Stāsti bildēs

Vasaras talkas? Protams, pie ūdens. Kā parasti, VAK piedalījās vairākās upju sakopšanas talkās – vasaras sākumā pie Ventas rumbas Kuldīgā, vasaras vidū – pie Braslas. Ko tur teikt – šīs talkas ir visjaukākās…

CAM00565

CAM00552

CAM00574

Šīs vasaras darbiņi, kad lietderīgais tiek apvienots ar patīkamo. Piemēram, talka dzejnieka un tulkotāja Ulda Bērziņa pagalmā. Tur tika iestādītas puķes, iekārtota ugunskura vieta, sanaglots galds un beigās vēl tikām Ulža pirtiņā – kas var būt vēl labāk! Bet galvenais – Ulža patiesais prieks par padarīto.

CAM00479

CAM00480

CAM00486

CAM00483

Piramīdas pie Kandavas

Latvijā ir piramīdas. Netālu no Kandavas, tās klusas un vientuļas stāv zaļā pļavā. Tās ir skaistas un cēlas. Vērts apskatīt un uzlikt roku arī ozolam.

CAM00491

CAM00498

CAM00502

——————————————————————————

Lūgšana pie jūras – 2014

Engure

Divas dienas Engurē, pārgājieni pie Kaņiera ezera un Engures ezera, sēņošana jūrmalas mežos, ugunskurs naktī, pilns mēness un Lūgšana, kas šoreiz tika apvienota ar Engures draudzes svētbrīdi jūras krastā.

CAM00197

CAM00199

CAM00202

CAM00205

CAM00210

CAM00211

CAM00217

CAM00223

CAM00260

CAM00280

CAM00288

CAM00297

CAM00301

_________________________________________________________

Vides aizsardzības kluba Saiets Plieņciemā 2013. gada 31. augustā-1.septembrī

Paspējām! Saķērām aiz astes pēdējās divas siltās un saulainās vasaras dienas pie jūras! VAK Saiets ir noticis. Pavētījām izdarīto, pakritizējām sevi, paslavējām par spītību un entuziasmu, pārvēlējām valdi un Prezidentu (Arvīds Ulme), nospraudām tālākos plānus, pamētājāmies ar idejām – gan fantastiskām, gan gluži reālām, kurinājām ugunskuru, dziedājām, skaļi smējāmies, peldējām, atradām dzintarus un nelabprāt šķīrāmies… Vasara beigusies.

saiets2

Viss sākas ar karogu. Kur to pakārt tā, lai visi redz!!!

DSC07651

Karogs tiek pakārts bērzā – nu tas redzams no visām pusēm un Elita gatava ziedoties un ķert Arvīdu, ja nu viņam gadījumā paslīd kāja. Tomēr viss beidzas vairāk kā laimīgi – karogs plīvo!

DSC07653

Tie, kuri jau atbraukuši ķeras pie darba. Viss risinājās pārsteidzoši raiti un pat lietišķi.

DSC07661

Pārtraukumā – protams, jūra!!!

DSC07664

Jūra, jūra…

DSC07667

Tie patiešām ir īsti jūras krastā atrasti dzintariņi.

DSC07670

Pie jūras…

DSC07676

Dziedājām līdz četriem no rīta…

DSC07679

Rītusma pie jūras…

_______________________________________________________________________________________________________________________________________iss iet

Pie Buļļupes

Vai atceraties, kāds bija šīs vasaras 24. augusts? Silts… Mierīgs… vasarīgs… Par to pārliecinājāmies paši, aizbraucot uz nelielu talku pie Buļļezera Garkalnē. Tur ir tāds mazs ezeriņš priežu meža vidū, kurš rāmi guļ kā “Dieva spļāviens”. Talka risinājās kopā ar hidrobiologu Andri Urtānu, ar kuru kopā VAK katru vasaru dodas pie ūdeņiem, lai iztīrītu, “izravētu” kādu mazu upīti. Šoreiz – Buļļezers, kas atrodas dabas liegumā un bija ne tik daudz jāvāc atkritumi, kā jāizliek informatīvas zīmes un jānorobežo mašīnu izbrauktie piebraucamie ceļi. Jā, makšķerniekiem te īsta miera osta, tomēr no galvenā ceļa nav nemaz tik milzīgs gabals ejams, lai to kārtīgs makšķernieks nevarētu aiziet kājām. Mašīnas noposta meža zemsedzi, bet tā atjaunojas ļoti lēni. Tā pavadījām tur brīnišķīgu dienu. Smaržoja vaivariņi, ziedēja virši, mežā salasījām sēnes krietnām vakariņām, izpeldējāmies… Andra Urtāna vadībā patīrījām ezeru no ūdensaugiem, kuriem tur nav jābūt. Vasaras beigas… Nekas, vēl jau viss skaistais rudens tikai priekšā!

 

DSC07622

DSC07616

DSC07634

DSC07635

DSC07641

DSC07644

DSC07640

___________________________________________________________________________________________________________________________________________

Talka Ziemupē

Edmunds Kance, foto – E.Kance

2013.gada 20.-21.aprīlī Vides Aizsardzības klubs rīkoja dabas sakopšanas talku Pāvilostas novadā, dabas liegumā „Ziemupe”, sakopjot galvenokārt Baltijas jūras krastu un kāpu joslu no Rudupes grīvas līdz Laiku valkam aptuveni  7 km garumā.

Talkas laikā tika savākti no jūras izskalotie un atpūtnieku pamestie sadzīves atkritumi, kopumā savācot ap 100 talkas maisus. Talkā piedalījās ap 25 dalībnieki, gan Vides Aizsardzības kluba biedri, gan aktīvi vietējie iedzīvotāji, gan pārstāvji no Dabas Aizsardzības pārvaldes, gan vienkārši brīvprātīgie. Vairums talcinieku uz talkas vietu devās no Rīgas ar Vides Aizsardzības kluba organizētu autobusu.

Šajā posmā Baltijas jūras piekraste  vērtējama kā relatīvi tīra, tuvumā nav lielu apdzīvotu vietu, arī atpūtnieku skaits pagaidām  relatīvi neliels. Vietām sastapām vien ievērojamu skaitu makšķernieku, bet arī viņi pulcējās galvenokārt pie Laikām, kur iespējams nakšņot un novietot transportlīdzekļus.

Starp Akmeņraga bāku un Rudupi jūras krastā tika atrastas arī aptuveni 15 kravas automašīnu riepas, kuras gan bija tik dziļi ieskalotas liedaga smiltīs, ka pašu spēkiem tās nespējām aizvākt, bet par to esamību tiks paziņots Pāvilostas novadam un Dabas Aizsardzības pārvaldei.  Tika konstatētas arī dažas nelegālas ugunskuru vietas un epizodiskas automašīnu pēdas krasta kāpās, bet vismaz pavasarī nebija intensīvas kāpu izbraukāšanas pazīmju, ne arī masveidīgas ugunskuru kurināšanas, nelegālu telšu vietu vai nelegālu atkritumu izgāztuvju. Arī vietējie iedzīvotāji atzīst, ka pēdējos gados mazinājies kāpu izbraukāšanas gadījumu skaits, tomēr pieaug tūristu plūsma vasaras sezonā, no kuriem liela daļa ir ārvalstnieki, pārsvarā Lietuvas iedzīvotāji, daudzi no kuriem ceļ teltis neatļautās vietās (liegumā aizliegts celt teltis un kurināt ugunskurus ārpus īpaši norādītām vietām), bieži arī autotransports tiek ievests mežā un krasta aizsargjoslā, kur tas nav atļauts. Inspektoru diemžēl ir ļoti maz…
Netālu no Akmeņraga bākas apsekojām arī nelegālas ēkas, kuras dabas lieguma „Ziemupe” teritorijā visai veiksmīgi paslēptas starp priedēm tā, ka nejaušs tūrists var pat nepamanīt nelegālas apbūves esamību, tomēr jebkurā gadījumā apbūve ir nelegāla un šo būvju ekspluatācija atstās uz dabas liegumu negatīvu ietekmi, jo neizbēgami būs saistīta ar atpūtnieku plūsmas vairāk vai mazāk nekontrolētu pieaugumu, ar autotransporta plūsmu liegumā un ar risku rasties jaunai tikpat nelegālai apbūvei, ja šīs ēkas netiks laicīgi nojauktas.

Nākamā diena bija veltīta atpūtai un apkārtnes sīkākai iepazīšanai, notika arī diskusijas par Pāvilostas novada nākotni un dabas aizsardzības aktualitātēm dabas liegumā „Ziemupe” un citviet Pāvilostas novadā.  Talkas dalībnieki devās ekskursijā uz Akmeņraga bāku, no kuras pārskatāmi plašie Sakas un Vērgales novadu meži, kurus gan tāpat kā citur Latvijā apdraud kailciršu sērga un tendence AS „Latvijas Valsts meži” būvēt arvien plašākus meža ceļus. Otrajā talkas dienā tika arī paņemtas ūdens analīzes „Ziemupes” liegumā esošajās upēs – Griguļupē un Rudupē, lai viestu lielāku skaidrību par šo upju pakāpeniskas aizaugšanas procesu un tā cēloņiem. Analīžu rezultāti tiks nosūtīti Pāvilostas novada domei, Dabas Aizsardzības pārvaldei kā arī Valsts Vides dienesta Liepājas Reģionālai vides pārvaldei, pēc kuras rekomendācijām tika izvēlēti analizējamie ūdens parametri.  Iespējams, aizaugšanu veicina bebru skaita pieaugums apkārtnes mežos, bet lielā mērā process varētu būt sekas augsnes pārbarošanai ar minerālmēsliem, kas agrākajās desmitgadēs atplūda pa upju straumi no saimniecībām augštecē, kā rezultātā īpaši jau Rudupes krastos pie Sakas – Akmensraga ceļa tilta dominē baltalkšņi, upes plūsmu apgrūtina liels daudzums kritalu un atsevišķi daļēji sagruvuši bebru aizsprosti. Tā kā gan Griguļupe, gan Rudupe atrodas dabas lieguma – NATURA 2000 teritorijā „Ziemupe”, šo upju gultnes tīrīšanu un apauguma retināšanu to krastos var veikt tikai saskaņā ar Dabas aizsardzības pārvaldi, pēc speciālistu izvērtējuma un darbu apjoma plānošanas. Turklāt Griguļupe šķērso arī meža baložu aizsardzības mikroliegumu, kurā līdz 1.septembrim aizliegta saimnieciskā darbība, tāpēc šoreiz talkas laikā netika veikti upju tīrīšanas darbi, bet, pieļaujam iespēju, ka Vides Aizsardzības klubs kopā ar Dabas Aizsardzības pārvaldi 2014.gadā varētu rīkot Rudupes gultnes sakopšanas – tīrīšanas talku pēc darba apjoma izvērtēšanas un konsultācijām ar vides speciālistiem.

Kā galveno draudu dabas lieguma „Ziemupe” nākotnei gan Vides Aizsardzības klubs, gan Akmeņraga bākas un daudzi citi Pāvilostas novada iedzīvotāji pamatoti uzskata apbūves un nepārdomātas attīstības plānus dabas lieguma „Ziemupe” tiešā tuvumā kā arī nelegālās būvniecības un nekontrolēta, neorganizēta tūrisma, galvenokārt autotūrisma, pieaugumu. Jaunajā Pāvilostas novada teritorijas plānojumā, kura publiskā apspriešana vēl turpinās līdz 2013.gada 29.aprīlim, tieši pie dabas lieguma „Ziemupe” robežas ceļa Ziemupe – Sakas stacija labajā malā iepretim pagriezienam uz Akmeņraga bāku ir iecerēta M-3 teritorija, kurā paredzēta jaunu savrupmāju celtniecība, zemi sadalot pa 3ha lielām vienībām un būvējot mājas mežā pat tur, kur to nekad nav bijis. Zīmīgi, ka šajā vietā ievērojamas zemes platības jau pieder ārvalstniekiem. Šāda iecere paredz nozīmīgu un ekoloģiski jutīgu meža zemju atmežošanu Baltijas jūras 5km ierobežotās saimnieciskās darbības zonā un tiešā dabas lieguma – NATURA2000 teritorijas „Ziemupe” tuvumā, kas viennozīmīgi atstās būtisku un paliekošu negatīvu ietekmi uz lieguma Baltijas jūras piekrastes daļu, jo visi jaunbūvēto māju iedzīvotāji dosies cauri liegumam uz jūru, būtiski pieaugs automašīnu skaits apkārtnē, tiks aizsākta intensīva būvniecība ar tās radītajiem tiešajiem un netiešajiem traucējumiem, kritiski pieaugs antropogēnā slodze uz pelēkajām kāpām un trauslo piekrastes mezu ekosistēmu, tiks apdraudētas tādas liegumā (t.sk. Rudupes un Akmeņraga bākas tuvumā) augošas lakstaugu sugas kā zilpodze un tūsklape. Starp citu, zilpodze ir attēlota Pāvilostas novada ģerbonī!  Talkas dalībnieki 21.aprīlī uzrakstīja kopīgu publiskās apspriešanas priekšlikumu Pāvilostas novada teritorijas plānotājiem ar lūgumu neveidot apbūvējamu M-3 teritoriju pie Akmeņraga bākas, nepieļaut apbūvi Baltijas jūras krasta kāpu aizsargjoslā un dabas lieguma  „Ziemupe” tiešā tuvumā.

Tika diskutēts arī par 2003.gada notikumiem, kad strīdīgos apstākļos no dabas lieguma „Ziemupe” teritorijas tika izslēgta teritorija ap Akmeņraga bāku, kur savulaik jau biedrība „Zemes draugi” cīnījās un tiesājās par dabas saglabāšanu pat Satversmes tiesā, panākot uzvaru. Pāvilostas novada dome bija arī iecerējusi veidot plašu Akmeņraga ciemu…

Arī netālu no Griguļupes grīvas tieši dabas lieguma „Ziemupe” teritorijā atrodas strīdīga tiesiska statusa būve ļoti sliktā tehniskā stāvoklī, kuras rekonstrukcija no dabas aizsardzības viedokļa nebūtu pieļaujama, būvi būtu jānojauc!

Noslēgumā 21.aprīlī talkas dalībnieki devās ekskursijā uz Pāvilostu, kur tika apskatīts dabas liegums „Pāvilostas pelēkā kāpa”, kurš savulaik tapis zaļo domubiedru un Pāvilostas novada vides aktīvistu, biedrības „Zemes draugi” un Vides Aizsardzības kluba intensīvas cīņas ar vietējām un valsts pārvaldes iestādēm rezultātā, nepieļaujot teritorijas uzsāktās apbūves tālāku izplešanos un šīs unikālās dabas teritorijas zaudēšanu uz mūžiem.

Nākamais Vides Aizsardzības kluba un vietējo vides aktīvistu uzdevums būs atjaunot dabas liegumu „Ziemupe” vēsturiskās robežās, kādas tās bija līdz 2003.gadam un, iespējams, tās vēl paplašināt, panākt, lai tiktu apstiprināts lieguma „Ziemupe” dabas aizsardzības plāns un Individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi, nepieļaut M-3 teritorijas veidošanu Akmeņragā blakus liegumam un panākt nelegālās apbūves nojaukšanu dabas liegumā „Ziemupe” un citās vietās Baltijas jūras  krasta kāpu 300m aizsargjoslā un arī 5 km ierobežotās saimnieciskās darbības joslā.

Vides Aizsardzības klubs aicina arī citus interesentus iepazīties ar Pāvilostas novada teritorijas attīstības plānojumu 2012.-2024.gadam uz līdz 2013.gada 29.aprīlim sniegt rakstveida priekšlikumus (un, vēlams, lūgumus neveidot M-3 teritoriju pie Akmenraga bākas), tos nosūtot:

Pāvilostas novada domei
Dzintaru iela 73, Pāvilosta
Pāvilostas novads, LV-3466

Ar Pāvilostas novada plānojumu var iepazīties: http://www.pavilosta.lv/files/2013.gads/tian_pilnveidotaredakcija.pdf

 edmundskance@inbox.lv mob. 26404751

069

082

087

049

104

069-1

105-1

119

122-1

133-1

136

178

_____________________________________________________________________________________________________

Rīga staro arī pie Mārupītes!

Nu beidzot sagaidījām! Rīgas pilsētas svētki “Staro Rīga” sasnieguši arī Mārupīti, pie tam brīnišķīgā izpildījumā, pie tam Bieriņu pusē, tātad tālāk no Rīgas centra… Īsti gan nebija reklāmas un daudzi nezināja, ka pie Mārupītes vērts atbraukt (bija arī ērta stāvvieta mašīnām), tomēr tie, kas atbrauca/ atnāca bija patīkami pārsteigti – Mārupītes krasti staroja daudzkrāsainās ugunīs, bija jauks, mierīgs laiks, lai izstaigātu krastus un priecātos, ka “Gaisma reiz uzveiks Tumsu” un tā bija skaista, mīļa dāvaniņa mazam Latvijas stūrītim Latvijas dzimšanas dienā. VAK piedalījās šoreiz vienīgi kā apjūsmotāji un ciemiņi, toties tika nolemts, ka nākamgad gan piedalīsimies ar vērienu, jo , visu redzot, sapratām, ka vēl daudz iespēju izgaismot Mārupīti.

Ceļš uz Mārupīti, katram ar savu gaismiņu. Jā, varēja ņemt līdzi arī galda/sienas/stāvlampu, jo to bija iespēja pieslēgt pie vada… Ieva izskatās jau nu varen krāšņa ar manu lampiņu rokās…

Mūsējie un tāpat daudzi citi apmeklētāji tomēr labāk izvēlējās sveces, kā jau tas pienākas novembrim un Latvijas svētkiem, kaut gan šī pasākuma organizatori brīdināja, ka negribot, lai izskatās pēc “kapu svētkiem”. Bet sveces taču iespējams noformēt tūkstoš veidos, vai ne?

_

Lelde arī atnesa savu sienas lampiņu, lai gan skaudīgi lūkojās uz svēcēm. Bet nu labi – lai iet lampa!

Lampu pie Lielā Vada pievienoja visa šī skaistuma organizators diriģents Ints Teterovskis.

Un, re, kāds skaistums pamazām atklājas, žēl, ka fotoaparāts tumsā man nav neko spēcīgs, tomēr – nojaust var. Tiltiņi bija izgaismoti, taciņas, koki, krūmi, Mārupītes tumšais ūdens vizuļoja vien…

Vai nav skaisti?

Jā, ir skaisti…

Lampas nebija neko daudz, kā jau to varēja sagaidīt, tomēr šur un tur bija…

Te nu ir tā Gaisma novembra tumsā… tik vientuļa, bet skaista.

Turpat blakus atrodas arī Mārupītes Skulptūru dārzs ar Induļa Rankas darbiem, viens no tiem- veltīts dzejniekam Aivaram Neibartam. Skaidrs, ka bija jānoliek Gaismas svecīte arī te, pie Ņurbulīša.

Tāda bija Mārupīte šajā 17. novembra naktī. Skaista…

_________________________________________________________________________________________________

Rudenīga talka Kangaru kalnos
Vides aizsardzības klubs vakieša Edmunda Kances vadībā un kopā ar Latvijas valsts mežiem piedalījās  ceļmalu sakopšanas talkā Kangaru kalnos. Lieta sekojoša: Ceļš P4, kas līkumu līkumiem apmēram 5 km garumā aizvijas cauri Kangaru kalniem jau labu laiku tiek apdraudēts – paredzēts to asfaltēt un iztaisnot, norakt kalnus un pilnībā līdz ar to izjaukt unikālu Latvijas dabas veidojumu, kas izveidojies pēc Lielā leduslaikmeta un skaitās pat viens no vecākajiem ceļiem Latvijā, ir ziņas, ka tas izmantots jau Livonijas ordeņa laikā. Ceļš arī šodien ir ne tikai satiksmes artērija, bet patiešām skaists arī kā dabas sastāvdaļa un, ja ir vajadzība braukt no Rīgas uz Ērgļiem, silti iesaku to izmantot. Tas ir glīti greiderēts un atliek vien uzlikt ātruma ierobežojošas zīmes, jo zīme ” Līkumains ceļš” jau ir. To asfaltēt patiesībā nav nekādas vajadzības – tas ceļu tikai vēl vairāk sašaurinās, bet iztaisnot skaistos līkumus vispār jau līdzinās noziedzīgai rīcībai.

Šī bija VAK otrā talka šajā vietā, pirmā notika šī gada aprīlī, jo diemžēl autovadītāji vēl joprojām ne tikai lidina pa savu mašīnu logiem pudeles, tukšas cigarešu paciņas un citus atkritumus, bet diemžēl izgāž mežā pat veselas kravas… Bet mēs visu savācām un satīrījām.

_______________________________________________________________

Varena Vaidavas upes talka un tautu draudzība

Latvijas un Igaunijas dabas draugi apvienojās skaistā, darbīgā upes talkā. Vaidavas upe, kas tek gan Igaunijā, gan Latvijā, tika veikli atbrīvota no vareniem koku krājumiem un to izdarījām mēs – VAK no Latvijas un citi dabas draugi, kā arī igauņu bāleliņi. Tad nu bija redzams, ka, draudzīgi strādājot, var paveikt tiešām brīnumu lietas un visi ir apmierināti.

Vides diena Botāniskajā dārzā

Vides dienas koncerts un zīmēšanas konkurss Botāniskajā dārzā bija ļoti skaists un šogad arī – tautu draudzības zīmē. Koncertā varējām dzirdēt ne tikai latviešu māksliniekus, bet arī tautas ansambli no Lietuvas, Anša Bērziņa sparīgās latgaļu ziņģes un pārsteidzoši interesantu, īstu krievu etnogrāfisko dziedājumu ansambli. Koncertu papildināja bērnu zīmējumu izstāde, kurā noskatījās arī noslēpumainais Zilais putns. Labākie bērnu zīmējumi tika apbalvoti gan ar goda rakstiem, gan bioloģiskām šokolādītēm un bioloģiskajām koka-kolām! Tas viss notika Botāniskajā dārzā, kur krāšņi ziedēja rododendri un šī ziedēšana noteikti bija jāredz!

____________________________________________________________

VAK dzimumdiena

Jā… bija labi! VAK nosvinēja dzimšanas dienu, tā teikt ar vērienu – ar karogiem, ar kliņģeri un šampānieti, ar ciemiņiem, ar godināšanu, stāstiem par pagātni un sarunām par nākotni. Paldies Ingvaram Leitim – uz lielā ekrāna redzējām vēsturiskus kadrus, filmas par visdažādākajiem VAK notikumiem – karoga iesvētīšana, mītiņi, pirmais gājiens ar sarkanbaltsarkano karogu, tas bija tiešām iespaidīgi! Kā arī fotogrāfijas ar mūsdienām – talkām, darbiem, jautrām kopāsanākšanām. Paldies it visiem, kas bija atnākuši!

Pēdējā rudens talka ar zupu!

VAK šogad jau trešo reizi ieradās Jelgavas pilssalā , lai palīdzētu Eināram un jau labi zināmajiem savvaļas zirgiem. Šoreiz strādājām tajā salas daļā, kas atradās tieši pretī pilij. Kā parasti, krāvām nozāģētos zarus lielās kaudzēs un jau grasījāmies raukt degunus darba vienveidības dēļ, bet tad – ak prieks, laime un jautrība! –  tikām pie dedzināšanas! Ugunskurs vakiešiem vispār ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, bet ugunskurs  rudens dienā, kad ir viegli apmācies, kad sprakšķ un liesmo, kad galu galā uz tā tiek vārīta Lielā Zupa – nu, kas var būt vēl labāk!
Atškirībā no citām talkām, kad zirdziņi ganījās kaut kur tālumā un mums nekādu uzmanību nepievērsa, šoreiz gandrīz visu laiku bijām zirgu ielenkumā, jo viņus varbūt interesēja, ko mēs īsti darām, bet ticamāks izskaidrojums gan ir – viņi mūs jau pazina!!! Kad pēc darba sākām gatavot talkas  Lielo Zupu, zirgi pietuvojās vēl tuvāk un izrādīja dzīvu interesi par mūsu somu saturu, līdz bijām galu galā spiesti ar plaukšķināšanu vai mazām stibiņām padzīt tos tālāk. Kas par daudz, tas par skādi…
Kopā ar VAK talkā piedalījās mūsu  Ieva Bebre ar saviem kursa biedriem,  LU meža fakultātes studentiem. Bija labi! (R)

Lūgšana pie Jūras Kolkā un talka Slīteres dabas rezervātā.

Iebrienam plašākos ūdeņos

jeb

šīs vasaras skaistākā, bet pēdējā karstā diena un nakts

VAK turpina savas talkas zem kodētā nosaukuma “Zaļie cimdiņi”, šoreiz brīnumskaistajā Kuldīgā, pašā Ventas rumbas viducī. Skatieties – tas bija brīnišķīgi!

Ventas rumba – Baltijā garākais ūdenskritums un mūsu pašu – skaistākais!

Andris Urtāns ierāda darbus upē. Esam gatavi mesties siltajā ūdenī un iztīrīt upi, lai lašveidīgajām zivīm vieglāks mājupceļš. Urtāns apgalvo – ja katrs kuldīdznieks iztīrītu no ūdenszālēm vismaz vienu metru – upe pie rumbas atviegloti uzelpotu.

Sākumā upi izbrauc traktors, kas bez žēlastības izrausta ūdenszāļu saknes…

Tad nākam mēs ar ķekšiem un uz burvīgā Kuldīgas vecā tilta fona daram, ko varam upes labā. Mūsu visčaklākā strādātāja – Olita.

Upes krastā izlikti informatīvi materiāli – kas dzīvo upē un kādas dzīvas radības norāda uz to, ka upe ir tīra.

Iedzīvotājus informē arī vietējā televīzija un mūsu runasvīrs(sieva), protams, ir Elita!

Pa vidu darbiem – gardas pusdienas!

Un eņģeļu taures – tās zied, dzied un patiešām skan!

Un kafija ar nepārspējamām Kuldīgas kūkām!

Pēc darba žūst darba apģērbi.

Un, protams, vienreizējā, neatkārtojamā pelde Ventas rumbā! Dabiska ķermeņa masāža un pārvarīgs prieks!

Pelde bija kolosāla! Viss bija kolosāli! Skaistākā vasaras diena!

Pēc darba – ekskursija pa Kuldīgu – arhitektūras un mākslas brīnumi!

Viss tiek izpētīts pamatīgi.

Iestājies brīnišķīgi silts vakars, ko pavadām – skatoties kino brīvdabas kinozālē Kuldīgā

Nākošā dienā – mājupceļš. Abavas senleja.

Teiksmainie Māras kambari.

Oficiāli:   Attīrīs zivju migrācijas ceļus Vitrupē

LETA. Dabas aizsardzības pārvaldes Vidzemes reģionālā administrācija šodien veiks straujteču un zivju migrācijas ceļu atjaunošanu Vitrupē, aģentūru LETA informēja administrācijā.

Zivju fonda finansētā projekta gaitā ir paredzēts veikt straujteču attīrīšanas darbus ap 4,7 kilometru garā Vitrupes posmā, kopumā izņemot 90 kubikmetrus koku sanesumu.

Kopējie koku sagāzumu apjomi upē ir krietni lielāki, starp tiem ir uzkrājušās arī simtos skaitāmas plastmasas pudeles. Tāpēc Vidzemes reģionālā administrācija projekta “Klimata izmaiņas – pielāgošanās un adaptācija Baltijas jūras reģionā” (BaltCICA) laikā organizē praktiskus seminārus-talkas.

Ar ikgadēju palīdzību upju kopšanā un straujteču atjaunošanā Vidzemē jau ceturto reizi piedalīsies arī Vides aizsardzības klubs (VAK).

Izveidojot vai atjaunojot straujteces, notiek mehāniska ūdeņu bagātināšanās ar skābekli. Skābekļa nepietiekamība šīs vasaras karstajos apstākļos ir izdzīvošanas jautājums ne tikai forelēm un taimiņiem, bet arī desmitiem citu sabiedrībai ne tik pazīstamu, tomēr ne mazāk vērtīgu organismu. Vienlaikus 10 kvadrātmetrus plaša straujtece spēj attīrīt viena cilvēka radīto piesārņojumu.

Neoficiāli: VAK tiešām piedalījās pasaules patīkamākajā talkā Vitrupē: izjauca  koku sanesumus, tīrīja upi un guva milzīgu, ne ar ko nesalīdzināmu baudu šajā darbā. Laiks bija ideāls – saulains, ne pārāk karsts un upe – ļoti labvēlīgi noskaņota.

Tā izskatījās sanesumi pirms darbu sākšanās.

Tā -pēc darbiem.

Hidrobiologs Andris Urtāns sākumā mums izstāsta – kā palīdzēsim upei un zivīm, atbrīvojot to no koku sanesumiem. Ja katrs iedzīvotājs, kuram ir jauka mājiņa upītes krastā iztīrītu kaut desmit metrus, upei tas būtu neatsverama palīdzība!

Te vajadzīgs ne tikai prāts, arī – spēks!

Ūdenspauze…

No upes vācām arī atkritumus – pet pudeles un iznira viens šāds priekšmets. Drosmīgais Kārlis pateicās mums par patīkamo sadarbību un devās pētīt – vai sprāgs vai tomēr ne. Tomēr ne. Bet sadarbība ar Kārli vienalga bija patīkama.

Mazajam Tomam tā bija pirmā reize mūža, kad viņš oficiāli parakstījās – par piedalīšanos talkā.

Te mēs – draudzīgi pastrādājuši, labi paēduši un gatavi piedalīties nākamgad atkal!

Uz mūsu darbošanos upē garāmskrejot noskatījās simtiem spārīšu, bet viena bija gatava papozēt.

Vitrupe, kā zināms, ietek jūrā. Mēs nelaidām garām izdevību aizbraukt arī līdz jūrai. Tūjas jūrmala bija brīnišķīga!

VAK 1. prāta un sporta spēles

Vasarā, protams, jāatpūšas un jākustas.  Arī VAK pametis biroju un šogad organizēja 1. Prāta un Sporta Spēles, kas notika skaistās lauku mājās netālu no Mazirbes, kur ciemojāmies pie ļoti omulīgā, viesmīlīgā Kanādas profesora Jura. Kas īsti ir Prāta un sporta spēles? Nu tieši tas, ko jūs domājat – kustība prātos un kustība ķermenim. Sarunas pie ugunskura vai lielā galda un kārtīga izkustēšanās laukā, spēlējot dažādas komandu spēles. Ar sportu tam laikam diezgan mazs sakars, jo spēlēs piedalās visi – pieaugušie, bērni, veci un jauni un arī balvas saņem praktiski visi. Tomēr sacensību azarts, smiekli, klaigāšana un aizrautība visās iespējamās pakāpēs gan piedalās un tas ir galvenais. Paskatieties paši!

Sabraucām, sasēdāmies ap ugunskuru, parunājām, padiskutējām. Tā kā nākamajā dienā visiem bariņā bija jādodas uz referendumu, tad runas grozījās ap to vai precīzāk – par Latviju. Sirds sāp. Savu versiju par stāvokli Latvijā šoreiz piedāvāja Aigars.

Māju saimnieks Juris.

Nolija arī auglīgs lietus…

Māju saimnieces – aitas. Ik pa brīdim tās vienotā barā izskrēja cauri pagalmam, mērķtiecīgi dodoties vai nu uz ganībām vai uz kūti.

Tikmēr spēļu organizatores Ievas organizē, plāno un novērtē apkārtni – spēļu dažādība atkarīga no vietas, kur tās notiek – vai ir pļaviņa, mežs, ceļš, koki, kāds dīķītis…

Dīķītis ir, tikai pārāk skaists – pilnīgi aizaudzis ar ūdensrozēm. Tas derēja vienīgi fotografēšanai.

Spēles sākušās! Tas, ko jūs redzat ir –  dvieļbols. Sākumā liekas – neiespējami! Bet vēlāk – sēdi tik malā un skaties, kā vīrieši plivina puķainus dvieļus un bumba kā tauriņš lidinās no viena pie otra… Skaisti!

Nu, ir taču skaisti!

Jāskrien, jānotur, jābūt pirmajiem!

Uzmanību, nedrīkst izliet ne pilīti! Protams, skrienot un turot zobos!

Komandas darbs pīļu gājienā!

Ko lai dara  – uzvarēja stiprākie, gudrākie, veiklākie un šiverīgākie!

Kamēr pieaugušie izturas kā bērni savās sporta spēlēs, bērniem ir nopietnākas lietas darāmas.

Nē, Arvīds neapvainojās, ka viņa komanda nebija pirmā, viņš tikai devās pārdomāt, vai stratēģija bija pareiza un atgriezās – apskaidrots!

Vajadzēja tā, vajadzēja šitā, tad mēs būtu uzvarējuši! Viss pareizi – nākamvasar visas idejas un brīnumainās atskārsmes atkal noderēs.

Bez kā Arvīds nav iedomājams? Pareizi – bez mobila telefona.

Bet pēc spēlēm – protams, jūra.

Foto: Dacīte Beķere

Ciemos Latgales zoodārzā

Dacīte Beķere

 

Svētdienas rīts – pelēks un lietains. Zoodārzā kluss un mierīgi, nemana nevienu apmeklētāju, tikai pie durvīm nolikta kastīte ar mazu, sabozušos un apjukušu zvirbulēnu. Kā vēlāk izrādījās – daugavpilieši atrastos, pamestos bēdu brāļus nes uz zoodārzu, kur tiek aprūpēti, sniegta pirmā palīdzība, ja nepieciešams, un daļa no tiem zoodārzā atrod arī savu mājvietu.

Pēc brīža atnāk arī zoodārza direktors Mihails Pupiņš – dzīvās dabas pētnieks un popularizētājs –  gandrīz palēkdamies vien staigā, un viņa prieks ir neviltots un aizrautīgs. Mihails Pupiņš iepazīstina ar saviem mīluļiem, par katru pasakot sirsnīgus un jaukus vārdus. Bet šoreiz galvenās varones ir divas skaistas purva bruņurupuču meitenes – reti sastopami Latvijas brīvdabā dzīvojoši bruņurupuči.

Zoodārza direktors Mihails Pupiņš savā īpašumā Kalkūnes pagastā zem klajas debess uzbūējis baseinu bruņurupučiem, kurā tika ielaisti 34 Eiropas purva bruņurupuči (Emys orbicularis), kas agrāk mājoja zoodārza telpās. Purva bruņurupuči ir vienīgā bruņurupuču suga, kas brīvi dzīvo un vairojas Latvijas klimatiskajos apstākļos. Tomēr zinātniekiem līdz šim neesot īstas pārliecības, ka Latvijā bruņurupuči mīt, jo atrast dabā tos izdodas ļoti reti. Tomēr visi 34 baseinā ielaistie bruņurupuči esot atrasti, tos uz zoodārzu atnesuši iedzīvotāji. Pērn vienu bruņurupuci, naski skrienam pāri meža ceļam Jēkabpilī, ieraudzījis kāds meža vedējs, kurš bruņurupucīti gandrīz sabraucis. Nonākusi zoodārzā, šī bruņurupuču mātīte pērn izdējusi olas. Izlaist bruņurupučus pavisam brīvībā esot bīstami, atzīst Mihails Pupiņš, jo tos varot apdraudēt cilvēki, turklāt brīvā dabā bruņurupuči izklīstot un ir maz izredžu, ka tie spēs atrast pāri un vairoties. Savukārt Pupiņa privātīpašumā bruņurupuči varot justies pasargāti. Profesors Artūrs Škute, Mihails Pupiņš un entomologs Valērijs Vahruševs jau daudzus gadus pēta bruņurupučus. Viss sācies pirms divdesmit gadiem, kad viņu rokās nonācis mazs bruņurupucis, kura īstās mājas tika likvidētas, būvējot studentu kopmītnes un nosusinot tur esošos purvus. Bruņurupuču meitene (ja tā var nosaukt gadus piecdesmit vecu bruņurupuci) klīdusi pa pilsētu līdz kāds viņu atnesis uz zoodārzu, kur ātri vien bruņurupuču mātīte izdējusi olas. Tas ir vecākais un pēcnācējiem ražīgākais bruņurupucis zoodārzā, kuram tika izrādīts gods pirmajam ienirt baseina ūdeņos. Pateicoties viņai, arī radusies ideja veidot šo mākslīgo ūdens krātuvi. Pupiņš atzīst, ka šai bruņurupuču mātītei dzīve neesot bijusi viegla, par ko liecinot plaisas uz bruņām, kas, iespējams, iegūtas sadursmē ar kādu transportlīdzekli. Viņaprāt, bruņurupuču mātītei varētu būt vismaz 70 gadu, taču nekas neliecinot par novecošanu, jo viņa ir viena no aktīvākajām zoodārza iemītniecēm. Pēc tam pētnieki sākuši ievākt informāciju par bruņurupučiem un pieņemt no cilvēkiem atrastos dzīvnieciņus. Mihails Pupiņš atzīst, ka, iespējams, ar laiku, kopīgiem spēkiem ar profesoru tapšot arī kāds zinātnisks pētījums par šiem neparastajiem dzīvniekiem. Tā kā bruņurupuči dzīvojot neparasti garu mūžu (apmēram 100 gadus un vairāk), tad zoodārza darbiniekiem darba pietikšot līdz mūža galam. Šobrīd bruņurupuču vajadzībām sarūpētas visas ērtības – dabiskajā terārijā ir gan ūdens baseins ar ūdens filtru, gan smilšu saliņa olu dēšanai, gan nelielas pludmalītes, kur pagozēties saulītē. Pa ziemu bruņurupuči pārcelsies uz blakus esošo speciāli aprīkoto pirtiņu vai pagrabu. Protams, ēdināšana būs mākslīga, turklāt interesanti, ka bruņurupuči iecienījuši dažus veidus veikalos nopērkamās suņu un kaķu barības. Diemžēl, neskatoties uz visām sarūpētajām ērtībām, purva bruņurupučiem vairoties ir grūti, piemēram, šogad pasaulē nācis tikai viens bruņurupuču mazulītis, kurš pašlaik tiekot uzmanīts gluži kā zīdainītis.

Atvadoties zoodārza darbinieki optimistiski noteica “Neskatoties uz krīzes laiku aiz zoodārza sienām, pie mums viss notiek, viss turpinās!” Tiek veidotas jaunas telpas, kur tiks izmitināti jauni iemītnieki. Telpas – mākslīgie džungļi – pilnībā ir roku darbs. Un apliecinājums tam, ka iemītnieki te jūtas labi – to kuplās ģimenes. Sarkanastu žako papagaiļiem abi bērneļi aug griezdamies, varavīksnes žņaudzējčūskai piedzimuši desmit pēcnācēji, zaļais gekons iemīlējies. Ko vēl vajag pilnai laimei?

Ja esiet Daugavpilī, noteikti apciemojiet Latgales zooloģisko dārzu –

http://latgaleszoo.biology.lv/

VAK ielīgoja Jāņus Ezermalu mājās Skultes pagastā pie Intas un Andra. Viss sākās ar dziedāšanu – šajā sētā bez Jāņu dziesmām nemaz nevarēja tikt iekšā. Zināms, ka parastajam latvietim ar dziesmu pūru tā pašvaki, no satraukuma aizmirstas arī tās pašas labi zināmās un vecās. Tad nu mūsu padoms – saceriet līgo dziesmas paši un uz līdzenas vietas! Būs gan aktuāli, gan asprātīgi, gan krietni lielāka jautrība.

Šajā sētā pati galvenā ir – Latvijas zāļu un puķu pļava. Inta stāsta par katru zālīti un puķīti – kā to izmantot, kāpēc un kurā brīdī. Šis brīdis bija īstais – visi pļavu augi šobrīd sasnieguši savu pilnbriedu, tie der gan ēšanai, gan veselībai, spēj tik savākt! Pēc Jāņiem augi briest un to izmantošanas iespējas sarūk.

Inta un viņas meita Aija ierādīja arī veiklus un krāšņus vainagu pīšanas paņēmienus, pirtslotu siešanu. Pats kaimiņu Jānis cienāja ar rabarberu kvasiņu un putru ar zaļo mērci – tas viss notika Andra būvētajā slietenī… Pa vidu praktiskajiem darbiem gāja vaļā rotaļas un spēles, dziedāšana un pīrāgu ēšana. Un, protams, pirtī iešana. Kas var būt labāk – izkarsēties pirtiņā un ielekt vasarīgi siltā dīķītī pie ūdensrozēm! Un,protams, uguns!

Jāņi pilnīgi noteikti ir ielīgoti!

Laukezera dabas parks – klusuma svētnīca atpūtniekiem

Kad Dievs pārstaigāja latviešu zemi, viņš pakāpās kādā no Madonas Trepes vaļņa pauguriem uz mirkli atpūsties. Redzētais viņu tā aizkustināja, ka viņš apraudājās, jo domājās te atradis savu īsto mājvietu. Tur, kur nokrita Dieva trīs asaras, radās Laukezers, Ildzenieku (Kondrātu) ezers un Baltiņa ezers jeb Baltiņš.

Šie trīs ezeri atrodas aptuveni septiņus kilometrus no Jēkabpils, Krustpils novada Kūku pagastā un kopš 2004.gada iekļauti Laukezera dabas parka teritorijā, kam vairāk piedienētu dabas svētnīcas nosaukums. Te saule pa debesu logu iespīd starp staltiem priežu stāviem, kas slejas pretī mākoņiem. Nogāzēs un mežu audzēs rosās dzīvība, tā skan putnu balsīs un izplaukst ziedos.

Cilvēki jau sen iemācījušies novērtēt šā dabas nostūra īpašo krāšņumu, tādēļ te nekad nav trūcis atpūtnieku. Izpeldēties dzidrajos un tīrajos ūdeņos nozīmē tikpat kā piedzimt no jauna, bet tiem, kuriem tīk aktīvākas izpriecas, šeit ir iespēja makšķerēt un vēžot. To, ka Laukezers ir izcila vēžošanas vieta savulaik atzinis arī rakstnieks un gleznotājs Jānis Jaunsudrabiņš, kura gaitas pie Laukezera grāmatā „Krustpilieša stāstījums” aprakstījis Krustpils novadnieks Vilis Stukuls.

Laukezerā vēžojis Jaunsudrabiņš

„Sataisījuši skalus, mēs vakaros no Stukuliem devāmies pāri Ķikuru purvam uz dažu kilometru attālumā esošo Lauku ezeru (Laukezers) – makšķerēt un vēžot. Šai ezerā zivju bija daudz. Jaunsudrabiņš te lika lietā arī spiningu, gan brizdams gar krastmalu, gan no laivas. Bez līdakām, raudām un asariem mēs nekad mājās nenācām. Tumsai iestājoties, mēs vēžojām. Likām krītiņus, ar degošiem skaliem rokās bridām gar ezera krastu un ķērām ugunsgaismas apstulbinātos vēžus.”

Trīsdesmito gadu sākumā, kad Viļa Stukula studijas Lauksaimniecības fakultātē tuvojās beigām, Stukulos notika ģimenes padome, kurā piedalījās arī Jaunsudrabiņš. Tajā Stukula tēvs paziņoja, ka vēlas pirkt Laukezeru un tā krastā iekārtot latviešu mākslas un zinātnes darbinieku atpūtas vietu. Viņš atpirka no toreizējiem īpašniekiem Laukezeru uz V.Stukula māsas vārda līdz ar mazu zemes gabaliņu. Tur uzbūvēja divstāvu ar dēļiem apšūtu koka ēku = pagaidu mītni. Sanatoriju atklāja 1931.gada vasarā. Arī tagad, ejot gar Laukezera krastu un pamanot tālumā makšķernieku, tā vien gribas ieskatīties – vai tik tur nepastaigājas Jaunsudrabiņš?

Vēlākajos gados cienītāju Laukezeram tāpat netrūka, arī tagad ik vasaru peldēšanas prasmi bērniem apgūt palīdz sporta skolotājs Jānis Āboliņš, kurš peldēt iemācījis simtiem jēkabpiliešu. Savukārt pie kaimiņu ezera – Ildzenieka (agrāk Ilzu ezers) – izveidojās vasarnīcu pilsētiņa, kur jēkabpilieši brauc pavadīt vasaru vai rušināties savā mazdārziņā.

Iekopj atpūtas vietas

Maija beigās Krustpils novada pašvaldība atklāja labiekārtotas atpūtas vietas pie visiem trim ezeriem. Pie Ildzenieku ezera tās atrodas vasarnīcu un mazdārziņu teritorijā uz pašvaldības zemes, savukārt pie Laukezera tās ir centrālajā, atpūtnieku iecienītajā peldvietā un ezera otrā pusē. Te no stāvās nogāzes lejup ved 138 pakāpieni. Tā ir atpūtas vieta „Zaļumplacis”, kas paredzēta 30 cilvēkiem. Atpūtas vietās ir ugunskura vietas, soliņi un galdi, kā arī tualetes un atkritumu tvertnes. Visās atpūtas vietās ir informācijas stendi un norādes zīmes. Viss darināts no koka.

Lai labiekārtotu atpūtas vietas, Krustpils novada pašvaldība piedalījās Zemgales plānošanas reģiona projektā „Ilgtspējīga dabas resursu apsaimniekošana Zemgalē” ar Norvēģijas finanšu instrumenta finansējumu. Projektu Laukezera dabas parkā īstenoja Krustpils novada pašvaldības Plānošanas, attīstības un informātikas nodaļa sadarbībā ar Tūrisma informācijas biroju un Kūku pagasta pārvaldi.

Projekta „Ilgtspējīga dabas resursu apsaimniekošana Zemgalē” mērķis ir dabas resursu pārvaldības un izmantošanas efektivitātes paaugstināšana „Natura 2000” teritorijā, radot priekšnoteikumus sugu un biotopu aizsardzībai, ūdeņu un meža resursu saglabāšanai un ilgtspējīgai izmantošanai. Projekta kopējās izmaksas Krustpils novada pašvaldībā ir 11883,53 Ls.

Projekta vadošais partneris ir Zemgales plānošanas reģions, kurš sadarbībā ar Bauskas, Rundāles, Jelgavas, Viesītes, Krustpils un Aizkraukles novada pašvaldībām sekmīgi ieviesa vērienīgu projektu „Ilgtspējīga dabas resursu saglabāšana Zemgalē”. Visu projekta aptverto teritoriju dabas parkos veikti infrastruktūras uzlabojumi, kas mazinās apmeklētāju negatīvo ietekmi gan uz atsevišķām reti sastopamām augu sugām un biotopiem, gan uz apkārtējo ainavu. Visos dabas parkos izvietoti stilistiski vienoti informatīvie stendi, ceļa un norādes zīmes. Reģiona ieguvums ir 20 apmācītie vides gidi, Laukezera dabas parkā – Spodris Bērziņš, kā arī sagatavotā un 5 000 eksemplāru lielā tirāžā izdotā, bagātīgi ilustrētā grāmata „Dabas vērtības Zemgalē”. Kopējās projekta izmaksas bija 383 798 eiro, no tām Eiropas Ekonomiskās zonas un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ieguldījums – 326 228 eiro, jeb 85 procenti, bet partneru līdzfinansējums – 57 570 eiro jeb 15 procentu.

Atklājot atpūtas vietas, Krustpils novada domes priekšsēdētājs Kārlis Pabērzs sacīja, ka šis ir tikai darba sākums, vēl būs jāiegulda milzums enerģijas un resursu, lai tās uzturētu tīras un kārtīgas, apmeklētājiem pievilcīgas. Savukārt Kūku pagasta pārvaldnieks Dzintars Kalniņš bija norūpējies par to, vai apmeklētāji pratīs saudzēt ar lielu mīlestību darinātos, šeit izvietotos solus, galdus, vai mežs un krastmala nepārvērtīsies atkritumu izgāztuvēs.

Viņa sacītais bija kā atgādinājums, ka šajā klusuma svētnīcā drīkst ienākt tikai tas, kurš spēj saklausīt Dzīvības balsis, bijībā par skaistumu, ko daba ļāvusi skatīt cilvēka acīm un dvēselei.

Māra Grīnberga

Fakti:

* Laukezera dabas parks atrodas Krustpils novada Kūku pagastā, septiņu kilometru attālumā no Jēkabpils, starp Rīgas – Rēzeknes šoseju un Rīgas – Daugavpils dzelzceļu septiņus kilometrus uz austrumiem no Krustpils.

* Dabas parks ar tā raksturīgo ezeru ķēdi un sarežģītas izcelsmes pazeminājumiem ir viens no nelielākajiem Latvijā, tā platība ir vien 327 hektāri. Ezeri tajā aizņem vienu ceturto daļu teritorijas jeb 27 procentus, meži – 60 procentus, lauksaimniecības zemes – ap 10 procentiem un vasarnīcu teritorijas – trīs procentus.

* Parks izveidots 2004.gadā, lai aizsargātu ezerus, kādi Latvijā ir liels retums, taču tajā netrūkst arī citu aizsargājamu dabas vērtību.

* Iegarenais Laukezers ir divu Latvijā īpaši aizsargājamu biotopu pārstāvis: gan kā mīkstūdens ezers, kas auklē aizsargājamo ezereņu, lobēliju un krasteņu audzes, gan arī kā Latvijā visspilgtākais, zinātniski izsakoties, mezotrofais ezers, par kādiem dēvē ar barības vielām vidēji bagātus ezerus.

* Ezera garums ir 1100 metru, platums – 350-600 metru, kopējā platība – 30,6 hektāri. Tas ierindojams dziļo ezeru grupā – maksimālais dziļums sasniedz 20,1 metru. Lielākie dziļumi meklējami ezera ziemeļu galā.

* Tāpat kā Laukezers, arī Ildzenieks ir mīkstūdens ezers ar ezereņu audzēm.

* 14,1 hektāru lielais Baltiņš var dižoties ar mieturaļģu augāju un dižās aslapes audzēm. Baltiņu ezeru sauc arī par hāru ezeru, kas ir rets un aizsargājams biotops. Ezera austrumu daļā, kur ieplūst minerālvielām bagātie avoti, biezas mieturaļģu jeb hāru audzes ir noaudušas plašus zemūdens paklājus. Dažās vietās hāru audzēs ir izveidojušies pat krāterveida dobumi, no kuriem nāk sērūdeņraža smaka.

* Ezerus ir pratis novērtēt lielais dumpis un lielais ķīris, kuriem te ir ligzdošanas vietas, taču labprāt šeit mīt arī citi aizsargājami putni, kuriem pa prātam niedrāji un slīkšņas.

Dabas parka „Daugavas loki” konsultatīvās padomes izbraukuma sēde par Augšdaugavas un Daugavas loku UNESCO Pasaules mantojuma Latvijas nacionālā saraksta nominācijas pilnveidošanu atbilstoši UNESCO vadlīnijām

Gada sākumā 7. janvārī notika pirmā Latvijas Nacionālās komisijas pārstāvju, pieaicināto ekspertu un nominācijas iesniedzēju vizīte Daugavpilī un Krāslavā.

Otrā izbraukuma sēde notika 8. jūnijā Slutišķu etnogrāfiskā vecticībnieku sādžā, kura atrodas Daugavas labā krasta terasē Markovas pilskalna pakājē.

Sēdē piedalījās Anita Vaivade UNESCO LNK Kultūras, komunikāciju un informācijas sektora vadītāja, Dainis Īvāns, Arvīds Barševskis Daugavpils Universitātes rektors, Jolanta Bāra no DU Sistemātiskās bioloģijas institūta, Elmīra Boikova LU Bioloģijas institūta Jūras Ekoloģijas laboratorijas vadītāja, Dacīte Beķere Vides aizsardzības kluba domniece, Jānis Silovs Dabas parka „Daugavas loki” direktors, Ināra Dzalbe Krāslavas novada domes Attīstības nodaļas vadītāja, Olga Lukaševica Daugavpils novada domes Reģionālās attīstības nodaļas telpiskās attīstības plānotāja,Anda Zeize Dabas aizsardzības pārvaldes Latgales reģionālās administrācijas direktoreun Aivars Siliņš.

Darba kārtībā bija vairāki svarīgi jautājumi – anotācija pagaidu sarakstam „tentative list” iesniegšanai UNESCO, Parīzē; konsultatīvās padomes izveidošana Augšdaugavas un Daugavas loku nominācijas sagatavošanai UNESCO Pasaules mantojumam, pamatojoties uz UNESCO vadlīnijām; sadarbības memoranda uzmetuma sagatavošana; ekspertu pieaicināšana gatavojot nomināciju; turpmāko darbības aktivitāšu saskaņošana.

Beidzoties sēdei Daiņa Īvāna pavadībā tika aplūkota unikālā Slutišķu etnogrāfiskā vecticībnieku sādža. Vēstures avotos Slutišķi kā ciems minēts jau 1785. gadā. Slutišķu sādžā vērojamas zemnieku mājokļu celšanas tradīcijas. Māju apdare un dekori radniecīgi tuvāko kaimiņu – slāvu tautu celtniecības tradīcijām un izpaužas fasādēs, grezni apdarinātos logos, rotātās durvīs un zelmiņos. Rotājumu izvēlē ir darbojusies namdaru bagātīgā fantāzija. Grezni veidotas logu apmales un karnīzes, kuras gandrīz nevienā celtnē neatkārtojas, jo namdari, darinot logu rotājumus, vienmēr domāja par ēku individualitāti.

Pēc pastaigas pa sādžu Arvīds Barševskis visus aizveda uz Daugavas krastu, kur kreisajā krastā redzama Ververu krauja. No kraujas paveras, iespējams, Latvijā krāšņākais skats.

Pasākuma izskaņa – Daugavpils Universitātes Muzejā, kur tika atklāta Līgo svētku  tematikas izstāde „Lai puto”. Turpinot DU darbinieku kolekciju izstāžu ciklu, šoreiz tiek eksponētas uzreiz divas kolekcijas – DU Starptautisko un sabiedrisko attiecību daļas vadītāja Jāņa Kudiņa alus kausu kolekcija un Sistemātiskās bioloģijas institūta Sistemātiskās botānikas laboratorijas vadītāja, docenta Pētera Evarta-Bundera alus etiķešu kolekcija.

Jelgavas pilssalā – otra talka, šajā sezonā, noslēdzošā. Pastrādājām, satikām savus nu jau vecos paziņas – zirgus. Vējš, saule, skrejoši mākoņi pāri Lielupei un sajūta – esam savā vietā, godam pastrādājuši, paveikuši kaut nelielu, tomēr labu darbu.

—————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————

Jelgavas pilssalā atkal bijām atbraukuši patalkot – savākt izcirstos krūmus, salikt kaudzēs, nodedzināt. Darbiņš patīkams, kaulus lauž, toties publika – neaizmirstama! Savvaļas zirgi pēc garās ziemas atkopušies, maina kažokus, saskrējuši vēl pavisam bikli kumeliņi un arī mīlas jūtas brāzmo! Pati pilssala ir tā vērts, lai izstaigātu to līdz pašam galam – savvaļas tulpju pļavas (nekad nebiju redzējusi šos pasakaini trauslos ziediņus savvaļā!), gaiļbiksīši, mierpilnā Lielupe. Ir vērts arī noklausīties Eināra, savvaļas zirgu bara saimnieka, stāstu, kā īsti zirgiem te klājās – atklāsiet sev daudz nezināma.(R)

Sācies skaisto ceļojumu laiks – pavasaris tā vien dzen laukā no pilsētas un, re, ko mēs vienā tādā braucienā ieraudzījām!

Ventas rumba maijā. Kaislīgiem makšķerniekiem neiesaku – sirds plīsīs žēlabās. Bezkaislīgajiem – lidojošo zivju dancis rumbā bija patiešām skaists un efektīgs.

Zaudētā paradīze. Vai varbūt – atņemtā… Mazbānīša stacija Ventspilī.

Jūra maijā…Kāda maiga gaisma, gaiss un sajūta, ka , jā, viss ir iespējams – arī lidot!

Ķemeri. Aizmirsta Jūrmalas pilsētas nomale. Mirusī pilsēta… Bet varēja kļūt par lielisku atpūtas un ārstniecības vietu.

Vides aizsardzības klubs 30. aprīlī talko Gaiziņā – stāda kokus!

Vispirms par padarīto – Madonas rajona Vestienā, mežu konsultāciju centrā “Pakalnieši”, notika pati jaukākā un ilgtspējīgākā talka Latvijā – tur tika stādīti koki, lai veidotu pirmo vietējās dendrofloras ekspozīciju Latvijā. Šīs idejas aizsākumi meklējami pagājušogad, kad tika uzsākta parka veidošana un iestādīti 70 dažādu Latvijā augošu kokaugu stādiņi (zalktene, Alpu jāņoga, īve, krūklis, irbene, segliņš u.c.) Pēc gadiem šajā parkā būs iespējams vienkopus apskatīt augus no visiem Latvijas novadiem. Talkas dienā tika iestādīti 21 koku un krūmu dēsti. Darba pietika visiem – raka, stādīja, laistīja, nostiprināja, lika kokos putnubūrīšus, vārīja lielo zupas katlu, gleznoja, fotografēja, makšķerēja, plēsa jokus, kā jau īstā talkā pienākas. Pie katra iestādītā dēsta tika pielikta zīmīte nākamajām paaudzēm – kurš un kad šo kociņu iestādījis.

Pēc talkas viesojāmies “Seskos” pie Saulcerītes Vieses vīra Arnolda. Bijām arī pie Saulcerītes kapa, kur aprakta viņas urniņa. Vakarā muzicēja Haralds Sīmanis, dziedāja bērni – Marta, Samanta un Una. Otrā dienā devāmies pārgājienā uz Gaiziņu un  Bolēnu avotu. Laiks bija brīnišķīgs un kārtīgs darbs – paveikts!

Iestādīto koku un krūmu sarakstiņš: Āra bērzs “Youngii”, Miltu pīlādzis, baltais vītols “AUREA”, parastā egle “Luua Parl”, parastā goba “Camperdownii”, baltalksnis rubrifolia, parastā ieva “COLORATA”, egle “Nidiformis” potējums, Pensilvānijas osis, purpura vītols “GRACILIS”, platlapu liepa, platlapu liepa “Vitifolia Bauska”, egle “Procumbens”, egle parastā “Roseospica”, irbene “Park Hewel Harvest”, irbene “Fastigiata”, Amūras korķakoks, parastā priede – lielās raganu slotas potējums, parastā priede – mazās raganu slotas potējums, parastā priede “Hillside Creeper”, parastais kadiķis “Bruns”.

Re, talkā bija arī mūsu fotogrāfe – Dacīte Beķere!

 —————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————————–

Lieldienas – Atmoda, Augšāmcelšanās, Dabas Augstā dziesma. Nekur citur šīs sajūtas nav iespējams izjust tik tīrā, mierpilnā un sakārtotā veidā. Viss notiek pareizi – Saule atgriežas, putni gavilē, bites vēl nav izzudušas, zeme gatava sevi atvērt sēklai un sadarboties ar mums, cilvēkiem.

Foto no Straupes apkārtnes – Dacīte Beķere

9. aprīlī Jaunpiebalgā putni saņēma jaunas, skaistas mājiņas – jaunus, svaigus putnubūrīšus, ko izgatavoja jaunpiebaldzēni –  gan lielie, gan mazie un ne tikai gatavoja, bet arī izkrāsoja un, protams, piestiprināja kokos. Paralēli darbojās arī brīvdabas izstāde. Tāds, skaists un atraktīvs bija pasākums –  “Putnu mājas Jaunpiebalgā”!

Dzīvības loki. AugšDaugava

Daiņa Īvāna albūma atvēršanas svētki Daugavpilī.

Pagājuši 25 gadi kopš sākās tautas cīņa par Daugavu – to savā uzrunā atgādināja Dainis Īvāns.

Albūma atvēršana notika Daugavpilī un to vadīja Daugavpils universitātes rektors Arvīds Barševskis.

Autors kopā ar LU profesori Aiju Mellumu

Albūma autors paraksta savu grāmatu.

Vides aizsardzības kluba viceprezidente Elita Kalniņa: Diemžēl, cīņa par Daugavu vēl nav beigusies…

Jēkabpils Latviešu biedrības priekšsēdētāja Māra Grīnberga.

Svētki bez šampanieša glāzes nav svētki!

VAK viceprezidente E.Kalniņa un LU Hidroekoloģijas institūta Jūras ekoloģijas laboratorijas vadītāja, bioloģijas zinātņu doktore, SO “Par tīru Daugavu” valdes locekle Elmīra Boiko.

Daugavpils centrā.

Glābšanas misija Ungura ezerā!

Glābējkomanda – Lelde Eņģele, Elita Kalniņa un Dacīte Beķere – patiesībā aizbrauca uz Unguru kā bļitkotāju komanda. Ungurs gan sagaidīja drosmīgās dāmas ar miglu un sniegputeni.

Lelde un Elita, protams, nav no tām kundzītēm, kuras kaut kāds putenis nobiedēs un viņas lietišķi apspriež copes lietas.

Tikmēr čaklā fotogrāfe Dacīte lēnā garā pastaigājas gar krastmalu un sadzird izmisīgas suņa rejas kaut kur ezera viducī… Ciešāk ieskatoties, Dacīte saprot – Ungurā ledus vietām jau plāns (ir 24.marts!) un nabaga šunelis ielūzis!

Bilde tāda drusku neskaidra, tomēr pelēkais spalvu kušķis vidū ir paliela auguma suns. Kad bļitkotājas to saprata, pie malas tika nomesti visi copes instrumenti, gādāti gari koki un Lelde varonīgi metās uz vēdera, lai uzmanīgi tuvotos ielūzušajam sunim. Suns diemžēl nemāk ar ķepām satvert palīdzīgu koku, tādēļ Leldei nācās piešļūkt pie ezerā ielūzušā dzīvnieka gluži tuvu, lai satvertu to un izvilktu laukā.

Tas tika izdarīts! Suns vienkārši noskurinājās un aizskrēja, pat paldies nepateicis, bet tas jau nav tik svarīgi! Lelde tika atpakaļ drošā vietā, putenis bija beidzies un gulbji atlidojuši! Glābšanas misija noritējusi godam!

Pie Ungura ezera viss atkal klusi, skaisti un mierīgi. Vai dāmas noķēra arī kādu zivi? Ak, es aizmirsu pajautāt! (R)

Kā katru gadu daži VAK dīvainīši tomēr atkuļas līdz Zaķusalai 22. martā. Šogad agrais rīts pie Daugavas bija salīdzinoši silts, drosmīgo pulciņš mazs, bet draudzīgs. Galu galā tika izteikta doma, ka saullēkts turpmāk jāsagaida katru rītu… Ko lai saka – tas tiešām bija brīnišķīgs!

Bet sākumā bija tumsa, zilgana krēsla un visa zeme un ūdeņi iekalti biezā, smagā ledū. To pārbaudīja Lelde.

Kad ledus stiprums pārbaudīts, kļūst bēdīgi…liekas, ka nekāda saule nespēs to izkausēt!

Tomēr Elita satver VAk zaļo karogu un ir pārliecināta – būs labi!

Kuram gan negribas iepozēt ar zaļo karogu! Arī Lelde Nr.2 to dara labprāt!

Kā redzams, vēl ir tāds patumšs visapkārt, bet… nu jau sākas!

Tā tas notika! Gaidām…

Un te tā ir! Brīnums ir noticis!!!

Nav nekas brīnišķīgāks par šo pavasara mirkli – Saule pie mums atgriezusies! Lai Jums visiem šādi mirkļi šajā pavasarī un vasarā būtu jo daudz!

Mūžīgi Jūsu VAK

Rīgas mēra Nila Ušakova tikšanās ar Pārdaugavas iedzīvotājiem mazajā Arkādijā

Ušakova kungs lietišķi un lakoniski solīja sanākušajiem – mazajā Arkādijā nekāda apbūve nenotiks – te vienmēr būs parks.

Ušakova kungs gan lika pie sirds – iedzīvotājiem arī pašiem jābūt aktīviem un līdz 25. martam jaaizpilda anketas, kurās viņi izsaka savu viedokli par šo apbūves projektu. Ja tas būs izteikti negatīvs, Rīgas dome to respektēs un attiecīgi rīkosies.

Anketas tik dalītas un aizpildītas turpat uz vietas. Cilvēki bija aktīvi sava viedokļa paušanā.

Turpat pretī mazajai Arkādijai Nometņu ielā 16 redzama pavisam nesen uzceltā daudzdzīvokļu māja, patiešām liela un ļooooti smalka, bet – pilnīgi tukša. Vai ir vajadzība pēc vēl divām dauddzdzīvokļu mājām tieši mazajā Arkādijā?

Skumjš skats uz mazās Arkādijas celiņiem, soliņiem un atkritumu tvertnēm, var redzēt, ka saimniekošana šajā vietā nevedas un ne velti iedzīvotāji par to sašutuši. Bet – Rīgas dārzi un parki nedrīkst šo teritoriju apsaimniekot, jo tā pieder privātpersonai…

Mazā Arkādija 1960. gados. Kāda laipna vietējā iedzīvotāja bija atnesusi uz tikšanos šo skaisto fotogrāfiju un ļāva mums to nofotografēt.

P.S. Arī VAK nodeva Rīgas mēram Nilam Ušakovam vēstuli, kurā bija arī ieteikumi, ko darīt, lai šī vieta atgūtu savu zaļās zonas statusu.

Saule aust 7. marta rītā virs Daugavas pie Jēkabpils. Pasakaini skaisti…

Foto: Māra Grīnberga

Nominācija – Daugava

Par Aizsargājamo ainavu apvidu „ Augšdaugava” (NATURA 2000) iekļaušanu UNESCO Pasaules mantojuma Latvijas Nacionālā sarakstā

Nominācijas pieteikuma iesniegšana ir ilgstoša un rūpīga darba rezultāts. Kā zināms, VAK nu jau vairākus gadus seko mūsu likteņupes Daugavas liktenim. Tiekoties ar pārstāvjiem gan Daugavpilī, gan Krāslavā iepriecinoši bija tas, ka izdevās mainīt un lauzt sabiedrībā valdošos priekšstatus par to, ka dabas aizsardzība nenozīmē vienus vienīgus aizliegumus,kā parasts uzskatīt tikko kāda teritorija iegūst aizsargājama objekta statusu. Diskusiju laikā izdevās pārliecināt sanākušos par gluži pretējo –  radās daudz jaunu un interesantu ideju, kā attīstīt ekotūrismu un bioloģisko lauksaimniecību aizsargājamās teritorijās.

Latvija pievienojās UNESCO Pasaules mantojuma Konvencijai 1995. gadā. Pašlaik Latvijas vārds Pasaules dabas un kultūras mantojuma sarakstā minēts saistībā ar diviem ierakstiem: Rīgas vēsturisko centru (iekļauts 1997. gadā) un Strūves ģeodēzisko loku (starpvalstu nominācija, iekļauta 2005. gadā). Kopumā UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā pašreiz ir iekļautas 911 vietas – 704 kultūras, 180 – dabas, 27 – jaukta tipa teritorijas. No 911 Pasaules mantojuma vietām, vairāk kā 250 ir pilsētu vēsturiskie centri un gandrīz 70 – kultūrainavas.

Tagad atliek tikai gaidīt, kādu lēmumu pieņems komisija. Turēsim īkšķus, lai Latgali ieceltu Saulītē!


UNESCO LNK ģenerālsekretāre Dagnija Baltiņa


LU Bioloģijas Institūta, hidrobioloģe Elmīra Boikova un VAK viceprezidente Elita Kalniņa


Eksperti – Ēriks Leitis un Artūrs Škute

VAK viceprezidente Elita Kalniņa, žurnālists un publicists Dainis Īvāns, Daugavpils Universitātes rektors Arvīds Barševskis

Tikšanās Krāslavas novada domē

Daugava pie Krāslavas.

Jaunais 2011. gads SAGAIDĪTS!!!

VAK draugu grupiņa Jauno gadu sagaidīja lauku mājās netālu no Straupes. Bija viss – dziļi sniegi, māja bez elektrības, krāšņu un plīts kurināšana, bet galvenais – draugi, romantiska, mīļa gaisotne, ugunskurs, lukturīši ābelē, dejas un dziesmas, bluķa vilkšana,  ķekatnieki un pat – ķūķis (galvenais vecgada vakara ēdiens!). Bet visvisgalvenais – pasakains, elpu aizraujošs ziemas skaistums visapkārt! Un maigs meža nakts klusums pulksten divpadsmitos naktī.

Laimīgu Jauno gadu!

Ziemas skaistums. Šī gada ziema ir kā Jāņu nakts vasaras krāšņuma pilnbrieds un ir vērts izbraukt no pilsētas, lai sagaidītu Jauno tādā tīrā un klusā pasaulē.

Lauku mājiņa. Te atnāks Jaunais gads.

Lukturīši ābelē rādīs ceļu…

Ugunskura dūmi, svecīšu sprakstēšana, plīts un krāšņu vieglā dūmu smarža – pēc tās arī Jaunais atradīs ceļu.

Ceļu pilnīgi noteikti atrada ķekatnieki!

Re, sanākuši pilna māja!

Sākumā kārtīgi jāiestiprinās…

Tad jāķeras pie šīs ziemas populārākā darba – sniega tīrīšanas!

Skaistākais un miermīlīgākais gaismas avots – svecītes.

Tāpat kā ugunskurs sniega kupenās. Jaunais gads nāk ar Gaismu.

Ziemas svētku mijkrēšļa miers Brīvdabas muzejā

Foto: Dacīte Beķere

Saules muzejā 16. decembrī dziedāja un sarunājās dziesminieks Haralds Sīmanis.

Dziesmas it kā visas dzirdētas, pats Haralds arī redzēts un tomēr… arvien kāda jauna sajūta nāk klāt, viņu klausoties. Abi ar Arvīdu, kurš ir Sīmaņa  dziesmu lielākās daļas tekstu autors, viegli, ar nelielu smaidiņu atcerējās jaunību – kā dziesmas tapušas un, kas īsti bija vispirms – teksts vai melodija. Filozofisks jautājums, kas šoreiz neprasās pēc atbildes – dzejolis un mūzika izveidojuši dziesmu,  kas dara savu galveno darāmo – pieskarās mūsu sirdij. (R)

VAK prezidents un virsaitis Arvīds Ulme, mierīgs un apgarots pēc divu nedēļu uzturēšanās Ventspils Rakstnieku namā, iepriecināja savus klausītājus Saules muzejā savā radošajā vakarā – jauni dzejoļi, pārdomas, sarunas. Tieši tas, kas cilvēkam vajadzīgs pēc saspringtas darbadienas un gaidot pārdomu un miera svētkus – Ziemassvētkus. Mīts, ka Arvīds dzejoļus vairs neraksta, ir ne tikai pārspīlēts, bet pat pavisam  nepatiess. Raksta un kā vēl! Arī Pienotavas lasītāji par to šad un tad var pārliecināties. Arvīda uzskati par Pasaules Kārtību un Mīlestību lasāmi ne tikai viņa dzejoļos, bet arī prozā. Tā viņam viss rit savu lēno, nesteidzīgo, bet mērķtiecīgo gaitu… (R)

Uz vectētiņa dzejas vakaru ieradusies arī Arvīda mazmeitiņa Arvena ar savu mammu Ievu.

Ziemassvētki nāk…burtiski kāpj iekšā pa logu. Tā notiek Ventspilī. (R)

Ziemassvētki nostājušies sev paredzētā vietā – Rātslaukumā pie baznīcas…

Ziemassvētkus pie mums dzen šurp vējš. Liels vējš. Milzīgs…

Un arī SAULE!!!

___________________________________________________________

_

2010. g. no 6. līdz 22. jūnijam Vārves pagastā Ventspils

novadā notika militārās mācības BALTOPS. BALTOPS mācības.

Ieskaitot Latviju, piedalījās 12 valstis. Latvija; Lietuva; Igaunija; ASV, Dānija; Vācija; Polija;Zviedrija; Beļģija; Somija; Nīderlande; Francija.BALTOPS pamatā ir jūras mācības, kurās ietverti kuģošanas drošības pasākumi, munīciju neitralizēšana ( pamatā II Pasaules kara munīcija, kas atrodas jūrā), kā arī dažādi glābšanas pasākumi. Mācībās bija iekļauti arī sauszemes vingrinājums, kura laikā Baltijas jūrā tiks veikta tehnikas izkraušana un personāla izsēdināšana krastā.

Iepriekš šāda veida mācības notika pirms diviem gadiem Krētas salā un tika identiski veiktas tās pašas darbības, kādas notika Latvijas teritorijā.

Lai  notiktu tehnikas vienību izsēdināšana tika atjaunots jau padomju laikā būvēts ceļš un tā nobrauktuve. Kad Aizsardzības ministrija saņēma pirmos uzdevumus par dalību pasākumā, tā sakontaktējās ar profesoru G. Eberhardu un saņēma viņa vērtējumu par šo ieceri atjaunot šo ceļu un tā nobrauktuvi. Tur netika plānots nocirst nevienu koku, vismaz tajā teritorijā, kur plānots izveidot  nobrauktuvi. Problēma, kas tika risināta ir tieši nobrauktuves paplašināšana. Nepieciešams to paplašināt līdz 9 metriem. Šis ceļš ir betonēts un to vajadzēja atjaunot, nostiprinot jau tur esošās betona konstrukcijas, kā arī uzlabot ceļu, kas ved laukā no kāpām.

Tātad – lai nokļūtu pie jūras ar automašinām Amerikāņu armija izbūvēja
nobrauktuvi, kuru šajās militārajās mācībās izmantoja 1 dienu, bet, kas notiek ar šo vietu pēc tam, kas to apsaimniekos, par to militāristi atbild: tā vairs nav mūsu kompetence. Un rezultāti nav ilgi jāgaida –  pārkāpēji, kuri vēlas piebraukt pie jūras ar mašīnām, to tagad arī viegli var izdarīt.

Imants Blūms

____________________________________________________________

Pavasarī – ziedi,

Vasarā – dzeguzes,

Pilnmēness – rudenī,

Ziemā – sniegs,

Mirdzošs un auksts.
Dzen priesteris Dogens (1200-1253)


Sākusies ziema… uzsnidzis pirmais sniegs… saulē mirdz ledus, sals kniebj  vaigos. Laiks padomāt par putniem, adīt krāsainas, garas šalles, dedzināt sveces, štovēt kāpostus, braukt slēpot un celt sniega cietokšņus. Ziema sākusies.

Pie Lorupes un Lorupes gravā



Re, kāds koks!

Kaspars Znotiņš

Šovasar piecas dienas laivojām ar kanoe no Usmas līdz jūrai. Maršruts: Engure (upe) – Puzes ezers – Rinda(upe) -Irbe. Engure plūst cauri melnalkšņu audzēm tāpat kā Mārupīte. Vietām melnalkšņu saknes ir kailas un var redzēt, kā tie ieķērušies upes krastos.
Engure ietek Puzes ezerā un pēc tā sākas Rinda, kas pirmos 9km ir ezeriņu virkne (rinda), bet pēc tam kļūst par upīti. Apkārt ir lauksaimniecības zemes, upe vietām taisnota, tāpēc aizaugusi. Bet pēc šiem bagarētajiem 5km upe uz dažiem kilometriem ir likta mierā – tā līkločiem plūst gar mežu ar stāviem krastiem, un kaut kur šī
posma sākumā mēs ieraudzījām šo melnalksni. Pēc
kartes (I.Lukss,V.Avotiņš “No Usmas līdz jūrai”) labajā krastā ir mājas “Tēviņi”, kreisajā-“Mežvalki”. Ja atmiņa mani neviļ. Katrā ziņā tas ir posmā no “Luidiem” līdz Popes-Virpes ceļa tiltam. Šķiet, ka melnalksnis, ko var redzēt bildē, tur jūtas labi, ir pilnībā zaļš un ar savām saknēm pārklājis visu upes sēri savu zaru vainaga platumā. Pēc izmēriem viņš nav resnāks par Mārupītes
dižmelnalksni (alksnājā pretī Tēlnieku dārzam, netālu no Codes ielas tilta pāri Mārupītei), bet to droši vien var ierindot savdabīgo koku kategorijā. Nezinu, vai viņam ir dižkoka apkārtmērs. Bet neviens melnalkšņa sakņojums, ko redzēju Engurē, nelīdzinās šim varenajam sakņu murskulim.






Novembris…veļu un atmiņu laiks…

Veļu laikā (līdz 10. novembrim, Mārtiņiem) nedrīkst dziedāt, skaļi brēkt vai sasaukties, veļu laikā labāk darboties klusi, mierīgi, mājās sēžot un ieklausoties, kas notiek tur, laukā, aiz loga, miglā un tumsā…

Veļu laikā jābaro veļi, bet mūsdienās laikam neviens to vairs nedara… Bet var vismaz atcerēties tos, kas aizgājuši. Ļaut viņiem mierīgi paklejot pa miglaino dārzu. (R)


Jēkabpilī sākusies dambja bēršana. Foto: Dainis Ormanis, 1990.gads.

Māra Grīnberga

(Jēkabpils latviešu biedrība)

Kāpēc iznīcina iecienītāko pludmali Daugavmalā?

1990.gada ziemas plūdos palu ūdeņos slīka lielākā daļa kreisā krasta ielu Jēkabpilī. Divi gadu desmiti apritējuši arī aizsargdambim, ko uzbēra tā paša gada vasarā un rudenī. Šī gada augustā sākās plaši dambja rekonstrukcijas darbi, ko jēkabpilieši vērtēja pozitīvi, neapšaubot to, ka dambim nepieciešama nostiprināšana. Taču daudzos izbrīnu radīja krastmalas betonēšana kreisajā krastā pie tilta, tā atņemot iecienītāko balto smilšu pludmali, kur labprāt atpūtās pilsētnieki.

Osta vai laivu dižpilsēta?

Kad sākās betonēšana, pašvaldības Pilsētsaimniecības departamenta direktors Raits Sirmovičs skaidroja, ka te topot laivu nobrauktuve. Tas izraisīja izbrīnu un gluži loģiskus jautājumus: kam kalpos laivu nobrauktuve, kādas laivas te vedīs, vai pilsētā vispār ir tik daudz laivu? Varbūt Jēkabpilī rīkos ātrlaivu sacensības? Dažs bažījās – vai tik betonētais laukums neesot pirmsākums Daugavas kanāla racēju iecerētajai ostai Jēkabpilī? Kāds cits ieminējās, ka betonētais laukums varētu būt tāda kā pašvaldības atspēlēšanās aktīvistam Pēterim Spruktam, kurš te bija ierīkojis allaž tik pretrunīgi vērtēto atpūtas vietu ar volejbola laukumu, aku, soliņiem un šūpolēm.

Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, “JV” veica nelielu pētījumu un secināja – Jēkabpils nudien nav uzskatāma par laivu dižpilsētu, jo pēc CSDD datiem līdz šā gada 1.oktobrim Jēkabpilī reģistrētas 72 laivas, kuras lielākoties kalpo makšķerēšanas vajadzībām, bet diez vai noderētu sacensību rīkošanai. Pavisam Latvijā reģistrēti nepilni 10 000 ūdens transportlīdzekļu.

Raits Sirmovičs skaidro: “Laivu nobrauktuve nepieciešama Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta vajadzībām, lai nepieciešamības gadījumā varētu laivas ātri nogādāt krastmalā, šeit būs arī ērta ūdens ņemšanas vieta ugunsgrēku gadījumos.”

Ugunsdzēsēji par nobrauktuvi priecājas

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Zemgales reģiona brigādes Jēkabpils nodaļas komandieris Miervaldis Tomiņš vērtē laivu nobrauktuvi pozitīvi, jo dažkārt ekstremālās situācijās laiva jāievelk ūdenī gandrīz momentāli, jo ūdenī ierautu cilvēku straume aiznes zibenīgā ātrumā. Pēdējoreiz tāda situācija bija šopavasar, kad glābējiem izdevās izglābt uz ledus gabala peldošu cilvēku. Laivu gan varēja nolaist ūdenī tikai gandrīz pie pašām krācēm. Tagad, ja būs sagatavota vieta, tas būs izdarāms daudz ātrāk. Glābēju rīcībā ir viena plastikāta laiva, otra – no metāla, ar motoru un tiek pārvadāta ar piekabi. Protams, ūdeni neņems no Daugavas, ja to varēs dabūt no tuvākajiem hidrantiem dažādos pilsētas mikrorajonos.

Uz jautājumu, kur turpmāk peldēties Daugavmalas iedzīvotājiem, ja pludmales vairs nav, citviet upes gultne ir pārāk dubļaina un akmeņaina, bet pārējā krastmala ieaugusi kārklos, R.Sirmovičs atbildēja, ka ar laiku vajadzēs padomāt par peldvietas ierīkošanu un kārklu izzāģēšanu. Bet vārdu savienojums “ar laiku” nozīmē gan “kaut kad”, gan “nekad”.

Raits Sirmovičs jēkabpiliešus informē, ka pēc dambja rekonstrukcijas abos krastos būs ne tikai ērtas kāpnes vairāk nekā 10 vietās, bet arī atpūtas laukumi. Soliņi un atkritumu urnas. Taču pats galvenais – dambis būšot daudz drošāks un augstāks. Iespējams, ka nobrauktuve noderēs, ja tiks rīkotas ātrumlaivu sacensības. Uz dambja uzbraukt drīkstēs vienīgi ugunsdzēsības un glābšanas ekipāžas, jebkuram citam transportam pa dambi pārvietoties būs aizliegts. Kopš dambja rekonstrukcijas jau vērojamas vairākas izmaiņas – pie betonētā laukuma uz dambja parādījušās ietves aprises, labajā krastā turpinās mūra sienas nostiprināšana.

Kā pie Jēkabpils būvēja mazo “Ķīnas mūri”

Patiesībā ideja par Daugavas aizsargdambi  nav jauna. Pirmoreiz par tādu iespēju ieminējās Jēkabpils Vēstures muzeja direktors Valentīns Cirsis. 1983.gadā Jēkabpils pārdzīvoja kārtējos lielos plūdus, un, vadot ekskursiju, viņš ieminējās, ka pēc desmit gadiem ap Jēkabpili sliešoties tik augsts dambis kā Ķīnas mūris un pilsētu no Daugavas nemaz nevarēšot redzēt. Tolaik visi pasmējās par tik absurdu domu, jo pa logiem skatāmā Daugavas ainava bija kļuvusi par dzīves neatņemamu daļu.

Valentīns Cirsis nekļūdījās – nepagāja ne desmit gadu, kad sākās dambja bēršana. Toreizējā Jēkabpils pilsētas Tautas deputātu izpildkomiteja jau pēc 1990.gada janvāra plūdiem pieņēma lēmumu par dambja veidošanu, saskatot vienīgo iespēju pret plūdu apdraudējumu.

Toreizējais pilsētas mērs, dambja būvniecības iniciators Vilis Dābols teic, ka dambi sāka bērt bez projekta, vien izmantojot iesniegtās skices, jo “pilsēta pludoja un nekavējoties vajadzēja kaut ko darīt.” Bez tam nebija zināms, vai ziemas plūdiem nesekos vēl vieni – pavasarī.

Pirmais lielākais pārbaudījums pēc uzbēršanas dambim bija 1998.gada plūdi, kad ūdens līmenis pārsniedza kritisko, bet neizbūvētajā dambja vietā pie klostera ūdens sāka ieplūst pilsētā. Šur tur Pļaviņu ielā veidojās savdabīgas strūklakas, liecinot par lielo ūdens spiedienu. Tādēļ izsauktajām “melnajām beretēm” nācās veidot stiprinājumus ar smilšu maisiem. Arī 2007.gada plūdos ūdens vietām sūcās pa dambja apakšu, bet pašā pilsētas centrā – Viestura ielas galā radās pamatīga rieva, kas tika aizbērta un aizlīdzināta.

“JV” jau rakstīja, ka šogad uzsāktās dambja rekonstrukcijas laikā betonē iekšējās nogāzes, monolītu aizsargsienu, kā arī izbūvē laivu nobrauktuvi. Rekonstrukcijas mērķis – samazināt Pļaviņu HES radītos plūdu draudus Jēkabpilī. Papildus tiks ierīkots apgaismojums. Projekta kopējās izmaksas ir 1 428 364,63 lati, no kuriem 85 procentus finansē Eiropas Reģionālās attīstības fonds, pārējos 15 procentus līdzfinansē Jēkabpils pilsētas pašvaldība.

Sabiedriskās apspriešanas nebija

Aizsargdambji gan Jēkabpilī, gan Krustpilī kļuvuši par ierastu ainavas sastāvdaļu, diemžēl pašvaldība iedzīvotājiem atņēmusi kreisā krasta pludmali, un diezin vai kāds  izklās savu sauļošanās “deķīti” uz nedzīvā betona vai bridīs cauri brikšņiem, lai sasniegtu kādu smilšaināku piekrastes pleķīti.

Kāpēc laivu nobrauktuvi nevarēja būvēt citviet? Kaut vai augšpus tilta Daugavas kreisajā krastā, vai vēl kādā citā vietā, skaidrības nav. Bez tam iedzīvotājiem, kuri patlaban izrāda sašutumu par pludmales pārvēršanu betonētā laukumā, iepriekš nav bijis arī iespēju izteikt savu viedokli par nobrauktuves būvniecību – sabiedriskās apspriešanas par šo projektu nav bijis.

Vilis Dābols, kurš savulaik bijis arī dabas aizsardzības speciālists, gan uzsver: “Betonētas nobrauktuves izbūve nekādus draudus videi nerada, toties ir papildu drošība plūdu gadījumā.”

“Būtiskus pārbūves darbus uz dambjiem projekts neparedzēja, tikai rekonstrukciju un nelielas izmaiņas, tādēļ sabiedriskā apspriešana nebija nepieciešama. Tāda būtu jārīko tad, ja celtu jaunu dambji vai veco nojauktu.Šis dambis ir jau esoša būve,” skaidro R.Sirmovičs.

Tādēļ nav ko brīnīties, ka “lidlauka” izbūve pludmales vietā (kaut arī tam nebija Eiropas standarta zilā karoga) daudziem bija nepatīkams pārsteigums un lika aizdomāties par to, vai tomēr tik būtisks jautājums nav jānodod publiskai apspriešanai, pirms kāda sabiedrībai svarīga vieta tiek likvidēta.

2008.gadā vietējais aktīvists Pēteris Sprukts pa savam labiekārtoja krastmalu pludmales tuvumā. Jēkabpils dome darbus nesaskaņoja, un P.Sprukts tos veica tikai pēc savas iniciatīvas.
Pilnā sparā rit būvniecība kādreizējās peldvietas vietā.



Tomēr par šādiem skatiem laikam jēkabpiliešiem vairs nav ko sapņot…

Neved mani uz Gaiziņu!

Dainis Īvāns

Foto: Dacīte Beķere

Rakstnieces Māras Svīres teksts „Aizved mani uz Munameģi!” kopš Jāņa Streiča filmas „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” latviešu sabiedrībās folklorizējies tik pamatīgi, ka mums pat neienāk prātā jautāt, kādēļ ne tikai igauņi, bet arī paši latvieši kaut ko tādu nesaka par Gaiziņu.

Ja uz mūsu likteņkalnu palūkojas no teiku un nostāstu tālēm, no pirmskara Latvijas un pat padomju laika skatu kartiņu burvības, tas šķiet gauži aplami. Gaiziņš un tā apkaime liekas pat skaistāki, iedvesmīgāki par Munameģi, sevišķi latvieša sirdij un prātam. Arī ja raugās no formālā viedokļa, tur ir Vestienas aizsargājamo ainavu apvidus, Natura 2000 teritorija, dabas aizsardzības programmas LIFE protektorāts, neskaitāmu aizsargājamu augu, dzīvnieku un biotopu mājvieta, teiksmainā Dieviena.

Taču šodien uz Gaiziņu gan ciemiņus, gan saviešus labāk nevest. Vairāk nekā divdesmit valsts atjaunotās neatkarības gados Madonas novada amatpersonu un novadā izvietoto valsts uzraudzības iestāžu bezatbildība, nekaunīgi pieļautā un, izskatās, pat veicinātā nacionālās bagātības izsaimniekošana kādreiz jaukās, latviskās kultūrvides ainavas degradējusi līdz nepazīšanai. Aizsargājamās kalnu nogāzes un trauslo augu kopu gravas pārvērstas baigos „šļūcambiznesa” kanālos, tehnokrātiskās trasēs. Arī paši „dumjās dabas” veidotie kalni uzbērti un pārveidoti. Ielejās dažāda kaluma plānā galdiņa urbēji un puskoka lēcēji ar uzņēmuma „Lido” Gunāru Ķirsonu priekšgalā atstājuši pamestus, pusraktus dīķus, grants krāterus un betona atkritumus. Madonas novada vadītājs, no kura novadā, kā man teica, „visi baidoties”, jau 2004. gadā, apspriežot dabas parka „Gaiziņkalns” dabas aizsardzības plānu, vandālismam devis politisku svētību ar mudinājumu aizsargājamās (!) ainavas „ekspluatēt no ekonomiskā viedokļa”. Tas arī noticis. Tikai rezultātā – ne ekonomikas, ne ainavu, ne vairs nacionālās svētvietas.

Vai Ceļapīters , kurš ir Šķēles, Šlesera un Co politbiznesa partneris, kā arī viņiem padevīgie klusētāji ar bailuļiem mums kādreiz atdos nolaupīto Gaiziņu – kaut kādā ziņā vissvarīgāko latviskās identitātes simbolu? Vai kāds šai valstī spēs pārtraukt posta darbus likteņkalnā un par to saņems arī pelnīto sodu?

Pagaidām kaunā jāatzīst, ka jebkuram latvietim ar sirdsapziņu un godaprātu jālūdzas: „Neved mani uz Gaiziņu!”

x x x

Par situāciju Vestienas aizsargājamā ainvu apvidū publikācija tika sagatavota jau pavasarī, taču Madonas reģiona laikraksts „Stars” D.Īvāna publikāciju „Aivieksti vagos Ķirsona zemūdenes”, kur asi tika kritizēts G.Ķirsons, pakļāva cenzūrai.Gaisiņš* gaist cilvēku pēdās” – pārdomas par Vestienas aizsargājamo ainavu apvidus likteni – pilnā apjomā un necenzēta Jēkabpils neatkarīgajā laikrakstā „Jaunais Vēstnesis” (http://jvestnesis.lv/).

Bet patiesībā… ļoti gribētos, lai Gaiziņš mums un mūsu bērniem, mūžīgi mūžos paliktu šāds – ar zilajām tālēm, dabiskām gravām, nogāzēm, strautiņiem…


Ķeipene-Taurupe-Meņģele-Pļaviņas

Brauciena mēŗķis prozaisks – jāmeklē atkritumu šķirošanas laukumi, jāsaprot, vai uzrādītie laukumi tiešām eksistē un darbojas, vai iedzīvotāji tajos var šķirot papīru, stiklu, elektroniskās preces, bīstamos atkritumus. Nu…tā švaki. Vismaz šajā braucienā vienu laukumu atradām, tas pats, kā redzams, spoguļojas milzīgā peļķē! Bet pats brauciens bija skaists, skaists un vēlreiz skaists! Rudens mūs apskāva kā ar raibu, izrakstītu lakatu un sapratām, ka Latvijas bagātība ir – tās brīnišķīgās, elpu aizraujošas ainavas, kas ir skaistas jebkurā gadalaikā, pat rudenī, kad visu ceļu smidzina lietus… Pie viena izprātojām – kā glābt pasauli!

Foto: Dacīte Beķere


Brīvlaiks Berlīnē
!

Beidzot man sācies brīvlaiks skolā un varu klaiņot pēc sirds patikas pa Berlīnes

„ Lustgarten” („ Prieka dārziem”) .
Saulainā svetdienā  šis dārzs pie Doma baznīcas pilns ar cilvēkiem – ziņkārīgiem tūristiem, māksliniekiem, kuri tirgo savus  mākslas darbus un šad un tad – arī paši sevi, motociklistiem, kuri sabraukuši uz dīvainu dievkalpojumu ar nosaukumu: “Kristus un motocikls”, ( kāpēc gan ne…), dārzs un “muzeju sala” zem dārza ir pilns ļaužu, „ vēja brāļiem un māsām” no visas pasaules. Doma baznīca pilna ar motociklistiem kaskās, bet altāra priekšā jau tiek cilātas ģitāras…
Mani bijušie kolēģi – mīmi – izkrāsojuši sevi ar melnu un baltu krāsu, arī ausis un matus, sirds sāp, to skatoties… Bet tā viņi pelna naudu, tēlodami robotus, un… kā man gribētos viņiem pievienoties!
Es sapņoju par pagājušiem laikiem.Vijoles spēlē man blakus, par mīlestību un
skaistiem dzīves brīžiem, jauni vīrieši gaida savas sirdsdāmas uz katedrāles kāpnēm. Nu jau vairs ne mani….Bet te pēkšņi – tieši mana sentimentālā jūtu uzliesmojuma vidū kāda vīrieša roka sniedzas man pretī…ar rozi!
Man? Lūdzu!..
Es strauji pagriežos un ieraugu divus klaidoņa tipa vīrus ar rozēm: „ Ziedojiet rumāņu skolai!”

Nozagtas rozes – super labais ubagošanas veids. Iedevu viņiem pāris eiro un ubagu
roze nāk man līdzi uz mājām. I love Berlin ?

Jūlija, Berlīne





Ekskursija ” Pretī zelta rudenim”

Tikmēr Valdis Gavars sāk ekskursiju. Viņš stāsta par Mārupītes apkaimes vēsturiskajām vietām – kā te kādreiz bijušas pļavas un ganījušās kazas, rāda Rutku tēva māju (Rutku tēvs, ” Velna kalpu” autors).
Tēlnieks Igors Dobičins savā dārzā, savā darbavietā! Tas bija efektīgi – redzēt, kā darbojas tēlnieks, kā no neveikla akmens blāķa veidojas elegants, skaists mākslas darbs.
Bērni, protams, acumirklī izklīst pa visu tēlnieku parku.
Zēni ieinteresējas arī par šo mākslas darbu, ko veidojuši tēlnieka Igora Dobičina bērni.
Māksla patiesi paredzēta tautai…
Bērni paši pozē, paši fotografē.

Sākas praktiskie darbi – pie Mārupītes bērni iemācīsies noteikt, kāds ūdens ir upītē – tīrs vai piesārņots.


Jelgavas pilssalā bija un bilžu stāstu stāsta mums stāsta
fotomeistariene Dacīte Beķere

Pirmos, kurus ieraudzījām, ierodoties Jelgavas pilssalā, bija jestrais šunelis Pirāts un…zirgi! Brīvie zirgi, brīvdabas, cēlie un reizē ļoti draudzīgie. Neliels bars mūs pavadīja līdz pat mūsu talkas vietai, brīdi noskatījās, bet tad aizjoņoja savās gaitās. Šī skata dēļ vien bija vērts talkot.

Ļoti draudzīgi, ļoti maigi, ļoti mīlīgi, lai gan…nav ieteicams pieiet tiem no mugurpuses un grābstīties gar kājām, Pirāts esot dabūjis arī kārtīgu spērienu. Bet katram vajadzēja noglāstīt purniņu.

Einārs pilnā aprīkojumā. Iespaidīgi.

Jā… baisi! Bet Lelde iemācījās rīkoties ar motorzāģi, gan dzīvē noderēs!

Ieva pārdomu brīdī uz nozāģētās kārklu zaru kaudzes. Ko darījām – attīrījām pļavu no saaugušajiem kārklu puduriem. Dažus atstājām, lai zirgiem ziemā ir kur patverties no vēja un kārklu lapas tiem arī tīri labi garšo.

Aija un Ieva laimīgi tiek pāri grāvim. Mēs visi tikām, visi dabūja uzvilkt garos, seksīgos ūdenszābakus.

Elitai rokās milzīgs zāģis-trimmeris, bet viņa jau nespēj to pat pacelt, tas bija Eināra darbarīks. Toties pozēšana ar to iznāk laba.

Arvīds komandē, tas viņam, kā jau īstam priekšniekam, padodas ļoti labi.

Pīppauze-ābolpauze!

Vēl viena pīppauze-pirātpauze


Re, tie ir tie seksīgie zābaki!

Pēc ļoti labi padarīta darba esam nopelnījuši ugunskuru un desiņas Lielupes krastā. Nekas nav labāks par piecās minūtes sasauktu talku pēdējā, siltā rudens atvasaras dienā!


Vai iesim balsot 2. oktobrī?

Iesim gan. Jebkurā gadījumā tas jādara. Manuprāt, pietiek jau ar Ušakovu Rīgas domē, nebūtu vēlams, ka Saeimā notiktu tas pats un cittautieši mierīgi pārņem varu bez jebkādas latviešu pretošanās un būtībā ar latviešu klusējošu piekrišanu. Tad jau te, Latvijā, nekāda revolūcija vai vardarbīga varas maiņa nav nepieciešama, atliek tikai – neiet uz vēlēšanām.

Protams, visiem ir līdz kaklam politiķi, kas savu mantu vērtē augstāk par valsts interesēm. Taču nu ir iespēja ievēlēt citus! Neiet uz vēlēšanām vispār, augstprātīgi paziņojot, ka stāvi tam pāri, nozīmē tikai vienu – arī tev Latvijas intereses tikpat tālas un svešas kā tevis nicinātajiem politiķiem un tu savu, personīgo sirdsmieru un vienaldzību turi tuvāk nekā tavas valsts intereses. Ar ko tu atšķiries no šiem politiķiem?

Pēc tam, kad Saeimā būs ievēlēts Saskaņas centrs un Par labu Latviju ar Šleseru priekšgalā, tad būs par vēlu gaudot un taisīt barikādes.

Ja tu, latvieti, neiesi balsot, cittautieši, kuri ir enerģiskāki, rosīgāki un kuriem nemitīgi skalo smadzenes, ka viņi Latvijā ir 2. šķiras cilvēki, noteikti aizies, nobalsos un būs vairākumā! Cittautiešu skaits Latvijā joprojām ir iespaidīgs un pirmais, ko viņi Saeimā izdarīs – ieviesīs divvalodību un palēnām izstums no varas posteņiem latviešus. Tad atgriezīsies ne tikai padomju laiks savā vissliktākajā izpausmē (ne jau ar bezmaksas medicīnu un izglītību un 3 kapeiku tramvaja biļetēm!), bet atkal būsim zem divkāršas nastas – padomju laika fanātiķiem un ES regulām.

Aiziet un nobalsot – tā ir viena īsa pusstunda no tava personīgā laika tajā 2. oktobra dienā. Neesi vienaldzīgs pret savu valsti un tautu, neesi augstprātīgs, neesi vienkārši muļķis!

Liec upē akmeni!

Latvijā ir vairāk nekā 12 500 upju un upīšu, kuru kopgarums sasniedz 38 000 kilometru. Rīgas līcī ietek 80% upju, Baltijas jūrā – 18%, bet Somu līcī – 2%. Pārsvarā mūsu upes ir nelielas. Tikai 768 upes ir garākas par 10 km, bet 17 no tām – garākas par 100 km.
Latvijas zeme krustu šķērsu kā nosēta ar ūdeņiem. Bagātība, kuras vērtība ar katru gadu tikai aug.

Šovasar VAK devās uz Salacgrīvu savā ikvasaras darbā, kas no jautras plunčāšanās pārtapis par nopietnu pasākumu un ieguvis pat kodētu nosaukumu – LUPA ( Latvijas upīšu pieskatīšanas apvienība).
Viss sākās pirms trim gadiem, kad VAK pieteicās palīgā Andrim Urtānam, Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta direktoram, mazo upīšu „ ravēšanā” – upes atbrīvošanā no pārāk biezi saaugušām ūdenszālēm.Šīs vasaras darbs jau bija nopietnāks – Andris Urtāns atveda mūs pie Noriņas, mazas, krūmos un biežņā paslēpušās upītes un mēs stāvējām uz tilta un skatījāmies uz to – īsta straujupīte, brūnacīte, segacīte… Segacīte tādēļ, ka upīte vietām gandrīz nav vairs saredzama brikšņu un sagāzušos koku dēļ.

Bet vispirms cilvēks upītei dod vārdu – Noriņa, Pēterupīte, Ķorupīte, Mārupīte… Parasti, braucot pāri tiltiem, tā abās pusēs redzama plāksnīte ar upes vārdu. Un, mašīnā sēdošie, parasti arī skaļi to izrunā: „ Pēterupīte!” Bet ne vienmēr. Dažreiz tādas plāksnītes tilta galos nav un tad kāds no braucējiem satraukti ieprasās: „ Upīte? Kā to sauc?” Nebūtu slikti, ja vietējās pašvaldības šo mazo darbiņu paveiktu.

Andris Urtāns skaidro – Ar mazajām upītēm ir tā: tām dod vārdus, uzliek plāksnītes un tās mazliet arī jāpieskata. Piemēram, jāuzpucē, kad ierodas ciemiņi – jāsaķemmē matus, jāuzvelk glītas drēbes, jāiemāca teikt: „ Labdien!” Ciemiņi upītes parasti apciemo tieši pie tiltiem un Urtānam ir ideja – padarīt mazās upītes redzamas. Tilts pāri upītei ir kā šīs upītes pase – vārds un fotogrāfija. Pie tiltiem cilvēki parasti upīti novērtē ar vienu acu skatu – ahā, re, kāda! Maza, akmeņaina, līkumaina, strauja vai lēnīga. Bet kādreiz nenovērtē pat ne ar acu skatu, jo upīte tā aizaugusi un kritušo koku vai bebru aizsprostu dēļ kļuvusi lēna un gausa, gluži vai neredzama, un pat upītes vārds uz plāksnītes neko nelīdz – garāmbraucēji nicīgi novelk : „ Tāds grāvis vien ir…”

Tad nu Andris Urtāns aicina katru un ikvienu savu vietējo upīti atkal padarīt redzamu! Un ne tikai. Ja upīte pārāk noēnota, pārāk lēni plūstoša, bez neviena akmeņu krāvumiņa vai aizsprostota, ar bebru krāvumiem vai kritušiem kokiem, tās veselība ir apdraudēta – skābeklis, kas tik ļoti nepieciešams gan augiem, gan zemūdens iedzīvotājiem, netiek pienācīgā daudzumā saņemts, ūdens straujtece samazinās un upītes „ attīrīšanas iekārtas” nedarbojas kā pienākas.
Tad nu mēs vilkām kājās gumijas zābakus un devāmies upē iekšā – ar uzvaras saucieniem izjaucām vairākus bebru aizsprostus, sazāģējām’un iznesām no upes sakritušos kokus, arī krastā atbrīvojām dažas vietiņas no krūmu biezokņiem – lai saule tiek līdz upei. Andris Urtāns saka – upei jābūt kā dambretes galdiņam – ēnainām vietām jāmijas ar saulainām. Un Norupīte iečalojās, iesmējās, izstipījās un metās uz priekšu!

Visas mūsu 12 500 upes un upītes galu galā ietek Baltijas jūrā un, jo tās tīrākas, skābekļa bagātākas, jo dzīvāka būs Baltijas jūra. Ja katrs pie savas mājas vai tās tuvumā iztīrītu kādas mazas upītes 10- 20 metrus, tad Baltijas jūrā ieplūstu 1m3 tīra ūdens. Kur nu vēl skaistums, kas atklājas!

Pieteikties ar savu upīti var pa pastu vai e-pastu : Rīgas iela 10, LV-4033, DAP Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts; „ Liec upē akmeni”,
e-pasts:ziemelvidzeme@daba.gov.lv

Piesakoties katram būs iespēja novērtēt savu upīti un saņemt prātīgu padomu, kā rīkoties – vai vajadzīgi akmeņu krāvumi vai nepieciešams upi attīrīt no zaru un koku sanesumiem, varbūt jāparetina krūmu biezoknis kādā nelielā krasta gabalā, lai upei tiktu gan saulainas, gan ēnotas vietas. Darbiņš, kas neprasa nekādus ieguldījumus – ne smagi rakstītus projektus ar sarežģītām tāmēm, ne īgnu naudas gaidīšanu, vien gumijas zābakus un cimdus un, protams, labo gribu sakopt savu apkārtni un pavisam nedaudz palīdzēt Dabai – diezgan esam to izmantojuši cerībā, ka gan jau tā pati tiks galā.

Advertisements

4 Comments to “Stāsti bildēs”

  1. Segacīte? Ja pēc Raiņa, tad SEDZACĪTE.

  2. Nu es sāku domāt to ka cilvēks spēj mainīt cilvēku, bet vai viņi abi mainās abpusēji vai mainās tikai viens un tas kurš mainās drīzāk pielāgojas otram un paliek kā otra daļa vai arī otra ēna?
    Kas īsti ir cilvēku attiecību pamatā, vai tā ir kāre pec mīlestības , iekāre pēc naudas,vai vienkārsi fiziskās simpātijas, vai kas cits,protams domāju tā ka tas katram cilvēkam ir savs.Vai cilvēku attiecībās nozīmīga ir to pagātne , vai viņiem esot kopā būtu jāzin vis par to ko katrs ir kādreiz darijis kas ar viņu ir noticis utt. Bet varbūt labāk ir domāt par to , kas būs nevis par to kas bija. Bet ja nu to kas viņu starpā bus var tomēr ietekmēt tas kas ir bijis viņu pagātnēs, to ko viņi ir darijuši. Jo cilvēks ir tāds kuram vecie ieradumi paliek un vinjam tos ir grūti mainīt , tikai pēc liela laika tie varbūt izzūd.Man rodas vel dažādi citi jautājumi , bet nekādi nespēju rast uz tiem atbildi , varbūt kāds man spēs palīdzēt?

  3. Vaida no bijušā Zaļā ceļa
    Foto ir pārsteidzoši, – kad Arvīda Ulmes rosināta noskatījos visu bilžu galeriju – tā nes pozitīvu informāciju, ka VAKs vēl ir dzīvs un elpo! Ārpus tiem ( neredzot šo fotogaleriju) šķita , ka vairs nav nekā no agrāk aktīvā VAKA… Tikai rodas jauns jautājums – kāpēc visos kadros tik maz un vienas un tās pašas nedaudzās sejas, kaut arī tik darbīgas un aizrautīgas uz pasakaini skaistās dabas fona? Ko Latvijā dara tie 2 tūkstoši, kurus Arvīds pieminēja Radio VAK 25 g. sakarā? Taču intervijā viņa pieminētais atkal bija ļoti sakarīgs un pozitīvs – ar izpratni par notiekošo Latvijas vidē. Novēlu,lai tam visam ir rezonanse un plašums tautā, lai ir turpinājums VAK u.c. cilvēkos!

  4. You post interesting content here. Your blog deserves much more traffic.
    It can go viral if you give it initial boost, i know very useful tool that can help you, simply type in google:
    svetsern traffic tips

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: