Lasīsim

gramatas

Lasīsim grāmatas, žurnālus un citus tekstus, kas, piemēram, sastopami internetā. Laikam jau nav vērts ignorēt šo mūsdienu jauno lasāmvietni. Tomēr grāmatas un žurnāli ir kaut kas stabils un “neizdzēšams”, bet internets – gaisīgs un nenoturīgs. Taču tas pastāv, ieņem zināmu vietu arī mūsu ikdienas lasīšanā.

Vienkārši – lasīsim. 

_____________________________________________

Grāmatas

Katram jau būs savs grāmatu saraksts, bet tas jau nekas. Vienmēr taču var padalīties.

Tenesijs Viljamss. Atmiņas. Lielisks amerikāņu dramaturgs, uzrakstījis Ilgu tramvaju, Stikla zvērnīcu, Leguānas naktis, Kaķis uz nokaitēta jumta. Īsi sakot, labākās mūsdienu amerikāņu lugas un – pats savas atmiņas par savu dullo dzīvi, nevairoties no sevis kritizēšanas, sevis ironizēšanas, pats šausminādamies par to, kādās bedrēs ik pa brīdim ievēlies. Par savu dramaturģiju viņš izsakās negribīgi, no sākuma vispār paziņo, ka par to nerakstīs, bet tad jau pamazām tomēr to piemin, jo – kā gan citādi! Tas ir vienīgais, ar ko viņš nodarbojās!

Imants Ziedonis. Ne tas kādam jāzina. 2005. Šķiet, viens no pēdējie Ziedoņa tekstiem un, kā vienmēr, interesants. Viņš atceras savus ceļojumus un braucienus pa Padomju savienību, kas reiz jau bijuši aprakstīti viņa ceļojumu grāmatās, bet… tas notika padomju laikā. Un tas nozīmē, ka daudz kas palicis ārpus grāmatām. Tagad viņš stāsta, kā toreiz bija “pa īstam” un tas ir gan smieklīgi, gan aizkustinoši.

Vizma Belševica. Nepazītā mīlestība un citi stāsti.2016. Šī stāstu grāmata ļāva ienirt padomju laika realitātē pilnībā un līdz matu galiem. Belševica ir Belševica, viņa nedzied slavas dziesmas padomju režīmam pat tajos tālajos gados, tomēr 50. un 60. gadu smaržu un garšu jūt. Un stāsti nebūt nav naivi.

Magda Sabo. Elīzai.2007 Slavenā ungāru rakstniece savos deviņdesmit gados atceras savu bērnību un jaunības gadus. Tie ir gadi pirms Otrā pasaules kara, Ungārija zaudējusi Austroungārijas statusu, arī zemes, tas viss ietekmē ungārus un Sabo atmiņas ir ne tikai par jaunas meitenes pieaugšanu, bet arī par Ungāriju. Tik maz kas par to mums zināms.

Sebastjēns Žaprizo “Lamatas Pelnrušķītei”. Ja nu vispār patīk lasīt kriminālromānus, tad Žeprizo ir īstais. Viņa “Lamatas…”, “Dāma ar saulesbrillēm un šauteni automobīlī” un citi darbi ir tā vērti. Tie ir psiholoģiski, savērpti ļoti eleganti un tu patiešām līdz pat beigām nesaproti, kas notiek. Nerunājot nemaz par to, kurš vainīgs.

Ilmars Bastjānis-Krasts “Pašvēsture” – Vispār ir divas “pašvēstures”, divas grāmatas, ko raiti un asprātīgi uzrakstījis latvietis no Amerikas un tas ir labi, jo kļūst skaidrs, kā un kāpēc tad īsti notika Lielā aizbraukšana pēc 2. Pasaules kara. Protams, žēl, ka labi, gudri un aizrautīgi cilvēki aizbrauc, tomēr viņu saite ar dzimteni arvien bijusi stipra, nesaraujama. Un tas nozīmē, ka viņi tepat vien ir, joprojām – mūsējie.

Stefans Cveigs “Marija Stjuarte”. Cveigs ir klasiķis un viņa stāsts vai drīzāk – pētījums par skotu karalieni ir interesants no tā viedokļa, ka šeit labi var sajust paša autora attieksmi. Kādreiz tas traucē, šoreiz ne, jo rakstnieks patiešām mēģina saprast un izskaidrot karalienes īso, trauksmaino un piedzīvojumiem bagāto mūžu. Te atrodami arī nezināmi un interesanti fakti.

Kellija Viljamsa Brauna “Pieaugšana”. Vispār padomu grāmatas ir bezjēdzīgas, jo neviens padoms galu galā netiek ņemts vērā, dzīvojot ikdienas dzīvi, pie tam “padomu grāmatās” viss izklausās tik jautri, vienkārši un nenopietni. Šī grāmata, kas man nejauši pagadījās, nav izņēmums, bet, to pārlapojot ( ne lasot) iespējams vienīgi tā virspusēji salīdzināt: vai es tā darīju? vai ieteikt to kādam jaunietim? Visdrīzāk, ka ne.

Henrijs Džeikobijs “Hauss un filozofija”. Pirmo reizi atvēru grāmatu, kas pilnībā veltīta kāda seriāla varoņa filozofijas izpētei. Likās dīvaini. Seriāla varonis, lai cik viņš interesanti izveidots, tomēr ir tikai seriāla varonis, ko radījuši scenāristi. Tomēr šī grāmata veltīta dakterim Gregorijam Hausam, pētīts viņa uzvedības modelis, viņa izteicieni un darbošanās iemesli. Interesanti. Tomēr visu laiku jābrīnās un sev jāatgādina – seriāla varonis!

Kārlis Skalbe “Kaķīša dzirnavas” – Kāds tas bija prieks un gandarījums par visu lasošo latviešu tautu, ka tieši šis darbs tika nominēts kā mīļākā grāmata! Arī es to par jaunu izlasīju un darbs tiešām ir brīnumjauks, gan valodas ziņā, gan daudzu, labu, godīgu un patiesu domu ziņā. Šis stāsts noteikti jālasa bērniem un pašam – tā mierīgi, kādā klusā vakarā…

Māris Bērziņš “Svina garša” – jauns Māra Bērziņa romāns, kas tūlīt-tūlīt parādīsies veikalos. Ja kāds zina M. Bērziņa Gūtenmorgenu, tad romāns būs pārsteigums. Pavisam citāds. It kā lēni, mierīgi plūstošs stāsts, bet – ar satricinošām beigām.

Ja kāds šī rakstnieka darbus nav lasījis, iesaku – “Titāna skrūves”, “Sveiks, Dzintar Mihail!”

Kaspars Pūce “Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā” – jestrs atmiņu stāsts par bērnību izsūtījumā un pirmajiem skolas gadiem Latvijā atgriežoties. Bērns uz it kā briesmīgu dzīvi vienalga skatās ar jautru optimista skatienu, viņš atradīs draugus un spēļu vietas jebkurā pasaules malā. Un bērna optimisma dēļ izdzīvo pieaugušie.

Kristīna Sabaļauskaite “Silva rerum” – pamatīgs vēsturiskais romāns par lietuviešiem. Labi lasās un atliek vien gaidīt ko tādu arī no mūsu rakstniekiem.

Signe Folka “29 lietas savam priekam” – Ko tik nevar izdarīt pats savām rokām mājas interjera labā! Katrs priekšmets godīgi pelnījis otru dzīvi un – drusku fantāzijas un pacietības – tas notiek!

Rodrigo Rikards “Uzmanību, televīzija!”– 2014. gadā no mums negaidīti aizgāja dokumentālā kino režisors Rodrigo Rikards. Bet mums palikušas ne tikai viņa veidotās filmas, bet arī grāmata, kas ir ļoti interesanta, jo stāsta par dokumentālistu raibo dzīvi Padomju Latvijas apstākļos.

Žurnāls “Geo” – tas visu pagājušo gadu tika veltīts dažādām pasaules vietām – Himalajiem, Berlīnei, Marseļai… Bet pēdējais numurs veltīts Šanhajai. To ir vērts izlasīt, jo Ķīnas straujā attīstība patiešām ir apbrīnas vērta.

Žurnāli

“Rīgas laiks” – grūti un pat neiespējami ieteikt lasīt šo žurnālu, kaut arī tas, manuprāt, ir vienīgais, ko vērts lasīt no lielā žurnālu klāsta. Tajā nav bilžu, toties ir daudz teksta. Raksti un intervijas ir garas, garas, dažreiz pusi nesaproti, tomēr lasi līdz pat uzvarošajām beigām, priecājoties, ka ir tēmas, ko cilvēki apspriež labā, inteliģentā valodā, priecājoties, ka vēl ir cilvēki, kuri domā dziļāk, ilgāk un satvarīgāk. Vēl tur ir rubrikas par grāmatām, filmām un interneta vietnēm, kuru jo īpaši interesanti izlasīt, jo pasaulē ir tādas interneta vietnes, kādas nespējam pat iedomāties. Nu, labs žurnāls, neko teikt.

“Rīgas laiks”,2014.g. augusta numurs. Lieliska intervija ar Ņujorkas asprāti Franu Lebovicu”, es teiktu – vēl pēdējo īsto bitņiku-hipiju-bohēmisti, cilvēku, kas vēlas saglabāt savu cilvēcisko brīvību par katru cenu un nevar viņu neviens apmānīt – ne televīzijas šovi, ne reklāmas, ne ziņu dienesti. Viņa pati ir vienreizējs “ziņu dienests”. Iesaku izlasīt.

Un pilnīgi, burvīgi nesaprotama intervija ar makroekonomistu Džafriju Frankelu no Hārvardas. Jāizlasa kaut vai tāpēc, lai saprastu, ka ekonomika – tie ir tādi džungļi, kurus tu noteikti nekad nesapratīsi. Tā runā, ka ekonomikas zigzagus un zemūdens alas spēj aptvert tikai apmēram 10 cilvēki visā plašajā pasaulē.

“Rīgas Laiks”septembra numurs. Lietišķa analīze par Krievijas iebrukumu Ukrainā. Man patīk, kad kāds visu tā lietišķi noliek savās vietās. Tu esi par to haotiski un emocionāli domājis, bet tad uzelpo – kāds to visu māk mierīgi noformulēt.

Grāmatas

Uldis Siliņš “Dziesmai vieni gala nava”

Jāzeps Vītols savās un laikabiedru vēstulēs 1918-1944. Šī grāmata ir logs uz J. Vītola intīmo pasauli, viņa panākumiem un grūtībām. Tā ļaus ieskatīties ne vien Latvijas pirmās neatkarības laika mūzikas dzīvē, bet arī iepazīt Jāzepu Vītolu kā cilvēku.

Žurnālu pārbagātība, to lepnums un posts

rigas laiksLaiki mainās. Interesanti, ka cilvēks no vienas puses pats to maina, no otras puses – aizrautīgi protestē un uztraucas, ja kaut kas patiešām mainās. Kādreiz, vēl gluži nesen, pirms piecpadsmit-divdesmit gadiem bijām lepni, ja varējām pasūtīt trīs, četrus un vairāk preses izdevumus un visi tie likās svarīgi, interesanti un vajadzīgi. Bet – paruna taču saka: laba daudz nevajag! Savādā kārtā izrādījās, ka jo vairāk žurnālu un avīžu, jo mazāk tos pasūtam. Jā, tie kļuva arvien dārgāki un tas, protams, noteica daudz ko. Nu tā. Arī šobrīd žurnālu ir vai cik un kādus vien vēlamies, bet retais vairs tos pasūta uz mājām, lai gan tas ir ļoti ērti. Es pasūtu divus un par tiem arī runāšu. Pa šiem gadiem, dzīvojot kopā ar internetu, noskaidrojies, ka informācijas dēļ man nav vajadzīgi ne žurnāli, ne avīzes. Sev vajadzīgo faktoloģisko informāciju piecu minūšu laikā es sameklēšu tīmeklī. Sevišķi, ja pārvaldi vēl kādas divas valodas, izņemot latviešu. Tātad informācijas dēļ žurnāli man vairs nav vajadzīgi. Kādēļ tad? Tikai kā lasāmviela., kas vedina uz domāšanu. Tāds bija žurnālu galvenais mērķis sensenos laikos – nevis padomi un ieteikumi, kā dzīvot, bet lasāmviela. Pamazām tas atgriežas un es par to priecājos, jo žurnāls savā ziņā aizvieto grāmatu, kas ne vienmēr uzreiz iegūstama.

Tātad atmetu visus sieviešu žurnālus un māju un dārzu žurnālus, tas, tā teikt, ir noiets etaps. Kādreiz tie sajūsmināja un ieinteresēja, tagad, ja man jāsaprot, kā nokrāsot sienas vai izaudzēt gurķi, pameklēju padomu internetā. Cita veida žurnāli ir tie, kur bilžu praktiski nav, bet ir teksti. Tie ir manējie. Bilžu raibums jau tā žilbina acis un parasti tās neko daudz neizsaka, ja nu vienīgi kā glīts papildinājums, tādēļ, ja gribu lasīt, bildei uzmetu vien paviršu skatienu. Manos “lasāmžurnālos” bilde vajadzīga tikai tad, ja tā ir cilvēka portrets. Tā cilvēka, ar kuru ir intervija vai par kuru man kaut ko stāsta. Tad –  jā. Tad es viņu apskatu. Kādas viņam acis, rokas, kā viņš sēž, kas viņam redzams apkārt vai aiz muguras. Parasti tās ir melnbaltas bildes un tas ir tieši tas, kas vajadzīgs. Melnbaltā bildē cilvēks ir noskaņots nopietni un tad es zinu, ka uzzināšu kaut ko vairāk nekā tikai to, cik uzvalku karājas viņa skapī.

Manu žurnālu topa augšgalā pašlaik ir Rīgas laiks. Kaut vai nosit, bet nespēšu izskaidrot ne sev, ne citiem, kāpēc Rīgas laiks. Ko tas īsti nozīmē? Kāpēc Rīgas? Kāpēc laiks, tas varbūt tā kā ir skaidrs, bet, kāpēc – Rīgas? Parasti šajā žurnālā nav ne miņas no Rīgas. Ne no pilsētas kā tādas, ne arī no tās simboliskās nozīmes. Vismaz man tā liekas. Tādēļ esmu beigusi brīnīties, bet vienkārši lasu šo žurnālu no vāka līdz vākam, lēni, mierīgi, daudzu vakaru garumā. Jo tā ir vakara lasāmviela, kad diena norimusi, visapkārt iestājies klusums, aiz loga – tumsa. Žurnāls nav izklaidējošs, tādēļ neder ne autobuss, ne pārpildīts vilciens vai rinda pie ārsta. Žurnāla tematika ir ļoti plaša – filozofija, literatūra, māksla, diskusijas, pētījumi. Un tas ir nevis kaut kāds kiš-miš, bet divas vai trīs tēmas, kas žurnālā apskatītas tā kārtīgi un no visām pusēm. Man patīk. Var piekrist , var nepiekrist viedokļiem, ko tur var izlasīt, tomēr tie vienmēr ir pārdomu vērti. Jā, tā nav viegla lasāmviela, bet tā rada sajūtu, ka esi lasījis ar jēgu un tas noteikti nav zemē nomests laiks. Iesaku pamēģināt. Es pamēģināju un galu galā – pasūtīju. Pirms tam var ielūkoties tīmeklī –  http://www.rigaslaiks.lv

Nākamais žurnāls, ko esmu atklājusi pavisam nesen un, kas arī domāts lasīšanai, nevis tikai bildēm, ir “Geo” latviešu valodā. Nopietna lasāmviela. Pasaules elpa, pasaules problēmas. Tās, gribi vai ne, attiecas arī uz mums. Esat taču ievērojuši, ka pēdējos divdesmit gados pasaule nevis paplašinājusies, bet “samazinājusies”. Ar to es domāju – viss palicis “tuvāks”. Ne Indija, ne Jaunzēlande vairs nav kaut kas nezināms vai nesasniedzams, viss ir tepat, uz mūsu Zemes. “Geo” palīdz iedziļināties un saprast. Informācija tur daudzpusīga, bet ne nomācoša. Nav jau tā, ka ir tikai problēmas. Lai gan – kā uz to gribas paskatīties. Ja esi tendēts pesimists, tad neko jēdzīgu sev tik un tā apkārt neieraudzīsi. Vienkārši jāizvēlas, kā gribi nodzīvot šo dzīvi. “Geo” stāsta apbrīnojamas lietas par pasauli un tad ir prieks, ka tā ir tik skaista, savdabīga un unikāla. Un mēs esam tās vidū.geo

“Geo”iespraucās manam stāstam pa vidu, bet visticamāk, ka es to pasūtīšu. Tas patiešām ir interesants.

Otrs žurnāls, ko pasūtu ir “Latvju teksti”, kas ir tipisks jaunākās literatūras žurnāls – recenzijas, darbu fragmenti, dzeja, grāmatu apskati. Īsi sakot, ja gribi kaut cik saprast, kas notiek latviešu literatūrā, tad žurnāls jālasa. Protams, te netiek atainots viss Latvijā notiekošais literatūras process, aiz borta paliek daudzi, tomēr zināms ieskats ir, lai gan ik pa brīdim es sev atgādinu –  labi, ka tāds žurnāls ir vispār. Dabīgi, ka tādam literatūrai veltītam žurnālam būtu jābūt vismaz trīs reizes biezākam, bet tas laikam ir vēl tāls sapnis. Un atkal – labi, ka tāds ir vispār.

latvju teksti

Lelde

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: