielā bagātība.

NO DROŠA SĒKLAS MATERIĀLA IR ATKARĪGA VALSTS EKONOMISKĀ UN ARĪ MŪSU
POLITISKĀ NEATKARĪBA. MŪSU BĒRNU NĀKOTNE!

Vietējais sēklas materiāls pietiekamā daudzumā, tātad lielā rezervē nodrošina sēklu arī pēc neražas gada vai gadiem. Tātad arī iztiku tautai.
Drošs sēklas materiāls ir tāds, no kura vietējos apstākļos būs droša raža un sēkla būs auglīga. Tātad nebūs atkārtoti ik gadu no jauna jāpērk no ražotāja, tā izputinot cilvēkus un valsti.

Ābeles ēnā.
Pilsētnieku jaunās ģimenes saņem vecāku mantojumu, pārceļas uz laukiem un iekārtojas pēc sava prāta. Visu gunī un ar kaimiņa traktoru līdzenu kā pilsētas asfaltu.  Pārāk daudz ābeļu nozāģēts, pārāk daudz…

LŪDZU NEZĀĢĒ ĀBELI VECAJĀ DĀRZĀ un neļauj to darīt arī citiem bez apdoma. Iespējams, šī
ābele ir brīnums. Varbūt pavisam reta šķirne. Nekas, ja kroplīga, ka tikai nav slima. Vispirms iestādi trīs jaunas, uzpotē vecās ābeles zariņus. Palasi, uzzini. Vispirms domā, tad dari. Vispirms nomēri, tad griez. Izlietu ūdeni
nesasmelsi. Vecmāmiņas zemenes vai rožu krūms var izrādīties pēdējais…

Atstāj savā dārzā mārrutku, atstāj rabarberu, ļauj augt citiem augiem un ziediem, jo katram ir sava nozīme un jēga. Ja gribēsi, ar laiku to visu sapratīsi….ne jau vien gludā, zaļā mauriņā ir dzīves jēga un sāls.

Sēklas mūsu mājās
Nopirktās sēklas vislabāk uzglabājas oriģināliesaiņojumā t.i. alumīnija vai pergamenta folijā.
Uzmanību!!! Ievāktās sēklas nav ieteicams likt maisiņos, jo var sākt pelēt vai pat augt, ja nav pietiekami izžāvētas.
Vislabākais ir izmantot cepampapīru, jo tas ir pagatavots, neizmantojot tradicionālos kodināšanas paņēmienus un tādēļ ir ķīmiski neitrāls. Tiklab var izmantot alumīnija cepamo foliju. Tā sēklas aizņem ļoti maz
vietas.
Sēklas var glabāt mūsdienu ledusskapja –20 grādu C kamerās vai tāpat ledusskapī. Ja sēklas glabā kamerā, mēnesi vai divus pirms sēšanas vajag
izņemt. To var darīt pamazām, pārvietojot uz ledusskapi, tad izņemt pavisam.

Sēklas fasē porcijās, porcijas marķē ar šķirnes nosaukumu, gadu u.t.t. Porcijas apvieno maisiņā. Maisiņam liek lielāku uzrakstu – cik un kādas
porcijas. Maisiņus liek kastītē ar kopējo sarakstu. Tad viegli atrast un ātri izņemt vajadzīgo porciju, ja vajag padalīties ar krustmāti vai kaimiņieni.  Marķēšanai izmanto zīmuli vai ūdensnoturīgo flomāsteru.

Gurķiem, redīsiem, spinātiem  sēklas veidojas pirmajā
gadā, bet kāpostiem un bietēm otrajā gadā.
Izvēlas lielu, resnu dzeltenu lauka gurķi, nogatavina, vēlāk pārgriež, izņem sēklas un izžāvē.

Ik gadu tirgū nopirksim gardus mūsmāju tomātus. Sēkliņas iespiež krūzē, un dienu vai divas ieraudzē, noskalo, notecina, liek uz kartona, kas labi iesūc
mitrumu, tālāk žāvē uz cepampapīra. Glabā kaut10 gadus.

Ik gadu atliksim mazliet kviešu, rudzu, miežu sēklas. Kolekcionēsim krāsainās, skaistās pupas un pupiņas. Kāda sena un interesanta vēsture civilizācijas pastāvēšanas laikā. Ņemsim sev par labu ieradumu ik gadu kaut mazumiņu atlikt nebaltai dienai. Dalīsimies priekā ar domu biedriem un rosināsim citus veidot sēklu banku savās mājās.

Puķes savam priekam.
Vairākos piegājienos ievāc kliņģerītes, samtenes, salmenes, asteres, smaržīgos puķu zirnīšus, asteres.
Izlases veidā petūnijas, ešolcijas, puķu tabaku un portulakas.
Krāsaini zied un bagātina augsni lupīnas.
Nogriež visu augu un liek siltā vietā uz papīra nogatavināšanai, kamēr sēklas
izbirst. Lupīnas, rudzupuķes, plīvurpuķes, godēcijas, matiolas, Drumonda floksis, nemēzijas, ibēres, klarkijas, brahikomas u.c.

Līdzīgs raksts.
http://www.videsvestis.lv/content.asp?ID=97
http://www.videsvestis.lv/content.asp?ID=97&what=70
Esiet vērīgi pērkot sēklas!

Latvijā tiek izplatītas sēklas no ģenētiski modificēto augu ĢMO mātes un meitas ražotājfirmām, kas vienlaikus ir bīstamāko augu aizsardzības līdzekļu ražotāja. Tās korporācija izpletusi savus taustekļus kā zirneklis visā
pasaulē, uzpērkot sēklu ražotājfirmas. Pēdējā laikā uzpērk pat bērnu pārtikas
ražošanas uzņēmumus. (piem. Krievijā). Tā izputina vietējos sēklu ražotājus un pamazām diktē sēklas materiāla cenu un kvalitāti. Palēnām pārņem
politisko varu savās rokās, rezultātā nosakot pārtikas cenu un kļūstot visvareni.
Neatbalstiet šīs ĢMO korporācijas, nepērciet sēklas!
Veidojiet sēklu banku savās mājās no vietējās sēklas, kamēr vēl var!
Mūsu visu bērnu nākotnei.

“Praktiskais Latvietis”  5. februāris 2011.gads, 14 lpp.

SIA “IR” un SIA “Scheteling” – izplata S&G, jeb citiem vārdiem sakot Monsanto meitas uzņēmuma “Syngenta Seeds “sēklas.
SIA “Seminis” – pati māte “Monsanto”
SIA “Bejo Zaden”  – izplata gan bioloģiskas, gan augstāk minētās SIA “Seminis” sēklas no mātes “Monsanto”

Ceļojums ar mājas augiem.
Droši vien katrs bērnībā ir lasījis burvīgo, aizraujošo N. Verziļina grāmatu “Ceļojums ar mājas augiem”. 29. lapasapusē rakstīts par ģeniālo selekcionāru Berbanku, kas radīja bezērkšķu kaktusu opunciju, bet kapitālisti to iznīcināja.
Es bērnībā vienkārši nespēju noticēt rakstītajam, bet izrādās tā ir balta patiesība. Palasiet paši.

x x x

Dārgie draugi!

Jā, sēklu « virtuve » sen ir pakļauta Pasaules tirgus likumiem kurus izgudroja ASV agrofirmas un pāris milzu sēklinieku firmas. Privātpersonas savā starpā drīkst mainīt  dārziņā iegūtas sēklas, bet nedrīkst tās
pārdot, vai iegūto ražu laist tirgū. Līdz ar to tirgū ir atrodamas tikai Firmu patentētas sēklas kurās ir GMO, vai hibrīdi, kas pašas par sevi nepavairojās, apdraudot biodiversitāti.  Jā, Latvijas ministri vienkārši
piekrita šim stāvoklim. Jautājums : vai mēs  kā tautas, esam apmierināti ar esošo stāvokli ?  Vai šī vispārīgā rīcība ir demokrātiska ?

Laiki mainās, un brīdī, kad arābu zemēs  cilvēki  atdod  savu dzīvību un neatlaidīgi visi kopā sanākuši  brēc pēc demokrātijas, taisnības  un tiesā karaļus – pēc Francijas tautas 1789.g. modeļa  –  vai citām, izglītotām tautām,  nav pienākums aizstāvēt šo ar asinīm iegūto Demokrātiju  tur, kur tā tiek slīcināta pa kluso, ar fiksu, firmām padotu  ministru noteikumiem?
Šodien, diemžēl,  ne Latvijas, ne Francijas  ne citu «moderno, izglītoto » tautu  ministri  tām nejautā, vai tās ar mieru būt nodotas  verdzībā Agrofirmu karaļiem. Līgumi notiek slepeni,  un kā  žurnālisti, tā arī ļaudis  tiek informēti tikai  tad, kad līgumi un likumi jau slēgti un parakstīti.

Kur  paliek slavenā, plaši kladzinātā DEMOKRĀTIJA mūsu modernajās zemēs ? Austrija ir viena no progresīvajākām šajā ziņā. Kas tur ir izlemts  ?
Ministru kabinets, pāris cilvēki,  kādas ir mūsu attiecības ar viņiem ? Vai viņi mums ir kāda svētbilde, jeb tomēr  tādi paši kā visi cilvēki ? Vai tikai nopūtīsimies, un galvas noliekuši viņu priekšā paklausīsim viņu izgudrotiem verdzības likumiem,  paši savas rokas sasienot viņu priekšā?

Mēs  viņus iecēlām  posteņos, un nu viņi vardarbīgi un slepeni rīkojas ar mūsu nākotni ! Vai tā ir Demokrātija? Ko dara firmas,  kad salīgtie strādnieki ražo brāķus ? Firmas atlaiž  strādniekus un  nederīgo  produkciju
aizmet atkritumos. Vienkārši! To vēl nesauc par revolūciju.  Ko darīt ar nevēlamiem  ministru likumiem? Vai esam gatavi iet uz ielas, pulcēties, sēdēt uz trotuāra, veikt publiskos bada streikus, dot Demokrātijas
aizstāvēšanai savu laiku, ja ne savu dzīvību un piespiest  pāris cilvēkus  “ ministrus”   atcelt viņu “brāķu likumu” ja ne atcelt viņus pašus no amata ? Vai pāris cilvēki tiešām spēj mūs visus  nobaidīt ? Kas
mums ko zaudēt no Pasaules Tirgus rājieniem ? Latvijas zeme gadu tukstošus  pabarojusi savus iedzīvotājus!  Mums nav jabīstās no Pasaules Tirgus rājieniem kā ir nobijušies šie pāris ministri! Mēs  esam
gatavi ēst mazāk, bet brīvi un veselīgi!Tās ir mūsu galvenās cilvēka tiesības. ( un paliks  vairāk darba  Latvijā 🙂 !)

Neaizmirstiet  to, ko sen jums  apliecinu no sava tālā Francijas stūrīša!
Latvijā ir vēl iespējams darīt to, ko  citur, lielās zemēs,  ir grūti veikt par it kā tik sīku tēmu. (Francijas zemnieku vairs ir tikai 4%)  Jo Latvija ir maza, tur daudz  zemnieku un Dabas cienītāju, tur  vēl viegli  var
sasaukties ar visiem mobiliem telefoniem un facebook’iem.  Un kļūt citām tautām par modeli.

Tikai iepriekš labi jaizstrādā  šī likuma apvērsuma stratēgīja, lai spētu vielgi un vienkārši pacilāt visu tautu.  Tas ir izdarāms, un laiks ir pienācis. Jūs visi,  miļie Dabas draugi,  esat spējīgi   panākt  likuma atcelšanu,  tāpat kā Francija ar savu kultūru ir panākusi “izņēmuma “statusu Pasaules tirgū,  kur likumus nosprauž  tās pašas pārsvarā amerikāņu lieltirdzniecības firmas (īstenībā Rietumu moderno  zemju  “Benali” un
“Mubaraki “ un tamlīdzīgi ).

Zemnieki ir jau veikuši savu pienākumu, un pasargājuši  šķirnes . Nu ir mūsu kārta veikt savu pienākumu, un ar Jautro Revolūciju, aizstāvēt   Dabu un Demokrātiju,  un līdz ar to pašu dzīvot un  izdzīvot spēju.

Anita Klaviņš, Francija

Ornitoloģijas biedrība iebilst pret Jūrmalas teritorijas plānojumu

Publicēta: 10.02.2011

Rīga, 10.febr., LETA. Latvijas Ornitoloģijas biedrība iebilst pret Jūrmalas teritoriālā plānojuma pirmo redakciju turpmākiem 12 gadiem, protestējot pret
dabas pamatņu samazināšanu pilsētas centrālajā daļā, kā arī apbūvi uz ūdeņiem vai to tiešā tuvumā.

Biedrības padomes loceklis Edgars Lediņš aģentūru LETA informēja, ka arī viņa pārstāvētā organizācija atbalsta Jūrmalas Aizsardzības biedrības (JAB)
iniciatīvu un aicina Latvijas iedzīvotājus paust savu attieksmi pret Jūrmalas teritoriālā plānojuma pirmo redakciju un vairākiem tajā iekļautiem priekšlikumiem, kas var nelabvēlīgi ietekmēt pilsētas turpmāko attīstību.

Ornitoloģijas biedrība aicina pievienoties iebildumiem pret dabas pamatņu samazināšanu pilsētas centrālajā daļā, kā arī apbūvi uz ūdeņiem vai to tiešā
tuvumā.

“Mēs apzināmies savu atbildību nākamo paaudžu priekšā, lai netiktu izsaimniekotas tādas visai Latvijai nozīmīgas teritorijas, kuru attīstībā nav pieļaujama paviršība un sasteigtība. Aicinām visus aktīvi iesaistīties,
kā arī uzrunāt draugus, radus, kaimiņus, izskaidrot, informēt un kuplināt domu biedru pulku, apliecinot to ar parakstiem,” pauž Lediņš.

Ar savu parakstu pateikt “Nē!” Jūrmalas nelabvēlīgai attīstībai nākamajos 12 gados un iestāties pret dabas teritoriju krasu samazināšanu, JAB aicina līdz
Jūrmalas teritoriālā plānojuma pirmās redakcijas sabiedriskās apspriešanas beigām, kas sākotnēji tika plānota līdz 17.februārim. Taču Jūrmalas domes
Attīstības komiteja atbalstījusi ierosinājumu pagarināt pilsētas teritorijas plānojuma pirmās redakcijas sabiedrisko apspriešanu par vienu mēnesi.

Paraksti pret teritoriālā plānojuma pirmo redakciju Jūrmalas Aizsardzības biedrībā iesniedzami līdz 14.februārim.

LETA jau ziņoja, ka patlaban norit Jūrmalas teritorijas plānojuma pirmās redakcijas, kā arī tā vides pārskata projekta sabiedriskā apspriešana.
Teritorijas plānojums izstrādāts 2011.-2021.gadam, un vasaras beigās pašvaldība cer tikt pie gatava jauna teritorijas plānojuma. Plānojumu
kritizējuši gan opozīcijas deputāti, gan JAB.

JAB iebildumi jaunajā attīstības plānā saistīti ar dabas pamatņu samazināšanu pilsētas centrālajā daļā, kā arī apbūvi uz ūdeņiem vai to tiešā tuvumā. Piemēram, jaunais Jūrmalas attīstības plāns apbūvei paredz nodot
septiņus zemes gabalus Dzintaros, vecā, skaistā priežu mežā Meža prospekta sākumā, atļaujot būvēt 2,5 stāvu ēkas 12 metru augstumā.

Attīstības plānā daudzas dabas pamatnes, kopumā aptuveni 200 hektāru, tiek paredzētas apbūvei. Šiem priekšlikumiem nepieciešams pamatojums un atsevišķa
esošo dabas pamatņu karte, kurā būtu redzami apbūvei paredzētie zemesgabali ar skaidru motivāciju katrā atsevišķā gadījumā, uzskata JAB.

JAB pauž bažas par vairāku dabas teritoriju nākotni un iespējamu apbūvi, tostarp Vikingu ielas galā, Kļavu ielā, Vaivaros un Ķemeros, kā arī par bijušo zvejnieku kolhoza “Jūraslīcis” teritoriju, kur, visticamāk, esot
iecerēts izveidot ekskluzīvu privāto dzīvojamo māju rajonu.

Tāpat ļoti pavirši veikts plānojuma ietekmes uz vidi novērtējums – tas ir nekonkrēts un nav zinātniski pamatots, lai pilsētniekiem būtu skaidri visi riski, kas sagaidāmi, ja tiktu veikta topošajā teritorijas plānojumā atļautā būvniecība, aģentūrai LETA sacīja JAB pārstāve Gunta Grūba. Kopumā arī visā plānojumā būtu nepieciešams izanalizēt visus ieguvumus un zaudējumus
zonējuma maiņas dēļ.

Saskaņā ar jauno teritorijas plānojumu jūras krastā pie kāpām iecerēts veidot gājēju promenādi divos posmos kopā aptuveni septiņu kilometru garumā
– no Jaunķemeriem līdz Kauguriem un no Bulduriem līdz Dubultiem, iepriekš Jūrmalas domes rīkotājā preses konferencē informēja arhitekts Gints Sūna.
Plānots veidot kā gājēju celiņu, uz kura vietām varētu būt izvietotas arī stacionāras kafejnīcas, nomas punkti, tualetes. Vienlaikus tā esot iecerēts ierobežot krasta kāpu eroziju. Grūba šo ieceri vērtē skeptiski un,
atsaucoties uz Vides aizsardzības likumu, norāda, ka tai vajadzētu būt ļoti labi un zinātniski pamatotai.

JAB aktīvists arī pauda bažas – ja promenāde tiktu izveidota, pašvaldība to varētu iznomāt vienam privātam uzņēmumam, kas to tālāk nomātu apakšīrniekiem. Tāpat Grūba pauda bažas par iespējamu Lielupes grīvas un
krasta apbūvi. Savukārt Jūrmalas domes opozīcijas deputāts Juris Visockis (JL) pauda, ka attīstības plāns, no vienas puses, pilsētai ir nepieciešams, taču, ņemot vērā, ka domes vadība tik bieži mainās, cieš arī tā izstrāde –
domnieki mēģina plānojumā iestrādāt savtīgas intereses, turklāt katrs savā virzienā. Arī deputāts pauda bažas par iecerēto jūras krasta promenādi – īpaši viņa uzmanību saistot atļautā astoņu stāvu apbūve šajā vietā.

Tāpat Visockis norādīja uz neskaidro sabiedrisko apspriešanu un to, ka iedzīvotājiem grūti attīstības plānu saprast. Turklāt pašvaldības plāniem attiecībā uz atsevišķām vietām pilsētā pietrūkstot savstarpējas saistības.

Kristiāna Kalniņa
LETA

Ceturtā, Piektā un Sestā diena

Ceturtā Radīšanas diena.

Cik ilgi cilvēks ir radība, viņš ir laicīgs, iznīkstošs un nevar pastāvēt; jo katrs cilvēks, kā viņš dabīgi ir radīts, nav nekas cits, kā tikai derīgs trauks, kurā caur pastāvīgu dievišķu līdzdarbību var attīstīties īsts cilvēks.

Ja ārējais trauks ir ieguvis pietiekamu izglītības pakāpi, tad viņš cilvēka sirdī pamodina vai pareizāk sakot – attīsta savu mūžīgi neradīto Garu.

Un šis Gars pēc savas iedarbības mēra ir tas, ko zem diviem lieliem gaismekļiem, kuri tiek likti pie debesu cietokšņa, saprot Mozus.

  • Šī mūžīgā, neradītā dzīvā gaisma pie debesu cietokšņa cilvēkā tad ir patiesās dienas cilvēkā un tā visu cilvēku spēj padarīt par patiesu Dieva bērnu.

Bet katram radītam cilvēkam ir dzīva dvēsele, kas gan ir arī gars ar nepieciešamām spējām pazīt labo un patieso un ļauno un neīsto, labo un patieso piesavināties un ļauno un neīsto no sevis padzīt. Bet, neskatoties uz to, tas nav nekāds neradīts, bet gan radīts gars un kā tāds nekad nevar sasniegt Dieva bērna stāvokli.

  • Bet kad tas pēc viņam dotiem likumiem visā savas sirds pazemībā un vienkāršībā un ar viņam no Dieva iestādīto brīvo gribu labo un patieso ir pieņēmis, tad šāda pazemīga vienkārša un paklausīga griba ir kļuvusi par patiesu debesu cietoksni, jo viņa ir sevi izglītojusi un tātad ir pavisam piemērota sevī uzņemt tīri neradīto dievišķo.

Tīri dievišķais, vai neradītais Dieva Gars, kas tagad uz mūžību tiek likts pie šāda debesu cietokšņa, ir tā lielā gaisma;

Bet cilvēka dvēsele, kas caur lielo gaismu tiek pārveidota par gandrīz līdzīgi lielu gaismu, ir otrā, mazākā gaisma, kas līdzīgi neradītajai lielajai gaismai tiek likta pie tā paša debesu cietokšņa.

Tas ir tas, ko saka Mozus, ka te … viena liela gaisma valda dienu un maza gaisma nakti un nosaka zīmes, tas ir: visu parādību un visu radīto lietu cēloni, tātad arī nosaka laikus, dienas un gadus.

Bet zvaigznes, kuras Mozus arī piemin, ir neskaitāmās derīgās atziņas visās atsevišķās lietās.

Un redzat, tā beidzot ir ceturtā Radīšanas diena, kuru Mozus min savā Radīšanas stāstā.

Piektā un sestā Mozus Radīšanas diena.

Par piekto un sesto Radīšanas dienu, tad jums pavisam īsi saku, ka vēlākā visas dzīvnieku pasaules un beidzot paša cilvēka radīšana neapzīmē neko citu, kā visu to, ko cilvēks garīgi ietver sevī, atdzīvināšanu.

.

Viņa jūra un visi viņa ūdeņi top pilni dzīvības, un cilvēks savā tagad tīri dievišķā neradītā gaismā pazīstun saskata neskaitāmo un bezgala dažādo ideju un formu pilnību.

Un līdz ar to viņš pamana savu dievišķo izcelšanos.

Tā caur pirmā cilvēka radīšanu tiek attēlota nobeigta pilnīga cilvēka tapšana.

P.S.

  • Te vēl salīdzināšanai R. Gravas tulkotajā Emanuela Svēdenborga darba:
  • Arcana COELESTIA QUAE IN

SCRIPTURA SACRA SEU

VERBO DOMINI SUNT, DETECTA:

Hic Primum quae in

G E N E S I

Una cum Mirabilibus Quae vifa funt

In Mundo Spirituum, & in Coelo Angelorum

PARS PRĪMA

MDCCXLIX

plašā skaidrojuma /105.lpp/ kopsavilkums:

  • Ar sešām Dienām jeb Laikiem, kas ir tikpat daudz cits citam sekojoši cilvēka Atdzemdināša­nas Stāvokļi, vispār ir tā:

. PirmaisStāvoklis ir tas, kas jau sākot no bērnības, kā arī īsi pirms Atdzemdi­nāšanas, un nosaukts par ‘tukšību, niecību un tumsu’. Un pirmā rosība (kustība), kas ir Kunga Žēl­sirdība, ir ‘Dieva Gars, kas rosījās par ūdeņiem ..’ (dsk.).

. OtraisStāvoklis ir, kad tiek izšķirts, kas ir Kunga, no tā, kas ir paša cilvēka. Tas ir Kunga Vārdā nosaukts par ‘pārpalikumiem’, un tie ir galvenokārt ticības Atziņas, kuras cilvēks kopš bērnī­bas mācījies.

Tās tiek glabātas un netop redzamas, pirms cilvēks nāk šai stāvoklī.

Šis stāvoklis paš­laik reti iestājas bez kārdinājumiem (pārbaudījumiem), nelaimēm un bēdām, no kam ķermeniskās un pasaulīgās, tātad cilvēka paša /rosmes/ aprimst (dus) un it kā nomirst.

ārējā cilvēka piederu­mi tiek šķirti no iekšējā piederumiem. Iekšējā cilvēkā ir pārpalikumi, ko Kungs tajā glabā līdz šim laikam /t.i., otrajam stāvoklim/ un šai noderībai.

. Trešais ir /grēku/ Nožēlošanas Stāvoklis, kurā cilvēks no /sava/ iekšējā cilvēka runā bijīgi un padevīgi, un veic labu, līdzīgu labprātības darbiem, bet kas tomēr ir /vēl/ nedzīvs (nedzīvināts), tāpēc ka viņš domā /darām to/ no sevis paša. Šis labais nosaukts par ‘maigu zāli’, tad par ‘sēklas /sējēju/ zāli’, un beidzot par ‘augļu koku’.

. CeturtaisStāvoklis ir, kad cilvēku ierosmina Mīlestība un apgaismo Ticība. Viņš gan jau ag­rāk runāja bijīgi un veica labu, bet kārdināšanu un spaidu (šauruma) stāvoklī būdams, nevis ticības un labprātības pēc. Tāpēc šīs /proti, mīlestība un ticība/ tagad tiek aizdedzinātas iekšējā cilvēkā un nosauktas par ‘diviem spīdekļiem’.

. PiektaisStāvoklis ir, kad cilvēks runā no ticības, un aiz tās nostiprinās patiesajā un labajā. Ko viņš tad veic, tas ir dzīvs (dzīvināts), un nosaukts par ‘jūras zivīm’ un ‘debesu putniem’.

. SestaisStāvoklis ir, kad cilvēks ticības un no tās /izrietošas/ mīlestības pēc runā patieso un dara labo. Ko viņš tad veic, tas nosaukts par ‘dzīvu dvēseli’ un ‘lopu’. Un tā kā viņš tad sāk darboties reizē kā no ticības, tā arī aiz mīlestības, tad viņš top par Garīgu cilvēku, kas nosaukts par ‘attēlu’. Viņa garīgo dzīvību iepriecina un uztur tas, kas pieder pie ticības Atziņām un labprātības Darbiem — kas nosaukts par ‘viņa barību’; un viņa dabīgo dzīvību iepriecina un uztur ķermeniskas un jutek­liskas lietas — no kā izceļas cīņa, līdz valda mīlestība un top debešķīgais cilvēks.

Ne visi atdzemdināmie nonāk līdz šim stāvoklim, bet lielākā daļa pašlaik tiek tikai līdz pirmajam; daži tikai līdz otrajam; daži līdz trešajam, ceturtajam, piektajam; retais līdz sestajam; un gandrīz neviens līdz septītajam.

P.S. 2

Mums var rasties jautājumi, kāpēc Mozus un citi praviešu raksti ir tik sarežģīti, ka bez atbilstības zinātnes apgūšanas praktiski nav saprotami. Kāpēc Mozus šo Radīšanas stāstu nav izstāstījis vienkārši, skaidri un saprotami, tādejādi dodot iespēju Patiesībai izplatīties daudz varenāk.

Uz to es varu paskaidrot tikai to, ja Mozus būtu runājis ar tautu tik skaidri, kā mēs runājam šodien, tad viņš vispār netiktu saprasts un viņa Vēstījums līdz mūsdienām nemaz nenonāktu.

Toreiz pat vienkāršai tautai bija zināma atbilstības zinātne, tās rakstība bija attēlu rakstība un attiecīgi arī tās domāšana un  valoda veidojās no tautā labi pazīstajām gleznām un līdzībām.

Vēlāk tautai pieņemoties materiālai varenībai, kariem un tirgiem ienākot viņu dzīvē, gleznu raksti pakāpeniski tika aizvietoti ar vienkāršākiem vārdiem līdz vienmēr pieaugošajā materiālismā pavisam pazuda seno rakstu un valodas vēstījumi, kas sevī glabāja dziļu garīgumu.

Tieši tāpat tas ir ar mūsu senrakstiem – latviešu tautas vēstītājas folklorā. Arī tā, līdzību un tēlu valodā, mums glabā svētus dzīvības vēstījumus un mūžības zīmes. Bet tāpat kā Mozus raksti arī mūsu senraksti nav saprotami, nezinot atbilstības zinātnes pamatus. Tomēr es vēl gribu atgādināt, ka šādas zināšanas uz šīs Zemes nevienam cilvēkam arī nedod nekādu sevišķu labumu, jo caur lielām zināšanām cilvēks savā sirdī īstenībā reti vai pat nekad nekļūst labāks, bet ļoti bieži gan sliktāks.

Jo daudz zinošais bieži kļūst lepns un augstprātīgs un tad no saviem iedomāti nesasniedzamiem augstumiem plātīgi skatās lejā uz saviem brāļiem kā ērglis uz zvirbuļiem un citiem maziem putniem, it kā tie te būtu tikai tādēļ, lai viņš visus tos saķertu un apēstu.

Vispirms savā sirdī meklēsim Dievu, t.i., Mīlestību un tās Taisnīgumu, par visu pārējo raizēsimies maz, jo tas viss, kopā ar eņģeļa gudrību, ikvienam no  mums var tikt dota vienā naktī, ja tikai mūsos uzaustu Mīlestība.

To visu Jums izstāstīja

Arvīds Ulme

Plāns attīstībai vai čiekuru lasīšanai?

Zigfrīds Dzedulis, Latvijas Avīze

Nule sabiedriskajai apspriešanai izsludinātais Jūrmalas teritorijas attīstības plāns turpmākajiem 12 gadiem gludina ceļu uz vēl neskartās dabas iznīcināšanu un Jūrmalas kūrorta vietu turpmāku degradēšanos – tā uzskata daļa Jūrmalas iedzīvotāju. Pēc šā plāna iecerēts apbūvēt ap 200 pašlaik vēl neskartās pilsētas zemes hektārus.

Pilsētas vadība atzīst, ka plānā iekļauti arī tādi priekšlikumi, par kuriem varot strīdēties. Tomēr daudzi pārmetumi esot noraidāmi.

Nevainīgie nomas līgumi

Jūrmalas Aizsardzības biedrības valdes priekšsēdētājs Uldis Kronblūms:

Biedrības pārstāvji apzinājuši vairāk nekā 20 pašvaldībai vai valstij piekrītošo mežu, krasta kāpu, Lielupes piekrastes palieņu pļavu un citu pilsētas teritoriju, kuras paredzētas apbūvei. Pēc šāda plāna pilsētas centrālajā daļā samazinās tā saukto dabas pamatņu teritorijas, kurās būvniecība ir ierobežota ar likumu, kā arī tiek pieļauta apbūve ne tikai jūras un Lielupes piekrastes tiešā tuvumā, bet arī uz ūdens.

Pašalaik stāvoklis Jūrmalas kā kūrorta saglabāšanā ir gaužām bēdīgs. Daudzās agrākajās atpūtas vietās priežu mežu vietā jau slejas daudzstāvu dzīvokļu nami. Ar vieglu roku privātpersonām un firmām iznomā pašvaldībai un valstij piekrītošos priežu mežus un citas neskartās dabas teritorijas. Nomas līgumos izlasāmais iznomātās zemes lietošanas mērķis – “čiekuru lasīšanai” – patiesībā esot acu aizmālēšanai. Šādu līgumu īstais nolūks ir privātpersonām un firmām iegūt tiesības pēc kāda laika privatizēt šos mežus un citus zaļās dabas stūrīšus.

Jūrmalas Aizsardzības biedrības pārstāvja bažas apstiprina Jūrmalas domes deputāts, bijušais domes priekšsēdētājs Romualds Ražuks: Jūrmalas neskartās dabas teritoriju “apgūšana” notiek pēc izstrādātas shēmas – vispirms privātais vai firma noslēdz nomas līgumu par dabas pamatnes teritorijas izmantošanu čiekuru lasīšanai, pēc tam ar grozījumiem attīstības plānā dabas pamatnes teritoriju pārvērš par apbūvei domātu.

Jūrmalas domes iedzīvotāju konsultatīvās padomes priekšsēdētāja vietnieks Tālivaldis Keivs: Šis plāns vēlreiz pierāda, kā ietekmīgu biznesmeņu saujiņa ar pašvaldības atbalstu pamazām tiek pie vērtīgas piekrastes kāpu un mežu zemes, kur pēc likuma it kā neko nedrīkst būvēt. Sākumā sabiedrībai tiek iestāstīts, ka, lūk, šai priežu mežā būšot vieglas koka mājiņas – priežu izciršana nenotikšot. Bet pēc pāris gadiem priedes ir pa tīro, bet koka būdiņu vietā jau slejas lepni savrupnami. Viņaprāt, šie hlevicki un munkevici vārdos gan pļāpā par kūrorta attīstību, bet dara visu, lai pārdotu pēdējās neskartās dabas saliņas. T. Keivs nesaprot, kāpēc vispār jāplāno, pēc Jūrmalas mēra publiski teiktā, “pretrunīgi priekšlikumi”, piemēram, par būvniecību jūras piekrastes kāpās, ja pat nespeciālistam ir skaidrs, ka tā var zaudēt pēdējo, kas vēl no unikālās piekrastes dabas atlicis.

Jūrmalas iedzīvotāja, zvērināta advokāte Inta Sikora: atzīst, ka ir satriekta par paredzēto piecstāvu namu celtniecību ik gadu applūstošajā Varkaļu kanāla teritorijā pie Lielupes, tāpat viņai nav saprotams, kāpēc jāapbūvē Kalpaka prospekta gals pie Lielupes, kur pašlaik zaļo priežu mežs.

Uldis Kronblūms: Pats ļaunākais – divdesmit aizvadītajos gados nevienai līdzšinējai valdībai nav pat idejas, kā turpmāk būtu saglabājama un veidojama Jūrmala – unikāla kūrortpilsēta Rīgas līča piekrastē. To uzskatāmi pierāda bēdīgā pieredze ar kādreiz izslavētās kūrortvietas – Ķemeru sanatorijas – iznomāšanu ārzemniekiem.

Negodīgs pasniegšanas veids

U. Kronblūms domā – tā ir grēda ierēdnieciskā valodā sacerētu, svešvārdiem piebārstītu dokumentu, no kuriem nav iespējams izlobīt plānotā jēgu. Tas ir pamatdokuments profesionāļiem. “Cilvēkam šo dokumentu un karšu blāķī nav iespējams uztvert galveno – kas īsti mainīsies viņam tuvākajā apkārtnē un kāds no tā būs ieguvums iedzīvotājiem. Tas nav vērsts uz Jūrmalas sabiedrības iesaistīšanu plāna apspriešanā, drīzāk uz patieso mērķu slēpšanu. Viņaprāt, iedzīvotājiem nevarētu būt iebildumu pret atsevišķu teritoriju apbūvi, ja tiktu pamatoti jūrmalnieku ieguvumi. Tā vien šķiet, ka vismaz daļai plāna ir cits mērķis – mainīt zemesgabalu vērtību neskartās dabas platībās – un tam ir maz sakara ar piesaukto pilsētas attīstību.

Pirms trim gadiem, apspriežot Jūrmalas teritorijas attīstības plāna grozījumus, kas būtībā paredzēja to pašu, kas redzams pašlaik sagatavotajā plānā, pret šiem grozījumiem tika savākti ap 7000 iedzīvotāju parakstu. “Ja iedzīvotāju iebildumus neņēma vērā toreiz, tāpat var notikt, apspriežot šo attīstības plānu,” viņš saka.

Jūrmalas Aizsardzības biedrība aicināja toreizējo Valsts prezidenti un Jūrmalas iedzīvotāju Vairu Vīķi-Freibergu un Saeimu dot tiesības pašvaldībām iedzīvotājiem svarīgu lēmumu pieņemšanā rīkot vietējas nozīmes referendumus. Valsts prezidentei it kā nebija principiālu iebildumu, priekšlikumu pat atbalstīja Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija. Tomēr referenduma ideja pamazām nogrima Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas ierēdņu atvilktnēs, aizbildinoties ar pašvaldību naudas šķērdēšanu šādiem pasākumiem un pārāk lielu varu iedzīvotājiem.

Jūrmalas iedzīvotājs Rihards Pētersons stāsta, ka, piemēram, Rennē – pilsētā pie jūras Francijā – ar šādiem attīstības plāniem iepazīstina vienkāršam cilvēkam uztveramā valodā, norādot, kādas turpmāk būs viņu tiesības un pienākumi. Toties Jūrmalas attīstības plānā, izlasot svešvārdos iemudžināto ideju par tā saukto Lielo Jūrmalas promenādi jūras piekrastē septiņu kilometru garumā, iedzīvotājiem netop skaidrs, kādas sekas varētu radīt šī vērienīgā krasta kāpu apbūve. Viņaprāt, Jūrmalas domē tas tiek darīts apzināti, lai iedzīvotāji tiktu nolikti jau notikuša fakta priekšā.

Attīstības vietā spekulācijas

R. Pētersons uzskata, ka galvenā problēma, ar ko sadūrušies arī šā plāna autori, – kādu konkrētu ekonomisku attīstību piedāvāt Jūrmalai, ja nav skaidrs, kāda turpmāk būs Latvijas kūrortu politika. Viņaprāt, plāns būtībā ir vienkāršs – tiek piedāvāts apbūvēt valstij un Jūrmalas pašvaldībai piekrītošās zemes platības, aizsedzoties ar “nepieciešamību piesaistīt investīcijas un attīstīties”. Piemēram, plānā piedāvāts apbūvēt ar divstāvu namiem tā saukto “Dzintaru nierīti” – vairākus priežu meža gabalus ap 30 hektāru kopplatībā Dzintaros, kas ir aizsargājamās dabas teritorija. Jūrmalas tēvus un plānotājus nemulsina pat Satversmes tiesas 2009. gada spriedums, kurā šāda apbūve ir noraidīta.

Reizē, piemēram, ap Dzintaru koncertzāli ir apmēram 10 privātās zemes gabali, kuros šāda apbūve būtu iespējama. Bet gadiem ilgi tajos nekas nenotiek. Pilsētai nepieciešamās infrastruktūras attīstības vietā ar šādiem zemes gabaliem notiek visparastākās spekulācijas – tās pērk un pēc kāda laika cenšas izdevīgi pārdot. “Bet tad nevar runāt par attīstību, tā ir šā jēdziena izkropļošana,” viņš saka.

“Trīs lielas sērgas”

Jūrmalas deputāts Romualds Ražuks domā, ka Jūrmalu visvairāk apdraud “trīs lielas sērgas”. Pirmkārt, attīstības plāns paredz jūras piekrastes apbūvi septiņu kilometru garumā – pašlaik augošo kārklu joslā tiek pieļauta divstāvu namu celtniecība pilsētas centrālajā daļā. Līdzīga apbūve septiņu kilometru garumā plānā paredzēta Kauguros. Otrkārt, tiek plānota divstāvu namu celtniecība Lielupes piekrastē, kas aizņemtu apmēram 70 procentus piekrastes pilsētas teritorijā. Treškārt, pilsētas centrālajā daļā – no Bulduriem līdz Dubultiem – lielas mežu un citas vēl zaļās teritorijas paredzēts sadalīt apbūves gabalos. Ja šāds plāns tiks pieņemts, tad, viņaprāt, tam būšot neatgriezeniskas sekas.

Jūrmalas domes deputāts atklāj, ka pilsētas attīstības plānu turpmākajiem 12 gadiem viņa vadībā darba grupa sākusi gatavot pērn, kad viņš bija domes priekšsēdētājs. Taču toreiz šīs “sērgas” plānā neesot bijušas. Pašlaik ne viņam, ne citiem opozīcijas deputātiem neesot nekādu iespēju vērsties pret šādu plānu tāpēc, ka lēmumus dome pieņem ar deputātu balsu vairākumu.

Par priekšlikumiem varot strīdēties

Jūrmalas domes priekšsēdētājs Gatis Truksnis: viņš negribot būt jaunā attīstības plāna advokāts. Tomēr viņš noraida apgalvojumus, ka apbūves zemēs tikšot pārvērsti ap 200 hektāru vēl neskarto zemju platību, kā to apgalvojot sabiedrisko organizāciju pārstāvji. Pusi no plānotās apbūves platības aizņemot Jāņupītes polderis Bražciemā. Kopš 2009. gada vidus tā vairs neesot nacionālas nozīmes lauksaimnieciski izmantojamā zeme, kas atļauj to pārvērst par apbūves teritoriju.

Piedāvātajā plānā patiešām esot tādas pilsētas teritorijas, par kurām viņam pašam vēl neesot pārliecības, vai tur būtu iespējams kaut ko būvēt, piemēram, šaubas ir par tā saukto Lielo Jūrmalas promenādi jūras piekrastē pilsētas centrālajā daļā septiņu kilometru garumā. “Bet tāpēc jau to esam nodevuši apspriešanai, lai dzirdētu iedzīvotāju viedokli,” viņš piebilst.

Domes priekšsēdētāja vietnieks Māris Dzenītis: plānotā Lielā Jūrmalas promenāde jeb piekrastes apbūve neparedzot krasta kāpu izpostīšanu. Tieši otrādi – pašvaldībā esot cits plāns, kas paredz kāpu nostiprināšanu un pasargāšanu no augsnes erozijas. Attīstības plāns savukārt paredz publisko tualešu, dažādu pakalpojumu ēku celtniecību tai pludmales joslā, kur pašlaik aug kārkli un kas neskartu krasta kāpas. Ik gadu Jūrmalu apmeklējot aptuveni četri miljoni tūristu, tāpēc par viņu atpūtas iespējām un ērtībām pašvaldībai esot jāgādā.

Līdzīgs labiekārtojums ar laivu piestātnēm un, kā M. Dzenītis sauc, servisa ēkām esot domāts arī apmēram 30 kilometru joslā Lielupes piekrastē. Bet tur gan neesot plānota vienlaidu apbūve. M. Dzenītis atzīst, ka jaunais attīstības plāns nav ideāls. Tajā ir iekļauti arī tādi priekšlikumi, par kuriem varot strīdēties. Viņš pats neesot pārliecināts, piemēram, par nepieciešamību būvēt desmitstāvu namus Dubultos.

G. Truksnis piebilst, ka pašvaldība izsūtījusi rakstiskus uzaicinājumus piedalīties apspriešanā gan 12 000 pilsētas zemes gabalu, gan dzīvokļu un privātmāju īpašniekiem. “To darījām, lai uzklausītu iedzīvotājus un lai neviens nevarētu vēlāk pārmest, ka par šādu attīstības plānu neko nav dzirdējuši.” Pēc iedzīvotāju atsauksmju saņemšanas plāns tikšot vairākkārt labots un papildināts, tāpēc, visticamāk, tā apstiprināšana varētu notikt vasaras beigās.

Ilma Čepāne: „Ja apstiprinās sabiedriskajai apspriešanai izsludināto Jūrmalas teritorijas attīstības plānu turpmākajiem 12 gadiem, gaidāmi tiesas procesi. Plānā daudzas lietas netiek konkretizētas, piemēram, netiek norādīts, kas tieši būs plānā iezīmētajās attīstības teritorijās, kā arī nav saprotami daudzi dokumenti (MK 1148. noteikumi par plānojumu).”

VAK viceprezidentes Elitas Kalniņas bažas apstiprinājās, ka inženiertehniskā aizsardzība – dambis ir domāts tikai acu aizmālēšanai, patiesībā dambis vajadzīgs, lai pļavas neapplūstu un varētu tās iemānīt par apbūvējamām platībām. Lai Jūrmalas Dome atbild, kāpēc, piedaloties plānojuma izstrādes darba grupā, atbalstīja šāda absurda priekšlikuma iekļaušanu 1.redakcijā?”

Ornitologs O.Lediņs uzskata, ka plāns ir vienkārši brāķis.

VAK viceprezidente E.Kalniņa, A.Žīgure

Foto: Dacīte Beķere

Attiecības ar nākotni

Zeppa Holcera permakultūra!

Nu jau visā pasaulē pazīstamais permakultūras speciālists, agro-revolucionārs Zeppa Holcers (Sepp Holzer)dzīvo un saimnieko Austrijā. Viņš vada mācību seminārus savā saimniecībā „Krameterhofā” (http://www.krameterhof.at/), kā arī visiem pasaulē, kuri vēlas izprast permakultūras principus tādā mērā, lai varētu sevi nodrošināt ar kvalitatīvu pārtiku, nepatērējot tās audzēšanai visu savu laiku un darbu.

Kas ir Zeppa Holcera permakultūra? Tā ir Dabas telpa, kurā vienādi labi jūtas un kopā sadzīvo gan cilvēks, gan augi, gan dzīvnieki, un galvenais papildina viens otru.

Permakultūra ir iespējama gan nelielā piemājas 6 simtdaļu platībā, gan desmitiem hektāru lielā platībā. Zepps Holcers ir sarakstījis vairākas grāmatas, kur dalās savā pieredzē, kā saimniekot. Savas grāmatas viņš adresē pilsētniekiem, vasarniekiem un sakņu dārzu īpašniekiem, fermeriem, lielu un mazu lauksaimniecības uzņēmumu vadītājiem. Viņa saimniekošanas metodes jau ir attaisnojušās dažādās pasaules malās: Austrijā, Vācijā, Kolumbijā, Spānijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Grieķijā, Čīlē, Argentīnā, Skotijā, Krievijā un Ukrainā.

Permakultūra harmoniski atjauno Zemes potenciālās iespējas un rada jaunu izpratni par Cilvēka lomu Dabā.

http://kostik.info/permakultura/v-gostyah-u-seppa-holtsera/ – video materiāls krievu valodā.

Diemžēl neviena no Zeppa Holcera grāmatām nav pārtulkota latviešu valodā. Krievu valodā jau ir iznākušas 3 grāmatas. Зепп Хольцер “Пермакультура Зеппа Хольцера. Практическое применение для сада, огорода и сельского хозяйства”.

Krievijā ir nodibināts Zeppa Holcera Permakultūras centrs (http://plodorodie.su/zepp-holtser)

“Krameterhofa” no putna lidojuma

Zeppa Holcera atklātā vēstule politiķiem, ekonomistiem un zinātniekiem.

Mani priekštati par atbildīgu, dabisku dzīvesveidu – mūslaiku problēmas un mani ierosinājumi, kā tās risināt.

Cilvēks ierodas šajā pasaulē parasti sterilā slimnīcā un tur uzreiz tiek apgrieztas viņa dabiskās saknes – bērns saņem potes un mākslīgu ēdienu. Jauna cilvēka dabisks dzīves sākums būtu piedzimšana mājās, ģimenes lokā. Katram zemes iedzīvotājam kopš piedzimšanas ir tiesības uz gabaliņu zemes. Tāda zemes reforma, kas to paredzētu, jau sen ir nobriedusi. No tā, ka mūsu bērniem nav saiknes ar dabu un dzīvniekiem, viņiem nav pilnīgas saites ar apkārtējo pasauli. Ja bērns augtu vienotā simbiozē ar augiem, dzīvniekiem un cilvēkiem, tas motivētu jauno cilvēku rīkoties kā domājošai būtnei, kurš tiek galā ar vadību, nevis nemitīgi cīnās. Vērojot dzīvo dabu, iespējams saprast, ka tā ir pilnīga un ideāla, ka viss ir saistībā un nav vajadzības kaut ko uzlabot. Cilvēka uzdevums ir – to nosargāt. Nav dumju vai gudru cilvēku, katrs var tikt galā, ja vien viņš netiek pārāk aprūpēts. Esmu par to pārliecinājies ar savu pieredzi savos projektos visā pasaulē ar ļoti dažādiem cilvēkiem (pieaugušajiem, bērniem, bāreņiem, ielu bērniem u.c.). Tātad – neaprūpēt, bet dot iespēju izpausties katram. Veiksmes pārdzīvojums, prieks, atzinība – lūk, lielākā balva, labākā ārstniecības metode, kas gala rezultātā dod arī ekonomisku jēgu. Kā praktisks piemērs ir mans projekts BERTA, kas ilustrē dzīvības palīdzību Bad- Auszeštīrijā. Tā ir pirmā  Holcera permoprogramma Eiropā, kas domāta cilvēkiem invalīdu ratiņos.

„ Paaudžu pārmantojamības problēma – tas ir pamatīgs robs mūsu mūsu sabiedrībā. Mūsu vecāki, vecmāmiņas un vectētiņa mirst no garlaicības veco ļaužu namos. Bērni un mazbērni paliek arvien muļķāki, sēžot pie datoriem un televizoriem. Dzīves jēga slēpjas  apstāklī, ka  vecie ļaudis nodod savu pieredzi jaunajiem. Bērniem ir tiesības to saņemt un viņi labāk tiek sagatavoti dzīvei. Mums jāsaprot, ka pieļaujam milzīgu kļūdu. „ Paaudžu mājas” un kolektīvie projekti kaut nedaudz aizpildīs šo tukšumu sabiedrībā. Mācības šajā jomā sadalās 50/50, ievērojot gan teorētisko, gan praktisko pusi. Katrā bērnudārzā vajadzīgs mazdārziņš, katrā skolā – maza saimniecība, katrā univērsitātei – plaša naturālā saimniecība. Tās būtu praktiskas eksperimentālas vietas katra iespējām un mūsu bērnu nākotnei un tātad – arī sabiedrības nākotnei.

Izglītība –  specializācija – progress – apstulbošana

Pateicoties mūsdienu tā saucamajai progresīvajai mācību sistēmai, jaunieši tiek apmācīti pilnīgā atrautībā no dabas. Ja cilvēks pats neiedziļinās savstarpējās attīstības saitēs, kas pastāv Dabā, tas nespēs ne to saprast, ne uztvert. Tāpat viņš nespēs arī būt daļa no tās un tā vietā, lai saprastu, kā pasaulē viss saistīts, viņš centīsies to uzlabot un ar to cīnīties. Patiesībā cilvēka uzdevums ir – iejaukties Dabas procesos tikai tā, lai tos virzītu. Lai to spētu izdarīt, vajadzīgs radošs gars un spēja domāt.

Mūsu bērni un mazbērni skolās un universitātēs kļūst par pamuļķiem ne jau tāpēc, ka būtu slikti skolotāji vai profesori. Nē! Pasniedzēji spiesti mācīt savus audzēkņus pēc strikti noteiktām programmām, kuras viņi paši nereti pat neatzīst par labām. Pasniedzēji ļauj sevi vadīt politiķiem un lobistiem, bet, kur ir griba, tur atrodams arī ceļš, profesora kungs! Ja pasniedzējs pieslejas kādai partijai un ir no tās atkarīgs, tad, protams, viņš nespēj un nevar neko mainīt. Mūsu zinātne ir tā attālinājusies no prakses, ka tās teorija vairs nav pieejama plašam sabiedrības lokam. Tā zaudējusi daudzus savas vienojošās ķēdes locekļus.

Zinātne un politika šodien jau palaidusi garām momentu, kad vajadzēja reaģēt uz postījumiem apkārtējai dabai (klimata pārmaiņas). Acīm redzot, naudas un korupcijas ietekme neļauj attiecīgi reaģēt un rīkoties. Katastrofas sasniegs tādus apmērus, kas novedīs pie slimās sistēmas kolapses. Gaisa, ūdens un augsnes piesārņojums, ķīmijas un pesticīdu pielietojums monokulturālā lauksaimniecības sistēmā atņems mums veselīgas dzīves pamatu.

Pārtika – tā ir tava medicīna.

Zemniekam jāizaudzē pārtika, kas ir dzīvības pilna, ne tikai pārtikas produktus, kas piepilda cilvēka vēderu un padara viņu smagu. Zmniekam jābūt kā skolotājam, kurš spēj nodot citiem godbijīgu attieksmi pret dzīvām būtnēm, augiem un Mātes Zemes dzīvniekiem. Realitāte diemžēl ir pavisam cita. Eiropas Savienības direktīvas, atbalstoši-pienākumu līdzekļi (dotācijas, kredīti) padarījuši zemnieku atkarīgu un apsēstu. Zemnieks degradējas par kompensāciju saņēmēju. Prēmijas  kompensē ierobežojumus un zaudējumus. Šī palīdzība vai tā saucamā materialā kompensācija – tā ir tikai daļa no kļūdainās agrārās politikas nacionālo un Eiropas savienības likumu un priekšrakstu dēļ. Ekonomiskā izaugsme vai atkāpšanās –  tāda ir Eiropas savienības devīze.

Speciālisti arvien uzlabo masveida dzīvnieku audzēšanu. Dzīvniekus uztver tikai kā preci. Zūd dabiskā saskarsme ar dzīvnieku pasauli. Un galarezultātā – masveida cietsirdīga apiešanās ar dzīvniekiem. Tālāk notiek vēl ļaunāk – dzīvnieku kropļošana, nogriežot tiem ragus, saīsinot spārnus vai astes, sasienot knābjus, govju gani lieto elektriskas sistēmas, kropļo lopus ar pārlieku lielām ausu birkām utjpr. Tik nomocīts dzīvnieks nevar ražot veselīgu pārtikas produktu. Ja dzīvnieks slikti jūtas, tas nespēj ražot pilnvērtīgu pārtiku.

Zemnieks – tautas dvēsele. Ja pazudīs zemnieks, pazudīs Zeme. Jauno priekšrakstu un metožu dēļ , vecais kultūras mantojums bez pēdām pazūd. Vecie un laika gaitā pārbaudītie paņēmieni kā saimniekot un ražot, pazūd vai tiek aizliegti ar Eiropas savienības direktīvām. Pārstrāde tiek uzticēta centrālām, milzīgām vietām, tādām kā lopkautuves, maizes fabrikas, vīna, piena vai siera rūpnīcām. Tās tiek bagātīgi dotētas un lai tajās vienmēr ritētu darbs, zemniekam liek ceļā šķēršlus, lai viņam nebūtu iespējams ražot un pārstrādāt savu produkciju.

Atlikušajiem eko-zemniekiem samazina dotācijas, tajā pašā laikā palielinot plāna saistības. Viss tālākais, kā zināms, regulējas pats no sevis. Zemnieks ir kā vergs pats savā sētā, salīcis zem parādu nastas par nevajadzīgu tehniku un uztieptu specializāciju. Viņš ir izmocīts, atrodoties nemitīgā uzraudzībā un spiests rēķināties ar dažādām administratīvām prasībām, kā arī izjust šī administratīvā aparāta ņirgāšanos par sevi. Zemnieks dzīvo nožēlojamu dzīvi pilnīgā atkarībā. Kāpēc lai mēs brīnītos par to, ka bērni nevēlas turpināt savu vecāku ciešanu ceļu?

Visu problēmu risinājums

Vajadzīga pilsoniska drosme un spēja nostāties pret likumiem, kas virzīti, lai iznīcīnātu visu dzīvo, lai aizsargātu sevi no uzpūstā administratīvā aparāta, kas ir tik tālu no prakses.

Iedomājieties sevi viņu vietā – augu, dzīvnieku un  pat cilvēku vietā – un uzdodiet sev jautājumu – kā tu pats justos viņu vietā? Ja lietus tārps labi jūtas, arī augsne ir vesela. Tāpat arī augi un dzīvnieki jūtas labi, ja tiem iespējams dzīvot sev piemērotā biotopā un brīvībā. Cilvēkam vienmēr būs priekšrocība un  milzīgi panākumi, ja viņš pietiekoši pareizi izmantos iespējas. No augsnes jāgūst labums, nevis tā nežēlīgi jāekslpuatē. Daudzveidība nevis vienveidība uztur ekosistēmu. Tavs uzdevums – radīt un vadīt, nevis cīnīties. Daba ir pilnīga. Tajā nav nekādas vajadzības kaut ko uzlabot. Ja tomēr gribi kaut ko tādu darīt, tas būs tikai pašapmāns. Daba ir ideāla, kļūdāmies tikai mēs – cilvēki. Bailes tev tikai iestāsta. Atbrīvojies no tām, jo bailes – pats sliktākais dzīves ceļabiedrs. Tu vairāk iegūsi no godbijīgas attieksmes pret radījumiem un dzīvām būtnēm un kļūstot par zemnieku, izvēlēsies brīnišķīgu nodarbošanos.

“Kramertehofa” ziemā

Arī cūku ganāmpulks ” Kamertehofā” jūtas labi un brīvi.

Attiecības ar savas tautas vēsturi


Atbilde neticīgajiem un pagurušajiem

Atmodas īstenais līderis, Latvijas Tautas frontes dibinātājs un vadītājs,publicists – Dainis Īvāns. Viņš lielā mērā vedis mūs pretī gaismai un sargājis no tumsas, allaž bijis patiesības Barikāžu pusē, tautai izšķirīgos mirkļos kāpis tribīnē un uzrunājis pat veselu pusmiljonu ļaužu Daugavmalā. Cilvēks, kas šodien svin tālo janvāra dienu divdesmitgadi, priecājas un skumst… Par to šī saruna.

– 1990. gada izskaņa satrauca ne vien ar omoniešu izlēcieniem (arī ar pavērstiem stobriem pret Jums), Preses nama okupāciju, bet arī ar gatavošanos x stundai… Vai bija ziņas par to, kas sagaida Viļņu un Rīgu tieši janvāra dienās?

– Kremļa reakcionāri, kurus toreiz dēvēja par „labējiem konservatoram”, kara jeb ārkārtas stāvokļa scenāriju Latvijai izstrādāja 1990. gada rudenī. Itin loģiski. Mūsu atbrīvošanās taktika bija nevardarbīga nepakļaušanās PSRS varai un likumiem. Vēl īsu brīdi pirms 1990. gada 4. maija Latvijas Neatkarības  deklarācijas Mihails Gorbačovs kādas sarunas noslēgumā ar Latvijas Tautas frontes pārstāvjiem piepeši griezās pie mums pēc padoma: „Sakiet, ko darīt ar Landsberģi?” Tai brīdī sākās PSRS ekonomiskā blokāde pret Lietuvu. Kaimiņi neatkarību no PSRS pasludināja 1990. gada 11. martā, un Latvija grasījās sekot tās piemēram. Mūsu Ilmārs Bišers   Gorbačovam atbildēja kodolīgi: „Neko! Landsberģis drīzāk kļūs par parastu, ne politisku līķi…” PSRS valdība drīz vien pati saprata (to pierāda vēlāk iznākušie PSRS vadītāju memuāri), ka iebiedēšana, badā mērdēšana, degvielas piegāžu pārtraukšana baltiešu brīvības gājienu neapturēs. To varēja tikai ieroči un militārs spēks, ko jau kopš 4. maija no Maskavas īpaši neatlaidīgi „konstitucionālās kārtības atjaunošanai” pieprasīja tagadējais „kreisais eiroparlamentārietis”, toreiz „labēji konservatīvais” melnsimtnieks Rubiks un līdzīgie.

Arī citi pašmāju reakcionāri nesnauda, kaut kas bija jādara…

–  1990. gada novembrī Augstākā Padome uz Stokholmu deleģēja LTF frakcijas vadītāju Jāni Dineviču ar pilnvaru pārstāvēt Augstāko Padomi tās atlaišanas un deputātu aresta gadījumā. Saprotot, ka šī ir informācijas kauja, Augstākās padomes preses centrā janvārim bijām akreditējuši ap pieci simti ārzemju žurnālistu. Tā neskaidrās nojautās pienāca Vecgads, kad Rubiks ņirdzīgi draudēja, ka brīvības cīnītājus „drīz gaida pārsteigums”. „Pārsteigums” izrādījās Preses nama un tajā esošo redakciju okupēšana 1. janvāra rītā. To pēc Rubika rīkojuma īstenoja Latvijā bandas statusā esošā OMON (PSRS iekšlietu karspēka) vienība. PSRS aizsardzības ministrs tai pašā laikā izsludināja Latvijas jauniešu tvarstīšanu piespiedu dienestam PSRS Bruņotajos spēkos.

Rubika sabiedrotais – „melnais pulkvedis” Viktors Alksnis arī neskopojās ar draudiem, ka janvārī LTF Augstāko Padomi gaida „pārmācība”, ja nepieņemsim komunistu, interfrontes un  tikko izveidotās „Vislatvijas glābšanas komitejas” prasību atcelt Neatkarības deklarāciju. Gada sākumā nogranda vairāki sprādzieni pie pieminekļiem. Protams, precīzu PSRS vardarbības sākumu neviens nevarēja paredzēt. Iespējams, to nezināja arī paši varas darbu tīkotāji. Kara stāvokļa un tiešās PSRS prezidenta pārvaldes ieviešanai vajadzēja notikt it kā stihiski – tautas „neapmierinātības” vai „nekārtību” dēļ. Taču pēc notikumiem 13. janvāra naktī Viļņā PSRS augstākie vadītāji gan lietuviešu nelokāmības, gan starptautiskās reakcijas, gan savas iekšējās opozīcijas dēļ vismaz publiski distancējās no nodoma cīņā pret neapbruņotiem civiliedzīvotājiem iesaistīt karaspēku. Turklāt tādai iespējamai notikumu gaitai sāka nepakļauties arī vairākas PSRS Bruņoto spēku vienības, kaut vai Tartu dislocētā ģenerāļa Džohara Dudajeva komandētā stratēģisko bumbvedēju divīzija…

Turklāt vērts atcerēties, ka janvāra vidū notika Maskavas vēsturē lielākā protesta manifestācija Baltijas republiku atbalstam. Tajā saskaņā ar dažādiem vērtējumiem piedalījās 300 000 – 600 000 cilvēku. Ne velti Rubiks vairākkārtīgi izpļāpājās, ka Gorbačovs viņu nodevis… Pēc 13. janvāra Viļņā asiņaino scenāriju pavisam noteikti un atklāti turpināt bija gatavs tikai šis komunistu fanātiķis. Viņam arī tas būtu izdevies, ja ne barikādes…

– Kad viss beidzies, netrūkst varoņu un disidentu. Bet patiesībā bija taču arī neziņa, risks, bailes…. 1991.gada 13.janvāra rīts vēsturi iezīmēja ar Jūsu uzrunu tautai no radio mājas. Kādas bija tā brīža sajūtas, ko sirdij priekšā teica personīgā drosme un bailes arī?

– Toreiz viss, ko darījām šķita pašsaprotami. 13. janvāra pusnaktī, kad tikko biju pārnācis mājās no ieilgušās Augstākās Padomes prezidija sēdes, Ārlietu ministrijas darbinieks Ints Upmacis ziņoja par notiekošo pie Viļņas televīzijas torņa. Sazvanījos ar kolēģiem un draugiem Pēteri Laķi un Jāni Škaparu, kā arī ar Borisa Jeļcina cilvēkiem Krievijā. Pirms dažām stundām A.Gorbunovs un I.Godmanis, atgriezdamies no Maskavas, mums nodeva M.Gorbačova mierinājumu, ka nekas ārkārtējs nenotiks, ka mums ne uz ko nav jābūt gataviem, vienīgi jāatliek nākamā dienā ieplānotā manifestācija Daugavmalā lietuviešu atbalstam. Par laimi prezidijs nepiekrita ne Godmaņa, ne Gorbunova priekšlikumam klausīt PSRS prezidentu un „iet gulēt”. Jānis Kinna pretēji viņu ieteiktajam vēl devās uz radiomāju atgādināt par rītdienas mītiņu.    Te, starp citu, redzama demokrātijas priekšrocība. Laikam jau arī 1940. gadā parlamentārā Latvija ar sarkano okupāciju nesamierinātos tik vienkārši, kā to izdarīja autoritārais Ulmanis.  Katrā ziņā mums bija skaidrāks par skaidru, ka labprātīgi padoties tikko atgūtās valsts kārtējai okupācijai nedrīkstam, lai ko tas nemaksātu…

Iziedams no mājas, automātiski paķēru līdzi pašu nepieciešamo (zobu birstīti arī) un ieroci. Laikam nojautu, ka tik drīz neatgriezīšos. Tā arī bija: sava dzīvokļa durvis atkal vēru tikai februāra beigās… Nedaudz bažījos, vai līdz Jēkaba ielai vispār nokļūšu: pretējās mājas vārtu ailē gaidīja vismaz divi pelēki un nepārprotami stāvi, kuri kādu laiku man sekoja, bet tad pagaisa. Rīga bija tukša un klusa. Taču vislielākais brīnums, ka pēc manas runas radio ap četriem rītā Doma laukums neticami ātri sāka pildīties ar cilvēkiem. Kad deviņos to pašu runu atkārtoju pie Veltas Puriņas Latvijas televīzijā, ap Vecrīgu bija izveidojušās pirmās barikādes, bet galvaspilsētas robežai, pateicoties Lauksaimniecības ministra Ģēģera un Satiksmes ministra Janovska ātrai rīcībai, pa visiem pievadceļiem draudīgi tuvojās iespaidīgas nākamo barikāžu aizstāvju tehnikas kolonas…

Mūsu lielākais spēks tomēr bija vārds.  Tobrīd izdevās rast īstos, kas saliedēja ne tikai latviešus, jo radio runāju arī krievu valodā. Drosmi deva tas, ka mēs, visa tauta, turklāt citu tautu atbalstīti, citu valstu apbrīnoti, esam kopā bez savtīguma, nodevīguma un naida.  Par to, kāds risks ir aicināt cilvēkus ielās, tobrīd nedomāju, īstā atskārsme nāca vēlāk. Iespējams, ja būtu sākuši šaubīties un svārstīties, diezin vai mums būtu izdevies tik veiksmīgi un ar tādu pārliecību noturēties, pāriet no nebrīves brīvē burtiski pa naža asmeni. Man joprojām ir smagi atcerēties tās janvāra dienas, jo ik reizi taustāmi un dzīvi sajūtu pārcilvēcisku sasprindzinājumu, kādu toreiz tik skaudri nejutu. Liekas, viss notikušais, arī barikāžu aizstāvju nāves, baisā smagumā sakrājies smadzenēs, sirdī un asinsritē…

– Toreiz naivi priecājos, cik lietpratīgi sarindota smagā tehnika un kā bijušais tankists līksmi skaidroju citiem, ka tankiem te cauri netikt… Skaidrs, ka no militārā viedokļa Barikādes varēja uzskatīt arī par butaforijām, bet tomēr to izveidē bija manāma smalka izdoma un militārā prasme…

– Tai brīdī vēl nezinājām, ka janvāra barikādes ir Latvijas izšķirošā kauja par brīvību. Šai kaujā mēs uzvarējām. Barikādes nekrita. Un nav jau arī tā, ka fiziskās fortifikācijas bija gluži butaforiskas. 22. janvārī man par atbalstu Latvijai nācās runāt ANO mītnē Ņujorkā, un tur atnākušie NATO virsnieki, pētīdami fotogrāfijas no Rīgas, izteica apbrīnu tieši par mūsu aizsargbūvju militāro profesionālismu. Cits jautājums, cik ilgā laikā padomju tanki tās sagrautu, bet tik un tā runa jau bija par sagraušanu un ieņemšanu, kas nav tas pats, kas vienkārši iztrenkāt cilvēku pūli. Barikādes tracināja rubikiešus, jo tās vairoja viņu bezspēcības sajūtas. Viņi varēja nievāt, nīst un apsmiet, bet ne pieveikt Barikādes.

Barikāžu spēks, protams, bija uz tām stāvošie cilvēki. Kad man 20. janvāra rītā pēc apšaudes pie Iekšlietu ministrijas nācās uzstāties ASV valsts radio studijā Vašingtonā, ievēroju, ka portatīvais televizors melnādainā durvju sarga būdā rādīja kadrus no Rīgas ar gaišām, pārliecinošām ļaužu sejām uz barikāžu fona. Tās pārliecināja arī pasauli, un rietumu valstu attieksme pret Baltijas neatkarību radikāli mainījās. Ne mazāk svarīgi apzināties, ka bez mūsu janvāra Barikādēm nebūtu augusta barikāžu ap Balto namu Maskavā un, iespējams, Kremļa pučisti, rubikieši cauri asinsdzīrēm ietu tālāk līdz savai uzvarai…

– Barikādes laikam ir vienīgais laiks, kad tik vienoti un par tādu (arī dzīvības) cenu aizstāvējām varu, bet, kā teicis Blaumanis, „tie taisnie to pasauli uzvar, netaisniem tā pieder…” Pērnā gada nogalē daudzi mani draugi gandrīz ar 20 gadu kavēšanos saņēma Barikāžu piemiņas medaļas, bet daudzi no viņiem jau miruši, daudzi šodien saka, ka vairs neietu…

–  Nenogurstu atkārtodams, ka tas laiks garīgās skaidrības ziņā ir nevis mūsu pagātne, bet nākotne, uz kuru caur pelēku, nogurdinošu ikdienu pacietīgi jāiet. Ja jau smago brīvības nastu esam sev uzkrāvuši, nedrīkstam to nomest zemē un mukt uz Laimes zemi. Neviens jau toreiz nesolīja, ka brīvība būs viegla un saulaina. Nekādi arī nav pierādāms, ka barikādes aizstāvēja tautas vairākums. Vienkārši mazākuma alkas pēc brīvības izrādījās pildītas ar tik lielu spēku, ka vairākumu rāva sev līdzi. Tā nevar ilgstoši. Pēc katras skaistas revolūcijas droši vien seko smaga un itin neglīta evolūcija, kamēr tauta pamazām atkal izaug līdz revolūcijas ideāliem. Tāpēc svarīgi tādus izcilus laika griežus atcerēties, neaizmirst, lepoties un no tiem mācīties.

Es arī neietu uz barikādēm aizstāvēt to varu, ko kārtējo reizi esam „ievēlējuši”, jo neticu tai. Taču to pašu neteiktu par savu tautu un Tēvzemi…

– Bernards Šovs ironizējis, ka „neviena kustība nevar būtiski ietekmēt kādas valsts politiku, ja tajā piedalās tikai filosofi un godīgi cilvēki: viņu ir pārāk maz. Kamēr kustība nekļūs populāra zagļu un laupītāju vidū, tai nav ko cerēt uz politisku vairākumu…” Vai šī dzēlība nav attiecināma arī uz Barikādēm, kur neprātīgo drosmei blakus perinājās arī neizlēmība, nodevība, par ko neviens vairs nerunā…

– Apbrīnojami trāpīgi! Tautas frontes laikā, mēģinādami savākt „nācijas gudrās galvas” saprātīgu lēmumu pieņemšanai, skaitījām tās gluži vai uz roku pirkstiem. Tagad tādus pa veselam simtam bez pūlēm „spēj atrast” katra no pussimts partijām, un rezultāts ir gan redzams, gan jūtams. Tāpēc nav jābrīnās, ka gandrīz katrā valsts un pašvaldību pārvaldes jomā amatus nereti ieņem visdumjākie, blēdīgākie un slinkākie. Viņus tāds sīkums kā godaprāts netraucē pielīmēties pareizajai partijai, ar elkoņiem pastumt malā citus, krietni zinošākos, strādīgākos un godīgākos.

Gan jau arī barikāžu ērā būtu bijis tāpat, un mēs savu brīvību dumji iztirgotu vai paspēlētu komunistiem, ja veiklie, toties briesmu apstākļos gļēvie darboņi netiktu piespiesti pakļauties mazākuma diktētiem saprāta un goda likumiem. Šobrīd diemžēl ir gluži otrādi – saprāta vairākums pakļauts blēžu „valstiskām interesēm”. Vai gan citādi neskaitāmos noziegumos apsūdzēts, valsti līdz kailai miesai apzadzis zaļzemnieku papiņš joprojām gozētos varas saulītē, dancinādams gan likumdevēju, gan parlamentu, gan tiesas. Turklāt tauta vēl jūtas pateicīga, ka gluži visu nenozog, bet kādu nieku atmet arī „savai pilsētai” atšķirībā no citiem papučiem.

– Barikāžu aizstāvji joprojām sapulcējas, atceras, piemin, taču varas attieksme pret šo tautas fenomenu ir vai nu izvairīga, vai ignorējoša. Bauskas miličus apbalvoja tikai 2008.gadā, kritušie par varoņiem atzīti pērn – gandrīz ar 20 gadu nokavēšanos… Kā to visu saprast?

– Teātra un kino zinātniece Valentīna Freimane tikko iznākušajā grāmatā „Ardievu, Atlantīda” vienai nodaļai likusi kā moto to, ka, aizmirsdami savus upurus, mēs tos nogalinām otrreiz. Diemžēl mūsu vēsturiskā atmiņa šai ziņā nepatīkami atšķiras no kaimiņu leišu un igauņu attieksmes pret neseno pagātni. Laikam tāpēc mums arī dzīvē un „veikalos” neveicas tik labi, kā veicas viņiem. Kāpēc? Barikāžu laiks to izskaidro.

Atcerēsimies, ka Barikāžu pretinieki no vienas puses bija komunisti, interfrontieši un līdzskrējēji, bet no otras tā sauktie „nacionālradikāļi”, Pilsoņu komitejas, kas vēlāk kļuva par politiskās apvienības „Tēvzemei un Brīvībai”, tad TB/LNNK un nu jau TB/LNNK/Visu Latvijai! nemirstīgo kodolu. Šie vienīgie un pareizie latvieši jau 13. janvārī mēģināja atturēt cilvēkus no tikko atgūtās, bet viņuprāt „neleģitīmās” demokrātijas aizstāvēšanas uz Barikādēm. Man ir vienalga, vai viņi to darīja VDK, komunistu, vai muļķības iedvesmoti. Bet viņi Barikādes un tautas aizstāvības ideju apkaroja tikpat fanātiski kā rubikieši. Kā ņirdzīga likteņa ironija uztverams fakts, ka vēlāk Barikāžu piemiņas zīmes Saeimas vārdā apstiprināja tās priekšsēdis tēvzemietis Jānis Straume… Šiem cilvēkiem un politiskajiem spēkiem Barikāžu varonības un ideālu atcerēšanās ir vairāk nekā neizdevīga, bet nesavtīgo aizstāvju ignorēšana – nacionālpolitisks mērķis.

Ne velti prātā ienāca izcilās Valentīnas Freimanes – latviešu ebrejietes – atmiņu grāmata, kurā daudz runāts par pirmās Latvijas Republikas garām palaisto iespēju (lai gan ne tik ļoti kā šajos laikos) valsti stiprināt ar mazākumtautību saliedēšanu ap Latvijas ideju. Pēcatmodas politiskie spēki Saeimā savu privāto interešu dēļ nodeva vispirms Latvijas mazākumtautību ļaudis, kuri uz barikādēm riskēja ar dzīvību, bet pēc tam kārtīgi apzaga un pazemoja tautiešus. Simptomātiski, ka šodien esmu saņēmis gan Lietuvas prezidentes, gan Saeimas priekšsēdes ielūgumus apmeklēt trīs dienu janvāra atceres sarīkojumus Viļņā un Kauņā, kā arī uzstāties Lietuvas Seimā, bet ne pušplēsta vārda no mūsu varas nesējiem, ka tiktu gaidīts jelkādā valstiskā pasākumā Rīgā…

– Nesen saņēmāt Cicerona balvu. Tas ir augsts un pelnīts Zinātņu akadēmijas apbalvojums, bet, šķiet, ka netīkams varai: 4.maijā Jums liedza teikt runu Latvijas neatkarības pasludināšanas 20.gadskārtā. Kā izskaidrot tādu Jūsu valstiskā devuma novērtēšanas disonansi? Un kā vērtējat prezidenta soli, izbrīvējot Jums vārdu pirms savas runas?

Vispār jau vara izskatījās diezgan komiska. Es nemaz netiecos runāt Saeimā, jo tādu deputātu sabiedrībā neuzskatu to par godu. Tā bija veco tautfrontiešu vēlēšanās. Tomēr pirms 4. maija gan toreizējais Saeimas priekšsēdis Daudze, gan tagadējā Āboltiņa kopā ar tēvzemiešiem un PCTVL patiešām visiem spēkiem cīnījās, lai tikai mani pie vārda nelaistu, aizbildinādamies ar mistisku „protokolu”, kurš nezin kāpēc uz mani nekad nav attiecināts ne Lietuvas, ne Igaunijas parlamentos. Kaut kas līdzīgs punduru bailēm. Laikam jau no patiesības. Nezin kāpēc viņiem šķiet, ka liekulīgo un tukšo politisko vāvuļošanu varētu apdraudēt atšķirīgs viedoklis?

Prezidents šajos apstākļos mēģināja novērst skandālu, ko izraisītu 4. maija Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņēmēju apņēmība Saeimas svētku sarīkojumu ignorēt. Nolēmu, ka neatteikšos no šī piedāvājuma vienīgi tādēļ, lai pateiktu paldies visiem neatkarības atbalstītājiem. Tai pašā laikā notikušais manī atstājis rūgtas mieles, jo vecajai jaunajai valsts varai, kā pierādījās,  svarīgs ir nevis būtiskais, nevis valstiskais, bet gan piederība pie „pareizās” partijas vai bandas.

­– Noslēgumā banāls jautājums. Vai ir iespējamas jaunas Barikādes un jauna Atmoda?

Iespējams viss un vienmēr. To mums pārliecinoši māca mūsu vēsture. Periodiska aizmigšana un atmošanās ir normāls fizioloģisks process gan indivīdam, gan tautai. Tomēr nākamai Atmodai pēc Pētera Laķa vārdiem nodēvētā „prāta aptumsuma” vajadzētu nākt „prāta atmodai”. Gudras, apgaismotas sievas un vīri  visās jomās gluži kā jaunlatviešu periodā mums tagad vajadzīgi vairāk par „gudriem blēžiem” vai „negodīgiem muļķiem” politikā.  Īstenībā tas visvairāk attiecas uz tiem, kas vēl bērnudārza vecumā un uz tiem jaunekļiem, kas tik pārsteidzoši līdzīgi ideālistiem, kādi bijām mēs, kādi esam un būsim… No viņiem varētu sākties jauna garīgā atmoda pavisam drīz. Gluži aplam cerēt, ka tā notiks latvju varas aprindās, kurām joprojām tik labi parazitēt krusttēvu un oligarhu priviliģētajā pasaulītē…

–    – –

Attiecības ar dzimto vietu

Tā vien šķiet, ka mūsu vēsture jau krustu šķērsu izpētīta, tik daudz par to runāts un rakstīts. Bet dažkārt izdodas atrast līdz šim ko nezināmu vai piemirstu, un ir tā it kā mēs no miglāja pēkšņi ielūkotos spilgti izgaismotā Latvijas ainavā, ieraugot tur simtiem senu dzimtu dzīvesstāstu kā tīklojumu pāri mūsu zemītei.

Vizīte mazā ērgļa valstībā

Māra Grīnberga

No putna lidojuma dzimtā zeme – vēl tuvāka

Kad ārā putenis griež zemi kopā ar debesīm, vienmēr domāju – kā gan šādā laikā no savām mājām Jēkabpils novada Kalna pagasta “Vagulānos” pa lauku ceļiem var izbraukt Mārīte un Aigars Pērkoni.

Viņi gan savu mājvietu par dziļiem laukiem neuzskata, tomēr līdz lielajam ceļam ir pieci, bet līdz Bērzgala pamatskolai, kur mācās jaunākā meita Gita, – 10 kilometru. Un tad ir svarīga laba kaimiņu būšana – ja automašīnai, rāpjoties pa diezgan stāvo nogāzi pie “Vagulāniem”, gadās kāda ķibele.

Kādā ziemīgā sestdienā dodamies viņus apciemot, un mūs pārsteidz kādreiz droši vien itin biezi apdzīvotās vietas vientulīgums, šur tur pa kādai sakumpušai vecai lauku mājai, lauku kapsētiņa ceļmalā un plašā, aizsnigusī ieleja, kur, pēc nostāstiem, kādreiz bijis ezers. Kad uzpukšķinām pa stāvo nogāzi, brīnāmies: kur tad ir gaidītā lielā lauku māja, jo priekšā pagalmā redzama tikai ēkas daļa. Arī to gandrīz pilnībā aizsedz milzīgi dzīvības koki. Taču iespaids ir mānīgs – piesnigušie, sazarojušies koki ir kā aizsegs palielai lauku mājai, ko Mārītes tēvu tēvi cēluši pirms gadu gadiem. Pagalms tāpat piesnidzis kā Vagulānu ieleja un pakalns. Bet vai nu kāds nebūtu redzējis piesnigušus laukus?

Kurš ir īstais saimnieks?

“Vagulāni” tomēr ir īpaši, jo visam zemes īpašumam patiesībā ir divi saimnieki – cilvēki un mazais ērglis, kura ligzda atrodas tieši šajos mežos. Mārīte Pērkone teic, ka visa viņu ikdienas dzīve, sevišķi vasarā, pakļauta šim faktam, jo mazais ērglis ir aizsargājams putns, un neuzmanīga rīcība, trokšņaini apmeklētāju bari vai meža zāģēšana var kaitēt putna labklājībai. Tādēļ ērgļa ligzdu ne svešiem, ne arī labiem paziņām nerāda. Šo iemeslu dēļ reizēm ir grūti saprast, kas šajā vietā ir īstais saimnieks – cilvēks vai mazais ērglis, kurš no savas ligzdas augstprātīgi noraugās cilvēku rosībā vai no debesu augstumiem pārlūko ieleju.

Vēsturnieks Aigars Pērkons, kura īpašā aizraušanās ir ornitoloģija, stāsta, ka mazais ērglis te ligzdojot vismaz astoņus gadus, un visai ģimenei ir iespēja vērot putnu no diezgan neliela attāluma. Taču netrūkst arī citu putnu sugu. Tādēļ šeit bieži vien sabrauc putnu vērotāji. Aigars joko, ka viņi neesot „cimperlīgi”, un priecājotiess, ja ir jumts virs galvas, gatavi gulēt arī uz grīdas, parasti viņus izmitina arī kaimiņu mājā, kuras īpašnieks dzīvo Amerikā un šeit parādās tikai retumis.

“Acīmredzot, mazais ērglis šeit jūtas labi un netraucēti, jo mēs cenšamies viņu netraucēt ar lieku ziņkārību un trokšņiem. Bet to nevar sacīt par citiem cilvēkiem. Ja kaimiņš, piemēram, sadomā zāģēt mežu, tad troksnis ir neizbēgams. Mūsu saimniecībai reta putna ligzdošana šeit ir arī apgrūtinājums, jo ir tādas darbības, ko nedrīkstam veikt šajā īpašumā,” saka A.Pērkons.

Rīdzinieks Aigars Pērkons nu jau iekļāvies šajā vidē un uzskata sevi par laucinieku, it kā viņš šajās mājās ar seno dzimtas vēsturi būtu mitinājies vienmēr. Viņš kļuvis par dabas pētnieku, iesaistījies Latvijas Ornitoloģijas biedrības Jēkabpils reģionālajā grupā un savulaik vadījis ornitoloģijas pulciņu Bērzgala pamatskolā, organizējot putnu vērošanu. Patlaban ir bezdarbnieks un galvenokārt darbojas kā gids, vadot ekskursijas pa visu Latviju, arī Lietuvu un Igauniju. Kā nokļuvis šeit? Aigars teic, ka tas ir īpašs stāsts, kam sākotne meklējama Atmodas gados.

Vienā pusē – omonieši un automāti, otrā – Latvijas karogs

Viss sākās astoņdesmito gadu beigās, kad Rīgā satikās divi muzeju darbinieki – Aigars un Mārīte. Aigars tolaik bija saistīts ar Vides aizsardzības kluba vēstures pieminekļu departamentu un bija klāt Kara muzeja dibināšanā, kopā ar Latviešu sarkano strēlnieku muzeja fondu glabātāju Mārīti vēlāk sāka vākt arī ziņas par Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem. Aigars bija “iekšā” visos svarīgākajos Atmodas laika notikumos, tajā skaitā arī mītiņā Arkādijas parkā, protestējot pret metro celtniecību Rīgā, kas arī iezīmēja pārmaiņu laiku. Abi ar Mārīti aktīvi darbojās Brāļu kapu komitejā, Aigars iesaistījās uz Vides aizsardzības kluba bāzes izveidotajā “Karoga grupā”.

“Tā bija grupa, kas atbildēja par karoga nomaiņu Svētā gara tornī pie prezidenta pils. Mēs bijām klāt, kad pacēla pirmo Latvijas Valsts karogu, un tas bija tāds brīdis, ko neaizmirsīšu nekad. Karogu ik pa laikam vajadzēja mainīt. Izveidojām grāmatu, kur parakstījās tie, kas bija klāt karoga pacelšanā. Parasti tās bija tautā pazīstamas un iemīļotas personas, piemēram, aktieri, mūziķi, garīdznieki, arī preses un sabiedriskie darbinieki: Austris Ozols, Krišjāņa Barona mazmazdēls Paulis Barons, Kārlis Sebris, Raimonds Pauls un citi. Tā iepazinām daudzus interesantus cilvēkus,” atceras A.Pērkons.

Neiztika arī bez stresa. Lai cik ātri karogu nomainītu, kādu brīdi līdz nākamā karoga pacelšanai masts bija tukšs. Vairāki garāmbraucēji to bija pamanījuši. Nekavējoties atskanēja satraukuma pilni zvani karoga grupai: kas noticis, kāpēc nav karoga?

“Tolaik (1989.gadā) vēl strādāju Rīgas telefona centrālē Dzirnavu ielā. Naktīs uz rakstāmmašīnas drukāju dažādus uzsaukumus, himnas tekstu. Katru rītu pēc maiņas vispirms devos nevis uz mājām, bet apmetu līkumu līdz krustojumam, no kura bija labi redzams Svētā Gara tornis. Pārliecinājos, vai karogs ir savā vietā, un mierīgu prātu gāju mājās. Man vajadzēja arī signalizēt Doma baznīcas zvaniķim par brīdi, kad karogs ir uzvilkts. Signalizējām viens otram ar spogulīšiem, raidījām saules zaķīšus (labi, ka uzspīdēja saule) – mobilo tālruņu taču tolaik nebija,” atceras Aigars.

Visdīvainākā sajūta bijusi 1991.gada augusta puča laikā – vienā pusē Svētā Gara tornī pie sarkanbaltsarkanā karoga stāvēja tautfrontieši, pretējā pusē uz ieņemtā Preses nama jumta – PSRS speciālo vienību kaujinieki ar automātiem rokās, bet pa vidu – Daugava kā frontes līnija.

Šī „Karoga grupā” gūtā pieredze izveidojusi īpašu attieksmi un cieņu pret valsts karogu. Aigars teic, ka dažkārt sāp sirds, redzot, cik nevīžīgi ar šo simbolu izrīkojas daļa cilvēku, iestiprinot to nepiemērotas krāsas mastā vai pat grābekļa kātā.

Pilsētnieku apbur lauku plašums

Aigaram un Mārītei šie gadi šķiet aizraujošākais laiks, kad padomisko realitāti vajadzēja apvienot ar saviem ideāliem, lai dzīvotu saskaņā. „Dzīvoju pie mātes komunālā dzīvoklī. Tie, kuri atceras padomju laikus, labi zina, kā tas bija – viens pieliekamais kambaris, kurā katram savs plaukts. Virtuvē divas četrriņķu gāzes plītis, uz ģimeni – divi riņķi. Ja kaut ko cepa, tad lika priekšā papīru, lai kaimiņu riņķi neapsprakst ar taukiem,” atceras Aigars, un Mārīte un piebilst, ka Igo klips par komunālo dzīvokli ļoti precīzi atspoguļo šo laiku.

Kad abi apprecējās, sāka dzīvot Rīgas apkaimē, jo komunālā dzīvokļa vienā istabiņā nebija vietas. No rīta un vakaros braucot uz darbu un atpakaļ, kopā ar domubiedriem autobusā arī “taisījuši lielo politiku”, joko Aigars. Tāpat kā patlaban, arī toreiz muzeju darbiniekiem algas nebija lielas, dzīves dārdzība pieauga, un ģimene nolēma pārcelties uz Mārītes dzimtas mājām “Vagulāniem”.

“Kad Mārīte mani pirmoreiz atveda ciemos, tas bija īsts piedzīvojums. Jutos gluži apreibis no šiem plašumiem,” saka Aigars. Tagad viņam laiks no pavasara līdz rudenim ir putnu sezona. Grāda vēstures zinībās viņam nav, tāpat kā nav plašu, biezās grāmatās izdotu pētījumu par vēstures tēmām, jo, kā pats atzīst, viņā ir divas lielās mīlestības – vēsture un daba.

“Dzīvā vēsture” min uz papēžiem šodienai

Arī “Vagulāni” paši ir “dzīva vēsture”, kas savij vienas dzimtas pagātni ar tautas likteņiem vairāk nekā gadsimta garumā. Kādreiz saimniecības platība bija Dignājas muižas zeme, bet 1910.gadā Mārītes vecvectēvs Jānis Vabulis to izpircis par 1600 cara laika zelta rubļiem. Šo svarīgo faktu apliecina arī no tā laika saglabājies dokuments.

“Mūsu dzimta piedzīvojusi gan karus, gan okupācijas un daudzas citas liktenīgas pārvērtības. Mana vectēva Mārtiņa ģimene bija bēgļu gaitās Krievijā, vecāmāte bija no Leimaņiem, arī viņa Pirmā pasaules kara gados bēga uz Veļikije Lukiem. Ap 1920.-1921.gadu viņi atgriezās, un vecvectēvs visu saimniecību ar zemi uzdāvināja Mārtiņam kā kāzu dāvanu. Viņiem bija trīs bērni – dēls Helmuts (dzīvo Austrālijā), meita Rasma (dzīvo Zasā) un mana māte Rita, šīs mājas saimniece. Piecās paaudzēs dzimtas bērni ir mācījušies Bērzgala pamatskolā, arī mūsu meitas,” stāsta Mārīte.

Helmutu Vabuli iesauca vācu armijā Otrā pasaules kara laikā, bet pēc tam viņš emigrēja uz Austrāliju. Tur viņš dzīvo joprojām, ir uzrakstījis divas grāmatas un regulāri tiekas ar saviem bijušajiem biedriem no Malnavas tehnikuma. Bēgļu nometnē viņš sastapa Bērzgala skolas bijušo direktoru un vēlāk apprecēja viņa meitu Rutu. Mārītes vectēvu Mārtiņu 1945.gadā arestēja, bet vecomāti Olgu kopā ar meitām Bērzgala skolas audzēknēm Rasmu un Ritu izsūtīja uz Omskas apgabalu Sibīrijā. Tādēļ 1949.gada skolas sekmju žurnālam iepretim abu meiteņu vārdiem ierakstīts: “Izsūtīta uz citiem PSRS apgabaliem.” Vectēvu pie viņām pārsūtīja nometinājumā nedaudz vēlāk. Tur izsūtītie uzcēla māju, bet, kad ap 1958.gadu atgriezās, viņu pašu māja bija nopostīta, bez jumta un logiem. Vēlāk te ierīkoja kolhoza galdniecību, un vectēvs Mārtiņš to vadījis.

Remontējot pagastmāju, atrod pagātnes liecības

Patlaban Mārīte strādā Bērzgala pamatskolā un kopā ar Aigaru un meitām Gitu un Gunu turpina pētīt dzimtas un apkārtējo apdzīvoto vietu vēsturi, vācot ziņas par mājuvārdiem, cilvēkiem, kuri tajās reiz dzīvojuši. Sevišķi interesants no pēdējā laika atradumiem ir Kalna pagasta pārvaldes ēkā uzietās kantorgrāmatas. Vienā no tām ir visu Biržu pagasta vēlētāju saraksts 1940.gada 21.jūlija vēlēšanām, otrā – 1937.gada Biržu lauksaimniecības biedrības protokoli. Tajos atrodami aptaujas rezultāti par to, kādus preses izdevumus abonē tās biedri.

Šīs grāmatas 2009.gadā atrastas, remontējot pagastmāju. Mārīte teic, ka tas rada priekšstatu par to, cik daudz cilvēku kādreiz dzīvojuši šajā apkaimē. Diemžēl daudzas mājas palikušas tukšas, iedzīvotāji aizgājuši vai miruši, bet tradīcijas ir palikušas māju nosaukumos, veco ļaužu atmiņās. Arī Kalna pagastam netrūkst savu dzīvesstāstu un atmiņu, ko vāc un ar mīlestību apkopo vietējie novadpētnieki. Daļa no šīm atmiņu kladēm glabājas pagasta bibliotēkā pie bibliotekāres Marutas Orbidānes, daļa publicēta kādreiz iznākušajā pagasta avīzītē, kas savulaik kļuvusi par svarīgu pagasta vēstures sastāvdaļu.

Šķiet, ka “Vagulānos” pagājušā gadsimta 40.gados iestādītie un sakuplojušie dzīvības koki ir garantija arī šīs dzimtas nākotnei, jo saudzīgu glabātāju te netrūkst. Un vēl te joprojām mājo Atmodas gars – pirmais ko ieraugām, ir Latvijas karodziņš uz kamīna malas. Tā ir spēja no savas mājas pāri ielejai saskatīt ne tikai tuvējo mežu, bet gara acīm ieraudzīt arī netālo Vārzgūnes ezeru, un cauri alejai – savu sētu un savu zemi. No putna lidojuma raugoties, “Vagulāni” droši vien atgādinātu ne vairāk kā sīciņu ēku puduri, bet varbūt no šādiem augstumiem dzimtā zeme kļūtu vēl lielāka, tuvāka un mīļāka.

Foto: Māra Grīnberga un privāta arhīva

Skats uz Vagulānu ieleju, kur saskaņā ar nostāstiem kādreiz
bijis ezers.

Pie dzīvojamās mājas uz takas Vagulānos.

1940.gadā dēstītais dzīvības koks izaudzis tik kupls, ka
aizsedz lielāko daļu mājas.

Atmodas laiks – Aigars Pērkons (no labās).

Protests pret metro būvniecību. Vidū – Aigars.

Karoga pacelšana Svētā Gara tornī. Vidū – prāvests Arturs
Kaminskis, aktieris Kārlis Sebris.

Pērkonu ģimene Aigars un Mārīte ar meitām Gitu un Gunu,
vecāmāte Rita. Viņi tur godā viesmīlības tikumu un ciemiņus
sagaida ar kamīnā liesmojošu uguni, ābolmaizi un karstu tēju.

Attiecības pašam ar sevi

Daiņa Īvāna runa Cicerona balvas pasniegšanas ceremonijā Latvijas Zinātņu akadēmijā 2010. gada 15. decembrī

Post Scriptum Atmodai

Dāmas un kungi, Cicerona ceremonijas dalībnieki!

Kabatas tālruņus varat neizslēgt. Mans vēstījums būs ļoti personisks. Tie, kas tikumisku iemeslu dēļ nelasa „Privāto Dzīvi”, var pat kādam piezvanīt. Uz personisku atklātumu mani šodien pamudinājis notikuma īstenā vaininieka Cicerona dzīvesstāsts. Ja laiks būtu saglabājis tikai viņa runas, pasaule godinātu vienīgi nemaldīgu marmora elku. Tomēr mums pieejama arī Cicerona privātā sarakste. Tā izcilo oratoru un sabiedrisko darbinieku atklāj arīdzan nepievilcīgās šaubās, bailēs un kompromisos. Tā Ciceronu ļāvusi kritizēt katram, kam vien tas ienācis prātā. Tur viņš atzinies grēkos, ko nav atzinis publiskais Cicerons ar marmora seju.

Kāda sieviešu žurnāla intervētāja nesen mani mudināja kā pie atvērta kapa: „Atzīsties grēkos, lai lasītājām interesanti!” Neatzinos. Pamēģināšu tagad, lai ne visos, jo visi nav „interesanti”.

Vispirms teikšu, ka mani nesaviļņo masu sarīkojumi, mītiņi, demonstrācijas. Drīzāk biedē. Nespēju klausīties klavierkoncertus stadionā un operas brīvdabas estrādēs vai milzu amfiteātros. Man nepatīk stingras stājas un pārmērīgi dedzīgi vadoņi. Vairāk uzticos tiem, kas šaubās un vilcinās. Mazāk par visu esmu vēlējies būt orators. Liktenis tai pašā laikā man licis izšķirošos brīžos uzrunāt, un pārliecināt tūkstošus, pat simtus tūkstošus cilvēku, vadīt milzu manifestācijas. Tiesa, neesmu pārliecināts, ka vārdi, ko tad esmu teicis, bijuši manējie. Šķiet, kāds tos diktēja. Varbūt Cicerons? Filozofe Maija Kūle kaut kur teikusi, ka Īvānā tolaik runājis nevis cilvēks, bet „absolūtais gars”. Kā tagad izvairīgi par jebkuriem sakariem ar aizdomīgām personām runā politiķi, es „absolūto garu” personiski neesmu saticis. ”Pieļauju gan, ka viņš ar mani manipulēja. Visādā ziņā to nedarīja čeka vai ceka, kā vēlāk sprieduši citi godprātīgi pilsoņi.

Pirmo publisko runu „Piedod, Latvija!”, ko teicu Mazajā ģildē 1988. gada Dzejas dienā cenzūra liedza publicēt vienīgajā laikrakstā, kas to vēlējās – „Skolotāju Avīzē”. Izmantoju iespēju sacīto atkārtot 1988. gada 7. oktobra Mežaparka manifestācijā. Iespējams tādēļ mani pēc divām dienām ievēlēja par Tautas frontes priekšsēdētāju, ko vēlējos vismazāk. Tūdaļ saņēmu arī vēstuli no vecākiem: „Dēliņ, met plinti krūmos!” . Nobijos paklausīt arī viņiem, kuri mani taču pazina vislabāk. Tā nākamos gados nācās teikt desmitiem runu, kuru teksti nav saglabājušies un vārdi izgaisuši Atmodas zilgmē. Nav saglabājies arī mans aicinājums tikko dzimušās demokrātijas aizstāvībai 1991. gada 13.janvāra apvērsuma naktī. Un kad televīzijas seriāla „Likteņa līdumnieki” veidotāji relatīvi nesen vēlējās to iekļaut savā videofilmā, pēc viņu lūguma sacerēju jaunu tekstu ko gan ierunāju pats savā balsī. Tas bija grūti, ja zinu, ka „savu balsi” 1991. gada janvārī neesmu lietojis tikai pats vien. Seriāls ar noslīpēto tekstu tikai ieguva. Diezin vai ieguva patiesība. Gluži kā ar Cicerona runu Milona aizstāvībai. To valstsvīrs un advokāts teicis Katilinas karaspēka aplenktā forumā, baiļu pārņemts un panācis tikai to, ka dumpinieku. Milonu soda. Taču kad Milons Masīlijas trimdā lasījis Cicerona pārstrādāto un jau publicēto aizstāvību, viņam atlicis vien izsaukties: „Ja tāda viņa runa būtu toreiz, man nenāktos ēst Masīlijas zivis!” Acīmredzot šī frāze bijusi Milona mūža misija.

Bet manējā? Vai kaut kas notiktu savādāk, ja arī es priekš diviem gadu desmitiem būtu runājis savādāk? Vai valstī nezagtu un valsti nenozagtu? Vai mežus neizcirstu tik nežēlīgi, kā tas notiek tagad? Vai tūtiņdreijeri Saeimā tad vairāk nekā komunisti gādātu par tautas labumu? Vai nabagu patriotiskās solidaritātes mēraukla tad arī būtu bagātnieku glābšana no viņu pašu ligām? Vai visi justos apmierināti un laimīgi? Vai manu publicista pieredzi ar necila darba piedāvājumu un pieticīgu honorāru tad novērtētu kaut viens trakoti populārs un katram rakstītājam iekārojams sieviešu žurnāls? Vai mēs būtu tādi, kādi neesam?

Atbildi par cilvēku radīto vārdu un teikumu kombināciju tālejošo jēgu, nozīmi, spēku  skaidri nav devis arī 2100 gadus vecais, šaubīgais un izvairīgais Cicerons. „Ak laiki, ak, tikumi!” viņš atgaiņājies, un viņa spārnotos teicienus bieži atkārtojuši vai katras paaudzes pretējos uzskatos stāvoši un karojoši cilvēki. Cicerons turklāt mūža pirmajā pusē apgalvojis, ka vārdi ir spēcīgāki par ieročiem, bet vēlāk skaidrojis, ka garam jāklusē, kad šķind šķēpi. Es arī esmu glaimojis „mīļotajam Leonīdam Brežņevam” un, kas vēl trakāk, domājis, ka mīlu visu bērnu draugu Ļeņinu. Esmu bijis pie Siles, bet vairs neesmu. Tur ir pārāk liela konkurence, un mans snuķis pārāk vājš. Tomēr, ja būtu palicis, laikam gan nesaprastu, ka padomju laiki vismaz tautai pagājuši, un mūs no tiem šķir dziļš vārdu bezdibenis.

Tāpat kā daudzi Atmodā un kā Cicerons jaunībā es taču ticēju, ka vārdi gluži kā Raiņa „Daugava”, aizstādami karapulku, uzveic varu. Vārdos patiešām mainījās valsts iekārta. Vārdos atnāca brīvība. Taču atlidoja mēmi kraukļi un vārdus noknābāja. Palika skelets. Lai mūzas klusētu.

Cicerona pamācošais dzīvesgājums tomēr rāda, ka laika raksturs vārdu iespaidā mainīsies ne reizi. Arī šķietami zudušie Vārdi atgriežas tāpat kā „nedegošie manuskripti”. Tā vismaz, attaisnodams zudušo runu jēgu, sevi mierinu.

Tagad ir nepieklājīgi citēt Kārli Marksu. Agrāk tāpat kā tagad nepieklājīgi bija viņu lasīt. Būšu divkārt nepieklājīgs. Citēšu, bet aptuveni. Markss par lielo franču revolūciju teicis, ka tā sava laika uzdevumus atrisinājusi romiešu tērpos, un ar romiešu frāzēm. Mirabo nepagurdams citēja Ciceronu.  Robespjēru dzēlīgās epigrammās par „Ciceronu” apsaukāja tauta. Cicerona gars tāpat kā vienā viņa runā radītā Damokla zobena metafora ik brīdi atgriežas. Es nesaku, ka manī, kaut šodien tādas iedomības dēļ jūtos pagodināts saņemt Cicerona balvu. Varat arī neticēt, bet to uztveru kā simbolisku atzinību Atmodas vārdu kopējam spēkam.

Tad kādēļ vēl gribas itin latviski klīrēties – sak, jā, kungi, paldies, paldies, bet nevajadzēja?

Man, Cirerona laika plebeju un padomju laika strādnieku bērnam atšķirībā no vairākiem boļševiku revolūcijas vadoņiem nav bijis iespējas mācīties klasiskajā licejā, ko, starp citu, savā dzīvē nožēloju visvairāk. Tur taču apguva romiešu klasiķus un klasisko oratora mākslu. Mana skolotāja bijusi tikai intuīcija. Tāpēc Atmodas laikā biju pārāk neizglītots, lai zinātu, ka romiešiem post scriptum nereti nozīmēja varas maiņai sekojošu novācamo personu sarakstu. To sapratu tikai tad, kad pagājušajā 4. maijā Saeima mani draudzīgi mēģināja noturēt šāviena attālumā no savas tribīnes. Šai situācijā jutos kā nabaga radinieks no laukiem, kurš nav paspējis laikus pieslieties pareizajai partijai. Vēl vairāk, jutos vainīgs, ka esmu dzīvs, nevis visu cienīts, godāts, nekaitīgs aizgājējs. Piedod, Saeima, piedod koalīcija un piedodiet partijas!

Jūsu rīcība, paldies dievam, rāda tikai to, ka mūsu vārdu radītā valsts ir kļuvusi normāli demokrātiska. Politiķu vai partiju baiļu un kompleksu dēļ nevienam nav vērts no tās bēgt uz ubi bene laimīgo nekurieni.

Liels paldies Cicerona balvas komisijai par novērtējumu Trešās Atmodas vārdiem. Tie jau no Romas Republikas laikiem uzlādēti ar brīvības un pašlepnuma enerģiju, kuras pietiks, ja būs nepieciešama jauna Atmoda. Atmošanās tāpat kā aizmigšana ir dabisks process grēcīgo cilvēku pasaulē.

P.S. Post scriptum nebūs tik skarbs, kā Romas vai boļševiku impērijās. Atkārtošu rakstnieka un saprātīgas dzīves skolotāja Hennrija Deivida Toro teikto. To nesen atgādināja mans „klausītākais” latvju radiokanāls : Klasika”: „Visbagātākais ir tas, kurš savām izpriecām tērē vismazāk naudas.” Arī valsts.

“vareno” attiecības ar Vareno

Kad vaukšķi kodīs, meži zaļos

Dainis Īvāns

Kaut Madonā pastāvīgi nedzīvoju, esmu redzējis tās apstādījumus un piegulošos mežus gan pēc augusta vētras, gan pēc pašvaldības organizētās „vētras seku likvidēšanas”. Pilnīgi pamatots man tāpēc šķiet Liseskalna iedzīvotāju sašutums („e-Stars”, raksts “Vētras postīto mežu izstrādāšana”, 09.12.2010) par vēja neskarto koku un mežu iznīcināšanu uz stihijas rēķina.

Izskatās, kaut kāda nevērība pret zaļo Madonu manas dzimtās pilsētas pašvaldībā ielavījusies jau pasen, bet uzkrītošāk – pēdējā desmitgadē.

Nekādi neesmu varējis saprast, kādēļ daudzi lieli un skaisti koki, kas priecējuši un devuši spēku vairākām paaudzēm, šodien upurēti apšaubāmiem, vismaz ne pirmšķirīgiem ielu rekonstrukcijas projektiem un „apļiem” vietās, kur diennaktī izbrauc tikai pāris desmiti auto. Pie labas gribas koriģējamu apbūves projektu dēļ nocirsti ne tikai „nejauši” ieauguši, bet arī kādreizējo pilsētas dārznieku un pilsētnieku stādītie lolojumi. Vēl labi atceros, kā priekš pāris gadiem man vairāki cilvēki satraukti zvanīja par to, ka Madonas domei, bīdot kārtējo naudas projektu, sācis traucēt katra īstena madonieša bērnības gadu simbols – Priežu kalns. Tai pašā laikā ne par bezpersoniskām sporta hallēm vai riģipsī grimmētu padomju namu šīm paaudzēm paldies teiks nākamās. Viņiem lielākā dāvana arvien piesārņotākajā pasaulē būtu zaļojoša pilsēta ar dižiem apstādījumiem, parkiem un neizpostītiem piepilsētas mežiem.

Tomēr, ja atbildīgo amatpersonu vairums domās tāpat kā pašvaldības darbiniece Gita Lutce, kura šai pašā „Stara” publikācijā “Vētras postīto mežu izstrādāšana” tikai kušina „nezinīšus”, no tāda sapņa čiks vien iznāks. Es gan nesaprotu, ko nozīmē kundzes minētais „vējgāzes šķērslaukums zem kritiskās normas”, kā dēļ it kā radusies vajadzība pēc „vienlaidus sanitārās cirsmas” Sila ielā. Man tāpat kā satrauktajiem madoniešiem vairāk gribas ticēt savām acīm: mežs šai vietā bija saglābjams un atjaunojams bez iepriekšējas transformēšanas tuksnesī. Drīzāk tad vajadzēja palauzīt galvu, kādēļ egļu audze tā cietusi. Vai pie vainas nebija vēju uztveroša krūmāja, normāla pameža trūkums audzes „priekšposteņos”?

Lēmums zāģēt kupli augošos kokus pašvaldībai drīzāk devis iespēju uz nodokļu maksātāju rēķina „sildīt” mežistrādes uzņēmumus, „ar kuriem noslēgts līgums”, koku tirgotājus un stādaudzētavu biznesu.

Maldinošs šķiet arī atbildīgās personas apgalvojums, ka „mežaudze tiks atjaunota”, jo labi zinām – mežs tur būs labi ja pēc 100 gadiem.

Tāpēc saprātīgi un tālredzīgi saimnieki savos īpašumos nekad neizvērš kailcirtes. Tās pašas, par ko uzņēmumam „Latvijas Valsts meži” nesen, starp citu, atņemts starptautiskais labas meža apsaimniekošanas sertifikāts.

Strīdīgs izklausās arīdzan Madonas labiekārtošanas speciālistes spriedums, „ka mežaudzei pienāk tas vecums, kad tā ir sasniegusi savu maksimumu un būtu jāizcērt”. Ja mežu uzskatām par burkānu tīrumu, tad jā, bet ja par „mūžīgu vērtību”, dzīvo radību mājvietu un rekreācijas telpu pilsētniekiem, tad nē.

Vispār mani sen interesējis, kādēļ pilsētu pašvaldības nereti ar tādu entuziasmu ķeras pie koku ciršanas arī tad, kad bez tās var iztikt. Protams, viena mūsu nelaime ir pārāk vienkāršota zāģēšanas atļaujas saņemšana. Vācijā, lai „atbrīvotos” no koka pilsētā, vajadzīgi tik daudzi saskaņojumi, ka būvnieki labāk zaļajam dievam pielāgo ēku un ceļu nekā otrādi.

Otru iespējamu atbildi pašvaldību „pragmatismam” pret kokiem priekš vairākiem gadiem atklāju Rīgas domē, kur, piemēram, pilsētas „attīrīšanai” no papelēm likumīgi bija radīta īpaša programma ar apmēram miljonu latu budžetu. Zāģeriem par koka nogāšanu pilsētas „sarežģītajos apstākļos” (nevar noliegt, ka atsevišķos gadījumos tie ir sarežģīti) vismaz toreiz maksāja no pāris simtiem līdz tūkstoš un vairāk latu, bet koksne bija „draza”, ko cirtēji, liekas, izmantoja kā vēlējās. Tagad tādus darbus konkursā uzvarējušas, bieži vien pašvaldības amatpersonām pietuvinātu firmu „gudrā vadībā” varētu pat veikt „simtlatnieki”.

Turklāt izcirtumā pie celmiem jau par vēlu un bezcerīgi pat Valsts kontrolei skaidrot – vajadzēja vai ne.

Taču madonieši 9. decembra „Stara” publikācijā vēl jautā: vai atradīsies vainīgie par ne jau domei, bet pilsētniekiem piederošo mežu pārmērīgas iznīcināšanā vētras nedarba aizsegā?

Jā, pavisam nesen līdzīgu prasību atbildēt par kailcirti Kāla ezera aizsargjoslā Valsts Meža dienesta Madonas virsmežniecībai nosūtīja Vides aizsardzības klubs. Atbildes vietā tam 2010. gada 5. novembrī datēta „atrakstīšanās” – gandrīz vai no interneta izrakstītu likumu penterējums bez jelkāda viedokļa. Tai pašā reizē VAK nosūtījis vēstuli Madonas novada domes priekšsēdētājam un Vides ministrijai par satraucošo, novada pašvaldību pieļauto vides degradēšanu Vestienas aizsargājamo ainavu apvidū. Vides ministrija atbildējusi. Madonas novada vadītājs tā arī nav nolaidies līdz „vaukšķiem”. Tāda nu laikam arī ir mūsu mīļotās pašvaldības attieksme pret Liseskalna „apraudātājiem”. Un laikam jau nekas nemainīsies, ja „vaukšķi” nesāks arī kost. Kā Rīgā, kur kungi vakar gribēja izcirst Pils laukumu. Kā Štutgartē, kur glaunu maģistrāli tikko apturēja veca parka (kurā noteikti bija „ciršanas vecuma koki”) aizstāvji.

Fotogrāfiju autori: Dainis Īvāns un Dacīte Beķere

_____________________________________________________

Attiecības ar mežu

Apdomā,pirms cērt!

Aija Zviedre, mežkope.

Ziema ir vislabākais laiks koku ciršanai gan kailcirtēs, gan izlases un kopšanas cirtēs. Likumi ir elastīgi, tie meža īpašniekiem daudz ko atļauj izlemt pašiem. Ne vienmēr viņi rīkojas pareizi, bieži kļūdās – gan tīši, gan netīši.

Tāpēc aicinām iepazīties ar atziņām, kas izturējušas laika pārbaudi un var noderēt meža, īpaši sīkmežu saimniekiem.

Mežs nav tikai koku kopums, tas ir dzīvs organisms, sabiedrība, kur katrai daļai savs uzdevums – tā rakstīts izcilā meža pazinēja un sapratēja Kriša Meldera grāmatā “Meža vakari”. Šā organisma sastāvdaļu kopējā darbība iespaido gan klimatu, gan augsnes apstākļus.

Jau jaunaudzes vecumā sākas koku savstarpējā cīņa – saknes konkurē mitruma un barības vielu dēļ, vainagi sacenšas pēc gaismas. Tie koki, kuriem izdodas pārspēt kaimiņus, kļūst par valdošajiem, bet nomāktie izstīdz, pamazām atpaliek un atmirst. Valdošie kļūst arvien spēcīgāki, dod labu koksnes pieaugumu, tiem veidojas slaidi stumbri un laba sēklu raža.

Tīkojot pēc lielākas peļņas jau šodien, meža saimnieki izdara pārkāpumu, proti: kopšanas vai izlases cirtē nocērt valdošos kokus cerībā, ka augšanā atpalikušajiem vienaudžiem palielināsies pieaugums.

Tas ir maldīgs priekšstats. Pirmkārt, tāpēc, ka palikušie tikai pēc daudziem gadiem sasniegs nocirsto valdošo koku pieauguma apjomu, bet, iespējams, nesasniegs to nekad. Otrkārt, izstīdzējušie stumbri var neizturēt sniega svaru un vēju, nolūzt vai izgāzties. Treškārt, zem valdošajiem kokiem augušajiem atkailinātie vainagi, nonākot pilnā apgaismojumā, sasirgst. Tas nav attiecināms uz dažāda vecuma audzēm, kur varenāki ir gados vecākie koki. Tiem pieaugums sācis samazināties, tādēļ jānocērt, lai atbrīvotu vietu jaunākiem.

Vai mežu drīkst retināt tik stipri, ka koki zaudē savstarpēju sakaru? Kriša Meldera viedoklis – tas būtu tāpat, kā dzīvnieka ķermeni sadalīt atsevišķās šūniņās… Tad ķermenis sairtu. Arī stipri izretināts mežs tad vairs nebūtu mežs, bet savrup augoši koki.

Diemžēl mūsu zemītē arvien vairāk jāsastopas ar tik stipri izretinātām audzēm (pat likumā atļautās robežās), ka meža vide tur zudusi. Zudušas ogu un sēņu vietas, ieviesušies mežam neraksturīgi augi, palikušajiem kokiem trūkst kaimiņu balsta un aizsardzības. Meža augsne degradējas. Turklāt, jo mazāks koku skaits, jo mazāks kopējais koksnes pieaugums.

Atšķiras viedokļi par meža tīrīšanu no atmirušiem kokiem. Krišs Melderis tādu koku salīdzina ar meža organismā atmirušu šūniņu, kas vielu maiņas ceļā būtu jāizvada, lai nesaindē organismu. Tagad daudzi to nedara. Audzēs ir papilnam kalstošu, vēja lauztu, pa daļai izgāztu koku, kas atstāti dabiskai iznīcībai. Saimniekam savākšana neatmaksājas, bet arī citam to darīt neļauj… Pirms astoņdesmit gadiem, kad tapa “Meža vakari”, meža tuvumā dzīvojošiem cilvēkiem nevajadzēja braukt pēc malkas vai aploka mietiem uz līguma cirsmām desmitiem kilometru attālumā. Valsts mežā bija mežsargi, kuri uzmanīja, lai izvāc iezīmētos kokus.

Vai tagad bezdarbniekus nevarētu iesaistīt malkas sagatavošanā? Par niecīgu samaksu vai bez maksas to varētu piešķirt sabiedrisko ēku vai nespējīgu vecīšu mājvietu apsildīšanai.

Melderis iestājās pret kailcirsmām, kas izrauj lielu gabalu meža organismā. Viņš ieteica vairāk izmantot izlases cirtes. Šodien mežu saimnieki ir jestri izlases cirtēji, tikai ne visur to drīkst darīt un ne vienmēr gūst gaidītos rezultātus. Izlases cirtei piemērotas audzes izvēle, izcērtamo koku atlase, izstrādes tehnikas izmantošana prasa speciālas zināšanas, kuru daudziem meža saimniekiem trūkst. Nepiemērotā vietā realizēta mūžīgā meža ideja ne vien ievērojami samazina koksnes pieaugumu, bet var pat veicināt audzes bojāeju.

Jebkura aplama rīcība mežam var nodarīt lielu ļaunumu, kura dēļ cietīs arī nākamās paaudzes.

***

Uzziņa

Reti kuram mežkopim nav pazīstams Kriša Meldera (1880 – 1942) vārds. Dzimis Bikstu pagastā, 1908. gadā beidzis Pēterburgas Mežu institūtu, pirmās brīvvalsts laikā lasījis lekcijas LU Lauksaimniecības fakultātes Mežkopības nodaļas studentiem, bijis Mežu departamenta direktors, Mežu pētīšanas stacijas vadītājs.

Daudz rakstījis par meža ekonomikas un pārvaldes jautājumiem. Savas un citu valstu mežkopju atziņas apkopojis 1939. gadā iznākušajā grāmatā “Mācība par mežu”. Taču vispopulārākā Kriša Meldera grāmata ir “Meža vakari” (izdota 1932., 1936. un 1996. gadā). Tā ir himna mežam, kurā autors katram cilvēkam saprotami atklāj meža būtību un vispusīgo nozīmi dabā un cilvēku dzīvē.

Avots: Praktiskais latvietis 15.02.2010


_____________________________________________________

Attiecības ar Radīšanas Brīnumu

Pirmās trīs dienas

Mozus Radīšanas stāsta izskaidrojums.

1. nod. 1.-5.p.

Pirmā diena.

  1. “Iesākumā Dievs radīja Debesis un zemi, un Zeme bija tuksnešaina un nepadzīvota un tumsa uz dziļumiem; bet virs ūdeņiem lidinājās Dieva Gars.
  1. Un Dievs sacīja: “Lai top gaisma!”, un tapa gaisma – Dievs redzēja, ka gaisma bija laba; te Viņš gaismu atdalīja no tumsas. Gaismu Viņš nosauca par dienu un tumsu par nakti. Tad no vakara un rīta tapa pirmā diena.

3. Redzat, tie ir Mozus vārdi! Ja jūs tos gribat ņemt dabīgā nozīmē, tad uzreiz pamanīsiet lielāko aplamību.

4. Kas gan ir “Debesis” un kas “Zeme“, par ko Mozus runā, ka tas viss ir ticis radīts iesākumā?

  • Debesis” apzīmē- cilvēka garīgo daļu
  • Zeme” – cilvēka miesisko, materiālo daļu, kas bija un vēl   aizvien ir – tuksnešaina un neapdzīvota
  • Ūdens” ir mūsu vēl aizmigusī izpratne par visām  lietām, virs kura gan lidinās Dieva Gars, bet vēl nav „iegājis” mūsos…

5. Bet tā kā Dieva Gars vienmēr redz, ka cilvēku materiālās pasaules dziļumos ir pavisam šausmīgi tumšs, tad Viņš, kā tagad redzams, uz viņiem runā: “Lai top gaisma!”

6. Te cilvēku dabā sāk aust gaisma, un Dievs to gan redz, cik bezgala laba un svētīga cilvēkiem ir šī Gaisma, bet tikai viņi to nevar un negrib atzīt.

Bet tādēļ tad arī cilvēkos notiek dalīšana, proti, tiek atdalīta „diena” no ”nakts, un tad arī no dienas jūsos jūs pazīstat cilvēku sirds agrāko nakti.

7. Cilvēkam piedzimstot viņa dabas pirmā esamība ir vēls vakars, tātad nakts. Bet ja Dievs viņam dod gaismu, tad šāda gaisma cilvēkam ir patiesa rīta ausma, un tādā kārtā –

  • no cilvēka vakara un rīta ausmas patiesi top viņa pirmā dzīvības diena.

8. Mozus, kas bija iesvaidīts visās ēģiptiešu zinātnēs, savos rakstos būtu gribējis norādīt pirmās dabiskās dienas rašanos, tad pie visām savām zināšanām un gudrības viņš būtu ievērojis, ka no vakara un rīta nekad nevar tapt diena; jo vakaram dabīgi tomēr vienmēr seko dziļa nakts, un tikai rītam seko diena.

9. Tas, kas atrodas starp vakaru un rītu, ir nakts; tikai tas, kas atrodas starp rītu un vakaru, ir diena!

10. Ja Mozus būtu teicis: “Un tā no rīta un vakara tapa pirmā diena!”, tad zem tā mēs gan varētu saprast dabīgo dienu; bet viņš teica tieši pretējo un tas nozīmē – cilvēka vakaru un vienlaicīgi nakti, kas arī ir viegli aptverams, jo neviens vēl nekad nav redzējis tikko dzimušu bērnu, kam uzreiz būtu visa gudrība.

11. Ja pasaulē piedzimst bērns, te viņa dvēselē ir pilnīga tumsa un tātad nakts. Bet bērns aug, tad saņem visādas pamācības un caur to visās lietās arvien vairāk un vairāk kļūst saprātīgs, un redzat, tas ir vakars, t.i., dvēselē sāk krēslot, kā salīdzinoši ir vakarā.

12. Jūs gan sakāt, ka arī no rīta ir krēsla un Mozus te būtu varējis teikt: “Un tā no rīta krēslas un īstenībā jau gaiša rīta tapa pirmā diena!”

13. Katrā ziņā, ja vien viņš cilvēkiem garīgā atbilstībā būtu gribējis teikt tīrāko aplamību! Bet Mozus zināja, ka cilvēka laicīgam stāvoklim atbilst tikai vakars; viņš zināja to, ka pie cilvēkiem ar tīri laicīga prāta izglītību iet tieši tā, kā ar vienmēr vājāku topošu dabīga vakara gaismu.

14. Jo vairāk cilvēki ar viņu prātu sāk cīnīties pēc laicīgām lietām, jo vājāka viņu sirdīs kļūst mīlestības dievišķa gaisma un garīga dzīvība. Tādēļ Mozus arī šādu cilvēku laicīgu gaismu dēvēja par vakaru.

15. Tikai kad Dievs aiz savas žēlastības cilvēkam sirdī iededzina kādu dzīvības gaismiņu, tikai tad cilvēks sāk ieskatīt visa tā niecīgumu, ko iepriekš ar savu prātu, garīgo vakaru, sev piesavinājies, un tad arī viņš pamazām arvien vairāk saprot, ka visi vakara gaismas dārgumi ir tikpat īslaicīgi, kā šī vakara gaisma.

16. Bet patiesa Gaisma no Dieva, kas iededzināta cilvēka sirdī, ir tieši tas rīts, kurš no iepriekšējā vakara cilvēkā nosaka pirmo patieso Dienu.

17. Bet no šī izskaidrojuma jums jāsaprot, ka starp abām gaismām, vai, labāk sakot, izpratnēm,- vajag būt ļoti lielai atšķirībai; jo pasaules vakara gaismā visas atziņas ir mānīgas un tādēļ arī īslaicīgas. Tikai patiesības Gaisma turpinās mūžīgi un visiem meliem liek iznīkt.

Mozus Radīšanas stāsta izskaidrojums.

1.nod. 6.-10.p

Otrā diena

1. Bet ļoti viegli varētu notikt, ka cilvēka sirdī Dieva gaisma ieplūstu vakara gaismā un tad tā tiktu vājināta vai mazākais tā samaisīta, ka beigās vairs nezinātu, kas te cilvēkā ir dabas gaisma un kas te ir Dieva gaisma.

2. Te Dievs starp abiem ūdeņiem, kas te nozīmē abas izpratnes, lika cietoksni un tādā veidā abus ūdeņus vienu no otra atdalīja.

3. Bet cietoksnis ir patiesās debesis cilvēka sirdī un parādās patiesā dzīvā ticībā, bet mūžam nekad tukšā un nenozīmīgā prātošanā.

4. Šāda iemesla dēļ Dievs to, kuram te ir spēcīga un nešaubīga ticība, arī dēvē par klinti, un liek viņu kā jaunu cietoksni starp debesīm un elli, un nekāda tumša elles vara mūžam nekad nevarēs šo cietoksni pārvarēt.

5. Ja cilvēkā likts šāds cietoksnis un ticība kļūst varenāka un varenāka, tad no šādas ticības arvien skaidrāk un skaidrāk kļūst saskatāms dabiska prāta niecīgums. Dabas prāts tad padodas ticības kundzībai un tā –

  • cilvēkā no viņa vakara un arvien gaišāka rīta jau rodas otra daudz gaišāka diena.

6. Šādā otrās dienas stāvoklī cilvēks nu redz to, ko vienīgo, kā pilnīgi patieso, vajag sevī uz mūžību saglabāt; bet viņā vēl vienmēr nav nekāda pareiza kārtība.

Te cilvēks dabīgo sajauc ar tīri garīgo un dabu bieži vien par daudz matēriju  apgaro un caur to arī garā saskata materiālo un tādēļ te neizšķiras par kādu pareizu rīcību.

7. Viņš līdzinās – tīrai ūdens pasaulei, kura no visām pusēm gan apņemta ar gaismas caurstrāvotu gaisu, bet tomēr nevar un nevar nonākt skaidrībā, vai viņa ūdens pasaule cēlusies no tās ietverošā gaismas gaisa,  vai tikai no ūdens pasaules,- t.i., viņš sevī vēl pietiekami skaidri nezina,

  1. vai viņa garīgā izpratne cēlusies no viņa dabas prāta,
  2. vai arī no cilvēkā, jau slepeni esošās un tātad arī sākumā pavisam slepeni darbojošās,- garīgās izpratnes,
  3. vai arī, skaidrāk sakot, viņš nezina, vai ticība iziet no zināšanām, vai zināšanas no ticības, un kāda te starp abām ir starpība.

8. Īsi, viņš te vēl nezina, kas bija vispirms, vista vai ola,  sēkla vai koks.

9. Te tad atkal nāk Dievs un cilvēkam, ja cilvēks šādai otrai dienai ar viņam piešķirtiem un tātad paša spēkiem ir pietiekami darījis savai garīgai izglītībai, pakāpeniski palīdz tikt skaidrībā. Un šī tālākā palīdzība pastāv tajā,

  • ka gaisma cilvēkā tiek palielināta un caur to tā līdzīgi kā Saulei pavasarī, visas cilvēkā liktās sēklas sāk apaugļot ne tikai caur palielinātu gaismu,
  • bet gan tieši caur palielinātās gaismas izsaukto siltumu.

10. Bet šāds siltums saucas mīlestība un vienlaicīgi garīgi ir augsne, kurā sēklas sāk dīgt un dzīt saknes.

11. Un redzat, tas ir tas, kas stāv rakstīts Mozus grāmatā,

  • ka Dievs pavēlējis ūdeņiem sakrāties zināmās, atšķirtās vietās un caur to saskatāma sausa un stingra augsne, vienīgi uz kuras sēklas var izaugt par dzīviem un atdzīvinošiem augļiem!

12. Un tas nozīmē: “Un Dievs nosauca to sausumu par “zemi” un noteiktās vietās sakrāto ūdeni par “jūru“.

13. Jautājums: “Kam Dievs to tā nosauca?”-

Sev Viņam patiesi tas nebūtu vajadzīgs; jo tomēr būtu diezgan smieklīgi no augstās Dievišķās Gudrības gaidīt, ka tai jājūt sevišķa labpatika tajā, ka tai, it kā kādam cilvēkam, sausumu izdevies nosaukt par “zemi” un noteiktās vietās atšķirto ūdeni par “jūru”.

14. Bet tā kā Radīšanas Laikā, izņemot VIŅU, tur tomēr vēl nevarēja būt neviena būtne, kas VIŅU būtu sapratusi, Dievs nevienam citam nevarēja dot šos nosaukumus sausumam un nošķirtam ūdenim!

15. Tātad neiespējami,

  • ka šādai Mozus teikai ir kāda materiāla nozīme.
  • bet gan tā ir garīga
  • un ar kādreizējo pasaules radīšanu tā ir sakarā tikai kādā no garīgā atpakaļ darbojošās atbilstības nozīmē, t.i., no garīgā uz materiālo,- ko gan spēj izpētīt tikai kāda eņģeļa gudrība,
  • bet tieši tā, kā tas te stāv, tam ir tikai tīri garīga nozīme un norāda,
  • pirmkārt, to, ka ikviens cilvēks pats par sevi un arī visa cilvēce, laiku pa laikam un periodu pa periodam tiek izglītota, no viņas sākotnēji nepieciešami miesiski dabīgā uz vienmēr tīrāku garīgo.

16. Tātad cilvēks tiek šķirots pat savās dabīgās daļās-

  • pirmkārt tā irizpratne /saprāts/ kurai, protams ir sava vieta, tā ir tā cilvēka jūra,
  • un no izpratnes izrietošā mīlestība, kas līdzinās tādai augsnei, kura spējīga nest labus augļus un vienmēr tiek apskalota no jūraspareizās izpratnes un gaismas kopuma.

Mozus Radīšanas stāsta izskaidrojums.

1. nod. 11.-13. pantu

Trešā diena

1. Tātad, ja cilvēka izpratni

  • no visām pusēm apņem Mīlestība un
  • no Mīlestības uguns liesmas, tā kļūst gaišāk un gaišāk apgaismota un sasildīta,
  • tad līdzīgā mērā arī cilvēks visā top darbības spēcīgāks un darbības spējīgāks.

2. Šādā stāvoklī tad pie cilvēka atkal nāk Dievs, dabīgi – kā pats par sevi saprotams – Garā, un kā Mūžīga Mīlestība runā uz cilvēka mīlestību sirdī:

  • “Lai augsnē tagad uzdīgst visādas zāles un augi, kas dod sēklas, un visādu koki un krūmi, no kuriem lai ikkatrs nes augļus pēc savas dabas un sēj uz Zemes savas sēklas.

3. Pēc šādas Dieva pavēles tad cilvēks manto spēcīgu gribu, spēku un drosmi un tad arī tas liek rokas pie darba.

4. Un redzat! Viņa pareiza izpratne kā lietus pilni mākoņi paceļas virs sakārtoto jūru, un

  • dodas pāri sausajai zemei, to samitrina un apaugļo.
  • Un zeme tad sāk zaļot un ceļ gaismā visādas zāles un augus ar sēklām un visādus augļu kokus un krūmus ar sēklām, t.i.: ko tagad pareizs, ar debesu gudrību caurstrāvots prāts atzīst kā pilnīgi labu un pareizu, to tad tūlīt arī grib un kāro mīlestība cilvēka sirdī.

5. Jo tāpat kā sēkla, ja tā tiek likta zemē, drīz uzdīgst un nes daudzkārtīgus augļus,..

tieši tāpat iedarbojas arī pareiza izpratne, ja tā tiek likta sirds dzīvības pilnā augsnē.

6. Bet sēkla darbojas tā, ka viņa pamodina dzīvības spēkus, kas parasti snauž zemē, un tad tūlīt vairāk un vairāk koncentrējas ap sēklas graudu un panāk, ka tas attīstās un kļūst par augļiem bagātu augu.

  • Īsi, pareiza izpratne tikai sirdī kļūst par darbību
  • un no darbības tad rodas visādi darbi;
  • un tas ir tas, par ko Mozus dziļā gudrībā runā savā Radīšanas stāstā; un, proti, jau iepriekš vārdu pa vārdam pārrunātā 1. nodaļā, 11. un 12. pantā.

7. Līdz tam sākotnējais cilvēka vakars, caur debesu gaismu pacelts pareizā izpratnē, tā kļūst par tādu darbību, kurai seko padarīti darbi;

  • un tā ir tā trešā diena sirdī un visa cilvēka cilvēkā, kas te ir garīgais cilvēks, par kura izglītošanu te ir runa
  • un kura dēļ šajā pasaulē no Dieva nācis Mozus un visi citi pravieši

=========================.

…. turpinājums sekos//

..

_____________________________________________________

Attiecības ar vietējo varu

Nav ciema, nav problēmu?

Par vēja kariem Gārzdē *Neatkarīgā *rakstīja jau pirms gada. Ciems atrodas subsidējamās vēja enerģijas ražošanai pievilcīgajā piejūras zonā. Toreiz pēc vētrainām sabiedriskām diskusijām izrādījās, ka detālplānojuma apspriešanai nav likumīga pamata, un arī pati vēja ģenerātoru dislokācijas vieta neatbilst spēkā esošajam teritorijas plānojumam. Piltenei un tās ciemiem
vēja parki nedrīkst atrasties tuvāk par kilometru.

Izstrādājot Piltenes un tās lauku teritorijas jauno teritorijas plānojumu, uzņēmums *Cowi Latvia* ciema centru gluži vienkārši pārbīdīja projām, robežas samazināja un no 22 mājām Gārzdē iezīmēja vien sešas, pārējās padarot par viensētām. Laukā izmesta pat Gārzdes muiža, ap ko pagātnē audzis miests. Līdz ar to vēja biznesmeņiem viņu plānus vairs netraucētu īstenot
kilometra ierobežojums.

Oficiāli gan mēģinājums nolikvidēt lielāko daļu ciema netiek saistīts ar uzņēmēja Ivara Pampes interesēm. Plānotāju pārstāve Jolanta Gūža atsaucās uz Kurzemes plānošanas reģiona rekomendācijām. Arī uz sen likvidētā Ventspils rajona plāniem. Taču iedzīvotājiem šai ziņā nav nekādu ilūziju – viņi ir traucēklis.

Turklāt nav jau runa par principiālu nostāju pret zaļu enerģiju. Ciema robežu zaudēšana iedzīvotājiem uzliktu virkni apgrūtinājumu, ziemā viņiem vairs netīrītu ceļus, ciemā striktāki ir rūpnieciskās darbības ierobežojumi,
apdzīvotās vietās nedrīkst medīt. Savukārt vēja parkam piegulošajos īpašumos vairs nedrīkstētu būvēties un tas, piemēram, liegtu vēl vienam jaunam pārim celt ģimenes māju Gārzdē.

Viens no cienījamākajiem Gārzdes iedzīvotājiem Lenards Ālītis atgādina, ka savulaik ciemam tāpat nācies cīnīties pret rajona izgāztuves ierīkošanu Gārzdē. Toreiz izdevās uzvarēt, jācīnās arī tagad. Un zināmā mērā šī cīņa ir
filozofiska: “Cilvēks ir pārāk attālinājies no dabas”. Pilsētas spēles noteikumi tiek uzspiesti laukiem, uzskatot, ka tie nezin kādēļ ir labāki un pareizāki. Taču Gārzdē domā citādi.

Saprotot savu interešu un dzīvesveida apdraudējumu, iedzīvotāji uz teritorijas plānojuma grozījuma apspriešanu iesniedza virkni alternatīvu priekšlikumu, no kuriem būtiskākais – likt mieru ciema robežām. Iesniegumu
parakstīja teju visi pilngadīgie cieminieki  – ap 40 cilvēku (daži devušies peļņā uz ārzemēm – ar domu par atgriešanos). Uz apspriešanu atbalstīt vecākus ieradās arī vairāki nepilngadīgie. Kad pēc pāris stundas
ilgušām jautājumu, atbilžu, paziņojumu un repliku krustugunīm Ventspils novada mērs Aivars Mucenieks secināja, ka iedzīvotāju viedoklis tiks respektēts, zālē atskanēja aplausi. Ne vienā vien mājā otrdienas vakarā
nopaukšķēja šampanietis.

Pēc mēneša plānotāji piedāvās Gārzdes iedzīvotāju vēlmēm atbilstošāku dokumenta gala redakciju. Arī tā vēl tiks pārbaudīta, un nepieciešamības gadījumā apstrīdēta.

Tikmēr citu Kurzemes ciemu iedzīvotājiem jābūt modriem, jo tieši šī varētu būt universāla metode, kādā īstenot viņiem kaitējošus plānus – nav ciemu – nav ierobežojumu.
_____________________________________________________________________________________________

_____________________________________________________________________________________________

Turpinās attiecības ar bitēm

dainis
November 21, 2010 at 10:17 (Edit)

Es arī pagājšziem pirmo reizi 15 gadu laikā kopš dravoju pzaudēju visas bišu saimes un, iznalizēdams iespējamos iemeslus, secināju, ka pēdējos pāris gados apkārtnē uzplaukušās intensīvas lauksaimniecības dēļ. Diemžēl daudzi mūsu zemnieki, indēšanas entuziasti un intensīvie tumsoņas uzskata, ka apputeksnēšanai bišu nemaz nevajag – nu re, kā bildē to dara ziedu muša!

Par dzīvības spēku un biti

Arvīds Ulme

Satraucošie fakti, ka ar katru gadu aizvien straujāk iznīkst bites un ka dažos reģionos tās ir samazinājušās pat par vairāk nekā 70%, patērētājsabiedrību acīm redzot tā īsti nesatrauc. Tāpat kā pazīstamā fiziķa Alberta Einšteina reiz izteiktais apgalvojums: «Ja uz Zemes izzudīs bites, pēc četriem gadiem pazudīs arī cilvēks.»

Es šoreiz nepakavēšos pie iemesliem, kāpēc izzūd bites, jo pamatā tur jau nekā jauna nav; tā tikai ir vēl viena liecība, ka vides situācija dzīvajai dabai kļūst arvien naidīgāka. Indes kļūst arvien neredzamākas un arvien postošākas; No vispārējās sadzīves un lauksaimniecības ķimizācijas līdz visdažādāko starojumu intensitātes un to daudzkārtīgo pārklājumu pieaugumam. Ātri un noteikti mēs visi tiekam ieslodzīti mobilajā Zonā. Un ne tikai cilvēki, bet arī… bites.

Kad Indulis Emsis savā Saeimas priekšsēdētāja uzrunā atgādināja šo vispārzināmo Einšteina apgalvojumu, man radās jautājums: kāpēc tieši četri gadi? Ne jau medus vai bišu produktu trūkuma dēļ cilvēcei būtu jāaiziet postā. Arī augus apputeksnē ne tikai bites. Acīmredzot dižajam fiziķim par bitēm bija zināms kaut kas vairāk… Bet kas?

Kā precīzās zinātnes izcils pārstāvis viņš šo skaitli nebūtu vis izdomājis, bet aprēķinājis. Interesanti, pēc kāds metodes viņš to darīja, kas bija šo aprēķinu pamatā? Tā kā viņš nebija kukaiņu vai lidoņu pētnieks, atbildi meklēju fizikas lauciņā.

  • Matērijas  kā tādas nav…

Un nonācu pie vēl viena izcila šā laikmeta fiziķa – arī Nobela prēmijas laureāta, profesora dr. Makša Planka, kurš visu savu mūžu veltīja tieši- matērijas pētīšanai. Dr. Makss Planks savā priekšlasījumā «Par matērijas būtību» 1944. gadā Florencē sniedz sensacionālu paziņojumu:

  • «..matērijas kā tādas nav! Matērija rodas un pastāv tikai pateicoties kādam spēkam, kas liek atomu daļiņām vibrēt un līdz ar to satur tās kopā…  Nevis redzamā, taču iznīcīgā matērija ir reāla, patiesa un īsta, bet gan neredzamais, nezūdošais gars. Mūsdienās, kad cilvēks atrodas sāpīgā attālumā no Dieva un tāpēc vairs netic Garam kā visa radības Pirmpamatam. Bet tieši vissīkākais un neredzamais ir tas, kas atkal izceļ patiesību no materiālistiskās apmātības..» (Šo citātu atradu grāmatā, ko sarakstījis vācu biodinamiskās lauksaimniecības zemnieks K. E. Osthaus «Izeja no krīzes»)
  • Dieva kalpone

Atgriežoties pie bitēm, rodas jautājums, kāds tām sakars ar to, ka mēs atrodamies «sāpīgā attālumā no Dieva»? Izrādās, ka vistiešākais: senrakstos vārds «bite» nozīmē ‘Dieva kalpone’.

  • Cilvēki bez bites nevarēs pastāvēt tādēļ, ka nebūs Dieva kalponītes, kas nodrošina augsni ar Dzīvības spēku.

To spēku, kuram pateicoties «rodas un pastāv matērija».  Izrādās, ka, aplidojot ziedus, bite katrā augā «iepotē» bišu indi, kas ir ēterisko, citiem vārdiem sakot, Dzīvības spēku nesēja. Bišu indi uzskata arī par augstāko skudrskābes formu.

Šeit der atgādināt vispārzināmu faktu, ka mežu platībās, kur izzūd skudras, drīz nokalst koki… un ne jau tikai skudru neapkaroto kaitēkļu dēļ. Nesalīdzināmi svarīgāka skudras «misija» ir tā, ka viņa, apstaigājot meža augsni, apgādā to ar skudrskābi, tādējādi veidojot meža humusu, kas augsni dara dzīvu, vienlaikus novēršot sēra ūdeņraža, kas savukārt ir nervu inde, izplatīšanos… Dzīvā augsnē aug veselīgi koki, kurus nekādi kaitēkļi tik viegli nespēj nomākt

Par bites vai skudras neredzamajiem brīnumdarbiem augsnes dzīvības spēku atjaunošanā varētu stāstīt un stāstīt, bet svarīgākais ir tas, ka, samazinoties šiem dzīvības spēkiem augsnē, šie spēki attiecīgi samazinās arī šajā augsnē augošajos augos, kas savukārt ir dzīvnieku un visbeidzot- cilvēku pārtika.  Tātad augsnes veselīgums vistiešākajā veidā ietekmē cilvēka veselību.

  • Jau franču zinātnieks profesors dr.Voisin norādīja, ka «augsnes degradācijas un pakāpeniskas saindēšanās dēļ ietekme uz cilvēka garīgo veselību kļuvusi dramatiska! Tādas slimībasdepresija, vispārējs gribas vājums, agresivitāte, hronisks bezspēks, nepārtraukts nogurums, neirozes un histērijas iemesls ir tieši šo Dzīvības spēku trūkums augsnē, tātad arī mūsu ikdienas uzturā.”

Rūdolfam Šteineram reiz jautāja: “Kāpēc cilvēks par spīti savai zināšanai un sapratnei nespēj īstenot savus labos nodomus? Uz to viņš deva tam laikam pārsteidzošu atbildi: «Tā ir uztura problēma! Tas, ko cilvēks šodien ēd, nedod viņam pietiekami spēka, lai viņa garīgie impulsi realizētos dzīvē. Trūkst dzīvības enerģijas, lai pārmestu tiltu no apņemšanās -uz gribu un konkrētu darbību.»

  • Saindēta augsne- saindēta pārtika- slima cilvēce…

Pēdējās desmitgadēs augsnes degradācija jau ir sasniegusi tādus apmērus, ka par augsni vairs nevar runāt kā par kādu dzīvību uzturošu sistēmu. Un tieši to pašu var teikt arī par šādā augsnē augošiem augiem.

Kā zināms-ikviena šūna izstaro dažādas intensitātes gaismu, ar kuras palīdzību ir iespējams noteikt to kvalitāti. Tur, kur šī dzīvības enerģija – Dzīvības spēks – ir lielāka, tur parādās lielākas intensitātes gaisma. Šī gaišā dzīvības enerģija tiek ienesta nervu un smadzeņu substancēs un kalpo apziņas procesiem. (Ne velti par apdāvinātu un jauku cilvēku saka, ka tam ir gaiša galva vai ka tas gan ir gaišs cilvēks.)

Diemžēl, kā liecina jaunākie pētījumi, šī šūnu Gaisma, t.i., dzīvības enerģija ar katru gadu augsnē katastrofāli samazinās, un tātad attiecīgi samazinās arī mūsu uztura kvalitāte, tā kļūst arvien nedzīvāka. Ir pierādīts, ka tos augus, kuri auga vēl pirms gadiem piecdesmit, vairs nevar salīdzināt ar tiem augiem, kurus pārdod tagad. Dzīvības spēku samazinājums ir vienkārši dramatisks.

  • Un tā piepildās paredzējums, ka cilvēki sēdēs pie pilniem ēdienu traukiem un būs badā.

Silīcija saturs augsnē samazinājies par vairāk nekā 50 % !!! Attiecīgi augos samazinās silīcijskābe un līdz ar to gaisma, jo tā tiek uzņemta tieši caur silīcijskābi. Savukārt gaismas trūkuma dēļ augi vairs nevar veidot pilnvērtīgu olbaltuma substanci, un tajos tiek ražots arvien mazāk minerālvielu, mikroelementu, enzīmu un dzīvu vitamīnu. Tā, sekojot ģeniālā enerģijas un gaismas zinātnieka A. Einšteina izteikumam, esam nonākuši pie vairākiem secinājumiem.

  • Pirmkārt, veselīgu gara un apziņas stāvokli mēs varam sevī uzturēt tikai tad, ja uzturā lietojam dzīvību uzturošu pārtiku.
  • Otrkārt, šāda pārtika var augt tikai veselīgā, ar gaišo Dzīvības spēku apdvestā augsnē.
  • Treškārt, lai cilvēce un tās kultūra varētu pastāvēt arī nākamībā, jāsāk ar augsnes dziedināšanu, jo cilvēks dzīvo no tā, ko ražo zeme.

-Biodinamiskā lauksaimniecība vai vispārējs panīkums

Augsnes atveseļošanas veidi ir sen zināmi un gadu desmitiem pārbaudīti praksē. Pamatā ar to šobrīd reāli nodarbojas biodinamiskā lauksaimniecība, kuras popularizēšanā Atmodas sākumā aktīvi piedalījās arī Vides aizsardzības klubs, kad Pāvila Raudoņa vadītās VAK Biodinamiskās lauksaimniecības programmas ietvaros, kopā ar vācu zemniekiem krustām šķērsām apbraukājām visus Latvijas laukus.

Diemžēl mūsu tā sauktā Zemkopības ministrija kopā ar Briseles globālistiem ir darījusi visu iespējamo, lai nekas tāds te, Latvijā, neuzplauktu. Pat bioloģiskās lauksaimniecības atbalstīšana ir pārvērtusies par imitāciju…

Bet atcerēsimies, ka biodinamiskā lauksaimniecība radās kā alternatīva grūtībās nonākušajai bioloģiskajai lauksaimniecībai, jo tāda konvencionālā ķimizētā saimniekošanas metode tajā laikā vēl nemaz neeksistēja.

Godbijība pret Dzīvību,  vispirms tas ir- godbijība pret AUGSNI.

——————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————

Attiecības ar Ziemassvētku brīnumu

Nozagtie Ziemassvētki

Alise Rožukalna, Braitona, Anglija

Kad oktobra beigās kāds man, cita starpā, neitrālā manierē apjautājas, ko es vēlētos saņemt šajos Ziemassvētkos, ar neslēptu apjukumu sejā pavērsos pret runātāju, tad demonstratīvi iemetu aci pulkstenī, lai teju vai aizvainotā tonī paziņotu, ka pulkstenis ir tikai “nedaudz pāri oktobrim” un Ziemassvētki vēl aiz kalniem. Ar to arī mūsu saruna tuvojošos svētku un dāvanu kontekstā aprobežojās, taču kaut kur, savos zemapziņas dziļumos, savā mentālajā piezīmju grāmatiņā, es veicu nelielu ierakstu.

Ziemassvētku maratons, tātad sācies.

No šī brīža ikviens sevi cienošs tirgotājs vaiga sviedros centīsies viena produkta vai preces vietā pārdot divus par “ īpaši izdevīgo Ziemassvētku” cenu, liekot mums – patērētājiem, justies teju vai neērti, ja neizmantojam šo tik dāsni dāvāto iespēju. Un, ja dažādu apsvērumu dēļ mums tomēr izdodas apiet lielveikalu tīklu pāragri aizsāktās pirmsvētku kampaņas,  nākamais “triecienvilnis” seko, ieslēdzot televizoru. Tur maiga un rūpjpilna sievietes balss mums stāsta, kā mēs apliecināsim savu mīlestību pret sev tuvajiem cilvēkiem, iegādājoties Ziemassvētku dāvanas tieši tajā vai tajā skaistumkopšanas preču veikalu tīklā, bet pašpārliecināta vīrieša balss, savukārt, apsola “neaizmirstamu svētku pieredzi”, dāvinot tuviniekiem tieši viņu piedāvāto elektrotehniku.

Galu galā, laika posms no oktobra vidus līdz pat decembra beigām izvēršas sava veida globālā mārketinga sazvērestībā, kur jebkas, kas netika veiksmīgi pārdots aizgājušā gada ietvaros, nu glīti iepakots un par “ziemassvētku īpašo piedāvājumu” nodēvēts, aiziet uz urrā.

Skumjākais ir fakts, ka lielākā daļa ļaužu spēj uzelpot tikai brīdī, kad bezjēdzīgi greznie dāvanu papīri  saplēsti driskās, un to saņēmēji, izrādījuši zināmu devu pateicības, vai nu novietojuši jauniegūtos sadzīves priekšmetus, preces vai tekstilzstrādājumus tiem paredzētajās vietās, vai – kautrīgi noprasījuši pēc čeka, lai tos iemainītu pret ko citu, viņuprāt, labāku.

Nepārprotiet mani – dāvanas viennozīmīgi ir neatņemama Ziemassvētku sastāvdaļa. Ikviens no mums – vecs vai jauns, klusībā tomēr cer saņemt kaut nelielu Ziemassvētku velti – mazu svētku brīnumu, kas liktu tiem apzināties viņu nozīmību savējo starpā, liktu mums justies mīlētiem. Tomēr 21. gadsimta ideoloģija – “ jo dārgāka dāvana, jo lielāka mīlestība” vismaz manī iedveš neizsakāmas skumjas. Lai cik neatlaidīgi arī mēs necenstos, “brīnuma faktors” ir tas, ko reti kuram šajās dienās izdodas izprast, notvert un “uzdāvināt”. Īsāk sakot, “brīnuma faktors” ir tas, kā mūsdienās mums tik ļoti pietrūkst. Tā vietā mēs daudz labprātāk pavadām garas stundas vietējos lielveikalos, skraidot apkārt kā sadeguši, uzlūkojot bezpersoniskus dāvanu komplektus, kuru pretenciozajā un bezpersoniskajā iesaiņojumā lasāma atvainošanās par visām tām stundām, kuras nepavadījām kopā ar dāvanas saņēmēju, un to, kā jūtamies vainīgi attiecīgās personas priekšā.

Kas notika ar mājas darinātiem Ziemassvētku apsveikumiem, un kopš kura laika no sirds cepta un dāvāta piparkūku sirds pilnībā zaudēja savu “ziemas-svētcisko” nozīmi?

Tas droši vien notika brīdī, kad televizors vietējā sadzīves preču veikalā, Ziemassvētku ietvaros, tika nopārdots par puscenu, bet Ziemassvētku vecītis noplukušā lielveikala uniformā staigāja apkārt, skandējot svētku atlaižu zvanus. Vai, kad, pilnībā zaudējuši jebkādu interesi un izdomu, mēs noprasījām saviem tuviniekiem, ko tieši tie vēlētos šajos svētkos saņemt.

Lai nu kā, es no sirds ceru, ka kaut kur tur ārā, komerciālās jezgas neiespaidoti, joprojām eksistē  ļaudis, kam Ziemassvētki ir kluss pārdomu laiks, kurā apcerēt aizgājušā gada veiksmes un neveiksmes, pieminēt tuvumā un tālumā esošos tuviniekus, sajusties mīlētiem un dāvāt mīlestību apkārtējiem. Un, pāri visam, protams, svinēt kopā esības prieku, kas galu galā arī ir tas “brīnuma faktors”, pēc kā mēs visi tiecamies, domājot par Ziemassvētkiem un ko pat visbezgaumīgi krāsaināko lielveikalu dāvanu pāris sekunžu mākslīgi iepotētā laimes sajūta nespēj mums sniegt.

Tā novembra vidū es klusībā pie sevis nodomāju.

Kad nākamreiz man atkal iznāks saskarties ar dāvināšanas jautājumu, es klusi pie sevis pasmaidīšu un paziņošu, ka šogad esmu nolēmusi pieņemt tikai un vienīgi pašdarinātas un ar mīlestību radītas dāvanas. Un, kad jautātājs, atbildi saņēmis, uz mani noskatīsies nedaudz dīvaini, es iegrimšu viegli nostalģiskās atmiņās par tikko iedegtu svētku eglīti, piparkūku smaržu, kas neuzkrītoši  virmo gaisā, bet tam visam pāri – baltiem sniega klajumiem aiz loga, un to pacilājoso sajūtu sirdī, kādu ikviens no mums atcerās no bērnu dienām, kad mēs vēl nebijām samaitāti ar domām par platekrāna televizoriem un daudzfunkcionāliem virtuves kombainiem.

Rietumu attiecības ar Austrumiem



Mākslinieces Anitas Kreituses pagalms viņas mājā Hamburgā.


Edgars Imants Siliņš

Lielo patiesību meklējumi

Esejas

Par ideju un paradigmu vēsturi no senķīniešu Dao filozofijas un dzenbudisma līdz mūsdienu kvantu fizikai, sinerģetikai, haosa teorijai un fraktāļu ģeometrijai.

Paradigmu sasaikne un izomorfisms laikmetu kultūrslāņos Austrumos un Rietumos.

Ideju paradigmu tīkls laika horizontālēs un vertikālēs.

„Uz rietumiem mēnesgaisma.

Ziedu ēnas slīd

Uz austrumiem.

18.gs. japāņu dzejnieks Busons Josa

Rodas kārdinājums sasaistīt šīs burvīgās haikas gleznainās metaforas – rietumos auksta mēnesgaisma, bet ziedu ēnas slīd uz austrumiem – ar mūsu gadsimta paradigmu maiņu no Rietumu uz Austrumu dominantēm. Patiesi, mūsdienu paradigmās Rietumu auksto, loģiski analītisko domāšanu aizstāj Austrumu vizuāli tēlainā, kuru simbolizē zieda alegorija. Ņūtona dzelžaino determinismu aizstāj kvantu fizikas indeterminisms un nenoteiktības relācija. Universālā komplementaritātes principa dziļākās saknes Nils Bors atklāja universālajā jan un iņ simbolā. Rietumu noslēgtās sistēmas mūsdienās aizstāj Austrumu filozofiskajām tradīcijām tuvā atvērā domāšana, formālo loģiku aizstāj metaforiskā paradoksu loģika, kas garīgi tuva dzenbudistu koanām. Dekartiskā dvēseles un dabas sašķeltā duālisma vietā mūsdienās sāk dominēt Cilvēka dvēseles un Dabas vienotības izjūta… Vārda vietā dominē tēls vai gleznaina metafora. Ziedu ēnas patiesi slīd uz Austrumiem.”

Pirms desmit gadiem izdotā (1999.Jumava) grāmata, apjomīgs sacerējums, ne pati vieglākā lasāmviela, tomēr ļoti saistoša un arī nespeciālistam fizikā vai filozofijā, aptverama. Ideāla lasāmviela ziemas tumšajiem, garajiem, klusajiem vakariem… (R)


Attiecības ar grandioziem plāniem

Lietuva riskē, grūtā ekonomiskajā situācijā
apņemdamās būvēt jauno Visaginas atomelektrostaciju (AES), jo šāds  objekts netop ātri, bet pa to laiku pasaules enerģētikā daudz kas var  mainīties, uzskata bankas “DnB Nord” galvenais analītiķis Rimants
Rudzkis.
Risku, pēc viņa teiktā, palielina arī modernās tehnoloģijas, kas ļauj  ražot lētāku enerģiju no atjaunojamajiem avotiem.
“Domāju, ka arī tad, ja mums izdosies visu izdarīt, kā vēlamies, –  visu maksimāli ātri, jaunā Visaginas AES nesāks darboties agrāk par  2020.gadu,” viņa teikto citē ziņu portāls “Alfa.lt”.
Eksperts norādījis, ka lēta urāna krājumi pasaulē izsīkst, un ASV vēja  enerģētika cenu ziņā jau izlīdzinājusies ar kodolenerģētiku, savukārt  gāze nekļūst dārgāka un parādās aizvien vairāk atjaunojamo enerģijas
avotu.
Tehnoloģijas šobrīd mainās ļoti strauji, bet atomelektrostacijas  uzcelšanai vajadzīgs ilgs laiks, un šai laikā daudzi apstākļi  mainīsies, bet potenciālais investors, visticamāk, vēlēsies, lai  Lietuva apņemas iepirkt elektroenerģiju par noteiktu cenu.
Kā piemēru Rudzkis minējis AES, kas ar Krievijas palīdzību tiek celta Turcijā, kuras valdība apņēmusies 15 gadus iepirkt elektroenerģiju,  pārrēķinot Lietuvas naudā, par 30 centiem (6,1 santīmu) kilovatstundā.
“Vai iztēlojaties, ko šāda elektroenerģijas iepirkuma cena nozīmētu  Lietuvai?” vaicā eksperts.
Viņš paudis pārliecību, ka valstij pietiks ar modernizētas Lietuvas  elektrostacijas, koģenerācijas elektrostaciju un strauji augošā vēja ģeneratoru parka ražoto elektroenerģiju.
Laikraksts “Verslo žinios” otrdien rakstīja, ka no pieciem  potenciālajiem pretendentiem uz Visaginas AES stratēģiskā investora  lomu palikuši divi. Pēc ziņām no neoficiāliem avotiem, par stratēģisko  investoru kļūs pasaules enerģētikas gigants “Electricite de France”
vai Dienvidkorejas uzņēmums “Korea Electric Power Corp.”, kas  pārspējis “Electricite de France”, uzvarot konkursā par pasūtījumu 20  miljardu dolāru (10,3 miljardu latu) vērtībā Apvienotajos Arābu  Emirātos.
Stratēģisko investoru paredzēts paziņot līdz gadumijai, atgādina “Alfa.lt”.
Kā ziņots, Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras eksperti šonedēļ  atzina, ka jaunās Visaginas AES būvlaukumi Lietuvā, līdzās pagājušā  gada nogalē slēgtajai Ignalinas AES, piemēroti spēkstacijas
celtniecībai. Eksperti izvērtēja tehnisko raksturojumu, kurā sniegti  divu iespējamo būvlaukumu ģeotehniskie, ģeoloģiskie un seismoloģiskie  apstākļi un novērtētas potenciālās ārējās iedarbes, piemēram,  meteoroloģiskie apstākļi, iespējamie ugunsgrēki. Pēc viņu atzinuma,
potenciālo būvlaukumu novērtējums atbilst aģentūras prasībām un  rekomendācijām, vērtējumu apjoms ir pietiekams un būvlaukumi uzskatāmi
par piemērotiem spēkstacijas celtniecībai.

LETA

Attiecības ar Visumu

Zodiaks

Ūdensvīrs

Īsāko dienu gada laikā, kas sevišķi Ēģiptē vienmēr tiek pavadīts ar lietus periodu (šajā 30 dienu laikā vienmēr sākas arī Jaunais gads) pēc seno gudro aprēķina Saule atrodas tieši zem zvaigznāja, kas mums pazīstams kā “Ūdensvīrs”;

  • vispirms tādēļ, ka zvaigznājs, kas bija līdzīgs kāda gana stāvam brīdī, kad viņš ar savu ūdens spaini nāk pie mājas dzīvniekiem domātās ūdens siles un pilno spaini izlēja šajā silē.   Šādu cilvēku devēja par ūdens vīru (Uodan) un
  • otrkārt, nosauca zvaigznāju,
  • treškārt, arī šo laiku.

Vēlāk cilvēku tukšā fantāzija šo pašu par sevi labo simbolu drīz arī padarīja par Dievu un parādīja viņam dievišķu godināšanu, jo viņš tika uzskatīts kā izkaltušās dabas atdzīvinātājs. –  tā šis zināmais jaunais zvaigznājs un pirmais trīsdesmitdienu lietus laiks ieguva savu nosaukumu.

Zivs

Pēc trīsdesmit dienām spēcīgais lietus Ēģiptē  beidzās un spēcīgi uzplūdušajā Nīlā, tāpat kā blakus pietekās vienmēr bija ļoti daudz zivju, kurām šajā laikā vajadzēja tikt noķertām. Liela daļa no tām tika tūlīt apēstas, bet vēl lielāka daļa – sālītas un vējā, kas šajā laikā Ēģiptē strauji pūš, izkaltētas un saglabātas visam gadam.

Šī manipulācija ar zivīm minētajā zemē ir dabas nolikta un tai vajag tikt pielietotai pirms Nīla nosēžas un daudzās pietekas neizžūst. Pie tam te lielām zivju masām vajadzētu sapūt un caur to gaiss tiktu saindēts ar ļaunāko smaku.

Kas vēl tagad Ēģiptē ir paradums, tas šīs svētītās zemes senajiem iedzīvotājiem kādreiz bija nepieciešamība. Bet  jau kopš šīs zemes apdzīvošanas sākuma šis laiks tika izmantots zvejošanai un tieši šī zvejas laika sākumā Saule nonāca zem jauna zvaigznāja un šo zvaigznāju nosauca “Zivs” un tā dēvēja arī to laiku un deva nosaukumu Ribar, arī Ribuze.

Bet tā kā šajā laikā cilvēki arī ļoti viegli saslima ar drudzi, daļēji baudot ļoti treknās zivis un daļēji daudz netīro iztvaikojumu piesātinātā gaisa dēļ, tad vēlāk šis laiks tika dēvēts arī par “Drudža laiku” un no šī laika īpašībām cilvēku tukšā fantāzija drīz radīja Dievieti un, lai aizsargātos no šīs māgas slimības, viņai tūlīt atkal izrādīja sava veida dievišķu godināšanu.

Auns

Pēc zvejas laika šīs zemes iedzīvotāji savas rūpes pievērsa kam citam. Aveni kļuva mundri un bija laiks cirpt vilnu. Šis darbs kopumā ilga ap trīsdesmit dienām. Dabīgi, starplaikā darīja arī daudzus citus ikdienišķus darbus, bet iepriekš minētais darbs šim laikam bija galvenais un tā kā Saule  atkal nostājās zem jauna zvaigznāja, tad šo zvaigznāju nosauca Auns (Kostron).

Vēlāk, daudzo vētru dēļ, kas izraisījās tieši šajā laikā, kur viss atrodas cīņā – viens elements pret otru un karstums pret aukstumu vai labāk –  šīs zemes vēsumu, šo periodu veltīja cīņai, kuras izraisīšanai cilvēku fantāzija drīz izdomāja simbolu, kam vēlāk atkali izrādīja dievišķu godināšanu, bet kara laikos pat padarīja par savu vienu no galvenajiem dieviem.

Ja sadalām vārdu mars, dabūsim pirmseno Mariza, arī Maori’za. Ko tas nozīmē? Neko citu kā: sasildīt jūru !!!

Divu iepriekšējo zīmju laikā jūra atdzisa un krasta iedzīvotāji ļoti labi to zināja; bet caur lielāku Saules spēku, caur siltā Dienvidu vēja cīņu ar auksto Ziemeļu vēju, caur šajā laikā visbiežāk pamostošiem vulkāniem un zemūdens uguns āderēm, jūra pamazām kļūst siltāka. Tika uzskatīts, ka tās ir šajā laikā notiekošo vētru sekas, un izteiciens Maor izat nozīmē  – “cīnīties”. Tādēļ simboliski tas arī tika attēlots kā bruņās tērpts karotājs, kuru vēlāk pat padarīja par dievu.

.

Vērsis

Atkal mēs redzam dzīvnieku, proti, ļoti drosmīgu vērsi. Pēc aitu aprūpēšanas senās ganu tautas visas rūpes pievērsa liellopiem. Šajā laikā govis grib tikt apaugļotas un gani atdalīja spēcīgās no vājajām un galvenās rūpes bija labu dzīvnieku audzēšana.

Vērsis, kas senajiem ēģiptiešiem bija nozīmīgāks par visu, caur savas dabas īpašībām pat bija rakstu meistars, jo caur savu maurošanu smalkajās smiltīs bieži formēja dažādas figūras. Tas tika attēlots ļoti drosmīgā stāvoklī, gandrīz stāvēdams uz divām pakaļkājām un, saprotams, ka zvaigznāju, zem kura iepriekš minētā laikā nostājā Saule, pēc ārējā apveida attēloja vērša stāvu un nodevēja zvaigznāju par “Vērsi”.

Pat romiešu Taurus cēlies no turienes un laika gaitā tikai saīsināts no pirmsenā Taoursat, vai Tiaour sat, kas nozīmē: vērša laiks (sat) = stāvēdams uz pakaļkājām.

Vēlāk šo laiku pie romiešiem dēvēja arī par Aprili, bet senēģiptiešu valodā tas nozīmē – A (vērsis) uperi (atver) liz vai lizu (acis), vai arī: “Vērsi atver vārtus!” – proti, brīvo ganību vārtus.

Bez šaubām, lieli pieminēt, ka ar laiku arī ēģiptiešu senais vērsis kļuva par dievu.

Dvīņi – kā Castors un Polluks!

Tas būs viegli pierādāms, ja mēs apsveram, ka Ēģiptes senajai ganu tautai ar liellopu apkopšanu gada galvenās rūpes nu bija aiz muguras. Pēc šī laika sanāca kopā draudzes pārstāvji un uz visu šo laiku izvēlēja vienu vai divus lietpratīgākos un iespējami saprātīgākos vērtētājus un tiesnešus, kuri apskatīja un pārbaudīja, vai visas līdzšinējās pūles ir labi un svētību nesoši paveiktas.

Tāds pārbaudītājs tika dēvēts par ka ie stori? un tukojumā nozīmē “Ko viņš ir darījis?” Pēc tam sekoja nopietni mudinājumi ar pavēles formā Po luxe men! arī Poluzee men! – “Dod man par to gaismu, paskaidrojumu!”

No tā cēlās vēlākie “Dvīņi”, bet pamatā Dvīņi bija tikai divi teikumi, proti, jautājuma teikums un  uzaicinājuma teikums. Ja draudzē uz šādu pārbaudi gāja divi amata sūtņi, tad viens uzstādīja jautājuma teikumu, bet otrs –  uzaicinājuma teikumu.

Tieši ap šo izlūkošanas un pārbaudīšanas laiku Saule nostājās zem zināmā divzvaigžņu attēla un to nosauca par “Dvīņiem” un romiešu Gemini vai castor et pollux, kas caur cilvēku tukšu fantāziju dabīgi tāpat tikuši dievišķoti.

Vēzis

Mūsu priekšā vēlreiz, tāpat kā iepriekšējie, uzticami un patiesi apgaismota nu ir piektā Zodiaka zīme. Mēs pienākam pie sestās zīmes, un pēkšņi ieraugām “Vēzi”! Kā tas nonāca lielajā zvaigžņu aplī? Pavisam viegli un dabīgi, tāpat kā iepriekšējie!

Šajā laika periodā diena ir sasniegusi savu augstāko un garāko ilgumu; pēc tam dienas garums vēža gājienā sāk iet atpakaļ. Vienlaicīgi šajā trīsdesmit dienu ilgajā sestajā laika periodā, kurā nakts laikā šajā zemē, it sevišķi upes tuvumā, rasa kļuva ļoti spēcīga, vēži izkāpa no savām purvu alām un apciemoja tuvējās, viņus ļoti veldzējošās ar zāli un rasu bagātās pļavas. Pie Nīlas dzīvojošie senie iedzīvotāji  to drīz pamanīja un sākumā centās nelūgtos viesus no treknajām pļavām padzīt.Šīs zemes pirmajiem iedzīvotājiem tas nebija nekāds viegais darbs, tā kā šo dūņu insektu lielais daudzums bija nesaskaitāms. Vispirms viņus sagaidīja ar uguni, savāca kaudzēs un sadedzināja, bet tas neko nelīdzēja. Bet pie dedzināšanas vienmēr izplatījās ļoti laba un vilinoša smarža, un senie iedzīvotāji sāka prātot, vai tikai šie dzīvnieki nav ēdami. Tomēr viņi baidījās.

Vēlāk tos vārīja lielos podos un buljonu atrada par ļoti garšīgu, tomēr vēl arvien neviens negribēja riskēt. Tos deva cūkām, kas ar prieku to baudīja un kļuva ļoti treknas, kas senajiem ēģiptiešiem bija ļoti patīkami, jo viņi daudz izmantoja šo dzīvnieku taukus, tāpat kā ādas un zarnas, bet gaļu viņi neēda un to izmantoja vēlreizējai cūku barošanai.

Ar vārītiem vēžiem un pārmaiņus ar sālītu un ceptu cūkas gaļu pirmos sāka barot cietumniekus un drīz vien manīja, ka pie šādas barības noziedznieki jūtas ļoti labi. Vēlāk, kādā neauglīgā gadā, arī brīvie cilvēki pamēģināja šķietami šausmīgo arestanta ēdienu un atrada, ka tas garšo labāk nekā viņu sen lietotie mājas ēdieni. Šis novērojums bija cēlonis tam, ka iepriekš tik milzīgais Nīlas lielo un trekno vēžu skaits drīz stipri saruka.

Vēlāka arī grieķi un romieši ēda šos dūņu insektus un jutās ļoti labi. Tikai jūdi vēl līdz šim brīdim tos neēd, kaut gan Mozus viņiem to nav aizliedzis.

No visa stāstītā izriet, ka senie ēģiptieši par šī sestā laikā trīsdesmit dienu perioda simbolu  nevarēja izvēlēties ko labāku kā šo dzīvnieku, kas šajā laika periodā viņiem lika tik daudz darboties. Pats par sevi saprotams, ka ar laiku arī šis attēls ieguva dievišķu godināšanu. Grieķi un romieši šo periodu veltīja dievietei Junonai un viņai par godu šo laiku tā arī nosauca.

Kā gan šī dieviete tikusi atrasta, kā nonāca pie savas dievišķās personības? Par to pastāv dažādi uzskati, kas nav bez pamata. Ar laiku īstenais iemesls tomēr tika izdibināts, tāpat kā Kastora un Polluksa personības.

Tieši vēžu laikā strādniekiem jau kļuva pārāk karsti un tādēļ garīgiem šī laika pētījumiem uzticēja lielus, ēnainus tempļus, no kuriem dažus uzcēla jau šīs zemes pirmiedzīvotāji.

Kā visi gudro jautājumi, šis bija pavisam īss, bet tam vajadzēja ļoti garu atbildi. Tas skanēja: Je u n o? Tulkojumā: “Vai sevī šķirta dievība, ja tās nostāda līdzās, vēl ir pilnīga dievība?”

U apzīmēja visa dievišķā uzņemšanas trauku, kas no augšas nāk pie cilvēkiem uz zemes. Pats par sevi saprotams, ka gudrie sentēvi ar to galvenokārt saprata gaismas garīgās dāvanas cilvēces dvēselei.

N tika attēlots kā uz leju pagriezts pusaplis un apzīmēja mirušo matēriju –  pilnīgi bez gara un gaismas. Tādēļ daudzu māju un sevišķi tempļu apaļajiem jumtiem bija kāda apgriezta pusapļa forma un norādīja, ka šādās vietās dievišķais savienojas ar matēriju, tajā laiku pa laikam darbojas dzīvība un uz acumirkli atklājas cilvēkam. Tā arī formulējās senais, svarīgais jautājums: Je u n o?, jo o attēloja pilnīgu dievību tās tīrībā.

Atbilde uz šo svarīgo jautājumu skanēja – visa radītā matērija pret Dievu izturas apmēram tā, kā sieva pret viņas vīru un pavēlnieku. Dievs matērijā un caur matēriju nepārtraukti dzemdinājis miljardiem visāda veida bērnus. Ar savu dievišķi garīgo ietekmi Viņš nepārtraukti apaugļoja matēriju.

Gudru un pavisam dabīgu iemeslu dēļ senie gudrie matēriju turēja par cietu, nelokāmu un nepakļāvīgu un domāja, ka tikai ar lielām pūlēm un čaklumu var no tās kaut ko atkarot. No seniem gudriem atklāto matērijas seno nepilnību vēlākie pēcnācēji piedēvēja dievietei Junonai, tādēļ Zevam ar viņu vienmēr bija grūtības.

Lauva

Pēc Vēža mēs lielajā Zodiakā ieraugām “Lauvu”. Kā tad šī mežonīgā bestija nonāca starp debesu zīmēm? Tieši tikpat dabīgi kā visas pārējās, kuras līdz šim esam iepazinuši.

Pēc vēža medībām, kas turpinājās savas trīsdesmit dienas un dažkārt arī vienu vai divas dienas ilgāk, jo pie senajiem ēģiptiešiem nevis Zivs mēnesis (februāris), bet gan Vēža mēnesis (jūnijs) bija noteikts kā izlīdzināšanas mēnesis, – iesākās cita nelaime, kas senajiem iedzīvotājiem sagādāja daudz rūpju un bēdu.

Šajā laikā lauvu mātītes parasti apbērnojās un bija ļoti izsalkušas – tās visvairāk domāja par laupījumu un devās tālu un plaši pāri tuksnešiem, kalniem un ielejām uz apvidiem, kur sajuta treknus ganāmpulkus.

Tā kā lauvu dzimtene īstenībā ir Āfrika, arī Aizāzija jau bieži tika pārvaldīta no šiem dzīvnieku ķēniņiem, tad saprotams, ka viņām nebija grūti izlauzties līdz Vidusēģiptei un Dienvidēģiptei un tur starp mierīgi ganošiem ganāmpulkiem gūt laupījumu. Kā liels aukstums vilkus dzen cilvēku apdzīvotos apvidos, tāpat jūlija lielais karstums lauvas dzen nedaudz uz ziemeļiem, vēsākos klajumos, kur viņiem var tikt kāds laupījums.

Bet šajā mēnesī Ēģiptē karstums ir vislielākais un nepanesamākais un tas lauvas bieži dzen pret ziemeļiem līdz Vidusjūrai, jo tur ir vēsāks nekā kvēlojošajos smilšu tuksnešu apvidos. Šī laika sākumā Ēģiptes iedzīvotājus vienmēr apciemo šie viesi, pret kutiem vajag labi sagatavoties, lai tās atturētu no ganāmpulkiem. Šajā laika Saule tieši nostājas zem kāda zvaigznāja, kas ar savām zvaigznēm apmēram attēlo kādas saniknotas lauvas stāvu un senie iedzīvotāji šo zvaigznāju arī nodēvēja par Lauvu. Arī Ēģiptē šo laiku nosauca “lauva” (he o wa), he – dusmīgais vai dusmīgā pēcnācējs, pretstatā el – labais vai labā dēls, o Dieva saule, wa, arī wai – bēg; he o wai tātad nozīmē: ļaunais bēg no Saules.

Romieši savam varonim Jūlijam Cēzaram par godu šo laiku nosauca viņa vārdā tikai pirms nedaudziem gadu desmitiem, jo viņš prata cīnīties tik viltīgi un drosmīgi kā lauva.

Jaunava

Bet lauvai mēs redzam sekojam jaunavu; šķiet, salīdzinājumā ar iepriekšējiem tas nav īsti piemērots nosaukums? Ak nē, tas ir  pilnīgi un īsti dabīgi piemērots! Ar lauvas laika pieveikšanu gada galvenās grūtības zināmā mērā bija beigušās un ļaudis nodevās lielākai līksmībai un rīkoja svētkus, kas galvenokārt kalpoja, lai krietnām un tikumīgi tīrām meitenēm dāvātu dāvanas un caur to viņas cīnītos par turpmāko tikumību; šajā laikā arī bija paradums svinēt kāzas. Par sievu varēja tikt ņemta tikai tīru jaunavu, bet ja kāda savu jaunavību nebija saglabājusi, tika no laulības atstumta un varēja vairs kļūt tikai par kāda vīra blakussievu, kuram jau bija viena vai vairākas īstas sievas. Citādi atlika tikai nicināmais un zemais verdzības stāvoklis. Un tā kā šajā laikā virs Saules nostājās īsti glīts Zodiaka zvaigznājs, tad to nosauca par “jaunavu”. Bet tikai daudz vēlāk iedomīgie romieši par godu tā laika  ķeizaram Augustam deva arī ķeizara vārdu.

Svari

Nu priekšā nāk kāds priekšmets. Mēs ieraugām svaru kausu, kā to izmanto tirgotāji un aptiekāri savu augu un zāļu nosvēršanai. Kā tad šis svara noteikšanas instruments nonācis starp zvaigznēm? Es jums saku: pavisam viegli atkal tieši dabīgi, kā iepriekšējie.

Pēc jaunavības pārbaudes un kāzu laika, ar ko iepriekšējais laiks visvairāk bija raksturīgs, parasti nāca labības un novākšanas laiks, kā arī augļu –  vīģu, dateļu, olīvu, granātābolu, apelsīnu u.c., pārbaudes laiks.

Katrai draudzei kā priekšnieks un visu darījumu kārtotājs bija savs vecākais un tāpat viens priesteris, kas nodarbojās tikai ar garīgām lietām un zināmās dienās mācīja ļaudis un pie svarīgām lietām pareģoja. Priesteru kasta drīz savairojās un bija arī  tā, kas pētīja zemes metālus, savāca tos un padarīja derīgus izmantošanai. Bet visām daudzajām tehniskajām lietām vajadzēja arī daudz palīgstrādnieku un labi apmaksātus darbu vadītājus, kuriem nebija laika nodarboties ar lauksaimniecību un lopkopību, un tādēļ šādiem cilvēkiem vajadzēja tikt no draudzes uzturētiem. Bet kā to lai izmēra, lai katrs draudzes loceklis kādu savai ražai atbilstošu velti dotu priesterībai un tās palīgiem?

Noteica desmito tiesu un katram draudzes loceklim ražas desmito daļu vajadzēja nogādāt priesteru kastai. Bet kā desmito tiesu nomērīja? Pavisam vienkārši – ar svariem! Tam nolūkam bija lieli un mazi svari un katrai draudzei piederēja vairāki tāda veida svari un draudzes pārstāvja acu priekšā visa raža tika precīzi nosvērta – abi kausi vienmēr tika piepildīti pilni, piepildītie kausi deviņas reizes tika iztukšoti draudzes locekļu kastēs, bet desmito reizi – priesterības kastēs. Virspriesteris vienlaicīgi bija arī visu ļaužu  sargs vai gans ar apzīmējumu Vara on (“viņš sargā”) vai “viņš ir tas gans”). Vēlākos laikos faraoni kļuva īstenie zemes ķēniņi, zem kuru kundzības stāvēja arī priesterība.

Mēs nu redzam, ka laika periods pēc Jaunavas galvenokārt bija noteikts ražas nosvēršanai, lai desmito tiesu nodotu priesteriem. Ap šo laiku Saule vēlreiz nostājas zem jaunas zīmes, un šo laiku Zodiakā nodēvēja “Svari”.

Svariem piedēvēja visādas atbilstošas nozīmes. Tos izmantoja arī kā dievišķā un pasaulīgā taisnīguma simbolu un pie kādām ļoti neattīstītām tautām tos pat pielūdza, kā šur un tur līdzīgā veidā indiāņi pielūdz arklu. No vienas puses cilvēku fantāzija un no otras puses priesteru un tautas skolotāju arvien pieaugošā peļņas kāre ar laiku dievībai pielīdzināja visu, kas tik likās kā cienīgs un visai cilvēcei noderīgs.

Skorpions

Pēc Svaru laika perioda nāca, tā teikt, īsti laisks periods – ganāmpulki arvien vairāk un vairāk

nodevās mieram, tas nozīmē, tie gan ganījās, bet vairs tik dūšīgi nelēkāja kā pavasarī; lauki bija

atmatā un arī cilvēkiem bija zināms atpūtas laiks.  .

Tūlīt šī laika sākumā visur sāk parādīties skorpioni un līdz šī citādi laiskā laika vidum tā savairojas kā mušas kādā ēdamzālē. bet, kā zināms, šo insektu astes dzēlieni ir ne tikai ļoti sāpīgi, bet arī ļoti bīstami.

Senajiem ēģiptiešiem  drīz vien vajadzēja iepazīties ar šo dzīvnieciņu kaitīgumu un uzmācību un meklēt pretlīdzekļus, caur kuriem viņi vismaz daļēji varēja šos radījumus uzvarēt. Tika izmēģināti visādi padzīšanas līdzekļi, bet tie maz palīdzēja, līdz beidzot nonāca līdz kādam Nīlas krūmam, vārīja to un ar tā tvaikiem no šiem dzeloņainajiem parazītiem atbrīvoja, mazākais, istabas. Minēto krūmāju mizu arī samitrināja, izkaisīja uz grīdas un lika gultās,lai dzeloņainos insektus nonāvētu.

Pēc šī insektus padzenošā un nāvējošā līdzekļa nosauca arī pašus insektus, kuriem iepriekš, dabīgi, nebija nekāds nosaukums –  Scoro (miza), pi vai pe (dzer), on (viņš).

Šajā laiskuma laikā pie skorpionu pirmās parādīšanās Saule lielajā aplī atkal nostājas zem kāda jauna zvaigznāja un to nosauca tāpēc, ka apgrūtinošais insekts tieši šajā laikā visvairāk savairojās un apgrūtināja lopus un cilvēkus. Vēl līdz šim laikam šai zīmei vismazāk parādīja kādu godināšanu.

Strēlnieks

Ar skorpiona izskaušanu laiskuma laiks gāja uz beigām un šajā laika periodā Ēģiptē bieži plosījās pērkonu negaisi un ēģiptieši teica: “Zeva šāviņš ir ātrāks un trāpīgāks nekā cilvēku nožēlojamais!”

Pēc skorpionu laika no kalniem uz ielejām sāka doties visādi meža zvēri; starp viņiem visādu sugu plēsīgi dzīvnieki, tomēr ne no ļaunākām sugām.

Šī parādība cilvēkus aicināja uzvilkt lokus un doties medībās. Sāka rosīties truši, zaķi, gazeles, mazie lāči, āpši, lapsas, panteras; daudz liju un ērgļu, arī mazie krokodili un nīlzirgi (Hippopotamus; senēģiptiešu val Je pa opata moz – Nīlzirgs sāk parādīt savu varu), un tādēļ ar medībām vairs nedrīkstēja kavēties. Iespējami daudzu krokodilu iznīcināšanai bija izsludināta arī ievērojama balva.

Šajā medību periodā Saule jau atkal nostājas lielā Zodiaka jaunā zvaigznājā, un to  nosauca “Strēlnieks”, jo tieši šis laiks šāvējiem piedāvāja visvairāk darba. Strēlniekam gan arī tika dievišķa godināšana, bet ne pārāk liela, izņemot Apolonu, kas tika godāts arī kā mednieku dievs.

Mežāzis

Tātad mēs nu būtu galā  ar Strēlnieku un nonākam pie  dīvainākās debesu zīmes lielajā Zodiakā! Redzi, “mežāzis”, klinšu augstāko galotņu apdzīvotājs, mirdz lielā apļa dienvidu daļā! Kā šis kalnu virsotņu iedzīvotājs nonāk  zvaigžņu aplī? Es jums saku, pavisam dabīgā veidā, tieši tā, kā visi iepriekšējie!

Gada pēdējā periodā visi meža zvēri reiz apmeklē ielejas, lai tur meklētu barību, ko prasa viņu daba.

Mežāzis ēģiptiešiem bija kaut kas pārāk vērtīgs, lai viņi viņam atļautu  pārdrošos ieleju apciemojumus. Kā tikai sāka tuvoties laiks, kurā šis dzīvnieks jau ticis atklāts ganāmies un apkārt lēkājam vientuļās ganībās, tur tika uzstādītas visādas sardzes untikko kāds tika manīts, pēc saņemtās ziņas visi bija kājās.

Bet mežāzi noķert nebija viegls darbs un bija tādi mežāžu periodi, kurā nebija ticis noķerts neviens mežāzis. Labvēlīgā periodā daži tika noķerti, tas bija  triumfs visai Ēģiptei. Jo no Mežāža viss tika uzskatīts kā brīnumainains –  zāles, ar kurām uzreiz jau ārstēja visas slimības un ragi bija Ēģiptes ķēniņu pirmā un galvenā rota, vairāk nekā zelts un dārgakmeņi. Jā, pirmlaikos pat kāda faraona vērtību mērīja pēc mežāžu ragu skaita, kurus vēlāk  virspriesteris apzeltītus nēsāja pie sevis kā viņa lielās gudrības un augstākās varas zīmi.

Bet tā kā mežāzis pie ēģiptiešiem stāvēja tik augstā godā, tad tas  ir vairāk kā saprotams, ka senie ēģiptieši šo laika periodu, kurā viņus apciemoja mežāzis, vispirms veltīja vērtīgajam dzīvniekam. Tāpat arī zvaigznāju, zem kura Saule šajā laika periodā nostājās.

Tādā kārtā nu mēs esam caurskatījuši visus divpadsmit lielā Zodiaka zvaigznājus un nekur neesam atraduši neko citu kā tikai kaut ko pavisam dabīgu un līdztekus arī redzējām, kādā veidā ir cēlušies tie daudzie pagānu dievi un ka aiz viņiem nekas neslēpjas, izņemot, kā mēs tikko redzējām, kas pavisam dabīgs.

Pasliktinājušās attiecības ar bitēm

Ja uz Zemes izzudīs bites…

Gaišreģe Vanga, runājot par planētas graujošām kataklizmām, reiz piezīmēja: „Sākumā pazudīs bites…”, Un ne tikai viņa cilvēces izdzīvošanu saistīja ar bitēm. Fiziķis Alberts Einšteins sacīja: „Ja uz Zemes izzudīs bites, cilvēce pēc tam varēs noturēties vien četrus gadus. Ja nebūs bites, kas apputeksnē, pazudīs augi, dzīvnieki un cilvēki.” Turklāt trešo daļu pārtikas produktu mēs iegūstam no augiem, ko apputeksnē kukaiņi. Bites apputeksnē 80% no tiem. Viena bišu ģimene dienas laikā spēj apkalpot līdz trim miljoniem ziedu.
Lai gan “ar bitēm nekad neko nevar zināt”, šoreiz viss ir visnotaļ skaidrs: bites izmirst. Cik bišu pārziemos? Cik bišu no stropiem izlidos pavasarī? Un kas apputeksnēs ķiršus, ābolus un tomātus? Aptuveni 60-70% no mūsu pārtikas ir bišu darba rezultāts, un, ja bites izzūd, tad liela daļa mūsu augļu un dārzeņu varētu palikt ziedos…

27.oktobrī, Parlamenta Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteja pieņēma rezolūciju par Situāciju biškopības nozarē, kura aicina rīkoties, lai
novērstu katastrofāli augsto bišu mirstību un apdraudējumu visai biškopības nozarei, tā ziņo Eiropas Parlamenta Preses dienests.
Rezolūcijā meklē veidus, kā bites glābt un aicina izstrādāt darbības plānu bišu mirstības novēršanai,
tostarp videi – un apputeksnētājiem – draudzīgākas lauksaimniecības veicināšanu, kā arī bišu slimību iekļaušanu Eiropas veterinārajā stratēģijā.

Deputāti uzsver, ka nepieciešami labāki statistikas dati un lielāka finansējuma piešķiršana biškopības nozarei.
Rezolūcija arī pieprasa regulēt medus un medus produktu marķējumu, norādot medus izcelsmes valsti, kā arī cukura un medus attiecības: lai produktu varētu dēvēt par medu, tā saturā jābūt ne mazāk kā 50% medus.
Eiropas Komisija ir apstiprinājusi visu 27 dalībvalstu nacionālās biškopības programmas, kuras ir paredzētas, lai uzlabotu un veicinātu biškopības produktu ražošanu, un palielinājusi gada finansējumu no 26 miljoniem eiro
periodam no 2008.-2010. gadam līdz 32 miljoniem laika posmam no 2011.-2013.gadam.
Parlamenta pieņemtā rezolūcija aicina arī palielināt finansējumu biškopībai pēc 2013.gada. Paolo de Castro (S&D, Itālija), Lauksaimniecības un lauku attīstības priekšsēdētājs teica, ka lai gan nacionālas programmas ir sevi pierādījušas kā efektīvas, “Bišu mirstības fenomens apkarošanai nepieciešama ārkārtas risinājumi un mēri, kuri būtu jāveic ar sektora politikas stiprināšanu, pēc 2013. gada, Kopējās lauksaimniecības politikas reformas
ietvaros.”

Bišu mirstības galvenie iemesli ir:

– pesticīdu lietošana lauksaimniecībā,

– patogēnu un parazītu novājināta imunitāte (varroze),

– klimata izmaiņas,

– elektromagnētiskie lauki.

Deputājs Aloižs Peterle (EPP, Slovēnija), kurš pats ir biškopis un ir bijušais Slovēnijas Biškopju asociācijas priekšsēdētājs, kā visefektīvāko bišu mirstības apkarošanas risinājumu min vispārēju vides uzlabošanu:
Bites kļūst arvien vājākas un vājākas piesārņojuma dēļ.(..) Nepietiks tikai ar labāku medikamentu atklāšanu, patiesībā ir jāsamazina pesticīdu un biocīdu daudzumi… un to atbildīgākai lietošanai lauksaimniecībā ir jākļūst par biškopības galveno sabiedroto.”
Finanšu līdzekļi paredzēti biškopju atbalstam un tādiem pasākumiem kā atbalsts laboratorijām alternatīvu risinājumu meklēšanai varrozes apkarošanai, lietišķo pētījumu programmām, ceļojošās dravniecības
racionalizācija un bišu skaita atjaunošanai stropos.
Pēdējo gadu laikā, vairākos Eiropas reģionos bišu mirstība ir sasniegusi pat 80% līmeni; parasti tas bijis 5%. Turklāt ievērojami kritušies arī ievāktā
medus apjoms.
Rezolūcija tiks apstiprināta plenārsēdē novembrī Strasbūrā.



Izlasīju rakstiņu par bitēm (bildē Sākumlapā pie raksta uz margrietiņas gan ir druknā kamene!) .
Tur ļoti sakarīgi norādīti iemesli bišu izmiršanai, bet risinājums ir mūsu civilizācijai ļoti raksturīgs – nauda!!!- “palielināt finansējumu, lai uzlabotu un veicinātu biškopības produktu ražošanu” (???)
Kā iegūst naudu?! – ražojot, ražojot un vēlreiz ražojot! Vismaz tā mums iestāsta lielie ekonomisti. Un kādas ir ražotāju attiecības ar vidi?!!!!
Ar bitēm ir tāpat kā ar cilvēkiem – to imunitātes stiprums un veselība ir atkarīga no vides tīrības!!!
Visjūtīgākie ūdens tīrībai ir vēži, gaisa – bites!
Tīras vides pamats ir cilvēces pieticībā (gausībā, gausā)!!! Kāda tur vairs nauda!
Olita –  biškope, kas arī pagājušā rudenī ir zaudējusi visas bites.

x x x

Olitai taisnība, uz margrietiņas nav bite, savukārt,
Olitai nav taisnība, ka tā ir kamene, bet tā ir ziedmuša, kura
pielieto mīmikriju – aizsardzība pret ienaidniekiem, atdarinot to
izskatu.

Dacīte

Attiecības ar putniem


Divas ornitologu biedrības – kura īstā?

Imants Blūms

Pēc tam, kad Latvijas ornitologu biedrība pateica, ka vēja ģeneratori Kurzemē, Krievlaukos un Kamārces pļavās kaitēs migrējošo dzērvju dzīves kvalitātei, zibenīgi nodibināta alternatīva ornitologu biedrība, kas devusi vēja biznesmeņiem labvēlīgu atzinumu.

Putnu speciālistu secinājumi ir atslēgas faktors ap 20 vēja ģeneratoru uzstādīšanai Kurzemes pļavās.

Krievlauki un Kamārce Tārgales lauku masīvā ir nozīmīga putnu migrācijas teritorija. Dzērves garo pārlidojumu laikā jau kopš ledus laikmeta te ir sēdušās, lai atpūstos. Tāpēc Latvijas Ornitologu biedrība (LOB) lauvas tiesu šīs teritorijas uzskata par propelleriem nepiesārņojamu. Dažām atļaujām pļavu malās tomēr piekrists, par ko bija sašutuši vietējie putnu mīļotāji. Taču kompāniju “W.e.s. 19”, “W.e.s. 20”, “W.e.s. 21”, “W.e.s. 22” un “W.e.s. 23” iecere dislocēta tieši šīs nozīmīgās teritorijas centrā abpus dzelzceļam.

Gruntsgabalam “Aivas” pašlaik jāsāk detālā plānojuma izstrāde, gruntsgabalam “Rutki” jau gatava detālā plānojuma pirmā redakcija, taču vietējā pašvaldība tā izskatīšanu pārtraukusi. Iemesls – divi pretrunīgi sabiedrisko organizāciju atzinumi. LOB pateikusi nē, bet cita sabiedriska organizācija – Baltijas Ornitologu asociācija – pateikusi jā – dzērvju pļavas ir apbūvējamas. Problēma ir faktā, ka par tādu asociāciju līdz šim neviens nekad nav dzirdējis, nevienam izziņu birojam nav šādas organizācijas kontaktu, un pat uz Ventspils novada domes saņemtās veidlapas nav tālruņa numura. Tikai adrese – Rīgā, Ogļu ielā 26-2, kas saskaņā ar LOB izpēti ir tā pati, kurā mājo pozitīvā putnu speciālistu atzinuma pieprasītāji un detālo plānojumu pasūtītāji.

Ventspils novada vicemērs Māris Dadzis atzīst: “Izskatās, ka šis ir paslīps kantoris.” Pašvaldība vērsusies Vides ministrijā, pieprasot skaidrojumu, kura no abām biedrībām ir īstā putnu aizstāve. Pagaidām klusums.

LOB valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus gan uzskata savus jaundibinātos konkurentus par paviršiem neprofesionāļiem: “Šāda veida organizācija ir radīta, lai panāktu labvēlīga lēmuma pieņemšanu vēja elektrostaciju parka būvniecībai putniem svarīgā migrācijas vietā.”

Vecajiem ornitologiem neesot izdevies atrast pat vienu Baltijas valstu ornitologu, kas sadarbotos ar jauno biedrību un tās valdes locekli Ilzi Auzāni. Vienīgā publiskā informācija ir darba sludinājums, uz kuru viņiem sniegts atteikums. Organizācija dibināta pērnā gada septembrī, kad arī bijis nepieciešams labvēlīgais atzinums. Un visbeidzot – jau iepriekš minētais fakts par pasūtītāja un izpildītāja kopīgo adresi. Šos apsvērumus Ķerus nosūtījis Saeimai, ministrijām un Ventspils novada iestādēm, piebilstot, ka, gadījumā, ja ģeneratoru uzstādīšana tiks pieļauta, biedrība savu iespēju robežās rīkosies, lai novērstu draudus putniem. Arī Latvijas Zaļās kustības Ventspils nodaļa nosūtījusi iebildumus pret vēja ģeneratoru uzsliešanu Ventspils reģionālajai vides pārvaldei.

Kā izvērtēt, kuras sabiedriskās organizācijas teiktais ir stiprāks, Reģionālā vides pārvalde nezina. Direktore Inguna Pļaviņa saka: “Lai abas organizācijas vienojas.” Taču tas diezin vai varētu notikt.

Projekta īpašnieks un virzītājs Renārs Liepiņš nemaz neslēpj, ka Baltijas Ornitologu asociāciju dibinājuši “pazīstami cilvēki”. Tātad tā ir atbildes reakcija uz nelabvēlīgo LOB atzinumu. Viņaprāt, konceptuāli nav pareizi, ka galavārds par industriālu projektu tiek atstāts sabiedriskas organizācijas ziņā. Turklāt saskaņā ar spēkā esošo Ventspils novada plānojumu ģeneratoriem nolūkotā vieta esot iezīmēta kā ražošanas un tehniskās apbūves teritorija. Pēc uzņēmēja domām, valstij vajadzētu precīzi definēt vietas, kur drīkst un kur nedrīkst sliet vēja stabus, jo pretējā gadījumā, vērtējot katru zemes gabalu atrauti no konteksta, iznākot tā: vārdos zaļā enerģija tiek atbalstīta, bet praksē – ne.

Liepiņš, kam jau pieder viens vēja parks Liepājas pievārtē, Krievlaukos plāno uzsliet līdz 20 vēja stabu un finansēt to ar Eiropas fondu palīdzību. Elektroenerģija tiktu pārdota par brīvā tirgus tarifu.

2. novembris. Novada deputāti apstiprinājuši detālplānojumus „Rutki”  un „Aivas” . Ilgais izskatīšanas laiks skaidrojams ar divu ornitologu biedrību dažādo izpratni par putnu ceļiem un plānoto vēja biznesu.
Abu minēto detālplānojumu Tārgales pagastā
pasūtītājs ir viens un tas pats – kompānijas ar dīvainu nosaukumu „ W.e.s.
19, W.e.s. 20, W.e.s. 21, W.e.s. 22 un W.e.s. 23” .
Novada dome lūdza skaidrojumu dažādām vides
instancēm – Vides ministrijai, Dabas aizsardzības pārvaldei, Reģionālajai vides pārvaldei, taču skaidru un viennozīmīgu atbildi joprojām neviena no tām nav sniegusi, informē novada domes priekšsēdētājs Aivars Mucenieks.
Dabas aizsardzības pārvalde skaidrojusi, ka ornitologu biedrībai jābūt sertificētai, kā arī atzinusi, ka 1,5 km gar dzelzceļu uz abām pusēm vēja ģeneratoru būvniecība ir pieļaujama un tā netraucēšot putnu ceļiem. „Kuri ir īstie ornitologi, tā arī netikām skaidrībā, kaut rakstījām tik daudz vēstuļu,”  atzīst Mucenieks.
” Zēni atrada robus mūsu likumdošanā,”  secina novada domes priekšsēdētājs, domājot par detālplānojuma pasūtītāju. Vēja biznesmeņiem labvēlīgs lēmums
pieņemts, jo pašvaldībai vairāk jāpaļaujas uz valsts institūcijām, nevis sabiedriskām organizācijām, norāda Mucenieks.


Attiecības ar savu EGO

LIDO kalns uzbērts 285 metru augstumā

Kristaps Kārkliņš, NRA

2006. g. 22. decembrī

Gunārs Ķirsons: «Mēs uztaisīsim ko vērienīgu, tādu, ko Eiropa vēl nebūs redzējusi.» Uzņēmēja Gunāra Ķirsona vērienīgās ieceres būvēt atpūtas centru Madonas rajona Vestienas un Bērzaunes pagastos saskaras ar vērienīgu pretsparu. Šī iecere līdz februārim piedzīvos pirmās kārtas noslēgumu – ekspluatācijai nodota viesnīca ar labiekārtotiem 48 numuriem, neskaitot LIDO kalna slēpošanas trasi, kura jau tagad gaida slēpotājus.

Pēkšņi saradušies zaļie – Vides ministrijas konsultatīvā padome un Vides pārraudzības valsts birojs Ķirsona apsaimniekotajā teritorijā meklē dažādus tārpiņus, ieganstus, kuru dēļ teritorija ir jāierobežo un jārada visādu veidu aizsargājamie biotopi, kas nekad iepriekš te nav atradušies. Tā viens no uzskatāmākajiem pārkāpumiem ir Eiropas nozīmes aizsargājamo Natura 2000 teritoriju novērtējuma procedūras neievērošana.

Nākotnes vīzijā Gunārs Ķirsons tuvāko divu triju gadu laikā blakus esošajam Gaiziņkalnam plāno izveidot LIDO atpūtas un veselības uzlabošanas centru.

Sešus gadus apsaimniekotajā Viešūrā šogad ielaistas trīs tonnas samu un nepilnas trīspadsmit tonnas karpu. Tas darīts apzināti, lai tautiešiem nebūtu jābrauc makšķerēt uz Skandināviju.

Grandiozas ieceres

Pagaidām jaunajā objektā strādā 20 cilvēku, kas tieši nodarbināti pie atpūtas centra un viesnīcas kompleksa būvniecības darbu pirmās kārtas pabeigšanas. Tuvāko triju gadu laikā darbinieku skaits būs 300, taču to algas nebūs zemākas kā galvaspilsētā.

“Mūsu algas ir konkurētspējīgas. Jau tagad darbinieki saņem no 340 līdz 480 latiem pēc nodokļu nomaksas mēnesī. Laukos nedrīkst saņemt mazāk nekā pilsētā, jo cilvēki strādā raženi un daudz vairāk,” Neatkarīgajai stāsta LIDO prezidents Gunārs Ķirsons. Viņš runā par iecerēm krūmiem aizaugušu vietu vērst brīnumskaistā atpūtas centrā.

“Ja spēks un varēšana būs, ekonomika arī nav problēma, tad visu izdosies realizēt laikā. Labas lietas vienmēr nāk atpakaļ. Mēs gribam uztaisīt tādu centru, lai vienuviet varētu veikt Taizemes masāžu, indiešu jogu, ķīniešu SPA. Protams, būs latvieši ar visām medicīnas lietām. Varēs pastaigāties dabā. Būs 15–20 kilometru garas pastaigu takas. Tās būs mīksta klājuma virsmas, lai nebūtu slodze mugurai,” komentē saimnieks.

285 metru augsts kalns

Saimniecības teritorijā atrodas vēsturiski sauktais Riekstu kalns, jo netālu ir saimniecība ar līdzīgu nosaukumu, taču tagad tas ir nodēvēts par LIDO kalnu, jo to uz 99 gadiem apsaimnieko šis uzņēmums.

Kalnam ir piebērti apmēram desmit metri, tā kopējais augstums nepārsniedz 285 metrus. Daži pasteigušies ar priekšlaicīgiem secinājumiem par Gaiziņkalna augstuma pārsniegšanu.

“Tās ir kaut kādas muļķības! Cilvēki te nav bijuši, taču fantazē dažādas lietas. Skaidrs, ka mūsu kalns, kas tagad ir bez nosaukuma, tiek veidots ar reljefu, lai ar laiku tas būtu acij tīkams un ziemā varētu slēpot, bet vasarā baudīt dabas krāšņumu,” norāda īpašnieks. Kamēr Gaiziņkalna saimnieki plāno skatu torņa uzstādīšanu, G. Ķirsona komanda jau ir izstrādājusi vairākas versijas skatu tornim. Padomāts, lai cilvēki vasarā varētu baudīt dabu.

“Omītes un invalīdus varēs uzcelt augšā ar speciālu liftu. Būs iespēja samaksāt vienu latu un ar pacēlāju uzbraukt LIDO kalna virsotnē. Ja kādam nepatiks, demontēsim. Lai tagad tam dabūtu dokumentus, tas Latvijā nav reāli. Vispirms uzcelsim, uzliks sodu, un tikai tad dos atļauju,” apgalvo LIDO prezidents.

Skatu torņa augstums plānots desmit līdz divpadsmit metru, koki tam jau ir noskatīti.

Rada mākslīgus apgrūtinājumus

Vides ministrijas ierēdņi saņēmuši 720 000 eiro par Gaiziņa dabas parka aizsargāšanu, tagad vēršas pie uzņēmēja ar dažādām represijām, lai ierobežotu attīstību. Ik pa laikam pie G. Ķirsona ierodas komisijas un veic neskaitāmas pārbaudes.

Tie gudrie anši pārbauda dokumentus krustām šķērsām. Ja valstī nav sakārtota likumdošana, tad tā ar steigu jāsakārto. Piemēram, ja mēs uzceļam ēku ātrāk, nekā tas ir plānots, nodošanas dokumentus ekspluatācijai mums neviens nedos, jo, lūk, esam pārāk ātri pabeiguši iecerēto,” skaidro saimnieks.

“Viņi fantazē, kāda būs pie mums transporta kustība. Par pārsātinājumu runājot, neviens uz šejieni nebrauks, jo tad varēs teikt, ka tā ir otra pilsēta, jo mašīnu būs par daudz. Cik daudz cilvēku un ar kādām mašīnām būs, pateikt ir grūti. Skaidrs ir tas, ka autostāvvieta no objekta būs kādus divus trīs kilometrus, lai saglabātos svaigs gaiss. Tagad dzirdam, ka Vides ministrijā grib izdot noteikumus, kuri būs kā likums, lai ierobežotu transporta kustību. To izstrādā tie, kas neko nesaprot no reālās situācijas.”

Līdzīgs stāsts attiecināms par ideju veidot jaunus dīķus. Uzņēmējs saņēmis atteikuma vēstuli, kurā norādīts uzdevums veikt pārbaudi.

“Ir jāizpēta vide, jo varbūt, ka būs noslīde Gaiziņkalnam, tāpat kā Turaidas pilij. Šis dīķis, ko iecerējām būvēt, ir divi kilometri no Gaiziņa. Pašā Gaiziņa pakājē pirms dažiem gadiem esam par Eiropas naudu izrakuši dīķi, taču to ir akceptējusi Eiropa. Tagad, kad gribam daudz tālāk ko darīt, Gaiziņam var rasties neizskaidrojama noslīde,” ironizē īpašnieks.

Uzņēmējs uzskata, ka “dažas zaļo organizācijas, kuras saņemot naudu, palīdz tiem, kam nevajag palīdzēt. Palīdzību vajag bērnunamiem, veciem cilvēkiem, invalīdiem, nevis tam, kam to nevajag. Tagad speciāli izveidota sabiedriskā organizācija Gaiziņkalna aizsardzības parks, kura nav bijusi te 20 gadu. Tā izveidota pirms gada, pusotra, ar mērķi pētīt biotopus. Taisa Gaiziņkalna izpēti un meklēs tārpiņus, biotopus. Pieņemsim, manā zemē grib ieriebt, tad atrod zilo tārpiņu, cits to sauc par zili zaļo. Eiropā varbūt neviens cits tāds nav. Tad izdomā, ka tas tārpiņš jāsargā. Taču, kas notiks, ja dedzinās kūlu. Tārpiņš nodegs, un vairāk mākslīgi radītā biotopa vairs nebūs. Valdība ir pateikusi, ka prioritāte ir tūrists. Mēs zinām, ka Eiropa kategoriski negrib, lai esam tūrisma valsts. Viņi grib, lai šeit būtu kaut kāda lauksaimniecības valsts, priekš viņiem tā vienmēr būs eksotika. Ja zeme būtu pārdota ar apgrūtinājumiem, tad to varētu saprast, ka šeit ir aizsargājamā teritorija, taču tagad grib izdot dokumentus ar likuma spēku. Taču, ja par to saņem naudu, tad vairs neviens neredz nevienu tārpiņu. Nodedzis. Un tad, lūk, uzrakstīs, brauciet 200 kilometru no Rīgas un atradīsiet tārpiņu. Varbūt, ka to neatradīs, taču braukuši būs. Kādam ir interese, lai šeit nekas nenotiktu. Kādu interesē, ka tik kaut ko var izspiest”. Tā atklāti teic LIDO prezidents Gunārs Ķirsons.

***

VIEDOKĻI par ieceri blakus Gaiziņkalnam veidot LIDO atpūtas centru

Andrejs Ceļapīters, Madonas pilsētas domes un rajona padomes priekšsēdētājs:

– Tas ir milzīgs ieguvums Madonas rajonam, ja šāds projekts tiek realizēts, kas dos tiešu ieguldījumu tūrisma nozarē. Tas ir fantastisks projekts, mums visiem spēkiem ir jāatbalsta Gunāra Ķirsona ieceres realizācija. Tas ir ne tikai Latvijas mēroga, bet visas Baltijas mēroga projekts, kas dos plusus tūrisma attīstībā. Nav saprotams, kādu motīvu dēļ tiek bremzēts šis projekts. Gluži pretēji, to vajag ar pozitīvām emocijām atbalstīt, lai neliktu sprunguļus riteņos.

Inese Jakobi, māksliniece, izstāžu kuratore:

– Es domāju, ka tā vieta nekad nepaliks tukša. Tā ir pārāk populāra. Lai kaut ko spriestu, kurš ir saudzīgāks vai mazāk saudzīgs, grūti teikt. Gunārs Ķirsons vienkārši ir pasteidzies ar savu domu un vērienu, ko tur dara. Domāju, ka nav vērts runāt, kā būtu, ja būtu.

Raimonds Melderis, Bērzaunes pagasta uzņēmējs:

– Ja kādam vietējam nepatīk, tas ir saprotams, taču kopējais iedzīvotāju atbalsts ir acīm redzams. Ja tie ir 30 miljoni, kas projektā uzrakstīti, tas nozīmē, ka šeit būs darbošanās. Ja dienā vidēji trīs tūkstoši cilvēku apmeklēs šo centru, tad visam būs vērojams pieaugums – palielināsies ēdināšanas pakalpojumu klāsts, būs tūrisma nozares strauja attīstība.

2008. gada 9. decembrī Madonas rajona Vestienas pagastā viesnīcā „Ķirsona muiža” notika “3. Madonas rajona tūrisma konference.”

Madonas rajona padomes priekšsēdētāja vietniece Modra Vilkauša savas uzrunas laikā godināja un pasniedza piemiņas balvu Triju Zvaigžņu IV šķiras ordeņa virsniekam, SIA “LIDO” prezidentam Gunāram Ķirsonam par nozīmīgu ieguldījumu LR un Madonas rajona attīstībā un izaugsmē.

(HA, HA, HA … Mjā…(R)

Attiecības ar pilsētas kokiem

Hesburgeru ēstuve vai ozoli? Protams – hesburgeri!

Ātro ēstuvju Rīgā nepietiek. Tas nekas, ka visu laiku tiek runāts, ka ātrā ēšana cilvēkam nav veselīga un visi šie hamburgeri, hesburgeri un pārējie burgeri nevienam nenāk par labu. Vienības gatve 170 vispār ir kaut kāda Nekuriene – tur , ziniet, nav nevienas hesburgeru ēstuves! Nevienas!

Pirms 75 gadiem Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis 1935.gada Meža dienās piedalījies Vienības gatves koku alejas stādīšanā un jādomā, tas bijis svarīgs, vislatvijas pasākums, jo Mežu dienās, kā mēs to zinām arī tagad, stāda kokus. Nākamajām paaudzēm. Nākotnei. Bet nākamā paaudze, tas ir, mēs, izdomā, ka tajā vietā labāk uzcelt stikla būri, kur varēs iekost hesburgerus… Koki, bez šaubām, atkal traucē realizēt tik grandiozu, nākamām paaudzēm, vajadzīgu plānu. Un kokus nocērt.

Rīgas pilsētas būvvaldes sabiedrisko attiecību projektu vadītāja Kristīne Pētersone mierina, ka ozoli bijuši nelieli, jau mašīnu apskādēti un koki vispār parasti ir traucēklis. Ak, jā, Pētersone piekrīt, ka vēsturiskā notikuma liecība ir izpostīta, toties Rīga esot varena ieguvēja – par koku nociršanu tā saņēmusi zaudējumu atlīdzību – 537,60 latus un solījumu iestādīt četrus dižkokus vietā. Tad jau gan viss kārtībā. Pētersone zina, ka Kalves dižkoks ir ar 10,2 metru apkārtmēru un laikam jau cer, ka arī Rīgā iestādīs četrus līdzīgus milzeņus. Vienīgi būtu labi atcerēties, ka dižkoki kļūst par dižkokiem vairāku simtu gadu garumā un ir sen zināms, ka jaunie koku stādījumi vēl ilgi neražo skābekli tādā daudzumā un intensitātē kā vecie koki. Bet , protams – kas gan ir koki pret 537,60 latiem!!! (R)

Attiecības ar Nepazīstamajiem

Mana mīļā muša!

(1.turpinājums)

3. Muša kā gaisa elektrības izlīdzinātājs

Brīnumains ir tas, ko mēs līdz šim esam uzzinājuši par mušu, jā, pat ārkārtīgi brīnumains, bet viens no vēl daudz lielākiem brīnumiem ir mušas uzdevums un arī veids, kā viņa to izpilda.

Visā Radībā nav nevienas lietas, kurai piemistu vairāk kā divas polaritātes, un viena no tām ir apstiprinošā, bet otra — noliedzošā. Un tā eksistē tikai viens augšējais un viens apakšējais, kas stāv viens otram pretī, jo vidējais nav nekas cits, kā augšējā un apakšējā savienojums. Tāpat ir arī viens ārējais un viens iekšējais, viens garīgais un viens materiālais, viens labais un viens sliktais, viens patiesais un viens nepatiesais. Kad runa ir par kādas būtnes eksistences mērķi, tad tas nevar būt vērsts ne uz ko citu, kā uz vienu no šīm divām polaritātēm. Tad nu apskatīsim, kam visam muša ir derīga.

Vispirms apskatīsim ārējo polu.

Jūs būsiet ievērojuši, ka ziemas laikā šo dzīvnieciņu redz tikai brīnumreti, kamēr siltajā vasaras laikā čum un mudž no šiem spārnotajiem gaisa iemītniekiem. Jau apskatot pirmo brīnumu par mušas staigāšanu, mēs uzzinājām, ka tā ir noklāta ar matiņiem un spicītēm. Taču tas nav vienīgais iemesls, kādēļ muša ir tik mataina un dzelkšņaina. Tūlīt jūs uzzināsiet, kādēļ tai ir dots arī spārnu pāris lidošanai.

Redziet, caur elektriskās vielas iesūkšanu jums jau zināmā veidā muša kļūst tik viegla, ka attiecībā pret Zemes pievilkšanas spēku tā neuzrāda vairs ne mazākās svara pazīmes un tādēļ tās spārniņi pavisam viegli nes to gaisā visos  virzienos. Kādēļ tā tiek šādi apkārt nesta jeb kādēļ tai ir vajadzīgs jo siltākā laikā jo ašāk lidināties šurpu — turpu? Nu klausieties uzmanīgi, tūlīt mēs atrisināsim šo jautājumu!

Redziet, šiem mušu miljoniem un miljoniem ir uzdots noēst Saules pārāk bagātīgi izstaroto tā saukto elektrisko uguni un tādā veidā to vājināt, lai tā caur iekšējo pārspriedzi neizlādētos pati sevī un neiznīcinātu visu Zemeslodi! Jo, redziet, šis elektriskais fluīds ir ļoti varena uguns, pats par sevi saprotams, — savā pašas apstiprinošajā sfērā! Kamēr kāda zemes ķermeņa noliedzošā elektrība atrodas līdzsvarā ar apstiprinošo, kura attīstās no Saules stariem, tikmēr apstiprinošās elektrības izlāde nav iespējama. Bet, ja apstiprinošā tikai par vienu tūkstošo daļu pārsniedz noliedzošo, tad tūlīt nav vairs aizkavējama apstiprinošās elektrības brīva izlādēšanās. Kā tādu postošu ļaunumu varētu novērst?

Uzlūkojiet nu mūsu dzīvnieciņus! Kā tie čakli šaudās šurpu — turpu visos iespējamos virzienos un savā ātrajā lidojumā uzsūc sevī lielāko daļu apstiprinošās elektrības, kur tā tūlīt tiek pārvērsta pretējā, jo mušas pozitīvo, kas ir skābeklis, sevī noēd un tad izdveš negatīvo daļu tāpat kā cilvēki izelpo ieelpotā gaisa slāpekli  pēc tam, kad plaušas ir uzņēmušas asins barošanai tur esošo skābekli.

Bet jūs varētu jautāt, vai tad mušas spētu paveikt tik lielu darbu?

Un es jums uz to saku — jā, mani mīļie! Jo, redziet, viena vienīga mušiņa karstā vasaras dienā sevī pārvērš tik daudz pozitīvās elektrības, ka, ja to varētu savākt vienā traukā, tā būtu pietiekami spēcīga, lai pārvērstu putekļos kalnu, kas ir desmit reizes lielāks par Gaiziņu. Tāpat arī, aizdegoties tam gaisa daudzumam, ko cilvēks ieelpo un izelpo vienā dienā, varētu tikt izpostīta visa Eiropa tā, ka tā pilnīgi būtu zaudējusi savu tagadējo izskatu un nebūtu vairs atpazīstama kā kupli apdzīvota un auglīga zeme.

Bet lai jums tas viss neliktos pārāk pasakām līdzīgi, es atklāšu jums kādas lielas zemestrīces, dabiskās kategorijās aplūkojot, niecīgo iemeslu. Tā zemestrīce bija sajūtama pusē Zemeslodes un pat vēl vairāk. Un iemesls tai bija tikai tūkstotis kubikpēdu saspiesta gaisa, kas, pateicoties pazīstamajiem augsta spiediena apstākļiem, aizdegās!

Tagad nu pieņemiet, ka viens cilvēks četrās ieelpās un izelpās patērē vai drīzāk pārvērš un apmaina vienu kubikpēdu gaisa; tad padomājiet cik elpas vilcienus viņš veic dienas laikā, un jūs izbrīnīsieties, kādu gaisa tilpumu tikai viens cilvēks 24 stundās patērē vai drīzāk pārvērš. Ja nu jūs visu iepriekš teikto mazliet pārdomājiet, tad jums neliksies vairs tik mazticami, ja es jums saku, ka ar viena cilvēka diennakts laikā izelpotā gaisa daudzumu varētu izpostīt visu Eiropu!  Tāpat jums nevajag brīnīties par to, ko es jums esmu teicis par elektrības daudzumu, kādu vienas dienas laikā pārvērš viena muša. Bet, ja jau viena muša pārvērš tik daudz, ko spēs gan daudzi miljoni un miljoni mušu?!

Nu, mani bērniņi, vai tas nav brīnums, ka es ar tik nenozīmīgi maza dienas strādnieka palīdzību veselu Zemi paglābju no pēkšņas bojāejas? Taču viss tas ir tikai mazs šī dzīvnieciņa blakus uzdevums, un tadēļ vēl nav vislielākais brīnums. Nu, pacietieties vēl mazliet, galvenās lietas vēl nāks, lai tad pietiek šodienai.

4. Muša kā cilvēka dzīvības glābējs

Nu mēs esam redzējuši, kā šis dzīvnieciņš pilda savu misiju attiecībā pret negatīvo polaritāti. Taču jau zināmie nav vienīgie negatīvie mušas uzdevumi. Tai ir vēl daudz blakus uzdevumu, kas iekārtoti tā, kā to dara gudrs namsaimnieks — blakus galvenajam uzdevumam saviem strādniekiem viņš uzdod tiem vēl daudz sīku, derīgu pienākumu, lai ikkatrs strādnieka pagrieziens būtu labumu nesošs. Un tā, pirms mēs pārejam pie nākamā no mušas galvenajiem uzdevumiem, apskatīsim dažas tās blakusiedarbības.

Redziet, mani mīļie, reizēm vasaras dienā, kad istabā ir daudz mušu, tās kļūst jums apgrūtinošas un īpaši, ja tās ir arī  uzmācīgas. Tikai par to jums nav jāvaino mušas, jo tieši šādās dienās tās veic vienu no saviem mazajiem blakus uzdevumiem, un, proti, visderīgāko kā cilvēkiem, tā dzīvniekiem tajā mājā, kuru cilvēki izmanto saviem mērķiem. Jūs gan gribēsiet zināt, kas tad tas ir par blakus uzdevumu. Tikai vēl mazliet pacietības, jo pirms tam ir vēl nepieciešams kāds mazs atgādinājums, un tad jūs to uzzināsiet. Ļoti karstās vasaras dienās no ētera zemākajiem slāņiem neskaitāmi atomārie dzīvnieciņi (monādas) miljardiem un miljardiem iedzimst atmosfēras gaisā, kā rezultātā jūs ievērojat, ka gaiss ir it kā zilgani iekrāsots un sabiezējis, un jums kļūst grūti saskatīt apvidus, kas atrodas dažu stundu gājiena attālumā.

Tad ar katru ieelpu jūs uzņemat tos triljoniem sevī. Lai arī tie ir tik mazi, ka jūs nespējat saskatīt pat to kaudzīti, kurā atrodas tūkstoš miljonu šo dzīvnieciņu, tad tomēr vairāki deciljoni, kurus jūs elpojot varat uzņemat tādā dienā, kopumā jau sastāda ko diezgan nozīmīgu, un, tā kā viņi cilvēka materiālajai dzīvībai ir ļoti bīstami, tad šāds daudzums spēj pēkšņi atņemt cilvēkam dzīvību. Šo dzīvnieciņu ietekme uz dabīgo dzīvību ir apmēram tāda kā vispilnīgākās zilskābes ietekme.

To mēs tagad zinām, tikai kāda daļa par to visu ir mušai, to vēl nezinām. Bet tieši tā ir  augstāk minētā mušas blakusdarbība.

Redziet, tā ētera “atomisko dzīvnieciņu” daļa, kurus cilvēks ieelpo, nav tā bīstamākā cilvēka veselībai, jo šādā laikā asinis jau tā ir skābekļa nabagas un tās acumirklī kāri uzņem šos dzīvnieciņus un tos ļoti labi izmanto. Toties pavisam cita lieta  ir ar to daļu, kas nosēžas uz ārējās ādas un it īpaši tajās vietās, kur poras visvairāk ir atvērtā stāvoklī. Kur nu šie dzīvnieciņi iespiežas, tur tie tūlīt ieņem pozitīvu stāvokli attiecībā pret tiem, ko ir uzņēmušas asinis. Briesmu nav, kamēr ārējais pols nepārsver iekšējo, un tāds stāvoklis parasti valda pie vidējām temperatūrām. Bet, ja ārējais pols pārsniedz iekšējo kaut par vienu miljono daļu, tad dzīvībai pastāv visaugstākās briesmas, jo tad cilvēkā var notikt polu pārkārtošanās, un tas būtu tas pats, kā, ja kāds sev iedurtu adatu, kuru pirms tam būtu iemērcis visbiezākajā zilskābē.

Bet, ja ārējais pozitīvais pols pēkšņi pārsvērtu iekšējo negatīvo par vienu simtdaļu,  tad notiktu pēkšņa redzama izlāde, un cilvēks dažos acumirkļos būtu iznīcināts tā, ka no visa ķermeņa pāri paliktu tikai pussauja nelabi smirdošu pelnu.Tā kā tagad mēs šo zinām, tad palūkosimies uz mūsu mazo mājstrādnieci un pavērosim, ko tā dara.

Redziet, mūsu mušai ir arī viens acu pāris, un viņai tas ir tik liels, ka aizņem gandrīz vienu septīto daļu no visas tās būtnes. Taču katra acs par sevi nav vis kā atsevišķa acs, bet tā sastāv no vairāk kā tūkstoš mazām acīm. Tās ir sarindotas tādā kārtībā kā bišu šūnas. Katra no tām ir kā nospicēts stienītis un visas ir iecentrētas uz kopēju skatu punktu. Tādā veidā tā darbojas kā jums neaptverami spēcīgi palielinošs mikroskops, ar kura palīdzību šis dzīvnieciņš var redzēt katru atsevišķo agrāk minēto atomāro dzīvnieciņu.

Mušas kuņģis ir tā iekārtots, ka tai par galveno barību noder tieši šie atomārie ētera dzīvnieciņi. Tad, kad kāda muša kaut kur uz cilvēka ādas ierauga kaudzi šo dzīvnieciņu, tā tūlīt lido klāt un neatlaižas ātrāk, pirms visu savu atradumu nav noēdusi.

Bez acīm mušai ir arī viens pāris mazu jušanas caurulīšu, kas tai kalpo deguna vietā. Tā kā mušai acis kalpo tikai redzei tuvumā, tad šīs jušanas caurulītes ļauj tai sajust barību lielā attālumā. Ir pat tādas mušu sugas, kas garšīgu barību saož stundām ilga lidojuma attālumā.

Redziet nu, mani mīļie, te mums atkal ir viens mušas brīnums jeb tās eksistences blakusfunkcija.

Vai šāds uzdevums nav ļoti derīgs? Jā, Es saku jums, atcerieties to labi, ja kādā vietā, sevišķi vasaras laikā šis dzīvnieciņš pēkšņi pazūd, tad jūs varat to pieņemt kā drošu zīmi, ka es ar savu pāraudzināšanas rīksti neesmu vairs tālu! Ja nu šis mušas blakus darbiņš mums ir labi pazīstams, tad tai ir vēl vairāki līdzīgi ļoti noderīgi blakusdarbiņi.

Ja mēs gribētu visus mušas uzdevumus smalki izzināt, man būtu jādiktē jums vairākus gadus no vietas. Bet vienu jūs varat droši pieņemt — visam, kas vien eksistē, tāpat kā mušai, ir tūkstoškārtīgas labas funkcijas.

Lai mūsu lieta pārāk neizstieptos garumā, pirms mēs pārejam pie mušas pozitīvā pola apskatīšanas, aplūkosim tikai vēl divas mušas blakus funkcijas, kas apstiprinās šo Manu vēstījumu. Tad ar šo šodienai pietiks.

(Drīzi vien sekos turpinājums)


Arvīds Ulme
Mana pirmā mīlestība – Muša!

1. Mušas izcelšanās
Muša ir gan mazs zvēriņš, bet nereti cilvēkiem un arī visiem citiem Zemes dzīvajiem radījumiem visai uzmācīgs, īpaši tajos gadalaikos, kad Saules stari stiprāk skar Zemes virsmu; tomēr visu lietu kārtībā tā nav tik nenozīmīga un bezmērķīga, kā varētu izskatīties.
Lai to pilnīgi un lietderīgi ieskatītu, apskatīsim nedaudz tuvāk šī zvēriņa dabīgo uzbūvi.
Būtu lieki aprakstīt tās formu, jo noteikti jūs būsiet jau daudzas no tām redzējuši, taču viņu ievērojamākās īpatnības un viņu izcelsmes veidu šeit gan nevar apiet neapskatītus, tādēļ papētīsim tos ar sevišķu čaklumu un gara uzmanību.
Tātad — kā cēlusies muša?
Dabas zinātnieki zina, ka muša dēj zināma veida olas, kuras ir tik mazas, ka cilvēka acs tās saredz ar grūtībām un tādēļ tās arī ir ārkārtīgi vieglas un līdzīgi Saules putekļiem tās pavisam vienkārši plivinās gaisā.
Tomēr tur, kur dēj mušas, viņu izdēto oliņu skaits bieži pārsniedz miljonus, tad kur un kā tās tiek izperētas? Droši, ka jūs nebūsiet vēl nekad nevienu mušu mazuli redzējuši, bet mazos odiņus jūs taču nevarat uzskatīt pat mazām mušiņām!
Redziet, kad muša ir nobriedusi oliņu dēšanai, tā dēj visur, kur vien nosēžas un tālāk vairs nerūpējas par to, kas ar tām notiek. Miljonus oliņu vēji izdzenā uz visām pasaules pusēm; miljoni nonāk ūdenī. Jā, jūs nevarēsiet iedomāties nevienu lietu, kas varētu palikt pasargāta no mušu oliņām vai mušām. Mušām, kā varētu izteikties, neviena lieta nav par svētu, ka viņas negribētu uz tās uzsēsties un to izošņāt. Un tā, bez kvēlojošas ogles un uguns liesmas nav nevienas lietas, ko tās ar savām oliņām negribētu apsmērēt.

Tātad — kur muša dēj un kā izskatās tās oliņas, to mēs tagad zinām. Bet kā un cik tiek izperēts no nesaskaitāmā izdēto oliņu daudzuma — par to runāsim tālāk.

Visas tās oliņas, kuras tiek izdētas vai nu uz mitrām māju sienām, jo īpaši pie kūtīm un staļļiem vai uz trūdoša koka, vai visur, kur uzturas trūdēšanas mitrums, lielākoties dod mušas. Bet tās, kuras kļūst par vēja vai ūdens laupījumu, tikai ļoti reti dod mušas, taču neskatoties uz to, zudumā neiet nekas un nekas neizvairās no kāda uzdevuma izpildīšanas. Jā, pat tās ne, kuras cilvēki vai dzīvnieki ieelpo miljoniem vienā elpas vilcienā! Tagad nerunāsim par citiem mērķiem un uzdevumiem, bet pievērsīsimies tām, no kurām izšķiļas mušas.
Kā tiek izperētas mušas?
Redziet, kad Saule sāk pietiekami sildīt Zemi, oliņas sāk augt, kamēr kļūst tik lielas, ka vidēji redzoša cilvēka acs tās var saskatīt. Tā izskatās kā pelēcīgi balts ziedputeksnis un parasti atrodas tikai tajās vietās, kur muša tās ir izdējusi.
Tad ir pienācis izšķilšanās laiks, un tas notiek tā:
Oliņas palecas,un to izraisa pamodušies gari, kas atrodas noteiktā kārtībā priekštečzvēriņu sakopojumā oliņā. Šie gari pamostas dzīvībai, apvienojoties mazā, tikko saskatāmā bālganā tārpiņā. Tad dažas dienas tārpiņš barojas no šajā vietā atrodamā mitruma, šis laiks nav cieši noteikts, bet ir atkarīgs no izšķilšanās vietā esošā barības daudzuma.
Līdz šim brīdim mušas attīstība ir gluži dabiska.
Es jums jau vaicāju, vai esat kādreiz redzējuši mušu mazuļus. Un tieši šeit atrodas šī zvēriņa brīnumainais! Redziet, pēkšņi muša ir gatava, pilnīgi izveidota, un neviens nezina, no kurienes tā ir nākusi un kur ir tās dzimšanas vieta.
Kā notiek šis brīnums?
Droši vien jūs būsiet no veciem cilvēkiem dzirdējuši, ka mušas rodoties daļēji no putekļiem un daļēji no izkaisītām vecu, mirušu mušu ķermeņa daļām. Tā patiesi var izskatīties, bet patiesībā ir citādi.
Kad tārpiņš sasniedz gatavu lielumu, kas ir apmēram tik liels, kā vidēji liela rokraksta maza papildsvītriņa, tad –
tārps pārplīst un tā iekšpuse izvēršas uz āru. Tārpiņa ārējais apvalks izplešas par mušas īsto ķermeni, kas apgādāts ar visiem iekšējiem gremošanas orgāniem. Agrākā tārpiņa iekšpuse izveido mušas redzamās ārējās daļas. Tiklīdz šī transformācija ir notikusi un bijusī iekšpuse nonāk kontaktā ar āra gaisu, piecu līdz septiņu sekunžu laikā muša ir pilnīgi noformējusies.
Redziet, tāda ir mušas piedzimšana vai precīzāk – itin ievērojamā mušas rašanās. Katram aculieciniekam tā būtu brīnumaina! Un tomēr tas vēl ir tikai sākums! Jūs vareni brīnīsieties par to, kas te vēl tālāk nāks, iespējami īsi aprakstītā veidā.

2. Mušas kājas
Jūs būsiet pamanījuši, kā muša ar savām sešām kājām uz smalki pulētas vertikālas sienas staigā tikpat ātri un viegli kā uz horizontāla galda.
Kā tas ir iespējams, ja kājiņas, lai arī katra beidzas ar diviem ļoti maziem, asiem nadziņiem, tomēr ir ļoti gludas?
Lūk, cik brīnumaini, ja jūs padomāsiet, ka uz vertikālas pulētas virsmas bez lipīgas saistvielas palīdzības nespēj noturēties pat visvieglākā pūciņa, tad kā gan tas ir iespējams mušai bez lipīga saistmateriāla?
Daži ļoti darbīgi dabas pētnieki ar spēcīgu palielinošu apskates ierīču palīdzību ir izpētījuši, ka mušai un visiem viņai līdzīgiem dzīvnieciņiem starp kāju diviem nadziņiem atrodas mazi, ļoti elastīgi zvaniņi, kurus tā varētu izmantot kā ārkārtīgi mazus gaisa uztvērējus gaisa retināšanai un, proti, sekojošā veidā: mušai uzliekot kāju uz vertikālas stikla virsmas, tai acumirklī būtu jāiesūc zvaniņā esošais gaiss un ārējā gaisa masa, spiežot uz tukšo zvaniņu, noturētu tās kāju pie stikla.
Tikai šādai procedūrai mušai būtu vajadzīgs arī personīgais gaisa pumpis. Un šis pumpis būtu neizteicami attapīgam mehāniķim jārada tāds, lai tas nodrošinātu ļoti ātrās un pilnīgi neparedzami mainīgās mušas garastāvokļa kustības.
Redziet, to būtu grūti iedomāties, lai gan šādi zvaniņi mušām patiešām ir! Bet, ja tā neturas uz vertikālām virsmām augstāk aprakstītā veidā, tad, kā viņa to tomēr dara? Atbilde tūlīt tiks dota ļoti skaidri.
Ja jūs kādreiz uzmanīgi esat apskatījuši mušu, tad būsiet ievērojuši, ka tās ķermenis viscaur ir noklāts ar matiņiem un asiem radziņiem līdzīgiem veidojumiem. Jā, pat spārniņu ārmalas ir noklātas ar ļoti daudzām starveidīgām, asām spalviņām.
Kādēļ mušai tas viss ir vajadzīgs? Drīz sekos gaidītā atbilde.
Redziet, matiņi un spicītes ir savam uzdevumam labi piemēroti elektrības uzsūcēji. Šādi uzsūktās elektrības negatīvā daļa, kura vienlaicīgi ir arī pievelkošā jeb savelkošā daļa, tad pastāvīgi plūst caur kājiņām uz jau pazīstamajiem zvaniņiem, kādēļ šīs daļas kļūst ļoti kārīgas pēc pozitīvās elektrības. Bet tā savukārt mēdz uzkrāties no gaisa uz pulētām virsmām un tā — ir pavisam dabiski, ka mušai uz jebkādi novietotas pulētas virsmas ir viegli noturēties, jo jau sen ir zināms, ka pretējas polaritātes vienmēr pievelkas.
Tāda ir atbilde uz augstāk uzstādīto jautājumu.
Nu jūs teiksiet — te viss notiek pavisam dabiski, kāds te būtu brīnums?
Uz to es nedošu jums nekādu citu atbildi, kā tikai šo: jo jums kāda lieta šķiet dabiskāka, jo tā ir brīnumaināka tieši tādēļ, ka tā nesatur pārejošo un līdz ar to maz noderīgo, bet gan satur paliekošo un uz visiem laikiem ļoti labi noderīgo brīnumaino tam, kas to grib apskatīt. Jums tikai nedaudz ir jāpadomā, un drīz jums jākļūst skaidram, kurš brīnums ir vērtīgāks — vai Izraēla tautas iziešana caur Sarkano jūru vai kāda augļus nesoša koka pastāvīgums, kas vēl šodien nes tādus pašus augļus, kā ir nesis Ādama laikos, Spriediet paši, kurš no brīnumiem ir lielāks un svarīgāks!

Tā nu es arī mušu saucu par brīnumainu, jā, augsti brīnumainu parādību, pateicoties tās rašanās procesam, vēl vairāk tās ilgstošās pastāvēšanas dēļ un arī visu tās dzīvotspējīgo sastāvdaļu vismērķtiecīgākajam pielietojumam un, jo sevišķi, tās vēl nezināmajai dubultajai lietderībai. Tādēļ arī tās staigāšanu pa pulētām virsmām var saukt par brīnumu ar daudz lielākām tiesībām, nekā Jērikas mūru sabrukšanu no tauru skaņām Jozuas vadībā. Par mušas staigāšanu var pārliecināties katrs cilvēks diendienā, ja vien viņš savā sirdī piešķir tam kaut nedaudz uzmanības.
Mušu staigāšana notiek diendienā neskaitāmas reizes jūsu acu priekšā, kamēr no Jērikas krišanas, neskaitot rakstu Bībelē, nav palikušas vairs ne pēdas. Ja kāds no Jērikas brīnumpilnās krišanas stāsta grib sev smelties kādu labumu, tam vispirms šim stāstam ir akli un stipri jānotic, kamēr tajā pat laikā viņš kādā vasaras dienā tiek piemeklēts no vairāk kā tūkstoša šādu pirmā veida augstbrīnumu, kas visai bieži viņam jau pārāk uzmācīgi uzsauc — redzi, tu lepnais, augstprātīgais cilvēk, cik bagātīgi Lielais Radītājs tev visapkārt ir radījis dzīvus brīnumus, kuros tev ir jāierauga un sevī dzīvi jāatzīst.

Spriediet nu atkal paši, kurš no brīnumiem attiecībā pret jums ir lielāks un svarīgāks! Es domāju, ka viena gar jūsu ausi aizspindzoša muša, viens sisinošs sienāzis, viens čivinošs zvirbulis vai viena smaržojoša pavasara vijolīte kādai mīlestību protošai sirdij dzied ne mazāk cēlu augsto dziesmu Radītājam, nekā Zālamans visā savā gudrībā un ķēnišķīgajā greznībā!
Un tā viena muša jums brīnišķīgi stāsta savā ātrajā lidojumā, kāds svēts spēks pārvērš viņas vieglo šūpošanos par ātrāko kustību un nēsā šo brīnumdzīvnieciņu tā labsajūtā visos iespējamos virzienos šur un tur, augšup un lejup!
Vai tā nav gudrība pār gudrību un brīnums pār brīnumu?
Bet šīs Vēsts pēdējā daļa jums atklās šo brīnumu pilnīgi. Lai mums šodien pietiek labā un patiesā!
(Turpinājums noteikti sekos)

Attiecības ar Dievu

VAK aizbildnim Svētajam Franciskam no Asīzes 4. oktobrī piemiņas
diena.

Francisks (1181 – 1226) bija bagāta Asīzes (Itālijā) audumu tirgotāja dēls. Kad zēns nāca pasaulē, viņa tēvs bija devies darījumu braucienā uz Franciju. Māte Kristībā deva bērnam vārdu Jānis, taču tēvs atgriezies viņu pārdēvēja par Francisku – par godu mātes dzimtenei Francijai. Jaunībā Francisks jautri pavadīja laiku draugu pulkā un sapņoja par karavīra gaitām. 1202. gadā viņš piedalījās karā, kas norisinājās starp Asīzi un Perudžu, un tika saņemts gūstā. Pēc atbrīvošanas jauneklis smagi saslima. Izveseļojies viņš vēlreiz devās karā, tomēr drīz atgriezās, ļoti mainījies.

Lūgšanas laikā mazajā, pussagruvušajā Svētā Damiāna baznīciņā Francisks izdzirdēja Kristus balsi sakām: “Atjauno manu namu, kas sabrūk!” Francisks nekavējoties sāka vākt naudu, lai iegūtu līdzekļus vecās baznīcas atjaunošanai. Viņš
pārdeva kādu auduma baķi no sava tēva veikala. Izcēlās strīds starp tēvu un dēlu, un Francisks atteicās no sava mantojuma, atdeva pat drēbes, kas viņam bija mugurā, un par savu dzīves pavadoni izvēlējās Nabadzības kundzi. Viņš ubagoja naudu, lai
pabeigtu atjaunot baznīcu, rūpējās par nabagiem un sprediķoja.

Kad Franciskam pievienojās pirmie sekotāji, brāļi apmetās Porcionkulā. Viņi dzīvoja nabadzībā un vienkāršībā, savas pazemības dēļ iemantojot vārdu Mazākie brāļi.

1209. gadā Francisks deva svētsolījumus – tas bija sākums franciskāņu ordenim. Tā vienkāršo regulu apstiprināja pāvests Inocents III. Kopā ar svēto Klāru Francisks nodibināja arī sieviešu ordeni, kā arī deva norādījumus terciāriem –
cilvēkiem, kas vēlas sekot franciskāņu ideāliem, dzīvojot pasaulē.

Francisks ir viens no tiem nedaudzajiem svētajiem, kurus ar Kristu
vienojusi īpaša, pārdabiska saikne – līdzdalība Kunga ciešanās.
1224. gadā viņš saņēma stigmas – Kristus brūču zīmes.
“Mieram tuvu” oktobris, nr. 10 (135) 41 – 43 lpp.
Pamatojoties uz šo lūgšanu ir uzņemta mākslas filma “Brālis
Saule un māsa Mēness”

Lūgšana

(Asīzes Sv. Francisks)

Miera ceļos …

Kungs dari mani par miera nesēju,

  • lai es spētu nest mīlestību tur, kur valda naids;
  • lai es nestu piedošanu tur, kur sāpīgi dara pāri;
  • lai es nestu saskaņu tur, kur nav saderības;
  • lai es nestu patiesību tiem, kas maldās;
  • lai es spētu nest cerību tiem, kas izmisumā;
  • lai es spētu apgaismot tos, kas tumsā.

Kungs palīdzi man,

  • lai es ilgotos dāvāt citiem, bet nevis ņemt no tiem;
  • lai es vēlētos ne tik daudz būt saprastam, kā citus saprast;
  • ne tik daudz būt mīlētam, cik mīlēt citus;
  • aizmirst sevi un iemantot Tevi;
  • piedot citiem un iegūt piedošanu;
  • nomirstot sev, piedzimt mūžīgai dzīvei;
  • spēt sevi nostādīt zemākā vietā un dzīvot tā,
    it kā katra diena man būtu pirmā un pēdējā

Attiecības ar kokiem visā plašajā pasaulē

Atgūt un papildināt enerģiju, iegūt sirdsmieru un apskaidrot prātu

palīdz KOKS

Koks, kuram piemīt spēcīga enerģija, parasti aug viens, vairāku metru attālumā no citiem. Visspēcīgāk enerģiju koks izlādē no rīta, pirms saullēkta. Kokam jābūt pareizas formas un veselam.

Ja stāvēsi pie koka, kurš dod pozitīvu enerģiju, tad „ uzlādēšanās „ var ilgt desmit minūtes, pie koka, kas noņem negatīvo nerģiju, jāstāv ne ilgāk kā vienu līdz divas minūtes. Stāvēt pie koka var dažādi – piekļaujies pie stumbra ar visu ķermeni vai pieliec pie tā tikai plaukstas, galvenais – ticēt un mīlēt savu atrasto neizsīkstošās enerģijas avotu.

Ozols – visspēcīgākais enerģijas devējs. Veicina pozitīvo emociju rašanos, stabilizē fizisko un psiholoģisko stāvokli.

Bērzs – dziedina dvēseli un miesu, noskaidro haotisku prātu.

Apse – noņem spriedzi un sāpes. Uzsūc negatīvo, melno enerģiju.

Liepa – izlīdzina enerģētisko lauku, dod gribu dzīvot un cīnīties.

Kļava – sakārto biolauku, atvieglo slimību norisi, sakārto attiecības.

Priede – piepilda ar impulsīvo enerģiju, paaugstina tonusu un imunitāti, atbrīvo no bēdām, šaubām, īgnuma, stiprina ticību.

Egle – palīdz pārdzīvot sarežģītas situācijas un bēdas.

Kadiķis – spēcīgs attīrošs līdzeklis, ar tā dūmiem jākvēpina māju, sevišķi pēc strīdiem vai bēdīga notikuma.

Pīlādzis – aizsargājošs, noņem arī nervu sasprindzinājumu.

Kastanis – atbrīvo no stresa un nevajadzīgām enerģijām, sevišķi ziedēšanas laikā.

Jasmīns – aizkavē spēka aizplūšanu, atbrīvo no atkarībām.

Ābele – palīdz atbrīvoties no depresijas, aizdzen smagas domas, iedvesmo.

Lazda – tikai materializē domas, neko ne dod, ne atņem. Neej pie lazdas, ja esi problēmu nomākts.

Alksnis, apse, papele – atņem ne tikai negatīvo, bet arī pozitīvo enerģiju.

Bet vislabāk – iestādi savu koku! Iestādi, rūpējies, mīli, sarunājies ar to – tikai paskatoties vien uz savu koku, iegūsi sirdsmieru, pleca sajūtu un mūžīgu aizsardzību tieši sev – tas taču ir tavs koks. (R)

Attiecības ar domāšanu

„Inteliģences metamorfozes”

http://www.aplis.lv

” Nedomājiet, ka tas par ko šeit tiek runāts kā par trīsdaļīgo sociālismu, ir kāds patvaļīgs izgudrojums. Tas ir dzimis no visdziļākajām zināšanām par cilvēces attīstības likumsakarībām, no zināšanām par to, kam jānotiek, lai cilvēce nepaietu garām savam mērķim. Tādēļ jau mēs pašlaik arī esam iestrēguši šajā šausmīgajā Pasaules kara katastrofā, ka izrādījāmies nespējīgi atpazīt un atzīt savu dabisko spirituālo mērķi. No šī haosa mums ir jāizstrādājas.”
Rūdolfs Šteiners (GA 193, 6. lekcija)

„Šī ideja jāuzmodina cilvēkos, jo tā dzīvo katrā atsevišķā, lai arī ar dažādu intensitāti. Tai ir jāpiedzimst kā brīvam paša cilvēka veikumam. Lielais Šteinera nopelns ir bijis nevis izgudrot, bet gan (tikai!), pateicoties bezgalīgi kāpinātai uztveres spējai, atklāt un izteikt cilvēka viscēlākās ilgas, lai arī viņš pats to vēl nezina.”

Pasaule strauji krīt globalizācijas bezdibenī. Lielākā daļa cilvēces savā aklumā un bezdomīgumā veicina šo kritienu, bet arī it kā redzošie un ar vislabāko gribu mēģinošie to piebremzēt, kuri zīmē vienu skaistu un it kā cerīgu alternatīvu pēc otras, faktiski ir bezspēcīgi apturēt šo anonīmo, necilvēcisko varu, pret kuru visi saucieni pēc cilvēciskuma, līdzjūtības vai tml. atsitas kā pret mūri un izplēn kā nebijuši. Viņi dauzīsies pret šo mūri tik ilgi, kamēr neieraudzīs, neatskārtīs šī procesa pamatā esošo noslēpumu. Tas patiešām ir kā pasakā, kurā, lai tiktu galā ar dzīvību apdraudošo briesmoni, jāatrod viņa nāves noslēpums, kas parasti ir pamatīgi noslēpts. Atliek to atrast, un ienaidnieks ir uzvarēts bez jebkādas cīņas, tikai, teiksim, pārlaužot zem daudzām čaulām atrasto adatu.

Mums pašlaik draudošā globalizācijas briesmoņa nāves noslēpums ir atrodams antroposofijā. Tā mums māca, ka 1899. gadā iztecēja 5000 gadu ilgstošais Tumšais laikmets (*kali yuga*) un sākās Gaišais laikmets, kas ilgs 2500 gadu. Šis īstais „Jaunais laikmets” ir raksturojams ar to, ka cilvēka dvēseles spēki: domāšana, jūtas un griba sāk dreifēt katrs savā virzienā. Dabiska saikne, kas līdz šim nodrošināja to saskanīgu funkcionēšanu, atraisās un katrs no šiem spēkiem kļūst vienpusīgi patstāvīgs. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka domāšana pati par sevi kļūst tik abstrakta, ka zaudē jebkādu saikni ar realitāti. Tas ļauj rasties ārkārtīgi sarežģītām domu konstrukcijām, spīdošām teorijām un modeļiem, kas dzīvo savu, no reālās dzīves pilnīgi atrautu dzīvi, radot cilvēku prātos virtuālu īstenību. Šī ir no Dieva atkritusī inteliģence, kas attīstās ļaunuma virzienā (*skat.
Šteiners”>www.aplis.lv/publikācijas/Rūdolfs<http://www.aplis.lv/publik%C4%81cijas/R%C5%ABdolfs>Šteiners

Arī jūtu sfēra, atraisījusies no domāšanas, iet savus, no reālās dzīves atrautos ceļus, pārvēršoties par iluzionismu un vizionismu. Cilvēki pūļiem pielūdz kādu elku, kas sola viņiem dažādus labumus, sākot no izklaides līdz mūžīgai dzīvībai. Bezdomīga nodošanās emocijām ved prom no cilvēka misijas.

Savukārt griba, tikusi brīvībā no saprāta un veselīgām jūtām, kļūst par graujošu darbu cēloni: no *burnout* sindroma līdz bezjēdzīgiem noziegumiem pret līdzcilvēkiem un sevis pašiem vai, no otras puses, tā iegrimst dziļā apātijā.

Tas ir cilvēces evolūcijas ceļā nepieciešamais posms. Agrāk instinktīvi darbojošais cilvēka organisma trīsdaļīgums nodrošināja, ka pareizā doma, izraisīja cilvēka dvēselē atbilstošas jūtas un rosināja viņa gribu uz atbilstošiem darbiem. Šodien tas vairs tā nav, katrā ziņā lielā mērā vairs tā nav. Lai nodrošinātu šo harmoniju, cilvēkam ar apzinātu piepūli jāmeklē pareizās domas, ar apzinātu piepūli jāapgaismo ar tām savas jūtas un ar apzinātu piepūli jārosina sava griba šo domu realizēšanai. To viņš var tikai tad, ja viņam ir stiprs Es, īstais Kungs mājās jeb Kristus spēks. Neviena ārēja vara nevar to panākt. Tikai apzinātais „Kristus manī”.

Tas nenozīmē neko citu, kā to, ka centrālās ārējās varas vieta ir labo spēku atstāta. Tronis, uz kura gadsimtiem un gadu tūkstošiem ilgi attaisnoti sēdēja viedais valdnieks un, mistērijās smeļoties gudrību no garīgās pasaules, uz tās pamata regulēja tautas dzīves virzienu un kvalitāti, kopš Jaunā laikmeta sākuma ir tukšs. Tagad katrā atsevišķā dvēselē jābūt savam tronim ar savu īsto valdnieku, kas īstenībā ir visiem viens un tādēļ, ja visi ļaus tam sevī valdīt, ir sasniedzama visbrīnišķīgākā harmonija un jēgpilna dzīve visiem un katram.

Savukārt, ja tas nenotiek, ja cilvēki joprojām meklē vadību ārpus sevis, tad viņi nevar atrast neko citu kā „šīs pasaules kungu”, kas arvien dziļāk iekārtojas uz tukša troņa. Un vistraģiskākais ir tas, ka arī tie, kuri it kā jau redz šo netaisnīgo valdnieku, jau rāda uz viņu ar pirkstu, gandrīz vai sauc viņu vārdā, tomēr nespēj spert izšķirošo soli un apgāzt (savā dvēselē) šo nelikumīgo ārējās centrālās varas troni.

Tādēļ vienīgā izeja, vienīgais cerīgais ceļš no arvien skaidrāk draudošā totālā posta un tai sekojošās cilvēces paverdzināšanas ir *ārējās varas decentralizācija*, turklāt radikāla. Augstākā varas instance ir katra cilvēka prātā un dvēselē. Mēs to saucam par sirdsapziņu vai godaprātu. Tā ir pāriekšojusies dievišķā gudrība. Un tāpat, kā atsevišķa cilvēka organismā darbojas trīs atsevišķas sistēmas: nervu-maņu sistēma, asinsrites sistēma un vielmaiņas sistēma, katra pēc saviem īpašiem likumiem, pildot savus īpašos uzdevumus un tomēr netraucējot, bet tikai veicinot cita citu, tā arī sabiedrībā jābūt trim atsevišķām jomām, kas darbotos katra pēc saviem specifiskiem likumiem, reizē nodrošinot visa sociālā organisma harmonisku dzīvi. Šīs trīs jomas ir: *brīvā gara dzīves joma*, kas aptver izglītību, zinātni, mākslu un reliģiju, un kas ir patiešām brīva no jebkādas determinēšanas nedz no valsts priekšrakstiem, nedz no saimnieciskām interesēm; *saimniecības joma*, kas funkcionē uz asociatīva principa un kuras kompetencē ietilpst tikai un vienīgi preču ražošanas, piegādes un patērēšanas procesi un kas darbojas pēc brālības principa; un *politiski juridiskā joma*, kuras uzdevums ir savstarpējo cilvēku un cilvēku grupu attiecību regulēšana uz vienlīdzības principa pamata likuma priekšā.

Jau dzirdu sašutušo pilsoņu iebildumus: ja nebūs stingras rokas, viss izjuks galīgā haosā! Uz to var atbildēt: Haoss jau ir klāt, neskatoties uz to, ka līdz šim pietiekami daudzas „stingrās rokas” ir it kā mēģinājušas ieviest kārtību valstī. Mistiskā kārtā visi šo tautas labdaru pūliņi paveikuši vēlamā un proklamējamā pretstatu, un tas ir tikai dabiski, jo šis fenomens ir ieprogrammēts pašā centralizētas valsts modelī. Tikai tad arī būs patiešām stingra roka, ja tā būs katram sava, un, ja tā rīkosies saskaņā ar paša gaišo galvu un karsto sirdi. Tikai šādas stingrās rokas sadevušās rokās ieviesīs tādu kārtību, kurā katram būs ko ēst, dzert un elpot.

Materiālu apkopoja: Jūlija Dobrovoļska

Attiecības ar pārvietošanās līdzekļiem pilsētā

Atkal zirgā (uz riteņa) !

Lelde Stumbre

O- ho-ho! Esmu atkal uzsēdusies uz velosipēda un tas patiešām bija labi! Jāatzīstas,  nebiju braukusi ar velosipēdu pa pilsētu laikam gadus piecus, pēc stulba gadījuma, kad uzbraucu gājējam( jeb gājējs – man, braucu pa ielu, šķērsoju krustojumu pie zaļās gaismas, bet gājējs devās pāri pie sarkanās, mani ignorējot). Toreiz salauzu roku un nostaigāju ar ģipsi pāris mēnešus, bet pēc tam lāga vairs negribējās braukt ar  riteni. Psiholoģiska trauma. Bet, šķiet, tā nupat ir beigusies, jo uzsēdos, aizbraucu un – forši…ļoti forši…

Ko novēroju pilsētā? Pirmkārt to, ka Rīgas dome melš niekus – velosipēdistu skaits šovasar nevis divkāršojies, bet vismaz desmitkāršojies! Tas, protams, priecē. Nākamais novērojums – viss palicis pa vecam. Pirms pieciem gadiem, kad ar velosipēdu izbraukāju pilsētu krustu šķērsu, lielākā problēma bija – kur atstāt velosipēdu, ja vajag ieiet veikalā vai kādā iestādē. Mīļais Dievs, šodien – tas pats! Vecrīgā praktiski nav kur atstāt velosipēdu, lai gan tā ir velosipēdistu visbiezāk ”apdzīvotā „ vieta! Gribēju ieiet kādā mazā veikaliņā un turpat pie skatloga  lenteres pieslēgt savu braucamo, bet no veikala izskrēja nikna pārdevēja un paziņoja, ka to darīt es nedrīkstu. Padoms: ja tā gadās, nevajag nokārt galvu. Nožēlā jānoplāta rokas un jāpaskaidro pārdevējai, ka grasījies vareni iepirkties viņas veikalā, bet, ja tādas tās lietas, tad – nekā!

Bet vispār – nožēlojami. Rīgas vadība zelē šo velosipēdistu problēmu nez kuro gadu, bet tālāk par runāšanu netiek. Nu labi, pa Brīvības ielu tiek veidots velosipēdistu celiņš, tas, protams, ir labi. Ja tas tiks līdz Juglai, kliegsim „ urrā”! Arī uz Vecāķiem izveidots celiņš, bet arī nav pabeigts, nav ticis līdz pludmalei. Bet es gribētu mierīgā garā atbraukt no Pārdaugavas tālā gala līdz centram! Pie mums tracis sacēlās ap velosipēdistu celiņu pie Mārupītes, kuru veidoja, varmācīgi postot Mārupītes krastus, un es joprojām nesaprotu – kam vajadzīgs celiņš, kas nekur neved! Un te atkal Rīgas dome izspļauj muļķību – velosipēdi esot domāti aktīvai atpūtai! Nu nē, tā gan nav tiesa! Velosipēdi domāti kā alternatīvs pārvietošanās līdzeklis, lai pilsētas ielas atslogotu no pārmērīga mašīnu daudzuma! Ar velosipēdu es pa taisno, apejot mašīnu blāķus uz ielām, gribu nokļūt savā darbavietā pilsētas centrā, pie draugiem, teātrī, veikalā! Velosipēds ir transporta līdzeklis, nevis kaut kāda badmintona rakete, ko pavicina tāpat vien, aiz gara laika! Velosipēdistiem jāievēro ielu satiksmes noteikumi un tur skaidri rakstīts, ka velosipēdists ir transporta kustības sastāvdaļa!

Patiesībā mans priekšlikums ir vienkāršs – tāpat kā, veidojot jaunus trotuārus, ja tie šķērso krustojumu, tajos izveido nolaidenas vietas, lai māmiņas ar ratiņiem un velosipēdisti varētu izbraukt, tāpat arī – ceļot vai atjaunojot veikalus, biroja vai dzīvojamās ēkas, pie katras tādas publiskas vietas jāparedz un jāiekārto velosipēdu stāvvieta. Obligāti! Un, Dieva dēļ, sarkanie velosipēdistu celiņi jāierīko līdz maršruta galamērķim!

Attiecības ar krāsām…

Zaļā krāsa

Nesen domāju, cik daudzveidīga ir zaļā krāsa… Protams, dabā viss ir harmoniski un skaisti izveidots – zaļā krāsa pavasarī ir pavisam cita kā vasaras vidū vai rudenī. Tas ir jauki un burvīgi. Un es labprāt ņemtu zaļo – nemirstības un dabas, dzīvības un atjaunošanās krāsu un dzīvotu ar to kopā arī ikdienā! Un tomēr nē… Man zaļā krāsa nepiestāv. Palasot dažādus modes un stila portālus, saprotu, ka man neapzināti bijusi taisnība – zaļo krāsu apģērbā vai interjerā tikpat kā neizmanto. Uzvelc zaļu kleitu – izskatīsies pēc vecmeitas vai no dzīves atpalikušas kundzītes. Nokrāso istabā zaļas sienas – pēc mēneša jau apnikušas. Dažādi zaļās krāsas pasteļtoņi gan tiek piemēroti dzīvojamām telpām, jo tā telpā rada mierīgu un draudzīgu atmosfēru, veicina komunikāciju, mazina spriedzi un vedina cilvēkus uz draudzīgām un konstruktīvām sarunām. Tātad – tā labi iederas birojos un valsts iestāžu telpās, kur apgrozās daudzi, satraukti apmeklētāji.
Zaļā krāsa nomierina, relaksē, rada harmonijas un līdzsvara sajūtu. Izrādās, zaļās krāsas ietekmē vieglāk veidot savstarpēju izpratni un saprašanos, zaļā krāsa nav bīstama, tā ziņo, ka viss ir mierīgi.
Psihologi atzīst, ka tai ir spējas ietekmēt fizioloģiskos un psiholoģiskos procesus, atjaunot līdzsvaru un noturēt to starp saprāta interesēm un sirds emocijām. Tā vislabāk atspoguļo emocionālo stāvokli. Ja līdzsvars tiek nojaukts, tas var novest pie sirds saslimšanām. Krāsu terapijā to izmanto galvenokārt tāpēc, lai mazinātu uzbudinājumu, nemieru un trauksmi. Šī krāsa ietekmē simpātisko nervu sistēmu, līdzsvaro asinsspiedienu un sirdsdarbību.
Zaļā krāsa atrodas pastāvīgā attīstībā, tāpēc ir atkarīga no ārējiem apstākļiem. “Viss zaļais aug.” Arī naudas zīmes ir zaļā krāsā, jo arī nauda ir nepārtrauktā kustībā, tā aug, vairojas, dzīvo. Tā ir krāsa, kas atjauno.
Zaļā krāsa ir dabas augstākā vibrācijas krāsa, kas simbolizē cikliskos ritmus pasaulē. Tā nomierina, rada labu noskaņojumu, atjauno un reģenerē organismu, savieno garīgo ar fizisko līmeni, līdzsvaro un nomierina veģetetīvo nervu sistēmu, izlīdzina enerģijas, stimulē drošības un pašpārliecinātības sajūtu. Ar zaļo krāsu harmonizē sirds čakru. Zaļā krāsa uzlabo asinsriti, dziedē bronhītu, garo klepu, locītavu iekaisumus, dziedē rozi, dažādas čūlas, stabilizē asinspiedienu.
Ko dara cilvēks, kurš ir pārguris, nomākts vai izmisis? Dodas dabā. Pasēž kādā dārzā vai mežmalā, kaut vai vienkārši izbrauc ar mašīnu no pilsētas, kur debesis plašākas un var dzirdēt, ka vējš šalc . Bet ir pavisam vienkāršs veids, kā aktivizēt zaļo krāsu – ēdisim visu, kas zaļš: lociņus, dilles, salātus, gurķus, olīves, vīnogas, kāpostus.

Un Saule, starp citu, noriet ar pēdējo staru zaļā krāsā. (R)

Advertisements

14 Comments to “Attiecības”

  1. Dievs un darba devējs piedos,ka pus darba dienu,pasakainā kaifā nodzīvoju pa ,,Pienotavu”.Patiesi -sirdij un dvēselei prieks, garam -stiprinājums, arī žults sekrēcijai noderīgas lietas(ķirsons,vēja rotori,izārdītās kāpas),un pretstatam- interesantas knapsieriņu idejas,talkas,dzeja un labi cilvēki!LAI TOP!

  2. Mēs piedāvājam dažādus kredītu mūsu klientiem. Neatkarīgi no jūsu kredīta vajadzībām
    ir, liela vai maza, personiskās vai hipotēku, mēs esam gatavi runāt ar
    jums par to, kā mēs varam apmierināt jūsu needs.and kā jūs varat saņemt šo aizdevumu
    tiešsaistes nodošanu un konta piekļuves online Ļaujiet mums palīdzēt jums organizēt
    finansējumu un arī iegūt ļoti legit loan.We ir reģistrēti un
    atzītu finanšu korpusā, kas radīs aizdevumu ar zemu procentu
    likme katram nopietnu personai, ja ir interese aizpildījuma un saņemtu atpakaļ pie mums.
    Sazinieties ar mums caur e-pasta adrese: apexfinance89@gmail.com
    Pieteikuma anketa:

    1) Pilns nosaukums :………
    2) Valsts :…………..
    3) adrese: …
    4) Dzimums :…………..
    5) Ģimenes stāvoklis :………………….
    6) Nodarbošanās :…………..
    7) Tālruņa numurs :……
    8) Ikmēneša ienākumi :…………………
    9) Kredīta summu, kas nepieciešama :……………
    10) Aizdevumu ilgums :………………
    11) mērķis Loan :……………..
    12) Reliģija: ………..
    13) Vecums: …………..

    Tiklīdz es varu saņemt šo informāciju, mana sekretāre, sagatavos Jums mūsu
    Uzņēmums aizdevuma līgumu un noteikumiem.

    Regards,
    Kundze Flora Hills

  3. Vai jums ir nepieciešams likumīgu un Steidzami X -Mas aizdevumu , lai samaksāt rēķinus un Clear Your Parāds Sazinieties ar mani ASAP pa e-pastu : (excelservices.managementonline@gmail.com)

    1 ) Pilna Vārdi : …
    2 ) Valsts : …
    3 ) Adrese : …
    4 ) Valsts : …
    5 ) Dzimums : …
    6 ) Vecums: …
    7 ) Tālruņa numurs : ….
    8 ) Kredīta summa nepieciešams : …
    9 ) Aizdevuma termiņš : …

    Jums ir jāaizpilda nepieciešamo informāciju zemāk, lai mēs varētu turpināt . Es būs ceram dzirdēt no jums .

    Mr.Excel

    E-pasts : (excelservices.managementonline@gmail.com)

    aizdevumu piedāvājums

  4. Sveiki, mēs esam DIAMOND HOMES AIZDEVUMS (diamindloanhomes@yandex.com) aizdevumu uzņēmumam aizdevumu, mēs piedāvājam aizdevumu ar procentu likmi 2%, un piedāvāt aizdevumu minimālo laiku no 6 mēnešiem līdz 30 gadiem mximum durtion.

    Mēs piedāvājam šādu veidu aizdevumi
    Personas Aizdevumi (Secure un bez tā)
    Business Aizdevumi (Secure un bez tā)
    Consolidation Loan-Low Down vai nulles Money finansēšanas programma pieejams

    Pirmā informācija vajadzīgā:

    Pilns nosaukums:
    Valsts / Reģions:
    atrašanās vieta:
    vecums:
    Telefona numurus:
    Summu, kas nepieciešama / ilgums:
    Paldies un Dievs svētī.
    E-pasts Kontaktpersona: diamondloanhomes@yandex.com

  5. Vai jums ir nepieciešams steidzami kredītu? Ja jā, sazinieties ar mums (excelservices.managementonline@gmail.com), lai iegūtu vairāk informācijas .

  6. Are you stuck, restricted from bank and you do not have the benefit of the banks or you better have a project and need a loan, funding bad or you need money to pay bills, to invest money in the business. So, if you need to borrow money do not hesitate to contact me to learn more about my condition very favorable. I am solving your financial problems.
    Email:guaranteetrustfund@postino.at

  7. Es Leo Jude, Tiesiskā Un Cienījams naudas aizdevējs. Mēs aizdot līdzekļus, lai privātpersonām nepieciešama finansiāla palīdzība, mēs dodam aizdevums cilvēkiem, kuriem ir slikta kredītu vai nepieciešama nauda, lai samaksāt rēķinus, ieguldīt uz uzņēmējdarbību.
    Vai esat bijis meklē aizdevumu? Jums nav jāuztraucas, jo jums ir īstajā vietā es piedāvāt aizdevumu ar zemām procentu likmi 4%, tādēļ, ja jums ir nepieciešama aizdevuma Es gribu jums vienkārši sazināties ar mani caur šo e-pasta adrese: (leojudeloanfirm@hotmail.com )

    Informācija, kas nepieciešama no jums ..

    Pilna Vārdi …………
    Valsts ………….
    Valsts …………..
    Sex ………….
    Vecuma ………….
    Mājas adrese …………..
    Personal Tālruņa numurs ………….
    Mājas tālruņa numurs …………..
    Ikmēneša ienākumi ………….
    Aizdevuma summa nepieciešama ………….
    Aizdevuma termiņš ………………

  8. No: LIBERTY KREDĪTI LTD

    PIEZĪME: Ja jūs esat saņēmis vai lasot šo ziņu savā vietnē vai google mapē, tas ir tāpēc, ka ierobežojumu īstenoto mūsu administratīvo pakalpojumu sniedzējs, mēs (Liberty Financial) aicinu

    jūs, lai ārstētu to patiesi.

    Mēs esam no Liberty Kredīti SIA ir ir nolocīt banku vai kādā citā finanšu iestādē, un jums ir nepieciešams finanšu palīdzība jūsu biznesa, investīciju, mājām, auto, vai personīgai lietošanai: tikai e-pastu tikai: (libertyloanconsultant@gmail.com), lai iegūtu vairāk informācijas.

    Mēs esam ātra un dinamiska.

    Sveicieni,
    LIBERTY KREDĪTI
    E-pasts: libertyloanconsultant@gmail.com

  9. Ak mans dievs – šis ir visgarākais un visinteresantākais raksts kādu esmu jebkad lasījusi!
    Uzslava autoram! Izcili!

  10. Ocean Aizdevēji un Hipotēkas Limited maziem un liela apjoma aizdevumiem. Mēs dodam no aizdevuma pie 2% procentu likmi, mūsu speciālisti ir nākt palīgā cilvēkiem, kam nepieciešama nauda, un par to, ko mēs ieliekam mūsu pakalpojumus par labu katram cilvēkam. Lai palielinātu skaitu mūsu darbību un dotu iespēju sasniegt, mēs piešķirt naudas aizdevumus ikvienai personai, noraizējies vai kurai finansiālas grūtības nekustamā īpašuma iegādei, lauksaimniecības projektu paveikto vai citā būvniecības projektu, un cita veida. Ja mūsu piedāvājums interesēs, lūdzu, sazinieties ar us.Email Adrese; oceanlenders05@gmail.com

  11. Vai jūs meklējat finansiālo palīdzību? Vai jums ir nepieciešams steidzami aizdevumu, lai samaksāt rēķinus vai parādus? neatkarīgi aizdevums varbūt jums vajadzētu sazināties ar mums šodien pa e-pastu: paulinejohnson848@hotmail.com

  12. Tukša atm karti

  13. Laba diena visiem, mans vārds ir Collins Mark I am no ASV, Florida un es esmu šeit, lai sniegtu īsu stāstu par aizdevuma liecību, kuru es saņēmu no Hannibal Smith aizdevumu fondiem. Dažas dienas atpakaļ, kad es saņēmu e-pasta ziņojumu no šī uzņēmuma, es meklēju likumīgu aizdevuma aizdevēju, un viņi man iedeva ātru aizdevumu. Pieteikties uz ātru aizdevumu šodien e-pasta kontaktu: (collinsmark420@hotmail.com) .. Daļa šīs labās ziņas un saņemt savu aizdevumu today.Stay svētīts.

  14. Laba diena,

    Jums ir nepieciešams steidzams aizdevums, lai sāktu lielu uzņēmumu. Tas ir aizdevumu kompānijas reitings. Nodrošināsim aizdevumu ar likmi 2%. Aizņēmējs būs kreditora izslēgšanas aizdevums. Nodrošināsim aizdevumu no 50 000 ASV dolāriem, 1 000 000 ASV dolāru. 100 000 000 USD. Aizņēmējam ir atkarīgs no aizdevuma pieteikuma iesniedzēja vajadzībām, maksimāli no 1 līdz 30 gadiem. Ja jums tas ir nepieciešams Aizdevums Sazinieties ar mūsu uzņēmuma aizdevuma līgumu vai e-pastu mums fred_foldvik2013@outlook.com par jebkuru aizdevumu, kas jums nepieciešams.

    Aizņēmēju informācija

    Tavs vārds …
    Tava valsts…..
    Jūsu adrese …..
    Jūsu profesija …
    Sociālais statuss …….
    Pašreizējā situācija darba vietā
    ……………………………. …
    Tālruņa numuri / mobilā telefona / telefona birojs
    ……………………………. …
    Mēneša ienākumi …..
    Aizdevuma termiņš
    Kredīta summa
    Kā Jūs uzzinājāt par mums?
    Vai jūs jau esat pieteicies?
    Vai tu runā angliski?
    ……………………………. …….
    Mēs piedāvājam aizdevumu, lai atmaksātu parādu, personīgo, biznesa un rēķinu aizdevumu arī,

    Sveicieni.

    Freds kungs

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: